Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Vēlreiz par padomju un vācu neuzbrukšanas paktu

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Pēdējā laikā daudz paveikts, lai izskaustu vēstures «baltos plankumus». Sabiedrības interesi saista arī PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līguma tā dēvētais slepenais papildprotokols, kas precizē dokumenta parakstītāju valstu ietekmes sfēras Rietumeiropā. Protokolos līdz ar Polijas, Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas nākotni tika skarts arī triju Baltijas valstu liktenis.

Pērn 18. septembrī Igaunijas KP CK orgānā avīzē «Rahva Hääl» neuzbrukšanas līguma sakarā tika ievietots komentārs un, šķiet, Padomju Savienībā pirmoreiz tika pieminēti arī dokumenta slepenie pielikumi, tāpat bija lasāms fragments par Baltijas valstīm.

Gada laikā vēsturnieki paveikuši visai daudz, un avīze «Rahva Hääl» uzskatījusi par nepieciešamu (10. un 11. augustā — red. piebilde) atgriezties pie šī temata (dažas dienas vēlāk to pārpublicējis arī laikraksts «Советская Эстония» — red. piebilde). Lasītāju uzmanībai piedāvājam vēstures zinātņu doktora H. ARUMĒ jautājumu un atbilžu veidā sagatavoto publikāciju, kas avīzes apjoma dēļ nedaudz īsināta.

Publikācijas nobeigumā tās autors vēlreiz akcentē svarīgāko priekšnosacījumu ZINĀTNISKĀS KONCEPCIJAS IZVEIDEI par vēstures periodu pirms otrā pasaules kara:

«…Molotova-Ribentropa pakts, tāpat citi 1939. gada notikumi ārpolitikā un ar tiem saistītie apstākļi vēl ne tuvu nav skaidri un prasa tālākus pētījumus.

TĀDĒĻ VIEDOKĻU UN SPRIEDUMU DAUDZVEIDĪBA APLŪKOJAMAJĀ JAUTĀJUMĀ IR PILNĪGI DABISKA. »

— Kas mainījies aizvadītā gada laikā?

— Mūsu sabiedrība vairs nav tāda, kāda tā bija iepriekš. Pirms gada visā nopietnībā uzskatīja, ka publikācijām jābūt rūpīgi līdzsvarotām, ka kritika nedrīkst būt pārāk asa, nedrīkst minēt vairāk negatīvo piemēru nekā pozitīvo un tamlīdzīgi. No vēsturnieka gaidīja ne tik daudz pagātnes norišu analīzi, cik pašreizējā pamatojumu un attaisnojumu. Jauno ideju vietā deva priekšroku pierastajām.

— Acīmredzot tas ietekmēja arī pērn ievietoto komentāru par Molotova un Ribentropa paktu.

—- Protams. Jo vairāk tāpēc, ka Staļina ārpolitikas kritiska analīze vēl nav veikta, tas ir nākotnes uzdevums; ikvienas valsts ārpolitika taču organiski saistīta ar iekšējo politiku. Tāpēc naivi būtu domāt, ka attiecībās ar ārvalstīm Staļins izturējās daudz korektāk nekā pret savu tautu.

— Vispirms būtu jāatceras pakta noslēgšanas priekšvēsture.

— Sarežģītajā 1939. gadā Padomju Savienībā par sarunām ar Vāciju neparādījās gandrīz nekādi ziņojumi. Tikai

21. augustā padomju avīzes informēja, ka 19. augustā pēc garām un sekmīgām sarunām Berlīnē parakstīts līgums par tirdzniecību un kredītiem. Tas bija īsts pārsteigums. Galu galā pēdējos gados PSRS un Vācijas attiecības bija ne tikai vēsas, bet pat naidīgas. Un sabiedrības uzmanības centrā tobrīd atradās Maskavā notiekošās PSRS, Lielbritānijas un Francijas militāro delegāciju sarunas.

Patiesas sensācijas sprādziens atskanēja 22. augustā, kad padomju prese paziņoja par padomju un vācu sarunām par politisko attiecību uzlabošanu. Avīze «Izvestija» pavēstīja, ka abu valstu valdības vēlas noslēgt neuzbrukšanas paktu. Lai vestu sarunas, Maskavā ierodas ārlietu ministrs fon Ribentrops.

— Kas tolaik notika aiz kulisēm?

— Šodien zināmie autentiskie dokumenti sniedz mums šādu ainu. Padomju un vācu sarunas sākās 1939. gada sākumā ar domu apmaiņu par tirdzniecības līgumu un noritēja bez panākumiem. Tomēr pavasarī noskaidrojās Maskavas un Berlīnes kopīga ieinteresētība. Padomju valdības pārstāvji vairākkārt uzsvēra, ka ekonomisko problēmu noregulēšanas priekšnoteikums ir politisko attiecību nokārtošana. 20. maijā V. Molotovs vācu sūtnim grāfam Šūlenburgam paziņoja, ka Vācija šīs sarunas uzņemot tikai kā politisku spēli, tādēļ tām nebūs sekmīgas attīstības, iekams nebūs izveidots nepieciešamais politiskais pamats. Molotovs lika noprast, ka Maskava no Vācijas gaida attiecīgus priekšlikumus.

