Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Šī izrāde nomirs dabiskā nāvē

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

2. janvāra mītiņš pie partijas "cekas" (apzīmējums "baltais nams", šķiet, šeit būtu pārāk cēls) organizēti sākās un organizēti beidzās. Cilvēku bija ļoti daudz. Noskaņa — sašutums, izbrīns (arī „to jau varēja gaidīt"), solidaritāte, bet ne agresivitāte. Valdīja savaldība un pašcieņa.

Visi sauca: "Preses namam brīvību!…" Mūsu galā tā kā klusāks. Kāda kundze: "Nu sauciet taču līdzi, velni tādi! Preses namam brīvību!"

Ļaužu vidū — Džemma Skulme, Vladis Goldbergs no televīzijas, Filoloģijas fakultātes dekāns Reinis Bērtulis, Rīgas 3. vidusskolas skolotājs Viesturs Tīle… Šķiet, automātiski izslēdzams apgalvojums, ka mītiņojot tikai tie, kam neesot ko darīt…

Replika no tautas (acīmredzot par partijas laikrakstu): "Kas prot rakstīt, tie Rubikam negrib rakstīt, kas grib — tie atkal neprot…"

Dažu plakātu saturs: "Rubik! Vai bruņotas vienības spēka pielietošana ir mierīgs ceļš?", "PSKP! Rokas nost no tautas īpašuma!", "Nosargāsim vārda un preses brīvību!", "Atjēdzies, Rubik!", "Preses namu visām Latvijas tautām, nevis kangariem!".

Daudzi «cekas" logi kautrīgi pavērti… Aiz tiem acīmredzot interesenti.

Runas mītiņā — lielākoties ļoti līdzsvarotas un tomēr — ar skaidru apziņu, ka notikumi Preses namā ir kāda liela scenārija, lielas provokācijas sākuma epizode.

Romualds Ražuks: «Šodien mēs visi tikām nolikti sarkanā fašisma priekšā. Citādāk raksturot situāciju Preses namā nav iespējams." Un — «jebkuras provokācijas ir izdevīgas tikai tiem, kas grib pagriezt vēsturi atpakaļ." Un — «nost ar komunistisko partiju, lai dzīvo Latvijas demokratizācija un mūsu ceļš uz neatkarību!"

Vilis Seleckis: «Šodien partija nostājusies uz vardarbības ceļa."

Igors Movelis: «Lai visi zina, ka šeit ir pulcējušies ne tikai latvieši, ka ar mums ir katrs Latvijas cilvēks, kam ir sirdsapziņa un gods. (..) Neviens ar automātu rokā nevarēs mūs novirzīt no neatkarības ceļa."

Dainis Īvāns uzsvēra, ka notikumi Preses namā ir tikai scenārija viena daļa un ka tas nav rakstīts tikai Latvijas kompartijas mājā, bet arī Maskavā. Dainis Īvāns apsolīja arī, ka valdība meklēs iespējas, kā izdot avīzes arī šajā situācijā.

Kā vienmēr asprātīga, enerģiska un šarmanta bija Harija Liepiņa uzstāšanās: «No agra rīta mūs ir pārsteigusi jauna izrāde, ko mēs skatāmies kopīgi. Bet mēs visi kā inteliģenti cilvēki, kā kultūras cilvēki nesāksim švilpt, neskriesim laukā no zāles, jo šī izrāde nomirs dabiskā nāvē — pati no sevis. Mēs aiziesim mājās tikai ar nicinājumu un nožēlu par zaudētajām stundām. (..) Tādos gabalos un tādu režisoru vadībā kā šorīt mēs nespēlēsim!"

Mītiņā runāja arī Oskars Bogdanovs, Aivars Ozers, Igors Noskovs un Jānis Rimšāns.

Visi lēnām izklīda, šķiet, nebija nekādu incidentu. Kāds vīrietis «cekas" logā māja mums ar roku. Nu ko lai saka, arī tas lieliski iederas šajā absurda teātrī. Protams, mūs grib ieraut šajā izrādē. Bet mēs nespēlēsim. Un tomēr jāatceras, ka priekškars vēl nav kritis.

 

Ieva Raiskuma