Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Mēs stāvējām ezera krastā...

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Lai izgaisinātu jebkādas ilūzijas par gulbjiem, kas peld rāmos viļņos starp zaļām niedrēm, mēģināšu aprakstīt redzēto. Un tātad — mēs stāvējām miruša ezera krastā. Hm… atkal kļūdījos — nomirt taču var tikai tas, kas kādreiz bijis dzīvs. Domāju, ka neviena dzīva radība ne par kādiem pasaules labumiem nepiekristu apmesties uz dzīvi šā ezera krastos vai, vēl ļaunāk, pašā ezerā. Vairāku desmitu metru rādiusā ap ezeru bija kaila grunts, tālāk sākās mežs. Nelielo priedīšu (tās noteikti nekad nepaaugsies lielākas) skujas bija dzelteni brūnganā krāsā. Izskatījās, ka tās būtu augušas purvā, diemžēl šos prātojumus noliedza sausā smilts, kas gurkstēja mums zem kājām. Kad uzpūta vējš, ezera vilnīši ielāsumojās viskošākajās varavīksnes krāsās. Nu, gluži tādās, kādas rodas, ūdenim pielejot eļļu. Izrādās, ka tādas rodas arī tad, ja eļļu ielej gudrona un sērskābes maisījumā. Maisījumā, kas arī bija šī ezera saturs.

Par šā reti kādam zināmā ezera eksistenci uzzinājām, kad mums uz redakciju piezvanīja izmeklētājs Jānis Mikučevskis.

— Atbrauciet, apskatieties, kas tur par ārprātu notiek!

Aizbraucām, apskatījāmies. Tiešām, Jānim taisnība. Taču ... viss, ko toreiz uzzinājām, izskatījās, un tā droši vien arī sākumā bija iecerēts, kā vienīgā iespējamā alternatīva, lai ekoloģiski visdrošākajā veidā likvidētu nejēdzību, kas eksistējusi daudzus gadus.

Un tātad —

JŪLIJA VARIANTS.

Mēs stāvējām gudrona un sērskābes ezera krastā.

Lai paskaidrotu situāciju, citēšu Vides aizsardzības kluba atklāto vēstuli, kuru saņēmām arī mūsu redakcijā:

«… ar 1956. gada Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu Rīgas naftas un eļļas rūpnīcai Inčukalna MRS teritorijā 37 km no Rīgas centra piešķīra «uz laiku» 0,5 ha lielu zemes gabalu ražošanas atkritumvielas — gudrona izgāztuvei. Izbrīnu rada tas, ka 1956. gadā, kad Latvijas PSR Ministru Padome ierādīja šo atkritumu novietni, ne Ģeoloģijas, ne Sanitārā inspekcija nepamanīja, ka izgāztuvē netiek gāzts gudrons, kas pats par sevi ir nekaitīga, ūdenī nešķīstoša viela un ko izmanto ielu asfaltēšanā, kā tas bija norādīts rūpnīcas iesniegumos, bet gan indīgais sērskābais gudrons.» (Rūpnīcas tagadējais nosaukums — Rīgas smērvielu un dzesējošo šķidrumu rūpnīca — aut.)

Divi vareni pumpji sūknēja ezera saturu pa caurulēm zemē. Neizpratnes un aizdomu pilna magnetofona lentē ierakstīju visu, ko toreiz, redzēto komentējot, runāja ģeologs Ojārs Āboltiņš, ražošanas uzņēmuma «Latvijas ģeoloģija» vecākais meistars Ivans Varskis, maiņas meistars Romāns Florošeks un urbējs Aldis Balodis.

I. Varskis: — Šos urbumus, kas speciāli paredzēti šķidruma iesūknēšanai 870 metru dziļumā, mūsu pārvalde ierīkoja jau 1977. gadā, taču tolaik rūpnīca nevarēja sagādāt sūkņus, tādēļ darbus uzsākām tikai tagad.

