Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Vai vaina uzveļama tikai Slokai?

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Kaut kas tāds, kad vienā dienā pēkšņi neiznāk neviena avīze, vēl nav bijis. Tāpēc pamatoti varam teikt, ka šis bezprecedenta gadījums ir cienīgs, lai to ierakstītu mūsu žurnālistikas vēsturē. To, ka avīzi nevar izdot bez papīra — saprot pat pirmklasnieks. Bet, kā tas varēja gadīties, ka šī papīra aptrūcies LKP CK izdevniecībai, saprast ir grūti, jo pārāk daudz dažādu neskaidrību ir visa šajā jezgā.

Otrdien, kad rīdzinieki kaut kā mēģināja aprast ar domu, ka avīžu nebūs, un uzmanīgi klausījās LKP CK plēnuma radiotranslāciju, arī Preses nama ļaudis — tipogrāfijas un redakciju darbinieki — sanāca vienkopus, lai rastu kaut kādu skaidrību negaidītajā situācijā. Pirmais vārds, protams, izdevniecības direktoram Kazimiram Dunduram. Kā vienmēr atklāts savu darbinieku priekšā, arī šoreiz neko netika slēpis.

Viss sācies ar telefona zvanu aizvadītās nedēļas nogalē. Zvanīts no Ministru Padomes, teikts, ka esot biedra Voroņina telegramma no Maskavas. Tajā sacīts, ka, ja Sloka pārtraukšot vārīt celulozi, tad apstāšoties bankas, skaitļošanas centri utt., jo nebūšot vairs perfokaršu. Tāpēc Maskava prasot, lai celulozes vārīšanu Slokā nepārtraucot, bet gadījumā, ja mēs to darīšot, tad mums vairs nedošot papīru.

Radusies situācija jau apspriesta republikas Ministru Padomes kabinetos, daudziem vadošiem darbiniekiem klātesot. Pamatojoties uz to, ka noliktavās avīžu papīrs ir ne vairāk un ne mazāk kā 304 tonnas, bet žurnālu — 210 tonnas, pēc ilgas spriešanas un stiķēšanas dzimis šāds variants: izdot tikai trīs avīzes — «Cīņu», «Sovetskaja Latviju» un «Lauku Avīzi» vienu reizi nedēļā un trīs žurnālus — «Liesmu», «Lauku Dzīvi» un «Zīlīti» vienu reizi mēnesī.

Tātad — krīze? Bezdarbs? Jo 304 tonnas ir piliens jūrā. Bet kurš būs tas, kas atmaksās naudu 3,5 miljoniem abonentu? Kā «norakstīt» tos 7 miljonus rubļu peļņu, ko dod avīzes un žurnāli? Ko darīt ar vairāk nekā 400 žurnālistu, kas paliks bez darba? Un ko darīt ar aptuveni tikpat daudz tipogrāfijas strādniekiem? Izjaukt šodien labi nostādīto un spēcīgo poligrāfisko uzņēmumu ir viegli, bet kas to atkal pacels? Un kā? Kur ņems kadrus, ja esošie aizies?

Jautājumi, jautājumi un vēlreiz jautājumi…

Pēc republikas valdības domām, izejai no situācijas esot tikai divi varianti: vai nu jāatceļot jūrmalnieku lēmums par celulozes vārīšanas pārtraukšanu Slokā, vai arī…

Protams, pēc visa teiktā ir pilnīgs pamats sašutumam par Maskavas izrīcībām. Taču nesteigsimies izdarīt secinājumus. Kaut vai tādēļ, ka galīgi nav skaidrs, kāpēc tā pati Maskava (šoreiz izdevniecības tiešie priekšnieki PSKP CK Lietu pārvaldē) izsauc Kazimiru Dunduru uz sarunām, jo neko par mūsu problēmām nav zinājusi. Vai patiesi tik nopietnā lietā centra labā roka nezina, ko dara kreisā? Var jau būt, bet savādi tas tomēr šķiet.

Bet tagad par to, kā radušos situāciju vērtēja žurnālisti.

I. Ošiņš: Atcerēsimies klasiķus. Arčibalds Kronins «Ziemeļu gaismā» ļoti labi ir parādījis vienas avīzes krīzi un vienas avīzes augšāmcelšanos. Ļaunākajā gadījumā piedāvāju jebkurai Latvijas avīzei izdot nevis laikrakstu, bet skrejlapu. Avīzes vietā skrejlapu, kurā būtu pateikts viss aktuālais. Arī tas, kāpēc esam tik mazi, kāpēc esam tādi un ne citādi. Un vēl — varbūt savas avīzes mēs varētu drukāt uz centrālajām avīzēm paredzētā papīra?

