Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

A. Belaičuka referāts

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Biedri delegāti! Cienījamie viesi! Šodien mēs esam sapulcējušies Latvijas PSR darbaļaužu Internacionālās frontes dibināšanas kongresā. Izvirzās jautājums par tās izveidošanas iemesliem un turpmāko darbību.

Pirmām kārtām gribu teikt, ka jaunu sabiedrisko veidojumu rašanās gan visā mūsu zemē, gan republikā saistīta ar visu mūsu sabiedrības dzīves sfēru pārkārtošanu, kas pēc PSKP iniciatīvas tika sākta jau 1985. gada aprīlī.

Pārkārtošanās nozīmē reformu mūsu uzskatos pašiem par sevi, par cilvēkiem, kas ir ap mums, par mūsu dzīvi. Tai jāpaplašina brīvība un demokrātija.

Pārkārtošanās nozīmē revolucionāru sabiedrības pārveidošanu, enerģisku staļinisma un stagnācijas pārvarēšanu, balstīšanos uz masu jaunradi, demokrātiju, atklātumu, noteiktu pievēršanos zinātnei un intensīvajām saimniekošanas metodēm, sociālās sfēras un iedzīvotājiem vajadzīgo preču un pārtikas produktu ražošanas prioritāru attīstīšanu, rūpes par garīgajām bagātībām, par ikviena cilvēka, ikvienas nācijas un tautības kultūru. Tā nozīmē cīņu par mieru mīlošas sociālistiskas tiesiskas valsts izveidošanu, par republiku suverenitāti un ekonomisko patstāvību PSRS ietvaros, par partijas, valsts un padomju funkciju stingru nošķiršanu.

Pārkārtošanās galamērķis ir dziļi atjaunināt visas mūsu dzīves jomas, maksimāli atsegt sociālisma humānistisko raksturu visos aspektos — ekonomiskajā, sociāli politiskajā un tikumiskajā.

Pārkārtošanās sākās no augšas, to sāka partija. Tai vajadzīgs atbalsts no apakšas. Tāpēc jau arī sākušas attīstīties dažādas tiešās demokrātijas formas, tai skaitā neformālās apvienības, frontes, sabiedriskās organizācijas, kuru mērķis ir veicināt pārkārtošanos. Tas ir normāli. Tas pieder pie demokrātijas, kas vēršas plašumā.

Pašlaik jūtams attiecību liberalizācijas deficīts, ja ar vārdu «liberalizācija» apzīmējam nevis «nespēju aktīvi cīnīties ar negatīvajām parādībām sabiedriskajā dzīvē», kā to skaidro politiskās vārdnīcas, bet gan prasmi respektēt un ņemt vērā viedokli, kas atšķiras no katra paša viedokļa. Agrāk tika runāts tikai par mazākuma pakļaušanos vairākumam, nevis par ideju cīņu. Bet apstākļos, kad trūkst politiskās kultūras, noteikt vienas vai otras idejas pareizību atklātas balsošanas ceļā nevar. Tāpēc daudzi domājoši cilvēki, kas noguruši no lozungiem, aplausiem un vienprātības, palikuši nomaļus no politiskās dzīves.

Pirms partijas XIX Vissavienības konferences jautājumi, kas saistīti ar republikas dzīves atjaunināšanu, tika bez kompromisiem izvirzīti Latvijas Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā. Tomēr arī pēc tam mēs nemanījām, ka partijas, padomju, arodbiedrību, komjaunatnes un citu sabiedrisko organizāciju mobilitāte pārkārtošanās uzdevumu risināšanā pieaugtu. Rada atbalstu ideja par Latvijas Tautas frontes izveidošanu. Taču gatavošanos LTF dibināšanas kongresam, pašu kongresa norisi un tajā pieņemtos lēmumus visi republikas iedzīvotāji nepieņēma vienprātīgi un visā pilnībā. Visu to, kas LTF dokumentos vērsts uz pārkārtošanos PSKP CK 1987. gada janvāra Plēnuma un partijas XIX Vissavienības konferences garā, pieņēma visi republikas iedzīvotāji. Tajā pašā laikā zem atsevišķiem LTF Programmas punktiem lielākā daļa iedzīvotāju nevarēja parakstīties, tātad nevarēja arī iestāties Tautas frontē. Šādos apstākļos sāka veidoties Latvijas PSR darbaļaužu Internacionālā fronte.