O. Āboltiņš: — 870 metri — tātad Inčukalna struktūrā? (Tas ir — slēgto ģeoloģisko struktūru slāņu kolektorā — aut.)

I. Varskis: — Jā. Kad sākām pumpēt, bija noruna, ka rūpnīca jaunus atkritumus vairs klāt nevedīs.

A. Balodis: — Norunāts jau bija, bet tā kā tā katru dienu kaut ko pieved un izgāž.

I. Varskis: — Cik tad viņi te ved — vienu, divas kravas dienā. Līdz 1. oktobrim šim dīķim jābūt sausam.

R. Florošeks: — Citas izejas taču nav — putni un dzīvnieki iet bojā.

O. Āboltiņš: — Un tas ūdens taču visu laiku filtrējas zemē, paskatieties, kāds tas mežs izskatās. Sēnes tur aug, bet kādas tās ir?

I. Varskis: — Sākumā, kad tas dīķis vēl garoja, traktoristi bezsamaņā krita ārā no traktoriem. Mums jau darbs nemaz neskaitās kaitīgs. Šis dīķis jau vairāk nekā piecpadsmit gadus pastāv…

O. Āboltiņš: — Bet tas šķidrums taču visu šo laiku sistemātiski sūcas pazemes ūdeņos!

I. Varskis: — Jā, un hidroizolācijas jau arī nekādas nav. Tas ir bijušais karjers.

R. Florošeks: — Teica jau, ka pamatā esot kaut kāda plēve...

I. Varskis: — Ja arī tur kaut kāda plēve bijusi, tā ir izšķīdusi pirmajās minūtēs. Pēc samestajām riepām var taču redzēt, kā tās pamazām izšķīst. Atceros, kad atbraucām uz šejieni strādāt, ieliku artēziskās akas ūdenī plastmasas spaini, lai vēlāk varētu uzvārīt tēju. Pats aizgāju kādu laiku pastrādāt pie traktora. Nepateikšu precīzi, pēc cik ilga laika atgriezos, varbūt pēc stundas, varbūt pusotras. Skatos — spaiņa nav. Domāju, ka puiši jokodamies paslēpuši, gāju prasīt. Beidzot izrādījās, ka spainis izšķīdis «dzeramajā» ūdenī.

R. Florošeks: — Pēc tam, kad beigsim pumpēt dīķi, sāksim pārpumpēt akas (domātas artēziskās akas — aut.).

O. Āboltiņš: — Visas briesmas jau ir tāpēc, ka tas šķidrums sūcas uz zemākajām vietām, arī uz Gaujas senleju.

I. Varskis: — Tā jau mums vienmēr sanāk — sākumā izdarām, bet pēc tam plātām rokas — mežs beigts, putni beigti. Tagad mums ir jānosūknē šķidrā daļa, tad nogulsnes, kas ir šķīstošas, jāmēģina pašķīdināt un atkal pumpēt… Cik nopumpēs, tik nopumpēs, pārējo šķūrēs ciet.

Tas viss — gan emocijas, gan fakti. Un tomēr, kad devāmies mašīnas virzienā, lai atgrieztos Rīgā, palūdzu Ojāru Āboltiņu kā ģeoloģijas speciālistu izdarīt kopsavilkumu visam redzētajam un dzirdētajam.

— Īsi sakot — šis atrisinājums patlaban ir vienīgais, lai ezeru likvidētu. Arī no tehniskā viedokļa viss varētu būt kārtībā. Ņemot vērā, ka Inčukalna struktūras izpēte ir veikta rūpīgi, noplūde no tās nav iespējama. Jautājums var būt tikai par noplūdi no paša urbuma tā ekspluatācijas gaitā. Taču jārunā par sekām, kuras ezers ir atstājis visā savas pastāvēšanas laikā, un tās var būt ļoti nepatīkamas. Visi ūdeņi, kas ir filtrējušies šo ilgo laiku, neapšaubāmi ir izplūduši milzīgā teritorijā. Manuprāt, pastāv iespēja, ka piesārņojums var nokļūt pie Amatas un Gaujas svītas smilšakmeņiem, un tie visi ir filtrējoši. Piesārņojumus, kas ir izdarīti gruntsūdeņos, vairs izlabot nevar. Likvidējot šo ezeru, tos var tikai pārtraukt.

Viss šķiet pavisam skaidrs, vai ne? Sak, protams, žēl, bet ko tur vairs padarīsi, jāglābj, kas vēl glābjams.