Berlīnes intereses tobrīd bija tieši saistītas ar iecerēto militāro ofensīvu pret Poliju. Tās īstenošanai visupirms vajadzēja atvairīt iespējamas Lielbritānijas, PSRS un Francijas vienotas frontes draudus, izjaukt šo valstu sarunas un panākt PSRS neitralitāti kara sākšanās mirklī. Piedevām Berlīnē saprata, ko īsti no tās gaida Maskavā. 29. jūlijā grāfu Šūlenburgu informēja, ka jautājumā par Poliju Vācija ir gatava ņemt vērā visas Padomju Savienības intereses. Par galīgas vienošanās iespējamību šajā, kā arī Baltijas jūras (tātad Baltijas valstu) daļā Berlīne tāpat gatava runāt. 2. augustā Ribentrops padomju lietvedim G. Astahovam paziņoja, ka Vācija vēlas divu pušu attiecību pārskatīšanu un visā plašumā no Baltijas līdz Melnajai jūrai nav tādas problēmas, par kuru nevarētu panākt savstarpēji pieņemamu vienošanos. Baltijas reģionā, kā teicis Ribentrops, vietas pietiks abām valstīm, bet par Polijas nākotni ir jāvienojas. Sarunu gaitā Ribentrops ciniski paziņoja, ka poļu provokācijas gadījumā Vācija šo jautājumu izlems nedējas laikā. Molotova un Šūlenburga sarunās 3. augustā pēdējais apliecināja, ka nepieciešamības gadījumā Berlīne Baltijas valstu jautājumā ieņems nostāju, kas aizstāvēs PSRS intereses šajā rajonā. Molotovs žigli apjautājās, kādas valstis ietver Baltijas valstu jēdziens un vai par tādu uzskatāma arī Lietuva. Šūlenburgs savukārt vēlreiz apstiprināja, ka, izlemjot poļu jautājumu, neatkarīgi no risinājuma veida, Vācija ir gatava rēķināties ar PSRS interesēm un vienoties ar Maskavu.

— Kā uz Berlīnes priekšlikumiem reaģēja Maskavā?

— Sākumā Maskava ieņēma nogaidošu nostāju, neteica ne «jā», ne «nē». Kā nekā vienlaikus turpinājās sarunas ar Lielbritāniju un Franciju. Kad tuvojās ieplānotā Vācijas iebrukuma diena Polijā, Berlīne bija gatava līguma noslēgšanas dēļ iet uz zināmu piekāpšanos Maskavai. 15. augustā Vācija ierosināja tālākām sarunām uzņemt ārlietu ministru Ribentropu. Kad netika saņemta nekāda atbilde, 20. augustā analogu priekšlikumu izteica Hitlera vārdā. (Vēlāk noskaidrojās, ka Hitlers pats bijis gatavs lidot uz Maskavu.) Šoreiz ierosinājums tika pieņemts.

— Kā norisinājās Molotova un Ribentropa sarunas 23. augustā?

— Par Staļina, Molotova, Ribentropa un Šūlenburga sarunām pagaidām ir maz ziņu. Vācijas ārlietu ministrijas dokumentos par tām nav nekādu ierakstu. Ir zināms, ka Ribentrops Maskavā ieradās ar ļoti plašām pilnvarām. Viņa portfelī bija priekšlikumi ne tikai par Poliju un Baltijas valstīm, bet arī par Turcijas teritorijām, precīzāk, par Melnās jūras līčiem piegulošām zonām. Zināms arī tas, ka par Turciju Ribentropam nemaz nevajadzēja runāt: vienošanās tika panākta tāpat.

Šīs ziņas ļauj apgalvot, ka principiālu vienošanos par neuzbrukšanas paktu un tā papildprotokoliem puses panāca jau pirmajā sarunu dienā trīs stundu garajā domu apmaiņā. Pēc sēdes Ribentrops telegrafēja uz Berlīni, ka viņam jāparaksta slepenais protokols, kas nosaka abu valstu ietekmes sfēras visā Baltijas jūras baseinā. Un vēl atzīmēja, ka krievu prasība par Liepājas un Ventspils ostu atstāšanu padomju interešu sfērā ir galvenais sarunu tālākvirzības punkts: no tā atkarīga pakta parakstīšana. Hitlera atbilde bija īsa: «Antwort lautet: Ja, einverstanden». Atbilde skanēja: «Jā, ar mieru».

