Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

PSKP CK ģenerālsekretāra M. Gorbačova paziņojums attiecībā uz Afganistānu

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Jau ilgu laiku turpinās militārais konflikts Afganistānā. Tas ir viens no vissmagākajiem un vissāpīgākajiem reģionālajiem konfliktiem. Tagad, pēc visa spriežot, radušies zināmi priekšnoteikumi tā politiska noregulējuma panākšanai. Šajā sakarā Padomju Savienības vadība uzskata par nepieciešamu izteikt savus apsvērumus un līdz galam izskaidrot savu nostāju.

Tuvākajā laikā Ženēvā no tiks kārtējais raunds Afganistānas un Pakistānas sarunās ar ANO ģenerālsekretāra personiskā pārstāvja starpniecību. Gaidāmajam raundam ir lielas iespējas kļūt par nobeiguma raundu.

Pašlaik Ženēvas sarunās gandrīz pabeigts izstrādāt dokumentus, kas aptver visus noregulējuma aspektus. Starp šiem dokumentiem ir Afganistānas un Pakistānas nolīgums par neiejaukšanos vienai otras iekšējās lietās un nolīgums par afgāņu bēgļu atgriešanos no Pakistānas: starptautiskas garantijas attiecībā uz neiejaukšanos Afganistānas Republikas iekšējās lietās; dokuments par visu politiskā noregulējuma elementu savstarpējo saistību. Tāpat ir vienošanās par kontroles mehānisma izveidošanu.

Kas tad vēl jāizdara? Jānoteic visiem pieņemami termiņi padomju karaspēka izvešanai no Afganistānas. Tieši termiņi, jo principiālu politisku lēmumu par padomju karaspēka izvešanu mēs pieņēmām pēc vienošanās ar Afganistānas vadību jau pirms kāda laika, par ko toreiz tika paziņots.

Jautājumam par termiņiem ir tehnisks un politisks aspekts. Par tehnisko jāteic, ka acīmredzot karaspēka faktiskai izvešanai ir vajadzīgs zināms laiks. Diez vai te būtu jāiedziļinās detaļās.

Turpretim politiskajā aspektā padomju karaspēka izvešana dabiski ir saistīta ar to, ka nedrīkst pieļaut iejaukšanos Afganistānas iekšējās lietās. Tagad radīti šā jautājuma atrisināšanai nepieciešamie priekšnoteikumi.

Cenzdamās veicināt ātru un sekmīgu Afganistānas un Pakistānas sarunu pabeigšanu Ženēvā, PSRS valdība un Afganistānas Republikas valdība vienojušās par konkrētu datumu, kurā sāksies padomju karaspēka izvešana, — par 1988. gada 15. maiju — un par to, ka to izvešana tiks pabeigta desmit mēnešu laikā. Šis datums noteikts, pieņemot to, ka nolīgumi par noregulējumu tiks parakstīti ne vēlāk par 1988. gada 15. martu, un attiecīgi tie visi vienlaicīgi stāsies spēkā pēc diviem mēnešiem. Ja nolīgumus parakstīs agrāk par 15. martu, attiecīgi agrāk sāksies arī karaspēka izvešana.

Pēdējā laikā tiek izvirzīts arī šāds jautājums: vai padomju karaspēka izvešanu nevarētu sadalīt posmos tā, lai jau pirmajā no tiem izvestu samērā lielāku padomju kontingenta daļu. Ko lai saka, arī to varētu darīt. Afganistānas vadība un mēs tam piekrītam.

Tas viss rada nepieciešamos apstākļus, lai nolīgumi par noregulējumu tiktu parakstīti vistuvākajā laikā.

Protams, tas nenozīmē, ka tagad neviens vairs nevarēs bloķēt noregulējumu un atsviest sarunas atpakaļ. Taču negribētos domāt, ka atradīsies tādas valstis vai tādi politiskie darbinieki, kas Afganistānas tautas un citu tautu priekšā uzņemsies atbildību par noregulējuma izjaukšanu. Mēs ticam, ka veselais saprāts gūs virsroku.

Jautājums par mūsu karaspēka izvešanu no Afganistānas tika izvirzīts jau PSKP XXVII kongresā.