K. Dundurs: Ideja par skrejlapām varētu būt variants nākotnei. Bet centra avīzēm paredzēto papīru neesmu tiesīgs aiztikt. Tas pieder viņiem, ir viņu īpašums.

J. Lejiņš: Es gribu ieteikt tajos numuros, kas tagad iznāks, aicināt visus republikas iedzīvotājus neuzķerties uz šī āķa un neradīt ažiotāžu ap Jūrmalu. Politika te ir galīgi skaidra — iedzīt pirmo ķīli. Ar šādiem paņēmieniem mums būs vēl jāsaskaras agri vai vēlu. Un, ja tagad mēs piekāpsimies, izpildīsim Maskavas diktēto gribu — tālāk mums būs vēl grūtāk. Risinājums jāmeklē republikas valdībai. Republikā ir četras papīrfabrikas. Un ko tās dara — mēs zinām. Mums ir jāsāk domāt par taupīšanu. Kad pie Jūrmalas izpildkomitejas stāvēja piketētāji un protestēja, tad mēs visi bijām viņu pusē. Bet tagad?

V. Avotiņš: Zināmā mērā es esmu pat apmierināts ar to, ka šī situācija notikusi tieši ar mums, žurnālistiem. Tā mums parāda, vai esam gatavi tam, kas mūs sagaida nākotnē. Tas pats, kas noticis ar mums, var notikt jebkurā mūsu saimniecības jomā. Man liekas, te nepavisam nav vainīgs izdevniecības direktors. Un, domāju, arī Maskava nemaz tik lielā mērā nav vainīga, bet gan mūsu pašu Ministru Padome.

Lielā mērā mūsu liktenis ir atkarīgs no tā, cik vienoti, cik secīgi un cik saprātīgi mēs paši spēsim rīkoties. Acīmredzot ir pienācis laiks savu vietu ieņemt un savu vārdu teikt arī Žurnālistu savienībai. Pat pēc trim mēnešiem nemaz nav tik vienkārši cilvēkus atlaist. Tā būs mākslīga bezdarba radīšana, un ne jau direktora vainas dēļ, bet gan valsts, kas nav par to domājusi. Saskaņā ar likumdošanu, tā ir pretlikumīga rīcība. Vai nu direktoram katram ir jāsameklē darbs, vai arī jāatrod līdzekļi, kā šim bezdarbniekam nodrošināt iztikas minimumu. Arī šis jautājums būtu jāuzdod Ministru Padomei. Un, treškārt. Runājot par pašām avīzēm, es domāju, ka tam visām ir jāpārlūko savs stāvoklis. Varbūt ir iespējas samazināt tirāžu. Bet nekādā gadījumā nedrīkst būt tā, ka tiek drukāta tikai «Cīņa» un «Sovetskaja Latvija» un vēl kaut kas, jo tas ļautu šīm avīzēm pašreizējā sabiedriskajā situācijā saglabāt ārkārtīgu ideoloģisku prioritāti. Ja jau šāds stāvoklis vēlēšanu laikā ir radies, tad drīzāk uz šo izdevumu bāzes vajadzētu organizēt kolektīvas redakcijas un katram ierādīt kaut kādu vietu. Atstāt tikai KP CK kā vienu no ideoloģiskajiem spēkiem pašreizējā situācijā ir nepieļaujami. Un vēl es domāju, ka mums nav arodbiedrību rakstura risinājumu. Varbūt ir vērts kopā ar tipogrāfijas strādniekiem nodibināt kaut kādu kolektīvu veidojumu, kas rūpētos par mūsu juridisko un sociālo nākotni?

S. Jegorjonoks: Vispirms nolasīšu jums informāciju, kas publicēta laikrakstā «Ļiteraturnaja gazeta».

«Nav celulozes — un nav arī papīra. Otrdien Rīgā neiznāca neviena republikāniskā avīze. — Ar šo dienu republikāniskās preses izlaide republikā tiek pārtraukta, — man teica LKP CK izdevniecībā. Diversija? Gripas epidēmija tipogrāfijas strādnieku vidū? Streiks? Izrādījās — sekas Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā pieņemtajam lēmumam par celulozes ražošanas pārtraukšanu Slokas CPK, kas iznīcinoši ietekmēja Baltijas jūras ekoloģiju. Celulozes piegāžu pārtraukšana izsauca valstī atbildes reakciju: tiek pārtraukta papīra piegāde republikai, bet Latvija pati sevi nodrošināt ar papīru nav spējīga. Kas tad iznāk? Jauta jums paliek atklāts. Bet pagaidām: nav celulozes — un nav papīra… Pilna ekonomiskā patstāvība. Mūsu korespondents.»