Tas liecina, ka sākotnēji Berlīnē cerēja vācu ietekmes sfēru pabīdīt uz ziemeļiem, taču to panākt neizdevās. Loģiski var secināt, ka ietekmes sfēru robežu bija iecerēts fiksēt nevis pa Lietuvas, bet Latvijas ziemeļu robežu.

Pulksten 22 sarunas turpinājās un beidzās ar neuzbrukšanas pakta un acīmredzot tā pielikuma, slepenā protokola, parakstīšanu. Ir zināms, ka papildprotokols mūsu arhīvos nav uziets.

Rietumos publicētais padomju un vācu pakta papildprotokola teksts tulkojumā ir šāds:

Sakarā ar neuzbrukšanas pakta parakstīšanu starp Vācijas valsti un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību abu valstu pilnvarotie pārstāvji, kas parakstījuši šo paktu, sevišķi konfidenciāli apsprieda abu pušu ietekmes sfēru norobežošanu Rietumeiropā.

Sarunas noveda pie sekojošiem rezultātiem.7

1. Teritoriālu un politisku pārvērtību gadījumā Baltijas valstu teritorijā (Somijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā) Lietuvas ziemeļu robeža ir vienlaikus Vācijas un PSRS ietekmes sfēru robeža. Lietuvas intereses uz Viļņas apgabalu tiek abpusēji atzītas.

2. Teritoriālo un politisko ārvērtību gadījumā Polijai piederošās teritorijās Vācijas un PSRS interešu sfēras aptuveni norobežo upju līnija — Nareva, Visla un Sana.

Jautājumu, vai abu pušu interesēm atbilst neatkarīgas Polijas valsts saglabāšana un kādām jābūt tās robežām, galīgi var noskaidrot tikai tālāku politisko konsultāciju gaitā. Jebkurā gadījumā abas valdības šo jautājumu atrisina draudzīgas saprašanās garā.

3. Eiropas dienvidaustrumos padomju puse uzsver savas intereses Besarābijā. Vācu puse pasludina pilnīgu politisko neieinteresētību šajā rajonā.

4. Abas puses šo protokolu uzlūkos par stingri slepenu.

— Kā gan tik slepena protokola teksts kļuva zināms sabiedrībai?

— Baumas par tā eksistenci sāka klīst jau 1939. gada augustā. Pietiek minēt, ka Igaunijas sūtnis Londonā A. Smits (Torma) jau 22. augustā, tātad dienu pirms pakta noslēgšanas, varēja ziņot, ka padomju un vācu sarunās runa it kā bijusi «ne tikai par Poliju, bet arī par Baltijas valstīm. Konkrēti Vācija piekritusi atzīt Somiju, Igauniju un Latviju par piederīgām Pad. Krievijas īpašas ietekmes sfērai».

25. augustā par slepenā dokumenta esamību uz Tallinu ziņoja Igaunijas sūtniecība Parīzē. Runas par slepena protokola eksistenci uzpeldēja arī daudzu valstu avīžu lappusēs.

Minētā protokola teksts tika atklāts Vācijas arhīvos sakarā ar gatavošanos Nirnbergas prāvai, un tā fotokopiju pirmoreiz prāvā 1946. gada 25. martā iesniedza R. Hesa aizstāvis Dr. A. Zeidls.

Slepena papildprotokola vācu teksts, kā apgalvo — oriģināls —, glabājas Bonnā, VFR ārlietu resora arhīvā, bet tā faksimilkopijas izklīdušas pa visu pasauli. Acīmredzot runa ir par steigā sastādītu dokumentu, kas rakstīts ar sliktu rakstāmmašīnu un tajā ir pārrakstīšanās kļūdas. Rodas sajūta, it kā Molotovs un Ribentrops parakstījuši nevis speciāli sagatavotu līgumu, bet gan visai nevērīgi rakstītu projektu. Ja ņemam vērā, ka šis dokuments bija sagatavots vairāk nekā steidzami, sarunu gaitā, brīnumiem nav vietas.

Ne jau visi atzinuši papildprotokola teksta autentiskumu. Tiek uzdoti jautājumi, vai tas ir īstais protokola teksts, vai paraksti tik tiešām pieder Ribentropam un Molotovam un tā tālāk. Laikam gan pienācis laiks arī padomju speciālistiem pievērsties šai problēmai.

— Kā paktu vērtēt no šodienas distances?

— Tas ir sarežģīts jautājums. Neuzbrukšanas paktu nevar vērtēt atrauti no slepenā papildprotokola, taču par pēdējo līdz šim Padomju Savienībā runāts tikai netieši.