Te izpaudās mūsu tagadējais politiskās domāšanas veids, mūsu jaunais, mūsdienīgais pasaules skatījums. Ar to mēs gribējām apstiprināt savu uzticību labu kaimiņattiecību, labvēlības un savstarpējas cieņas tradīcijām, ko aizsāka V. I. Ļeņins un 1921. gadā noslēgtais pirmais Padomju Krievijas un Afganistānas līgums. Afgāņu sabiedrības progresīvie spēki saprata un pieņēma mūsu patieso vēlēšanos uzturēt mieru starp mūsu valstīm, kas gadu desmitiem ilgi rādījušas mierīgas līdzāspastāvēšanas un savstarpēji izdevīgas līdztiesīgas sadarbības priekšzīmi. Jebkurš bruņots konflikts, arī iekšējs konflikts, spēj saindēt vesela rajona atmosfēru, radīt bažas un satraukumu kaimiņiem, nemaz nerunājot par pašas šīs zemes tautas ciešanām un zaudējumiem. Tieši tāpēc mēs vēršamies pret jebkādiem bruņotiem konfliktiem. Mēs zinām, ka tāda pati ir arī Afganistānas vadības nostāja.

Kā zināms, tas viss pamudināja Afganistānas vadību ar prezidentu Nadžibullu priekšgala dziļi pārvērtēt politisko kursu, un tas tika pārveidots par patriotisku un reālistisku nacionālā izlīguma politiku. Runa ir par ļoti drosmīgu un vīrišķīgu akciju: nevis par vienkāršu aicinājumu izbeigt bruņotās sadursmes, bet gan par priekšlikumu izveidot koalīcijas valdību, dalīties varā ar opozīciju, arī ar tiem, kas ar ieročiem rokās cīnās pret valdību, un pat ar tiem, kuri, atrazdamies ārzemēs, vada dumpinieku akcijas un apgādā viņus ar ieročiem un kara tehniku, kas saņemta no ārvalstīm. Un to ierosina valdība, kurai ir konstitucionālas pilnvaras un reāla vara valstī.

Nacionālā izlīguma politika ir Afganistānas puses jaunā domāšanas veida izpausme. Tā liecina nevis par vājumu, bet gan par gara stiprumu, gudrību un pašcieņu, ko parāda brīvi, godīgi un atbildīgi politiskie vadītāji, kuriem rūp savas zemes tagadne un nākotne.

Nacionālā izlīguma politikas panākumi jau ļāvuši padomju karaspēkam atstāt daļu Afganistānas teritorijas. Patlaban 13 Afganistānas provincēs nav padomju karaspēka, jo tur ir izbeigušās bruņotās sadursmes. Pilnīgi var sacīt tā: jo ātrāk Afganistānā nodibināsies miers, jo padomju karaspēkam būs vienkāršāk aiziet.

Nacionālā izlīguma politika radījusi politisku platformu visiem, kas grib mieru Afganistānā. Kādu mieru? Tādu, kādu vēlas afgāņu tauta. Lepnā, brīvību mīlošā un drosmīgā afgāņu tauta, kas daudzus gadsimtus cīnījusies par savu brīvību un neatkarību, bijusi, ir un būs saimniece savā zemē, kas, pēc prezidenta Nadžibullas vārdiem, balstīsies uz daudzpartiju sistēmu politiskajā jomā un uz daudzstruktūru sistēmu ekonomiska jā jomā.

Paši afgāņi noteiks arī savas valsts galīgo statusu citu valstu vidū. Visbiežāk tiek teikts, ka nākamā mierīgā Afganistāna būs neatkarīga, nepievienojusies un neitrāla valsts. Ko te sacīt, mēs tikai priecāsimies par tādu kaimiņu pie mūsu dienvidu robežām.

Sakarā ar jautājumu par padomju karaspēka izvešanas sākumu nepieciešams paskaidrot mūsu viedokli vēl vienā aspektā: vai karaspēka izvešana ir saistīta ar jaunas, koalīcijas valdības izveidošanu Afganistānā, tas ir, ar nacionālā izlīguma politikas novešanu līdz galam. Pēc mūsu pārliecības, nav saistīta.

Viena lieta ir padomju karaspēka izvešanas saistīšana ar citām noregulējuma pusēm, ieskaitot neiejaukšanās garantijas. Šajā procesā piedalās dažādas valstis. Pie tam. kā mums šķiet, malā no politiska noregulējuma nebūtu jāpaliek arī kaimiņos esošajai Irānai.