Atšķiras Interfrontes un Tautas frontes viedokļi attiecībā uz PSKP vadošo lomu sabiedrībā un uz internacionālisma un PSRS federācijas nesatricināmības principiem. Ir domstarpības jautājumos par valsts valodu statusu un valodu lietošanas noteikumiem republikā, par attieksmi pret karaspēka formējumiem un militāro apmācību, pret prasību direktīvā kārtā noteikt konkrētu nacionālo pārstāvību republikas Augstākajā Padomē. Nav vienprātības arī attiecībā uz darba metodēm.

Mēs saucam savu fronti par internacionālu ne jau tādēļ, ka gribam to pretstatīt citām sabiedriskajām un politiskajām organizācijām. «Internacionāle» gan kā jēdziens, gan kā himna jau sen ir to darbaļaužu karogs, kas apvienojušies savu darba interešu aizstāvēšanai. Mūsu organizācijas nosaukums izriet no tā, ka visi darbaļaudis ir vienādi ieinteresēti nodrošināt Padomju Latvijas uzplaukumu.

Interfronti nedrīkst uzskatīt par organizāciju, kas izveidota pretmetā Tautas frontei.

Interfronte ir sabiedriska organizācija, kas par savu uzdevumu neizvirza varas pārņemšanu mūsu republikā. Atšķirība starp sabiedriskajām un politiskajām organizācijām ir tieši tāda, ka politiskās organizācijas (partijas) sev izvirza šādu uzdevumu.

Deklarācijas projektā norādīts, ka Interfronte atzīst PSKP vadošo lomu sabiedrībā. To diktē šādi apstākļi:

— visās mūsu vēstures peripetijās, ar visām traģiskajām kļūdām, deformācijām un maldiem PSKP vienmēr bijusi un joprojām ir sociālistisko vērtību galvenā nesēja;

— tagad izvērstā pārbūve ir PSKP iniciatīvas rezultāts un tiek īstenota tās vadībā. Ja mēs gribam, lai pārbūve uzvarētu, ir nepieciešams atzīt PSKP vadošo lomu.

Pareizi teica Raimonds Pauls: «Partija tagad atgūst tautas uzticību un savukārt vairāk uzticas tautai. Tas ir mūsu sabiedrības pārbūves pamatu pamats. Un vēl — praktiskais ikdienas darbs.» (Laikraksts «Jūrmala», 46. numurs, 1988. gada 18. novembrī.)

Taču PSKP vadošās lomas atzīšana nenozīmē mehānisku sekošanu partijas līderiem. Lietas labā mums jākritizē atsevišķi partijas vadītāji un tas pat ir mūsu pienākums. Stagnācija nedrīkst atkārtoties! PSKP vadošās lomas atzīšana nozīmē tikai to, ka mūsu pozīcijas neatšķiras no partijas dokumentiem pārbūves sfērā, ka mēs atzīstam PSKP priekšrocības tiesības formulēt mūsu sabiedrības attīstības virzienu un esam gatavi atbalstīt praktiskos pasākumus, kas vērsti uz pārbūves paplašināšanu.

Kāpēc tagadējie Interfrontes piekritēji nav iestājušies Latvijas Tautas frontē? Tam ir daudz iemeslu, un proti:

— iedzīvotāju politiskā aktivitāte, ko nebija iespējams likt lietā sakarā ar to, ka radošo savienību un Latvijas Tautas frontes ierosinātajām akcijām pārbūves īstenošanā mūsu republikā piemīt tīri nacionāla nokrāsa;

— apdullinošais iespaids, ko uz daudziem no mums atstāja atsevišķu LTF kongresa delegātu runas, kuras atbalstīja faktiski visi klātesošie.

Nedrīkst nostiprināt demokrātiju, cīņā par to izmantojot nedemokrātiskas metodes. Mēs nedrīkstam būt neiecietīgi pret citu domām, ja runājam par plurālismu. Vēl jo vairāk ideju cīņā nedrīkst jau iepriekš radīt ienaidnieka tēlu un celt neuzticības barikādes.

Minēsim tikai daļu nu izdomājumiem un rīcības, kas gluži kā barikādes nostājās starp Latvijas Tautas fronti un Interfronti, un pie viena padomāsim, kam tas ir vajadzīgs:

— Agrofirmas «Ādaži» ražošanas kolektīvu kopsapulču 1988. gada 2. novembra rezolūcija attiecībā uz Interfronti. «Interfronte vēršas pret Latvijas PSR Konstitūcijā garantēto republikas suverenitāti, pret pilsoņu tiesībām, pret latviešu valodu kā valsts valodu, atbalsta Savienības ministriju patvaļu… Ar Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūta līderi organizē apmelojošas kampaņas pret A. Gorbunovu, kā arī citiem vadītājiem.» Kaut arī tā nav taisnība, rezolūciju parakstījuši partijas organizācijas sekretārs un sekretāra vietnieks, kā arī citi pazīstami agrofirmas darbinieki.