Tomēr, lai noskaidrotu vienīgo šaubīgo jautājumu — par urbumu tehnisko stāvokli, piezvanīju ražošanas apvienības «Latvijas ģeoloģija» galvenajam inženierim Anatolijam Pavlovskim. Lūk, ko viņš man pastāstīja:

— Šķidrums tiek pumpēts pa speciāli šim nolūkam ierīkotiem urbumiem. Tie ir sagatavoti pēc pasaules standartiem. Noplūde no paša urbuma nav iespējama, jo tam ir dubultā aizsardzība. Divas caurules, starp kurām ir cementa slānis. Ir arī novērošanas urbumi, caur kuriem varētu fiksēt pārrāvumu. Tas, ko dara mūsu pārvalde, ir saistīts ar dabas aizsardzību un mēs labprātīgi uzņēmāmies palīdzēt gan Olainei, gan Mangaļu rūpnīcai, bet tagad rūpnīcas attieksme ir tāda, it kā tie ir mūsu personiskie atkritumi. Briesmīgākais ir tas, ka jau 100 metru dziļumā visi dzeramie ūdeņi ir sabojāti. Un vēl — ir noteikti jādomā, ko darīt ar to gudronu, kas nosēdumu veidā paliks ezera pamatā. To varētu izmantot asfalta rūpniecībā.

Rīgas smērvielu un dzesējošo šķidrumu rūpnīcas direktors Aleksandrs Mališevs uz maniem jautājumiem par nepiedodami ilgo ezera pastāvēšanu, par tā likvidācijas gaitu un nodarīto postu šajos piecpadsmit gados atbildēja:

— Sērskābi ezerā beidza liet jau 1981. gadā. Diemžēl mūsu valstī nav tādas tehnoloģijas, lai ražošanas procesā nerastos šādi atlikumi. Un galu galā — citās republikās šādas krātuves ir daudz lielākas. (Tas tik ir mierinājums! — aut.) To, kas paliks nenopumpēts, mēģinās izmantot LPSR Automobiļu transporta un šoseju ministrija. Ja mēs runājam par gruntsūdeņiem, tad vēl divdesmit metru dziļumā tie ir tīri un nesabojāti.

Nebūdama īsti pārliecināta par pēdējā optimistiskā teikuma atbilstību realitātei, vēlreiz piezvanīju Anatolijam Pavlovskim.

— Jau simt metru dziļumā artēzisko ūdeņu sastāvā ir konstatēta sērskābe — to pierādījušas analīzes. Nedomāju, ka ūdens var iesūkties šajā dziļumā, apejot divdesmit metru dziļumu. Varētu pieļaut domu, ka šajā laikā lietus ūdeņi virsējo slāni jau ir izskalojuši, bet ūdens kustība tomēr ir ļoti lēna un, ja reiz skābe tur ir nokļuvusi, tad projām to dabūt nemaz nav tik vienkārši.

Nevar, nesanāk, nedrīkst, ļoti grūti — šādus vārdus ne vienreiz vien dzirdēju sarunās par Inčukalna ezeru. Bet tajā pašā laikā gājputni sēdās tā krastos. Sēdās, lai nekad vairs nepaceltos spārnos. Mierināju sevi ar domu, ka tas ir pēdējais nelaimīgais rudens šo pārceļotāju dzīvē. Ezeru rūpīgi izpumpēs, atlikumu savāks un izmantos, lai kāds Latvijas šosejas gabaliņš kļūtu gludāks. Tātad — jāsagaida oktobris.

Tautas paruna paliek tautas paruna, bet solītais makā tiešām neiekrita. Un tādēļ punkta vietā —

SEPTEMBRA VARIANTS.

15. septembris. Tātad pusmēnesis bija atlicis līdz brīdim, kad no ezera nevajadzēja palikt ne miņas. Mūsu ierašanās nebūt nepārsteidza meistaru I. Varski.

- Kā neapnīk! Veselu mēnesi katru dienu braukā.

Jā, Inčukalna sērskābā gudrona ezeru pēkšņi ļoti iecienījušas dažādas komisijas. Braucienu iemesls — ekoloģiski nepamatotā ezera aizbēršana.

