Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

V. Botvins. Runa LTF 1. kongresā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Esmu priecīgi satraukts par iespēju piedalīties tādā svarīgā notikumā kā revolucionāras formas — Tautas frontes dibināšanā.

Atļaujiet man nedaudz izkliedēt saspīlējumu un sacīt, ka šobrīd, kā man šķiet, jūsu pirmais uzdevums ir nevis konstituēt Tautas frontes juridisko statusu, bet atcerēties, ka vislielākā neformālā organizācija Padomju Savienībā ir Komunistiskā partija, kura nav nekur reģistrēta. (Aplausi.)

Jāķeras pie darba. Un man šķiet, ka tās grūtās demokrātijas mācībstundas, kuras mēs, šajā zālē sēdošie, apgūstam, — tās nebūs veltīgas. Tauta mācās ļoti ātri. Tagad atļaujiet jūs informēt, ka šinī gadījumā es uzstājos Maskavas Tautas frontes orgkomitejas un Ļeņingradas Tautas frontes uzdevumā, kuru vārdā, tāpat kā Krievijas Federācijas, Jaroslavļas, Penzas, Kuibiševas/Samaras un arī Minskas un Alma-Atas vārdā es jūs sveicu.

Laiks man ir ierobežots, un es domāju, ka virkni jautājumu apspriest, uzdot jautājumus u.tml. varēs vakarā, preses konferencē.

Divas galvenās tēzes.

28. augustā Ļeņingradā notika starpreģionālā Tautas frontes un masu demokrātisko kustību pārstāvju tikšanās. Tajā piedalījās 7 republiku deviņdesmit organizāciju pārstāvji no četrdesmit pilsētām, tajā skaitā arī eksperti no formālām un neformālām Igaunijas, Lietuvas un Latvijas Tautas frontēm. Trīs diskusiju dienas (un mēs atkal jūs apskaužam, jo savu diskusiju organizējām Somijas pierobežā, burtiski sakot, brīvā dabā, nevis tik greznā zālē), un pēc triju dienu diskusijām un apspriedēm mēs nonācām pie vienota secinājuma, ka Tautas frontes rašanās — tā ir neizbēgamība, tā ir nepieciešamība, un ka bez masu kustības mūsu ideāli un mērķi nav un nevar būt sasniedzami. Tika pieņemts lēmums par informatīvu struktūru radīšanu. Apmēram sešdesmit astoņas pilsētas un organizācijas nolēma organizēt informācijas apmaiņu, lai veicinātu sadarbību ar Tautas frontēm un citām demokrātiskām kustībām Tas pirmkārt. Pēc igauņu kongresa, domāju, var runāt pat par kopīgu vēstnešu vai materiālu krājumu izdošanu.

Otrkārt. Es vēlreiz izsaku prieku par to, ka jūsu pasākums notiek tik lieliskā zālē, taču rodas iespaids, ka dažādu nosacījumu iespaidā — tā sacīt, Maskavas roka, kā gan mēs esam pieraduši pie Maskavas rokas! — ne visi izprot nepieciešamību apvienot spēkus. Taču es runāju par to, ka tie nolikumi, kuri tika pieņemti 29. jūlijā — nolikums par demonstrācijām, mītiņiem, gājieniem un sapulcēm, un nolikums par iekšējā karaspēka statusu —, tie taču pieļauj, tie pieprasa, lai šie karaspēka formējumi, speciālas nozīmes karaspēka daļas nepakļautos tautas orgāniem, padomju varas orgāniem. Tādējādi šīs karaspēka daļas var tikt izmantotas pēc iekšlietu ministra lēmuma — neatkarīgi no to vai citu tautas pārstāvju, tajā skaitā arī Tautas frontes, gribas un vēlēšanās. Man nav mandāta, lai es varētu ierosināt vai izvirzīt šādu priekšlikumu, bet es tomēr gribu to darīt — ierosināt apspriest rezolūciju, kura atzītu, ka šie nolikumi par iekšlietu karaspēku faktiski pieļauj atkal atgriezties pie administratīvi voluntārām, staļiniskām metodēm un ignorēt tautas gribu. (Aplausi.) Es domāju, ka visdrausmīgākais staļinisma noziegums ir mēģinājums iznīcināt tautas dzīvo dvēseli, ar šķeltniecības palīdzību sarīdīt tautas. Mana dvēsele veidojās sekojoši: es mācījos Latvijas skolā un universitātē, strādāju rūpnīcā, un es domāju, ka mani bērni varēs būt lepni par to, ka viena no manām pirmajām adresēm saistās ar faktu, ka lasīju Raiņa dzejoļus pie Aleksandra Ņevska katedrāles. Viss mans personīgais un sabiedriskais liktenis saistīts ar Latviju, kuru uzskatu par savu dzimto zemi. Un es domāju (piedodiet, ka es tā uztraucos un ka nākas runāt par personīgo dzīvi), es domāju, ka tie sasniegumi, kurus jūs jau esat guvuši, tuvākajā laikā būs vēl nozīmīgāki. Man šķiet, ka tiem piecpadsmit tūkstošiem cilvēku, kurus šobrīd jau apvieno Tautas fronte, nākotnē klāt nāks vēl un vēl, un viņu būs vairāk nekā partijas biedru, un tieši šajā skaitliskajā pieaugumā slēpjas organizācijas perspektīva.

Taču man šķiet, ka šajā skaitliskumā slēpjas arī virkne problēmu, ka visas organizācijas — to rāda vēsture — pārdzīvo tos grūtās dzimšanas procesus, kuru laikā jāmācās gan pašai, gan citai no citas. Man šķiet, ka Tautas frontei kā demokrātiskai masu kustībai — tāpat kā presei un zinātnei — jākalpo par sociālo oponentu. Jebkurš varas monopols, jebkurš patiesības monopols, diktāta mēģinājums, vienmēr izvēršas tautas traģēdijā. Nedomāju, ka staļinisms ir kaut kāda nejaušība. Mums pašiem jārada īsteni cilvēciski eksistences apstākļi; un, ja es atļaujos pasapņot, tad es sapņoju par to (atcerieties Mārtiņa Lutera Kinga vārdus, kas ierakstīti viņa kapakmenī; «Beidzot esmu brīvs»). Es domāju, mums ir jāsaprot, ka brīviem jātop nevis pēc nāves, bet dzīviem esot. Taču, tā sacīt, ja man neizdosies to piedzīvot, es vismaz gribu tikt apglabāts Latvijas zemē un, varbūt krievu valodā runājošās iedzīvotāju daļas vārdā, tādējādi, ja tā var teikt, mēslot šo zemi un izpirkt to bēdu un tos grēkus, kurus mēs gribot negribot atnesām sev līdzi.

Es domāju, ka tuvojas atmodas, nožēlas, attīrīšanās, atjaunotnes brīdis, un es sapņoju par to, ka nebūs vienkārša šī masu kustība, nebūs vienkārša šī masu pašdarbība un nebūs vienkārši noskaidrot, ko darīt un kas pie visa vainīgs, pat — ar ko sākt. Bet mēs to izdarīsim. Taču visvairāk es lepojos ar to, ka mēs beidzot būsim pārstājuši baidīties. Un mēs esam pārstājuši baidīties. Pirmām kārtām es gribētu latviešus lūgt, lai viņi saviem krievu, ukraiņu, baltkrievu, ebreju biedriem iemācītu nebaidīties un — vēl jo vairāk — nebaidīties citam no cita. (Aplausi.)