— Situācijas dramatizēšana, lozungs «Izšķiras jautājums — tagad vai nekad». Interfronte cīnās par to, lai nomainītu visu republikas vadību (no D. Īvāna runas LTF Jūrmalas nodaļas konferencē 1988. gada 13. novembrī).

Latvijas Komunistiskās partijas CK sabiedriskās domas pētīšanas un prognozēšanas centra zinātniskais līdzstrādnieks A. Pauliņš laikrakstā «Padomju Jaunatne» ievietojis zinātnisku prognozi: «Latvijas Tautas frontes un Interfrontes atbalstītāju skaits ir lielāks nekā visu to republikas iedzīvotāju kopskaits, kuri ir vecāki par 9 gadiem.» Kā lai tic viņa pārējām «prognozēm»?

J. Rukšāns rūpnīcā «Komutators» teica: «Pašreizējā attīstības posmā LTF nevar sevi iedomāties ārpus Padomju Savienības. Taču var rasties situācija, ka mūsu prasības netiks izpildītas. Mēs neizslēdzam iespēju, ka Latvija varētu izstāties no PSRS.» Dzirdot šādus vārdus, mēs visu LTF Programmu jau uztveram citādi. Tam visam vēl pievienojiet valūtu, ko no ārzemēm saņem grupa «Helsinki-86».

Šķiet, piemēru pietiek. Pastāvīgi jāatceras aforisms: «Kas reiz melojis, tam neviens vairs neticēs.» Konfrontācija atbilst tikai administratīvi birokrātiskās sistēmas interesēm un to vadītāju interesēm, kas pieraduši skaldīt un valdīt.

Organizējot Interfronti, mēs vadāmies no tā, ka dažādu tautību darbaļaužu intereses pamatvilcienos sakrīt, bet atšķirības starp viņiem nav antagonistiskas, un to ir daudz mazāk par kopīgo, kas viņus vieno, — uz to arī balstās mūsu internacionālisms. Tajā pašā laikā atšķirības starp vienas tautības darbaļaužu interesēm un tās pašas tautības pie darbaļaudīm nepiederošo, korumpēto elementu interesēm ir antagonistiskas un daudz lielākas par to, kas viņus vieno uz nacionālajiem pamatiem. Kā rāda jaunāko laiku vēsture, lai kur dzīvotu dažādu tautību pie darbaļaudīm nepieskaitāmie un korumpētie elementi, to intereses sakrīt, un mēs esam to «Internacionāles» pretinieki.

Mūsuprāt, pārkārtošanās gaitā republikā atkarībā no attieksmes pret to atklājušās šādas iedzīvotāju pamatgrupas.

1. Cilvēki, kas ir dziļi un pamatoti neapmierināti ar stāvokli valstī un republikā, jo viņi ir strādājuši godīgi, nav stāvējuši savrup no sabiedriskās dzīves, taču vienu vai otru iemeslu dēļ agrāk nav spējuši būtiski ietekmēt stāvokli. Lielākoties tie ir radikālas pārbūves piekritēji. Patlaban šie cilvēki veido frontu pamatpotenciālu.

2. Cilvēki, kam nav sava viedokļa un kas pieslienas stiprākajam. Vairākumam no viņiem ir zema tiesiskā, ekonomiskā un politiskā kultūra. Darbs ar viņiem ir grūts tikmēr, kamēr viņi sāk saprast, ka krituši par upuriem vecajai ekonomikai un tās administratīvi komandējošām vadības metodēm, kas cilvēkus pārvērš par «skrūvītēm».

Par šiem cilvēkiem jācīnās, viņu vidū jāizvērš izskaidrošanas un apgaismošanas darbs, jāceļ viņu kultūra, viņi jāaģitē piedalīties pārbūves realizēšanā.

3. Birokrātiskā aparāta pārstāvji, kam piešķirtas nepelnītas priekšrocības, pakāpes un nosaukumi, pie darbaļaudīm nepieskaitāmie un korumpētie elementi. Pagaidām tādi vēl ir visos sociālo kāpņu līmeņos un viņi drudžaini meklē līdzekļus, kā neļaut tautai atrast gadu desmitiem nebūšanu īstos vaininiekus. Viens no šādu elementu daudzkārt pārbaudītiem paņēmieniem ir dažādu tautību sarīdīšana. Turklāt viņi izgudrojuši daudzus rafinētus šādas rīcības līdzekļus. Viņi ir pārkārtošanās un atklātuma pretinieki.