Šī nav ne atsevišķas redakcijas, ne arī visa jūsu kolektīva problēma. Jautājums, ir daudz plašāks. Patiesībā risinās politiska cīņa par to, lai pierādītu, ka republika nespēj būt ekonomiski patstāvīga. Un šajā cīņā skaidri ir redzamas visas puses: tie, kuri iestājas par ekonomiskās patstāvības apspiešanu, lai piespiestu cilvēkus noliekt galvas un atzīt, ka mēs patiešām šajos apstākļos neesam patstāvīgas rīcības spējīgi, un tie, kuri intensīvi meklē izeju no radušās situācijas. Ja palūkojamies uz republiku kopumā, tad spēku, kas iestājas pret ekonomisko patstāvību, ir diezgan daudz. Viens no tiem valsts arodbiedrības un diemžēl arī Ministru Padome. Ir pilnīgi skaidrs, ka Ministru Padomei, izstrādājot Latvijas ekonomiskās patstāvības koncepciju, bija jādomā par uzņēmumu patstāvību, jādod tiem pilna brīvība un jādara viss, lai līgumus ar piegādātājiem varētu slēgt paši uzņēmumi. Lai atkal nerastos situācija, kad direktoram, lai kaut ko izlūgtos, jāstāv uz ceļiem, Ministru Padomes priekšā. Tā ir viena no problēmām. Otra problēma ir valsts arodbiedrības. Kur ir to darboņi? Kur ir kāds lēmums par to, ko darīt ar cilvēkiem, kas tiks atbrīvoti Slokas kombinātā? Kāpēc organizācija, kurai bija jāuzņemas atbildība dialogā ar varu, kurai bija jārisina vai nu darbā iekārtošanas problēma, vai arī jārada likums par bezdarbu, savā praktiskajā darbībā ar šiem jautājumiem nenodarbojas? Gribu, jautāt, vai šai zālē ir kaut viens valsts arodbiedrību līderis? Kāpēc nav? Kāpēc nenāk un nerunā tie, kuri ir spējīgi šīs problēmas risināt? Spēki, kas šodien nostājušies konfrontācijā, ir skaidri. Tā ir Maskava, — no vienas puses, vietējās organizācijas, kuras nosaucu — no otras puses, tauta, kura grib gan tīru jūru, gan arī lasīt avīzes — no trešās. Pateikt, tas ir slikts, bet tas — labs, šodien nav pats galvenais. Galvenais ir atrast problēmas risinājuma ceļus.

Protams, šajā situācijā direktors ir spiests visiem maksāt par dīkstāvi. Taču šī dīkstāve nav jūsu, vaina, tāpēc, manuprāt, būtu taisnīgi panākt, ka viss zaudējumus sedz tas, kurš saņem peļņu. Tātad — Maskava. Jūs, cik zinu, no peļņas saņemat tikai atskaitījumus. Vēl es domāju, ka visa šī politika ir jāceļ dienas gaismā. Un te ir tikai viens ceļš — jāgriežas pie mūsu republikas deputātiem, lai ar viņu palīdzību darītu to visu zināmu atklātībai. Žurnālisti ir pietiekami spējīgi, lai izstrādātu atbilstošu rezolūciju, kas šo politisko intrigu atmaskotu. Jūsu situācija ir pirmā bezdelīga. Ejot pa ekonomiskās patstāvības ceļu, tādu būs vēl ne mazums. Mums visiem jābūt uz to gataviem. Un, pēdējais. Domāju, neatliekami ir jāsāk balsī runāt arī par to, lai Izdevniecība pati būtu saimnieks savās mājās, lai tā būtu tiesīga lemt jautājumus, slēgt līgumus, rīkoties ar savu peļņu utt.

V. Krustiņš: Es pārstāvu to izdevumu, par kuru Viktors Avotiņš teica «un vēl kaut kas». Esmu atnācis no LKP CK plēnuma, kur man pienācās sēdēt, lai būtu klāt arī te. Uzzinājis, kāda situācijā ir mūsu namā, es, protams maliņā nestāvēju, bet devos pie mūsu CK ideoloģiskā sekretāra un vēl dažiem citiem biedriem, cerībā tikt pie kaut kādas skaidrības. Viņi mani nomierināja. Pirmais, ko uzzināju ir tas, ka ceļā uz Rīgu jau esot 10 vagoni ar papīru. Aptuveni 400 tonnas. Otrais — ka mūsu cienījamais direktors esot runājis ar PSKP CK Lietu pārvaldi un viņi esot paziņojuši, ,ka papīrs būšot. Tātad — visas problēmas atkrītot un ceturtdien avīzes atkal iznākšot pilnā skaitā. Kas attiecas uz to, ka varētu notikt kaut kāda strādnieku skaita samazināšana — tas nu ir tāds absurds, ka par to pat runāt nedrīkst. Neviens tipogrāfijas strādnieks, neviens žurnālists nedrīkst ciest.