Izvērtējot paktu, nāksies uzdot jautājumu: vai tā noslēgšana bija neizbēgama, tātad — vai Padomju valdība vienošanos ar Hitleru noslēdza objektīvas neizbēgamības dēļ, vai runa ir par brīvu izvēli. Līdz pat nesenai pagātnei pie mums valdīja absolūta vienprātība, ka pakts bijis neizbēgams. Pierādījumam minēja divus visiespaidīgākos argumentus:

— nenoslēdzot paktu, PSRS jau 1939. gadā kļūtu par hitleriskās agresijas upuri;

— 1939. gadā PSRS sarunas ar Lielbritāniju un Franciju nonāca strupceļā. Padomju Savienībai draudēja imperiālisma valstu vienota fronte.

— Šie argumenti laikam gan būtu jākomentē sīkāk. Vispirms, vai tiešām Vācija būtu uzbrukusi PSRS 1939. gada rudenī?

— Ir pamats iebilst pret šādu apgalvojumu. Analizējot to laiku Vācijas kara mašīnas jaudu, tās bruņojumu, militāro potenciālu, kara plānus un citus faktorus, nonākam pie nepārprotama secinājuma: 1939. gadā Vācijai pietika spēka uzbrukt Polijai, bet karam ar Padomju Savienību tā nebija gatava. Tobrīd vācu pavēlniecības rīcībā bija 75—80 kājnieku divīzijas, apmēram 4000 tanku un 3950 lidmašīnu. Bet padomju ģenerālštāba priekšnieks B. Šapošņikovs sarunās ar angļiem un frančiem 15. augustā informēja, ka PSRS pret agresoru Eiropā var raidīt 120 kājnieku divīzijas, 16 kavalērijas divīzijas, 5000 smago artilērijas ieroču, 9000— 10 000 tanku un 5000— 5500 iznīcinātāju un bumbvedēju.

Vācu pavēlniecība tolaik vēl pienācīgi negatavojās karam ar PSRS. Nebija arī tāda kara plānu, kuru izstrāde vēl prasīja gandrīz gadu. Hitleriešu pavēlniecībai nebija arī jauno laiku kara vešanas pieredzes. To viņi vēlāk ieguva Polijā, tad Rietumeiropā 1940. gadā. Kamēr pastāvēja neatkarīgā Polijas valsts, Vācijai nebija piemērota placdarma uzbrukumam Padomju Savienībai. Tātad 1939. gada rudeni Hitlera uzbrukumu nevar uzskatīt par reālu. Kamēr vēl notika padomju — angļu — franču sarunas un šīs valstis varēja noslēgt līgumu par savstarpēju palīdzību, Hitlers karu nebija gatavs uzsākt.

— Tādā gadījumā — vismaz īsi par triju valstu sarunām 1939. gada pavasarī.

— Līdz šim tās mūsu presē, arī speciālajā literatūrā, aplūkotas krietni vienpusīgi. Tikai pašā pēdējā laikā vairāki padomju autori preses slejās sāk spriest: vai Rietumu politiķiem bija tiesības un pamats pret Padomju Savienību izturēties ar piesardzību vai neuzticību, vai viņi varēja visā ticēt Staļinam, vai Maskava bija gatava uz kompromisiem un cik dibināti bija tie iegansti, kas padomju pusei kalpoja par sarunu pārtraukšanas motīvu?

Protams, Padomju valdībai bija pamats neuzticēties britu premjera Čemberlena un ārlietu ministra Halifaksa tipa valstsvīriem. Zināmas aprindas Rietumos tiešām bija ieinteresētas Vācijas nostiprināšanā un tās pretdarbībā Padomju Savienībai. Nevar apstrīdēt arī to, ka Londonas un Parīzes piekāpība Hitleram (tas pats Minhenes nolīgums uz Čehoslovakijas rēķina) nevis attālināja karu, bet gan tuvināja to.

Taču nevar apgalvot, ka 1939. gadā Londona un Parīze bija kara provocētājas, Vāciju sākumā virzot uz Poliju, bet pēc tam uz Padomju Savienību. Polijai doto garantiju dēļ Lielbritānija, Francija un citas valstis pašas izrādītos ierautas karā. Rietumu politiķi centās vairīties no kara uzliesmojuma, tieši tāpēc viņi risināja sarunas ar Padomju Savienību.