4. Ekstrēmistiskie elementi, kas sakompromitējušies, sadarbojoties ar fašistiem, tie, kuru rokas aptraipītas darbaļaužu asinīm laika posmā no 1941. līdz 1945. gadam, «mežabrāļu» un staļinisma laikā. Daļa šo cilvēku tiek mākslīgi sajaukti ar staļinisma upuriem. Tiem pieslienas cilvēki, kas jau saņem vai cer saņemt dotācijas un norādījumus no Rietumiem. Ar šo elementu atklāšanu līdz šim vēl neviens nav nodarbojies. Tie ir nikni pārbūves pretinieki.

Šī klasifikācija nepretendē uz pilnību, jo mūsu pieredze nav liela, taču ir skaidrs, ka nepieciešama šo grupu lietpratīga un zinātniska analīze. Tas ļaus paātrināt pārbūves procesu, palielinot to darbaļaužu skaitu, kuri tajā piedalās saprātīgi.

Biedri delegāti! Lai izvairītos no vienpusības kongresa darba kārtības jautājumu apspriešanā, organizācijas komiteja uzaicinājusi šeit izteikties autoritatīvus mūsu republikas speciālistus neatkarīgi no viņu attieksmes pret mūsu organizāciju. Mēs uzskatām, ka, tikai brīvi un nosvērti apspriežot Latvijas problēmas, var nonākt līdz patiesībai.

Mūsu kongress notiek PSRS tautas deputātu vēlēšanu priekšvakarā. Tas piešķir kongresam īpašu skanējumu un mums, kongresa dalībniekiem, uzliek lielu atbildību. Mums ar aktīvu līdzdalību vēlēšanās jāsekmē pārbūve. Sakarā ar to nepieciešams pakavēties pie dažām mūsu organizācijas deklarācijas tēzēm. Ceru, ka nākamie runātāji mani papildinās.

Kā ierakstīts statūtu projektā, mūsu organizācijas galvenie uzdevumi ir šādi:

— celt iedzīvotāju dzīves līmeni un aizstāvēt viņu sociālās intereses;

— nodrošināt katras Padomju Latvijā dzīvojošās nācijas un tautības tālāku brīvu attīstību, nostiprināt tautu draudzību un līdztiesīgu sadarbību saskaņā ar internacionālisma principiem;

— sekmēt Latvijas PSR ekonomiskās patstāvības sasniegšanu PSRS vienotā tautsaimnieciskā kompleksa ietvaros;

— piedalīties žēlsirdības kustībā. Uzdevumi un to atrisināšanas ceļi koncentrētā veidā detalizēti deklarācijas projektā.

Interfronte informēs republikas iedzīvotājus par savu darbību ar preses, radio un televīzijas starpniecību un radīs savu preses orgānu.

Taču galvenais Interfrontes uzdevums ir darīt cilvēkus laimīgus jau šodien, radīt viņos pārliecību, ka viņiem pašiem, viņu bērniem un mazbērniem ir nodrošināta rītdiena.

Mēs balstāmies uz to, ka ikvienai organizācijai, kas pelna mūsu republikas pilsoņu cieņu, savas darbības pamatā jāliek Latvijas PSR Konstitūcija. PSRS Konstitūcija un Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija (ANO).

Mēs esam par padomju varas nostiprināšanu, par tiešās demokrātijas formu attīstīšanu. Tagad pastāv brigāžu, cehu un rūpnīcu padomes. Bet tālāk? Ja padomju veidošanā balstās uz ražošanas principu, rodas plaisa. Sākas, kā tagad visiem redzams, resoru diktāts. Padomju varas orgānu struktūra veidota pēc teritoriālā principa. Jāveic darbs, lai radītu vienotu padomju varas struktūru. Ir vajadzīga totāla — kaut gan parastā izpratnē tas nav labs vārds — padomju un to izpildorgānu vara visā vertikālajā griezumā. Tas atbilst arī sociālistiskas tiesiskas valsts izveides uzdevumam. Ir laiks pabeigt pāreju no varas tautas vārdā uz pašas tautas varu. Pārkārtošanās var sekmīgi virzīties uz priekšu, tikai balstoties uz tautu. Tāpēc mēs uzskatām, ka likumi un lēmumi kardinālos un strīdīgos jautājumos jāpieņem pēc lietpratīgi sarīkotiem referendumiem. Tad nebūs pārpratumu tādos jautājumos kā valsts valoda, pilsonība, mītiņu un demonstrāciju rīkošanas kārtība, iekšējā karaspēka un tiesas tiesības un pienākumi un citas tikpat akūtas problēmas.