A. Jakubāns. Es teikšu tā: paldies Dievam, ka tas viss sākās ar avīzēm. Paldies Dievam, ka tas nesākās ar ūdeni, elektrību, gāzi vai benzīnu. Tas viss vēl ir priekšā. Mums kā žurnālistiem par šo situāciju ir jābūt laimīgiem, jo tieši mums ir lemts to izbaudīt līdz pašām mielēm. Es ierosinu no katras redakcijas izvirzīt pa pārstāvim, radīt grupu, kas vispirms šo situāciju pamatīgi izpētītu: un pēc tam uzrakstītu kopīgu rakstu par to, cik lielu haosu viena vienīga telegramma var radīt veselā republikā. Tādam žurnālistiskam pētījumam šis ir vispateicīgākais brīdis. Labāku materiālu es nevaru iedomāties.

G. Feldmanis: Viens no priekšlikumiem, kas te izskanēja ir — pārtraukt Maskavas avīžu iespiešanu un šo papīru izmantot pašu vajadzībām. Skan vareni, bet ne jau mūsu direktors būs tā persona, kas ņems un nacionalizēs centram piederošu mantu. Tādas lietas ir jādara republikas valdībai. Es uzskatu, ka visa šī jezga ir nekas cits, kā šantāžas mēģinājums. Un nevis ekonomiska, bet gan politiska rakstura akcija.

I. Ļitvinova: Es gribu jums jautāt, vai kāds no jums vispār ir pētījis: ir vai nav šīs telegrammas. Lieta ir tāda, ka es ar šo jautājumu esmu nodarbojusies — gan ar Sloku, gan ar papīru. Tas dokuments, par kuru te runāja Kazimirs Dundurs — eksistē. To patiesi ir parakstījis Voroņins. Tas izsūtīts no Kremļa 5. janvārī, mūsu republikas Augstākajā Padomē reģistrēts 10. janvārī. Augstākās Padomes sesijā, kas notika 11. janvārī, to saņēma visi deputāti. Dokumenta pirmajā daļā patiesi ir runa par Sloku. Starp citu, tālāk ir arī par Ventspili, un tur ir vēl nopietnākas problēmas. Bet par to, ka mums tiek noņemts tāds un tāds papīrs tādā un tādā daudzumā — tur nav ne vārda. Tāpēc jājautā: kā varēja rasties visa šī jezga, avīžu neiznākšana utt. Bet varbūt ir kāds, kas zālē sēdošos žurnālistus šantažē? Ja papīrs vēl ir, ja vagoni ar papīru jau ir ceļā uz Rīgu? . . Es domāju, ka visa šī lieta žurnālistiem ir nopietni jāizpēta! Vēl šodien plēnumā runāju par šo lietu ar biedru Līci no Ministru Padomes, un viņš teica: «Kas nu tā par Maskavas šantāžu! Visparastākās tirgus attiecības. Tu dod man — es dodu tev. Tu man nedod — es tev arī nē.» Tāpēc vēlreiz saku — izdarīsim šajā lietā žurnālistu pētījumu …

***

Praktiski te mūsu otrdienas sarunai var likt punktu. Runātāji ir izteikušies, desmit vagoni ir ceļā uz Rīgu, sākot ar šodienu, avīzes atkal iet tautā. Un tomēr prāts nav mierīgs, jo ne viens vien jautājums, kā bija, tā arī palika atklāts. Kurš un kāpēc visu šo ažiotāžu radīja? Kā būs ar papīru turpmāk? Kāpēc tik ļoti visu vainu kāds grib uzvelt Slokai, nevis savai un mūsu visu neizdarībai? Kā dzīvosim, kā strādāsim? Priekšā taču vēl vesels gads. Ekonomiskās patstāvības gads. LKP CK izdevniecība to diemžēl iesākusi kā pieguļā palaists zirgs. Ganies droši brīvībā, plūc zālīti kur un kādu gribi, bet… tikai ar sapītām kājām, jo, kas zin, citādi vēl kaut kur aizrikšosi…

Un ko mēs darīsim tad, ja kādu dienu kāds kaut kur no tiesas kļūs par īstu bezdarbnieku? Tautā gan saka: velns pie bada pat mušas ēdot! Velns lai ēd, ja dūša ņem pretī, bet par cilvēku kādam ir jāatbild. Īpaši tagad, kad bezdarbnieka statuss ir kļuvis par realitāti jebkurā tautsaimniecības jomā. Kas to darās, ja tie, kam tas jādara, darīt negrib? Domāsim .. .

 

Aina KOZLOVA

 

Attēlos:

  • Tribīnē — izdevniecības direktors K. Dundurs.
  • Preses nama konferenču zālē.

Oļega Zernova foto