Taču tajā kritiskajā pirmskara posmā Londona un Parīze bija uzticīgas situācijai neatbilstošām diplomātijas tradīcijām. Sarunas ritēja no viņu puses bez vajadzīga tiešuma, nesteidzīgi, cerot, ka konflikta izcelšanos izdosies novilcināt. Tomēr triju pušu sarunās iezīmējās panākumi. Tika izstrādāts savstarpējās palīdzības līguma teksts, puses vienojās, ka jāparaksta līgums par konkrētām militārām saistībām. Agresijas novēršanai pret Eiropas mazajām valstīm trīs lielvalstis principā saskaņoja to valstu sarakstu, uz kurām tiktu attiecinātas garantijas. Sarunās tika panākts zināms progress arī attiecībā uz garantijām Baltijas valstīm un Somijai, kurām tika ierādīta svarīga vieta. Atsakoties no agrākiem uzskatiem, Lielbritānija un Francija piekrita dot garantijas šīm valstīm tiešas vai netiešas agresijas gadījumā. Atklāts palika jautājums par netiešas agresijas noteikšanu. Jo angļu puse mēģināja ievērot arī Baltijas valstu pozīciju. Londona nepiekrita Padomju valdības dotajam netiešas agresijas formulējumam, un tas deva iespēju apgalvot, ka Rietumu politiķi gribētu atstāt Baltijas koridoru uzbrukumam Padomju Savienībai. Taču šis koridors bija pārlieku šaurs, lai nopietni apdraudētu PSRS.

Triju pušu sarunās vienīgais nopietnais neatšķetinātais mezgls bija jautājums par to, kā Sarkanā Armija varēs vērsties pret Vāciju, ja Polija un Rumānija atteiksies atvērt robežu padomju karaspēka maršam. Taču šo jautājumu apspriest vairs nebija laika — sarunas tika pārtrauktas. Iespējams, tajās nemaz nebūtu izdevies uztaustīt visām pusēm vienādi pieņemamu risinājumu. Bet jebkurā gadījumā triju pušu sarunās 1939. gada pavasarī un vasarā tika paveikts liels darbs, lai tuvinātu pozīcijas, saskaņotu agrākos strīda jautājumus, kuru palika aizvien mazāk. Uz piekāpšanos gāja galvenokārt angļu un franču puse. Bet Hitlers šo sarunu laikā ar kara izraisīšanu nebūtu riskējis.

— Kā lai vērtē viedokli, ka 1939. gadā pastāvēja pret PSRS vērstas vienotas imperiālistiskās frontes izveidošanās iespēja?

– Apgalvojumi par šādiem draudiem ir izplatīti visai plaši. Tos piemin, lai attaisnotu pakta noslēgšanu. Šīs pozīcijas piekritēji viennozīmīgi saredz tā laika pretrunas, par galveno antagonismu uzskatot pretrunas starp Padomju Savienību un imperiālistisko nometni, bet nenovērtējot antagonisma mērogu šīs nometnes iekšienē. Patiesībā Anglijas un Vācijas opozīcija tolaik bija galvenā pretruna.

1939. gada vasarā notika neoficiāla pozīciju zondēšana, lai pārvarētu antagonismu starp Angliju un Vāciju uz citu valstu un reģionu rēķina, taču šo pasākumu nozīme nav jāpārvērtē. Lielbritānijas un citu Rietumu demokrātisko valstu politika tomēr nebija tik ļoti atkarīga no atsevišķu politiķu subjektīvajiem uzskatiem, pretpadomju noskaņojuma vai bailēm no komunisma, kā to apgalvo daudzi padomju autori. Pirmajā vietā bija valsts reālās intereses. Apgalvojums, ka Anglija, Francija, Vācija un vēl dažas valstis kopā būtu varējušas vērsties pret PSRS, nav nekas cits kā teorētiska spekulācija. Otrais pasaules karš parādīja, ka Anglija atbalstīja PSRS un nepavisam ne Vāciju. (Vēsturnieka V. Dašičeva raksts avīzē «Ļiteraturnaja gazeta» šā gada 18. maijā.)

 — Tātad Staļinam 1939. gadā bija iespēja izvēlēties. Situācija nebūt nebija bezcerīga. Kāpēc gan viņš izšķīrās par labu Vācijai?

 — Atbilde šķiet vienkārša: ikkatra valdība savā ārpolitikā balstās uz valsts reālajām interesēm, un toreizējos apstākļos (tas sevišķi jāuzsver — tieši toreizējos apstākļos) vienošanās ar Berlīni Maskavai likās vislabākā.

Ja būtu noslēgta savienība ar Lielbritāniju un Franciju, būtu vajadzējis parakstīt savstarpējās palīdzības līgumu, kas radītu Padomju Savienībai draudus agri vai vēlu tikt ierautai karā. Turpretī neuzbrukšanas pakts ar Vāciju neuzlika nekādus pienākumus, vēl vairāk, tas deva iespēju izvairīties no karadarbības vai vismaz atvirzīt kara draudus. Bez šaubām, Maskavā ņēma vērā arī to, ka imperiālistisko lielvalstu karš novājinās abas karojošās puses, un tas savukārt nostiprinās Padomju Savienības starptautiskās pozīcijas un radīs priekšnoteikumus sociālisma ietekmes sfēras paplašināšanai.