Īpaši aktīvi patlaban tiek apspriests jautājums par starpnacionālajām attiecībām. Nesaskaņām, kas pēdējā laikā izceļas starp tautībām, mūsuprāt, ir divi galvenie cēloņi — rupjās pagātnes kļūdas un sociālās nepilnības, kas jūtami bojā Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu.

Latvieši savā dzimtenē jūtas ierobežoti. Šī apziņa radusies staļinisma spaidu ietekmē un nav izzudusi līdz pat šim laikam. Ir izjaukts valodu līdzsvars, krievu valoda vairākos republikas apvidos kļuvusi izplatītāka nekā latviešu valoda. Radies tāds stāvoklis, ka, neprotot krievu valodu, dzīvot republikā ir visai sarežģīti, bet bez latviešu valodas prasmes var iztikt. Šai ziņā Latvija būtiski atšķiras no tādām republikām kā Armēnija vai Gruzija. Situācija ir tāda, ka ir cilvēki, kuri dzimuši un auguši Latvijā un kuru pasēs pat rakstīts «latvietis», taču latviešu valodu neprot un gandrīz neko nezina par latviešu kultūru. Jāvaicā, kāpēc radies šāds stāvoklis? Atbilde ir skaidra — cēlonis ir pilnīga ļeņinisko principu ignorēšana staļinisma un stagnācijas posmā. Šīs kļūdas relatīvi īsā laikā jāizlabo.

Tiek ierosināts, lai katrs iedzīvotājs apgūtu latviešu valodu kaut vai sadzīves, sarunu valodas līmeni. Ar to vien ir par maz. Daudzu zemju attīstības vēstures liecina, ka šādā situācijā pēc zināma laika (parasti pietiek ar divdesmit gadiem) rodas ielas žargons, kas būtībā ir primitīvs valodu sajaukums. Žargona pastāvēšana latviešu kultūras un valodas attīstībai ir daudz bīstamāka nekā iedzīvotāju slānis, kas neprot latviešu valodu. Ar to nedrīkst nerēķināties. Mēs uzskatām, ka jākoncentrē visi spēki un galvenie asignējumi, lai mācītu latviešu literāro valodu bērnudārzos, skolās, augstskolās un tehnikumos. Vienīgi tāds ceļš sekmēs latviešu kultūras attīstību.

Mēs uzskatām, ka lēmums atzīt latviešu valodu par republikas valsts valodu ir pareizs. Mēs piekrītam, ka pakāpeniski, saglabājot līdzsvara izjūtu, jāpaplašina latviešu valodas lietošanas sfēra mūsu republikā. Taču tajā pašā laikā mēs uzskatām, ka nedrīkst pienācīgi nenovērtēt arī krievu valodas lomu. V. I. Ļeņins vērsās pret valsts valodu ieviešanu. Vardarbību valodu sfērā viņš uzskatīja par nepieļaujamu. Bet tagad vairākas republikas pieņēmušas Likumu par valsts valodu. Kas tad ir mainījies salīdzinājumā ar to laiku, kad V. I. Ļeņins izteicās par valodām? PSRS tautas jau sen atbrīvojušās no carisma koloniālā jūga. Visās republikās ir plašs nacionālās inteliģences slānis. Mēs domājam, ka nacionālās republikas spers soli pareizajā virzienā, par valsts valodu atzīdamas tiklab pamatnācijas valodu, kā arī krievu valodu. Ņemot vērā šos apsvērumus, kā arī to, ka Latvijā ir skaitliskā ziņā liels krievu tautības iedzīvotāju starpslānis, mēs aģitējam, lai krievu valodu atzītu par otru valsts valodu Latvijā. Vienlaikus mēs esam par to, lai republikā tiktu pieņemti valodu lietošanas noteikumi, piešķirot latviešu valodai prioritāti.

Mēs apsveicam nacionālo kultūras biedrību izveidošanu. Latvija te nav izņēmums. Piemēram, Ebreju kultūras biedrība nodibināta arī Maskavā. Ar kultūras biedrību izveidošanu tiek uzsvērta PSRS nāciju un tautību vienlīdzība visā Padomju Savienības teritorijā.

Latvijas tautu forums atbalstīja ideju par nacionālās kultūras autonomijas radīšanu republikā. Lai attīstītu šo ideju, Interfronte ierosina izveidot Rīgā humanitāru institūtu ar augstskolas tiesībām, kurā mācības notiktu krievu valodā.