LPSR ZA Bioloģijas institūta hidrobioloģijas laboratorijas vadītājam Pēterim Cimdiņam un Mikrobioloģijas institūta vecākajam zinātniskajam līdzstrādniekam Andrejam Grīnbergam bija daudz jautājumu I. Varskim.

— Vai jums tika dots rīkojums pārtraukt aizbēršanu?

— Pirmdien saņēmām rīkojumu, ka darbus atkal varam turpināt.

— Kas deva šādu rīkojumu?

— Bija ieradusies kompetenta komisija. Katrs te ierodas ar saviem priekšlikumiem, bet mums taču jāstrādā. Ezers taču šādi palikt nevar.

— Inčukalna MRS pēc tam būs jāveic šīs vietas rekultivācija, pēc tam, kad jūs būsiet aizbēruši. Jāstāda virsū mežs. Vai ir jau kāda vieta, kur tāds ezers ir aizbērts un mežs uzstādīts?

— Jā, un mežs tur labi aug. Tad, kad šeit būs viss aizbērts, virsū liks māla kupolu un vedīs zemi.

— Bet tas, kas paliks apakšā, būs kā saindēts pods, kas kādreiz var sprāgt.

— Viņš nesprāgs.

— Jūs esat ļoti optimistiski noskaņots.

— Tā komisija, kas pirmdien bija ieradusies, pateica, ka tad, kad šķidrā daļa būs nopumpēta un pārējais aizstumts ciet, nekādu ļaunumu tas vairs nedarīs.

— Sakiet, lūdzu, vai par to, ko iepumpēs lielā dziļumā, arī tika runāts? Vai ir kaut kāda drošības garantija?

— Tas paliks tur tikpat kā, kad jūs ielietu ūdeni krūzītē.

Atgādināju meistaram I. Varskim jūlijā teikto, ka līdz 1. oktobrim darbus pabeigs.

— Solījām jau gan, bet kur mums ir tehnika, lai to izdarītu?

— Jums taču stāvēja divi pumpji.

— Stāv vēl tagad, bet tie ir salūzuši.

— Bet kur ir garantija, ka jūs spēsit sapumpēt visu, kas ir palicis?

— Garantijas nav nekādas. Mēs savus darbus, kas paredzēti līgumā, esam izdarījuši — šķidro daļu sapumpējām, tagad mēģināsim pašķīdināt to, kas palicis. Ja izdosies — labi. Ja neizdosies, es gāžu savu torni nost un braucu projām.

— Bet tās nogulsnes taču pēc jūsu teiktā jūlijā bija paredzēts izmantot rūpniecībā.

— Par to neviens pat nedomā.

Izrādījās, ka šķīdinātājs, ar kura palīdzību cer izšķīdināt viskozo gudronu, ir tas pats ūdens, ko pumpē no artēziskajām akām. Tas ir kļuvis tik skābs, ka jau var derēt par ķīmisku šķīdinātāju. Vēl jāpiebilst, ka artēziskās akas ir ieurbtas 90 metru dziļumā.

— Vai ir veikti kaut kādi novērojumi, cik lielā platībā ūdens jau ir sajaucies ar sērskābi?

— Tas jums ir jājautā Dzirnavu ielā 91, ceturtajā stāvā, pie biedra Jankina. Vai arī pie biedra Freimaņa, kas ir projekta autors. Mēs Padomju Savienībā esam pirmie, kas dara šādu darbu. Mūsu valstī ir 365 šādi dīķi. Kur ir naftas pārstrādes rūpnīca, tur vienmēr ir arī šāds dīķis.

Gudrona ezers kādreiz atradies ieplakā, taču, aizvien vairāk piepildot to, radās nepieciešamība uzšķūrēt apkārt vaļņus. Nu jau ezera līmenis paceļas krietni vien virs apkārtējā meža. Valnis apkārt šim briesmīgajam šķidrumam ir no irdenām smiltīm un dažviet tikai pāris desmitus centimetru augstāks par ezeru. Sāksies rudens lietavas, un cik tur vajag... Izrādās, vajag vēl mazāk, nekā biju iedomājusies. Pēteris Cimdiņš uzskatāmi nodemonstrēja, ka vajag tikai mazliet parušināties vaļņa zemākajā vietā, un var sākties traģēdija. Traģēdija ar nevienam nepārredzamām sekām. Gauja taču atrodas tikai pāris kilometru tālāk...