Ir skaidrs, ka savstarpējās palīdzības pakti ar Igauniju, Latviju un Lietuvu un Sarkanās Armijas daļu ievešana minēto valstu teritorijā nebūtu bijuši domājami bez iepriekšējas vienošanās starp PSRS un Vāciju. To pašu var teikt arī par PSRS un Rumānijas 1940. gada 28. jūnija līgumu, uz kura pamata Besarābija tika apvienota ar PSRS.

Attiecībā uz Poliju papildprotokols deva Padomju Savienībai iespēju pievienot sev apmēram 190 000 kvadrātkilometru Polijai piederošās teritorijas, kur dzīvoja aptuveni 12 miljoni cilvēku. Vairākums no šiem iedzīvotājiem bija ukraiņi un baltkrievi, bet diezgan daudz bija arī poļu.

Tādējādi uz PSRS un Vācijas pakta pamata Padomju Savienība pavirzīja savu robežu uz rietumiem gandrīz par 300 kilometriem. Un tas bija svarīgs sasniegums.

Līgums ar Vāciju pozitīvi jāvērtē arī tajā ziņā, ka tas radīja apjukumu Vācijas sabiedroto nometnē. Japānā, piemēram, izcēlās valdības krīze, un jaunā valsts vadība krasi mainīja politiku attiecībā pret Padomju Savienību. Tika pārtraukta japāņu karadarbība, kas ilga kopš 1939. gada maija, un uzsāktas miera sarunas.

Ņemot vērā šos un daudzus citus apstākļus, var uzskatīt, ka neuzbrukšanas pakts līdz ar papildprotokolu bija noderīgs gan Vācijai, gan Padomju Savienībai. Aplūkojot turpmākos notikumus, protams, iespējami arī citi secinājumi. Maskavas cerības, kas bija saistītas ar šo līgumu, taču nepiepildījās.

— Tad jau iznāk, ka Molotova—Ribentropa paktam ir arī negatīvas sekas?

— Nenoliedzami. Nepretendējot uz pilnu analīzi, pakavēsimies tikai pie svarīgākajiem momentiem. Tā kā neuzbrukšanas pakts cieši saistīts ar tā papildprotokolu, tad abi dokumenti jau no sākta gala pelnījuši negatīvu novērtējumu.

Visļaunākais bija tas, ka līgums izjauca lielvalstu līdzsvaru Eiropā par labu Vācijai, un tāpēc Hitlers guva iespēju izraisīt otro pasaules karu. Ir pienācis laiks atzīt, ka kolektīvās drošības sistēma, kas balstītos uz Padomju Savienības, Francijas un Anglijas – sadarbību, neizveidojās ne tikai Londonas un Parīzes vainas dēļ, bet arī Staļina režīma īstenotās — gan iekšējās, gan ārējās — politikas dēļ.

Turklāt Molotova—Ribentropa pakts radīja lielu sajukumu starptautiskajā komunistiskajā kustībā, demokrātiskajās aprindās.

Sakarā ar to, ka Padomju Savienība bija uzskatījusi par iespējamu noslēgt draudzīgu līgumu ar Vāciju un starp Maskavu un Berlīni faktiski izveidojās sabiedroto attiecības, komunistu un progresīvo stāvoklis daudzās valstīs vēl vairāk sarežģījās. Kā zināms, Molotova un Ribentropa 1939. gada 28. septembrī parakstītajā līgumā par draudzību un robežām atklāti runāts par Polijas sadalīšanu un noteikta PSRS un Vācijas robeža. Tajā pašā dienā Molotovs un Ribentrops parakstīja vēl divus slepenus protokolus un PSRS un Vācijas kopīgo paziņojumu. Pēdējā teikts, ka Vācijas valdība un Padomju Savienības valdība galīgi noregulējušas jautājumus, kas bija radušies sakarā ar Polijas valsts krahu, un tādējādi ielikušas stiprus pamatus mieram Austrumeiropā. Turpat teikts, ka abas valstis ir par mieru starp Vāciju, no vienas puses, un Angliju un Franciju — no otras puses. Taču arī uzsvērts, ka gadījumā, ja abu valdību pūliņi paliks bez rezultātiem, tad visa atbildība par kara turpināšanos būs jāuzņemas Anglijai un Francijai, turklāt, ja karš turpināsies, Vācija un Padomju Savienība viena ar otru konsultēsies par nepieciešamajiem pasākumiem.

28. septembrī Molotovs un Ribentrops apmainījās arī ar vēstulēm, kurās bija skartas PSRS un Vācijas ekonomiskās attiecības. Molotovs savā vēstulē uzsvēra, ka Padomju Savienības valdība uz panāktās politiskās vienošanās pamata un tās garā ir gatava no savas puses visādi attīstīt ekonomiskos sakarus un tirdzniecību starp PSRS un Vāciju.