Jārunā arī par mēģinājumiem samainīt jēdzienus «pamattautība» un «pamatiedzīvotāji». Olimpisko spēļu laikā mēs redzējām, ka Eiropas valstu komandās sekmīgi startēja cilvēki ar melnu ādas krāsu. Tā bija, piemēram, Francijas delegācijā. Francijā nevienam, varbūt tikai izņemot Le Penu un viņa kompāniju, nenāks prātā nosaukt šos cilvēkus par «migrantiem». Francija lepojas ar viņu panākumiem. Šie cilvēki ir dzimuši un uzauguši Francijā un saskaņā ar visām civilizētās pasaules normām tiek uzskatīti par tiesībās vienlīdzīgiem Francijas pamatiedzīvotājiem.

Ja kongress piekritīs, mēs varētu iesniegt PSKP CK plēnumam priekšlikumu atteikties no tautības fiksēšanas pasē, atteikties no bēdīgi slavenā piektā punkta anketās. Zīmīgi, ka, tiklīdz mēs savu pasi mainām pret ārzemju pasi, punkts par tautību zūd. Šāda punkta iedzīvotājiem pasēs nav arī lielākajā daļā attīstīto valstu. Mūsu cienījamie juristi, kas tik redzīgi runā par cilvēka tiesībām, nezin kāpēc noklusē, ka juridiskā ziņā nozīme ir tikai pilsonībai un dzimtajai valodai. Tautībai rietumvalstīs nav juridiska statusa. Pasē vajadzētu fiksēt nevis tautību, bet gan dzimto valodu.

Mūs nevar neuztraukt vairāki fakti, kas tagad vērojami. Par skandalozu un apkaunojošu mēs uzskatām kampaņu, kas izvērsta, lai jauktās skolas sadalītu latviešu un krievu skolās, kad konfrontācijā iesaistās ne vien vecāki, bet kad tajā tiek ievilkti arī bērni. Mēs nevaram ignorēt arī faktu, ka Vissavienības skolotāju kongresam nebija ievēlēts neviens delegāts no 196 krievu skolām, ka Latvijas tautu forumu daži cilvēki izmantoja sīkumaini politiskai atriebībai. Mēs kategoriski nosodām tādu praksi kā bērnu un studentu iesaistīšana politiskajos piketos un parakstu vākšanā zem politiskajiem dokumentiem bērnu un slimnieku vidū. Mēs uzskatām, ka šāda rīcība ir politisks cinisms, ka tādējādi tiek zaudēta politiskā seja.

Dedzīgi tika apspriests jautājums par Latvijas iedzīvotāju skaita mehānisko pieaugumu. Mehāniskā pieauguma avots ir ražošanas plāni, kas ignorē republikas faktiskos darbaspēka resursus un nav līdzsvaroti darba rīku pilnveidošanai paredzēto ieguldījumu ziņā. Ir pilnīgi skaidrs, kas ir atbildīgi par šādu stāvokli. Iedzīvotāju skaita mehāniskais pieaugums aizskar latviešu nacionālās jūtas, jo maina iedzīvotāju demogrāfisko sastāvu. Lai saglabātu latviešu kultūru, lai to attīstītu un nodrošinātu latviešiem pienācīgu lomu Latvijā, ne tikai jāsaglabā latviešu skaitliskais pārsvars, bet arī jānostiprina šāds stāvoklis. Un ja ir vajadzīgs papildu darbaspēks, ja nepieciešams iedzīvotāju skaita mehāniskais pieaugums, tad tas jānodrošina, veicinot latviešu iebraukšanu Latvijā, un šai nolūkā ir jārada attiecīgi priekšnoteikumi.

Republikas iedzīvotāju skaita mehāniskais, uzsveru, mehāniskais pieaugums, ievedot darbaspēka resursus no citām republikām, jāaptur. Neviens par to nešaubās. Tas jādara ar ekonomiskām metodēm, ievērojot likumu un cilvēka tiesības, vispirms to cilvēku tiesības, kas jau dzīvo republikā. Ņemot vērā ārkārtējo situāciju, jādomā arī par likumdošanas pilnveidošanu, taču nekādā ziņā nedrīkst to ignorēt. Pozitīvs piemērs tam tika dots Latvijas PSR Ministru Padomes paplašinātajā sēdē, kas notika šā gada 4. janvārī.