— Kādas sekas varētu būt tad, ja šo masu vienkārši aizber? — pajautāju Andrejam Grīnbergam.

— Vispirms jau, protams, ar ūdeņiem tas turpinās izplatīties pa apkārtni. Un pēc tam sāksies ķīmiski mikrobioloģiskie pārveidojumi, kuru tālāko gaitu pat ir grūti paredzēt. Anaerobos apstākļos norisinās tā saucamā sulfātu redukcija, arī skābā vidē, kā tas ir šeit. Kā viens no produktiem rodas sērūdeņradis, kas ļoti viegli difundē. Zināmās koncentrācijās tā ir inde.

Nedrīkst aizmirst, ka sērskābe, kas ir viegli garojošs šķidrums, jau piecpadsmit gadus indē gaisu. Pilnīgi pieļauju iespēju, ka sērskābes mākonis var nokļūt arī virs Dundagas mežiem un nolīt pār vislabākajām baraviku vietām. Komisija, kas bija ieradusies, tikai pavirši iepazinusies ar situāciju. Ir nepieciešams pārtraukt darbus, lai kompetenti cilvēki varētu noskaidrot, kas te notiek un cik tas ir kaitīgi. Ģeologi apgalvo, ka viņi ir pamatīgi izpētījuši iežus. Protams, no Inčukalna struktūras šķidrums izplūst nevar, bet pumpē taču skābi, kura var izraisīt ķīmiskas reakcijas. Līdzīgas tādām, kādas rodas tad, kad uz krīta uzlej skābes pilienu.

— Prakse un zinātniskās publikācijas liecina, ka agrāk arī Rietumeiropā rūpnīcas ir novadījušas savus atkritumus šādā veidā. Bet pašreiz iegulda milzīgus līdzekļus, lai varētu šīs platības rekultivēt un padarīt atkal auglīgas. Inčukalnā patlaban tiek izdota liela summa tikai tādēļ, lai šo nejēdzību padarītu neredzamu. Nākamajām paaudzēm tiek atstāta mirusi vieta, tiek atstāts milzīgs parāds. Latvija ir pārāk maza, lai mēs varētu atļauties tā rīkoties, — teica Andrejs Grīnbergs.

Izrādās, rūpnīca pirms piecpadsmit gadiem vienu šādu izgāztuvi jau ir apglabājusi. Zeme virs tās skaitās rekultivēta. Mēs aizbraucām paraudzīties, cik sekmīga šī rekultivācija ir bijusi. Skatam pavērās melns zemes laukums, kura malās nīkuļoja piecpadsmitgadīgas priedītes. Pa šo laiku tās bija pastiepušās tikai par pāris desmitiem centimetru. Tiklīdz uzlīst lietus, ieplakās sastājas ūdens, kurš vizuļo visās varavīksnes krāsās. Gaujas baseinā atrodas milzīgs sūklis, kas piesūcināts ar kaitīgiem naftas produktiem. Gaisā virmoja asa sēra savienojumu smaka. Lai šo vietu atdzīvinātu, nepieciešami milzīgi līdzekļi. Atliek tikai piebilst, ka piecu, septiņu kilometru attālumā no šīs krātuves atrodas sūknēšanas stacija, no kuras ņem dzeramo ūdeni Rīgai. Tātad, mīļie rīdzinieki, pilnīgi iespējams, ka pēc gadiem jūs nevarēsiet padzerties ūdeni no saviem krāniem, toties varēsit mazgāties sērūdeņraža vannās. Šī iespēja kļūs jo reālāka, ja arī otrais gudrona un sērskābes ezers tiks apglabāts tā, kā tas patlaban ir iecerēts.

Nezinu, kādu pieturas zīmi lai lieku beigās — punktu, izsaukuma vai jautājuma zīmi. Bet varbūt — SOS?

IEVA ZVĪDRE

JĀŅA KRŪMIŅA foto