Cita lieta ir nacionālais izlīgums un koalīcijas valdības izveidošana. Tas ir Afganistānas tīri iekšējs jautājums. To var lemt vienīgi paši afgāņi, kaut arī viņi pieder pie dažādām, pat savstarpēji pretējām nometnēm. Bet kad mums liek manīt, ka Padomju Savienībai, lūk, būtu jāpiedalās šādās sarunās, turklāt vēl ar trešajām valstīm, mēs atbildam stingri un skaidri: nē, paldies! Tā nav mūsu darīšana. Un tā nav arī jūsu darīšana.

Bet vai pēc padomju karaspēka aiziešanas vēl vairāk neuzliesmos militārās sadursmes? Ar pareģošanu diezin vai vajag nodarboties, taču domāju, ka šādu notikumu attīstību varēs novērst, ja tie, kas patlaban karo pret saviem tautas brāļiem, apzināsies savu atbildību un mēģinās reāli iekļauties mierīgajā celtniecībā. Bet, ja viņi balstīsies nevis uz saprātu, bet gan uz emocijām un turklāt vēl uz fanātismu, viņiem nāksies sadurties ar krietni nostiprinājušos afgāņu tautas gribu panākt mieru savā zemē un ar valstu saistībām turpmāk vairs neiejaukties tās iekšējās lietās. Ženēvas saistības slēgs ceļus ārējās palīdzības sniegšanai tiem, kas cer ar bruņotu varu uzspiest visai tautai savu gribu.

Bet, ja radīsies tāda nepieciešamība, šajā posmā varēs padomāt par to, vai nebūtu jāliek lietā Apvienoto Nāciju Organizācijas un Drošības padomes iespējas.

Tagad par mūsu puišiem, par mūsu karavīriem Afganistānā. Viņi godīgi pildījuši un pilda savu pienākumu, parādīdami pašaizliedzību un varonību.

Mūsu tauta dziļi ciena tos, kam lemts pildīt savu karadienestu Afganistānā. Valsts viņiem nodrošina vislielākās iespējas iegūt labu izglītību, dabūt pienācīgu, interesantu darbu.

Mums ir svēta to karavīru piemiņa, kas krituši Afganistānā varoņa nāvē. Partijas un padomju orgāniem jārūpējas, lai par bojā gājušo karavīru ģimenēm, piederīgajiem un tuviniekiem tiktu gādāts, lai tiem parādītu uzmanību un labvēlību.

Un pēdējais. Afganistānas mezgla atraisīšana ļoti dziļi ietekmēs arī citus reģionālos konfliktus.

Kā bruņošanās sacensība, ko mēs tik neatlaidīgi cenšamies apturēt un kaut ko šai ziņā jau esam sasnieguši, ir neprātīgs cilvēces skrējiens pretim bezdibenim, tā reģionālie konflikti ir asiņojošas brūces, kas var radīt gangrēnas perēkļus uz cilvēces miesas.

Pasaule ir vienās čūlās no šādiem bīstamiem perēkļiem. Ikviens no tiem sāp ne tikai tām tautām, ko tas tieši skar, bet arī visām citām tautām, vienalga, vai tas ir Afganistānā, Tuvajos Austrumos vai sakarā ar Irākas un Irānas karu, vai arī Dienvidāfrikā, Kampučijā vai Vidusamerikā.

Kam no šiem konfliktiem ir kāds ieguvums? Nevienam, tikai ieroču tirgotājiem, dažādām reakcionārām, ekspansionistiskām aprindām, kas mēdz izsist sev labumu un iedzīvoties no tautu posta un nelaimes.

Novedot līdz galam politisko noregulējumu Afganistānā, tiks panākts svarīgs pārrāvums reģionālo konfliktu ķēdē.

Kā pēc vienošanās par vidēja un mazāka darbības rādiusa raķešu likvidēšanu veidojas vesela virkne tālāku nozīmīgu pasākumu atbruņošanās jomā, par kuriem jau tiek vestas vai tiks vestas sarunas, tā arī aiz politiskā noregulējuma Afganistānā jau pavīd jautājums: bet kurš būs nākošais konflikts, ko izdosies atrisināt? Un tādi nākošie noteikti būs.

Valstīm un tautām ir pietiekams atbildības, politiskās gribas un apņēmības potenciāls, lai dažu gadu laikā darītu galu visiem reģionālajiem konfliktiem. Tā vārdā ir vērts strādāt. Padomju Savienība nežēlos savus pūliņus šajā svarīgajā darbā.