Republikā ir darbinieki, kas rīkojas no politiskā un ekonomiskā separātisma pozīcijām. Pēc mūsu domām, viņu idejās naivums apvienojies ar politisku spekulāciju. Republikas saimnieciskā patstāvība vienotas Padomju Savienības ietvaros ir nepieciešama. Taču saimniecisko patstāvību nevar radīt kabinetos. Pagaidām mēs tikai dzirdam par kaut kādiem projektiem. Taču jājautā, kur ir republikas ekonomiskā stāvokļa nopietna, publiska analīze? Kur ir ziņojumi par republikas tautas saimniecības visrentablākajām nozarēm, par uzņēmumu rentabilitāti, par to konkurētspēju PSRS un pasaules tirgū? Jāsaprot, ka ne jau Latvija vien pāries uz saimniecisko aprēķinu. Kas gan kaut vai dolāros ir salīdzinājis resursus, ko mums piegādā citas republikas un ko mēs piegādājam tām? Kur ir garantija, ka citām republikām būs izdevīgāk pirkt Latvijas gaļu, nevis to, ko piedāvā starptautiskais tirgus? Nedz presē, nedz televīzijas raidījumos netiek nopietni un precīzi analizēta ekonomiskā situācija. Tā vietā mums piedāvā vispārīgus spriedelējumus, bērnišķīgas resursu sadales shēmas un republikas ekonomiskās patstāvības projektus uz papīra.

Republikā nopietni jārisina problēmas, kas saistītas ar lauksaimniecības prioritāti. Cik lēmumu jau nav pieņemti par šo tematu, cik reižu lauksaimniecībā nav ieguldīta nauda, kas pazudusi kā ūdens smiltīs. Republikas lauksaimniecība iestigusi aizņēmumu parādos. Patlaban prāva daļa kolhozu un padomju saimniecību ir nerentablas. Rodas jautājums, kur ir precīza programma attiecībā uz naudas un materiālu ieguldījumiem republikas lauksaimniecībā? Ir zināms, ka Ceļinogradas un Kokčetavas apgabali īsā laikā atrisinājuši problēmas, kas attiecas uz iedzīvotāju apgādi ar pārtiku. Un tas sasniegts Kazahijas liesajā zemē! Varbūt mums no viņiem jāpamācās īsti lietišķa pieeja? Varbūt mums jāmācās no mūsu kaimiņrepublikām — Lietuvas un Igaunijas?

Var droši teikt, ka te viss saistāms ar saimniecības vadības līmeni. Un kad mēs runājam par šo līmeni, tad izvirzās jautājums par vadītāju personisko atbildību. Kad mēs saduramies ar kādu republikas saimniecisku neveiksmi, ne reizes netiek nosaukts vārdā, kas personiski ir atbildīgs par šo neveiksmi. Un, ja nav konkrētu personu, par kādu lietišķu pieeju var būt runa?

Mēs domājam, ka ir pienācis laiks, kad iniciatīva savās rokās jāņem sabiedrībai, kas pārstāvētu zemniekus, strādniekus, inženierus un zinātnes darbiniekus. Mēs apsveicam lēmumu par rūpniecības un lauksaimniecības asociāciju nodibināšanu. Mēs gribētu cerēt, ka praktisko jautājumu risināšanai šīs asociācijas izvirzīs lietišķus cilvēkus, kas uzņemsies personisku atbildību par panākumiem. Mums ir vajadzīgi tādi ministri kā Pauls, tādi lauku saimniecību vadītāji kā Kauls, tādi rūpniecības vadītāji kā Gerčikovs, tieši tādi — ar lietišķu atjautību apveltīti cilvēki, praktiska darba cilvēki jāizvirza vadošā darbā, visu līmeņu padomju deputātu amatiem.

Raidījums «Labvakar!» iecienījis vecajā krievu provincē bieži lietoto vārdiņu «intelektuālis». Protams, mājas atmosfērā pie tējas glāzes vai vēl pie kā cita «intelektuālis» ir patīkams ieguvums. Taču laiks, kurā mēs dzīvojam, un mūsu dzīves apstākļi prasa, lai vadību pārņemtu nevis provinciāli intelektuāļi, bet gan cilvēki, kas spēj uzņemties personisku atbildību par darba panākumiem. Republikai apnicis klausīties pasaciņas par «Maskavas roku», par resoru spiedienu, par republikas bezspēcību utt. Sen taču zināms, ka sliktu dejotāju paša kājas traucē. Runa nav par traucēkļiem, tie, protams, ir un acīmredzot būs vienmēr — ja ne tādi, tad citādi. Runa ir par prasmi risināt problēmas prakses līmenī, nevis papīru karuseļa līmenī.

Nav šaubu, ka republikai vajadzīga ekonomiskā patstāvība mūsu zemes vienotā tautsaimnieciskā kompleksa ietvaros. Akadēmiķa J. Primakova rakstā «Pieredze un problēmas» (laikraksta «Pravda» 1988. gada 7. decembra numurs) aplūkoti ceļi, kas ejami, lai realizētu republikas saimnieciskā aprēķina ideju. Mūsu uzskati par šī uzdevuma risināšanu raksturoti deklarācijā.