No 1939. gada rudens līdz 1941. gada jūnijam Padomju Savienība lielā apjomā apgādāja Vāciju ar stratēģiskajām izejvielām. Šajā laika posmā padomju masu informācijas līdzekļi pret Vāciju izturējās daudz draudzīgāk nekā pret Angliju un Franciju. Tieši Angliju un Franciju tie iztēloja kā galvenās kara vaininieces.

— Parasti tiek apgalvots, ka ar pakta noslēgšanu Maskava ieguva pašu galveno — laiku. Kā bija patiesībā?

— Arī šis jautājums līdz šim aplūkots vienpusīgi. Tas, ka Padomju Savienība laika posmu līdz Vācijas un tās sabiedroto uzbrukumam 1941. gadā izmantoja, lai intensīvi gatavotos karam un modernizētu bruņojumu, bez šaubām, ir ļoti svarīgi. Tieši šai laikā tika ieviests ražošanā tanks T-34, apgūta jauna tipa lidmašīnu būve, pilnīgota prettanku lielgabala ražošana utt.

Taču nedrīkst aizmirst arī to, ko šai periodā paveica Vācija. 1939. gada rudenī Vācijai bija 80 divīzijas, bet 1940. gada pavasarī tā varēja Rietumeiropā izvietot jau 120 divīzijas, turpretī Austrumeiropā atradās tikai 10 vājas divīzijas. 1941. gada 1. jūnijā Vācijai bija jau 214 divīzijas, to skaitā 21 tanku divīzija un 14 motorizētās divīzijas. Ievērojamas kvalitatīvas pārmaiņas notika arī ar vācu armijas bruņojumu. 1939. gadā trešdaļai tanku bija tikai ložmetēji, bet Polijas kampaņas laika lidmašīnas nevarēja ne salīdzināt ar tiem Vācijas gaisa karaspēka lidaparātiem, kuri pēc gada dominēja Francijas debesīs.

Vērā jāņem ne vien bruņoto spēku kvantitāte un kvalitāte, bet arī citi faktori. Militārie un politiskie notikumi Eiropā strauji attīstījās par labu Vācijai, PSRS vadītāju pieņēmumi, ka Vācijas karš ar Franciju un Angliju ieilgs un novājinās Vāciju, izrādījās nepamatoti. Vācija kļuva nevis vājāka, bet, gluži otrādi, stiprāka. Hitlers nodibināja kontroli pār lielāko daļu Rietumeiropas, tās rūpniecību un resursiem.

Vācija izmantoja laiku, lai karā pret Padomju Savienību ievilktu Somiju, Ungāriju un Rumāniju. Agresora spēkus papildināja vēl pāri par 25 divīzijām. Pateicoties Vācijas sabiedrotajiem, tās austrumu fronte izpletās no Ziemeļu Ledus okeāna līdz Melnajai jūrai un Vācijas militāro spēku vadība ieguva jaunas plašas iespējas.

— Kā tiek skaidrots protokolā lietotais termins «ietekmes sfēra» attiecībā uz Baltijas valstīm un Poliju?

— Šo terminu, protams, var skaidrot dažādi, taču šai gadījumā tālākā notikumu attīstība pati devusi ļoti skaidru atbildi.

Jāatzīst, ka Staļinam izteiktie Hitlera priekšlikumi attiecībā uz Baltijas valstīm un Poliju bija labi apdomāts gājiens.

Maskavā bija ietekmīgas personas, aprindas un organizācijas, kas divdesmitajos līdz četrdesmitajos gados uzskatīja, ka patstāvīgas Baltijas valstis ir tikai pagaidu parādība un ka tās dabiskā kārtā tiks pievienotas PSR Savienībai. Runa ir ne tikai par Trocki un viņa domubiedriem attiecībā uz pasaules revolūciju vai Kominternes darbību. Jāņem vērā arī paša Staļina principi un praktiskā darbība. Pēc vēstures zinātņu doktora V. Dašičeva novērtējuma, Staļina ārpolitikas pamatā bija ultrakreiso, blankistu un trockistu idejas. Tāpēc svarīga vieta tajā tika atvēlēta staļiniskā tipa sociālisma celtniecībai visur, kur vien iespējams (sk. rakstu avīzes «Ļiteraturnaja gazeta» šā gada 18. maija numurā). Šī politika balstījās uz vietējiem revolucionārajiem spēkiem.