Stagnācijas gados mūsu zemē izveidojies likums, kas darbojas tāpat kā dabas likumi — ierēdniskā organizācijā agrāk vai vēlāk būs tieši tik daudz ierēdņu, cik rakstāmgaldu var novietot tās ēkās. Mēs pievienojamies biedra Rubika ierosinājumam: «Ja mēs tiešām samazinām ierēdņu aparātu, ja mēs tiešām cīnāmies pret birokrātiju, tad pirmām kārtām samazināsim to telpu platību, ko aizņem mūsu ierēdņu aparāts.»

Ir zināms, cik asa ir ekoloģiskā situācija mūsu republikā. Šeit noteikti vajadzīgas ne vien diskusijas, bet arī konkrēts darbs. Vajadzīgi visas sabiedrības pūliņi. Mēs, piemēram, uzskatām, ka aktīva sabiedrības piedalīšanās attīrīšanas būvju celtniecībā Rīgā ir derīgāks darbs nekā asenizatora parādīšana televīzijā. Kad Ventspils iedzīvotājus indē ar kālija sāļiem, tad tie ir konkrēti strādnieki un konkrēti meistari, kas veic iekraušanas darbus. Kad pārtikas produktus saindē ar pesticīdiem un nitrātiem, tad tie ir konkrēti cilvēki, kas tos lieto pārmērīgos daudzumos. Jāvaicā, kāpēc mēs esam ar mieru veikt darbus, kas ir ekoloģiski kaitīgi un apdraud mūsu pašu bērnus. Var droši apgalvot — ja Ventspils strādnieki atteiktos iekraut sāļus, kas piesārņo vidi, ja lauksaimniecības darbinieki atteiktos lietot ķīmiskos preparātus pārmērīgi lielos daudzumos, tad ekoloģiskās drošības pasākumi tiktu veikti steidzami un bez iebildēm. Mēs uzskatām, ka izpildītāju atteikšanās veikt ekoloģiski bīstamus darbus, ja tie saistīti ar ārkārtēju situāciju radīšanu, ir pilnīgi likumīga rīcība. Arī arodbiedrībām pienācis laiks reāli ķerties pie šīs problēmas. Būtu pat jārada īpašs fonds, no kura varētu kompensēt darba algu strādniekiem, ja viņu rīcība ir tiesiska.

Mēs uzskatām, ka jānosauc vārdā tie cilvēki, kas republikā sankcionējuši ekoloģiski bīstamu ražotņu celtniecību un ekoloģiski bīstamu tehnoloģiju ieviešanu Latvijā. Latvijas PSR Zinātņu akadēmijai savukārt pienācis laiks mazāk nodarboties ar notikušā seku pētīšanu, bet vairāk prognozēt, turklāt sākot no projektēšanas stadijas, kādas sekas būs jaunajām ražotnēm un tehnoloģijām, kas tiks nodotas ekspluatācijā.

«Latvija — mūsu kopējās mājas!» — šis Latvijas tautu foruma lozungs iemantojis lielu popularitāti. Foruma rezultātus vērtē dažādi. Ne jau viss tajā izdevās. Taču nav šaubu, ka tas bija pirmais nopietnais mēģinājums konsolidēt visus republikas veselīgos spēkus pārkārtošanās darbam. Foruma darba pieredzi var likt lietā, veidojot Latvijas PSR Augstākās Padomes Tautību palātu. Attīstot šo pieredzi, var pavērt ceļu uz vienotu darba fronti, kas pēc federācijas vai konfederācijas principiem apvienotu Latvijas Komunistisko partiju, tradicionālās un no jauna izveidotās sabiedriskās organizācijas un raženi strādātu pārkārtošanās labā.

Mūsu dibināšanas kongresa mērķis ir noorganizēt Latvijas PSR darbaļaužu Internacionālo fronti. Mēs uzskatām, ka dažādu frontu, asociāciju un neformālo apvienību pastāvēšana ir tā garantija, kas pasargās no domāšanas vienveidības, kura vēl nesen valdīja mūsu sabiedrības dzīvē. Vajag, lai ideju būtu daudz. No otras puses, ir vajadzīgs praktisks darbs, neaizmirsīsim arī to. Būsim iecietīgi savstarpējās attiecībās, jo bieži vien taču ir tā, ka pārkārtošanās pretinieki esam mēs paši — kad mums pietrūkst takta izjūtas, savaldības un atbildības par savu runu un rīcības sekām, kad mums visiem vienkārši trūkst attiecību kultūras.

«Latvija — mūsu kopējās mājas!» Neaizmirsīsim to!