Saprotams, ka Maskava bija ieinteresēta pievienot Baltijas valstis Padomju Savienībai ne tikai tāpēc, lai paplašinātu sociālisma ietekmes sfēru, bet arī konkrētu ekonomisku, militāri stratēģisku un pat vēsturisku iemeslu dēļ. To, ka PSRS tiecas iegūt pieeju pie Baltijas jūras caur Baltijas valstīm, ne reizi vien uzsvēruši Padomju valsts darbinieki, pirmām kārtām Molotovs. Starp citu, 1939. gada rudenī tieši Molotovs bija tas, kas Baltijas valstu pārstāvjiem paziņoja, ka, «pateicoties» šīm valstīm, Padomju Savienība ir piespiesta pie Somu līča peļķes, taču ilgi tā turpināties nevar.

Ja runājam par militāri stratēģiskajiem faktoriem, tad Sarkanās Armijas virspavēlniecība 1918. gadā uzskatīja Baltijas jūras piekrasti par Padomju Krievijas dabisko robežu. 1930. gadā sakarā ar agresijas draudu pastiprināšanos Baltijas valstu teritorijas stratēģiskā nozīme palielinājās vēl vairāk.

— Saskaņā ar papildprotokolu Lietuvai vajadzēja palikt Vācijas interešu sfērā. Kā tā nokļuva PSRS ietekmes sfērā?

— Attiecībā uz Lietuvu PSRS un Vācija noslēdza divus papildu līgumus. 1939. gada 28. septembrī Molotovs un Ribentrops parakstīja PSRS un Vācijas līguma par draudzību un robežām slepeno papildprotokolu. Otru līgumu parakstīja Molotovs un Šūlenburgs 1941. gada 10. janvārī. Par Lietuvas atdošanu PSRS ietekmes sfērai Vācija kā kompensāciju saņēma dažas Polijas teritorijas (Ļubļinas vojevodisti un daļu Varšavas vojevodistes). Bija arī materiāla kompensācija.

— Kā lai izskaidro to, ka papildprotokolā ir apšaubīta pati Polijas kā valsts pastāvēšana?

— Šie «baltie plankumi» vēl joprojām rada poļiem negatīvas emocijas, ietekmējot attiecības ar PSRS. Tāpēc šos jautājumus tiekoties apsprieda M. Gorbačovs un V. Jaruzeļskis. 1987. gadā tika izveidota speciāla ekspertu grupa PSRS un Polijas attiecību vēstures pētīšanai. Pagaidām jāierobežojas ar norādi, ka periodā starp abiem pasaules kariem šīs attiecības bija diezgan sarežģītas. Vaina acīmredzot ir abpusēja.

No vienas puses, ir skaidrs, ka Polijas valdība īstenoja tuvredzīgu un ambiciozu ārpolitiku, kuras smaile bija vērsta pret Padomju Savienību. No otras puses, acīmredzot jāņem vērā Polijas grūtais ģeostratēģiskais stāvoklis starp abām lielvalstīm, kā arī tas, ka Maskavas attieksme pret Pilsudska Poliju bija brīžam attaisnojama, brīžam arī neattaisnojama — neticības un pat naidīguma caurstrāvota.

Tā kā Berlīnē pret Poliju izturējās tieši tāpat, tad viss gāja savu gaitu.

— Ko varētu secināt no visa teiktā?

— Visnopietnākais secinājums varētu būt tāds, ka visas tās valstis, no kurām bija atkarīga starptautisko notikumu attīstība otrā pasaules kara priekšvakarā, savā politikā pieļāva neprecizitātes un kļūdas. Padomju autori līdz pat šai dienai centušies pierādīt, ka kļūdījušās esot tikai imperiālistisko valstu valdības, jo Padomju Savienībā visu vienmēr paredzējuši un rīkojušies gandrīz nekļūdīgi. Bet patiesībā vienkāršiem mirstīgajiem nav lemtas dievišķās gaišreģa spējas. Neviena, pat pati lielākā, lielvalsts nav apdrošināta pret kļūdām, no tām nespēja izvairīties arī Maskavā.

Bet attiecībā uz Molotova un Ribentropa pakta papildprotokolu nevar izvairīties no politiskās morāles problēmas. Spēcīgu lielvalstu ārpolitika diemžēl nereti operē ar apšaubāmām vērtībām. Taču tādu darījumu, kādu noslēdza Hitlers un Staļins, var dabūt gatavu tikai diktatori, kuriem nav vajadzības rēķināties ar parlamentu, tautu, sabiedrisko domu vai ētiskajām normām. Staļins un viņa domubiedri balstījās ne tikai uz rūpēm par savas valsts drošību, bet arī uz lielvalstiskām ambīcijām.

Nobeigumā jāuzsver, ka Molotova un Ribentropa pakts, kā arī citi 1939. gada ārpolitiskie notikumi un ar tiem saistītie apstākļi nepavisam nav noskaidroti līdz galam un prasa tālāku izpēti. Tāpēc domu un spriedumu dažādība šai jautājumā ir gluži dabiska.

H. ARUMĒ,

vēstures zinātņu doktors

(«Rahva Hääl», 1988. g. 11. augustā)