Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Kas jauns Maskavas parlamentā?

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Lai noskaidrotu pašreizējo situāciju, aizvakar sazvanījāmies ar mūsu PSRS Augstākās Padomes deputātu, LTF Domes valdes locekli Mavriku Vulfsonu:

Tā vien šķiet, ka Latvijas delegācijai parlamentā sāk klāties arvien grūtāk?

Es nedomāju, ka tas ir tikai mūsu, Latvijas, delegācijai, visām trim Baltijas valstīm tagad ir grūtāk. Latvijas delegācijai iet sliktāk viena iemesla dēļ. Un tas ir arī diezgan dabiski – mēs neesam tik vienoti. Tas, pirmkārt, otrkārt, vēl arī tas, ka Alksnis visu laiku mēģina uzstāties ar kādu paziņojumu, apmelojot situāciju. To mēģina darīt Kogans, kurš gan ir no Igaunijas, tomēr nepārtraukti cenšas savus izvirzītos argumentus attiecināt uz visu Baltiju. Viņš visu laiku mēģina runāt par cenza problēmu vēlēšanu likuma sakarībā. Turklāt, kā jau sacīju, to viņš cenšas attiecināt uz visu Baltiju, lai gan, kā jūs jau zināt, pie mums tas viss tomēr ir mazliet citādi.

Apmelojumi tomēr turpinās, un līdz ar to mēs faktiski izjūtam spiedienu, tāpēc arī es vienreiz uzstājos, lai no jauna atkal pateiktu, ka uz Baltiju tiek izdarīts spiediens. Šodien centrālais jautājums bija viens. Sāka izskatīt labojumus Konstitūcijā, tās problēmas, kuras, pēc vadības domām, atvieglotu jeb reglamentētu priekšā stāvošās vēlēšanas. Un sakarā ar to A. Lukjanovs paziņoja, ka Augstākās Padomes Prezidijā šis jautājums ir izskatīts un ka vairākums (viņš gan neizteicās ļoti precīzi, tomēr tā varēja saprast) ir noraidījis ideju par prezidentūras institūtu tajās republikās, kur tas ir bijis plānots. (Vārdu sakot, A. Lukjanovs lielā mērā atbalsta LNNK Padomes valdes pieņemto paziņojumu. A. Š.) Tad vārdu lūdza A. Gorbunovs, kurš sacīja, ka viņš īsti nav sapratis, ko Lukjanovs ar pateikto ir domājis. Viņš lūdza, lai sacītais tiktu precizēts, jo no Lukjanova vārdiem viņš bija sapratis, ka prezidenta institūts ir noraidīts vienprātīgi. Pēc tam atkal runāja Lukjanovs un apgalvoja, ka viņš esot tomēr teicis savādāk, ieskatījās sava manuskriptā un sacīja: «Ar nospiedošu balsu vairākumu.»

Neko nevarēja darīt. Tad uzstājos es un sacīju, ka, manuprāt, prezidenta institūts būtu pilnīgi attaisnojams, jo mēs pirmām kārtām uzskatām, ka vēlēšanas Augstākajā Padomē Latvijā var dot tādu parlamentu, kur dažādas grupas būs ļoti labi līdzsvarotas, kas, iespējams, apgrūtinās likumdošanas darbību un mēs bieži sastapsimies ar «pata» situāciju. Tai pašā laikā prezidents, ja tas būs tāds politiķis, kas paudīs iedzīvotāju vairākuma viedokli un kam būs tā uzticība (bet tādā republikā kā Latvija tas noteikti nozīmētu daudznacionālu vairākumu), gan ar savu autoritāti, gan ar savu uzticību būs svarīgs konsolidācijas elements. Viņš varēs veicināt tos centrālos pārbūves procesus, kuri Latvijā tik labi tagad ir aizsākušies.

Trešais arguments, par ko es runāju, bija tas, ka ir ļoti svarīgi ņemt vērā tās nacionālās tradīcijas un to vēsturi, kas Latvijai šajā ziņā ir bijusi. Es gan sacīju, ka piekrītu Lukjanova argumentam, ka ar prezidentūras starpniecību mēs varētu nonākt pie jauna varas centra radīšanas, kas varētu novest pie kādas iespējamas varas koncentrācijas viena cilvēka rokās, taču tas nebūtu sevišķi vēlams.

Bet, no otras puses, ja mēs visās republikās stingri ievērosim tikai vienu un to pašu vēlēšanu sistēmu un vienu un to pašu varas veidošanas principu, tad, manuprāt, tas visnotaļ ož pēc vecā unitārisma, kurā es jau saskatu nesalīdzināmi lielākas briesmas. Lukjanovs tad sacīja, ka ir vajadzīga vienota sistēma. Es liku priekšā, ka mēs savā republikā tādā gadījumā varētu radīt varas cirkulāro sistēmu, kas būtu savā ziņā atšķirīga no varas mehānisma citās republikās. Viņam atkal likās, ka tas ir nepareizi un ka tas esot uzbrukums padomju varas unikālam un unitāram raksturam, ka pret padomju varu tomēr nevajadzētu uzstāties. Bet tad acīmredzot, lai izlīdzinātu šo sarunu, kas viņam vispār ir diezgan neparasti, viņš teica: Bet jūs varbūt varētu ievēlēt Augstākās Padomes (vai parlamenta) priekšsēdētāju, galveno figūru vai spīkeru, vienalga, kā arī mēs to nosauktu, un viņam piešķirtu īpašas plašākas pilnvaras, kas tad arī nozīmētu jūsu vēstures specifikas ievērošanu.

Teikt, ka tā bija pilnīga neveiksme, mēs arī nevaram, taču tā arī nebija uzvara. Ja man atļauts, es vēl pateiktu dažus savas uzstāšanās argumentus...

– Jā, lūdzu, protams.

Iesāku ar jautājumu, vai gan Lukjanovam nav sāpīgi, ka viņš izvirza pret prezidentūru tādus argumentus, kurus Latvijā tieši izvirza visradikālākais un vislabējākais spārns mūsu politiskajā spektrā.

Nezinu, cik tas bija ētiski, bet šinī gadījumā man to tomēr vajadzēja teikt, lai viņš saprastu. Iespējams, ka tas bija mazliet taktisks gājienss, taču diezgan labs kodiens... Ar to bija iespējams parādīt, ka šie divi viedokļi (tas, kas noraida prezidentūru kā padomju varas likumīgu atzīšanu, un savukārt Lukjanova viedoklis, kas to noraida kā gluži otrādu pārkāpumu) ir gandrīz vienādi, it kā ar to Latvija jau izteiktu savas izstāšanās pretenzijas.

Pēc tā visa Gorbačovs arī diezgan asi reaģēja uz Kogana visai parupjo runu, kurā tas pārmeta Gorbačovam, ka viņš nesargā PSRS Konstitūciju. Gorbačovs nervozi atbildēja, ka viņš sargā šo Konstitūciju un ka viņš neļaus nevienam to pārkāpt. Ka ikkatrs mēģinājums aiziet no vispārējām normām radīs jaunus varas veidojumus, lai arī ar kādiem argumentiem tas nebūtu noslēpts. Un tas nebūtu pieļaujams.

Man šķiet, ka Gorbačovu prezidentūra uztrauca visvairāk no tā aspekta, ka viņam šķita, ka mēs liekam priekšā prezidenta ievēlēšanu visās Savienības valstīs. Katram cilvēkam jau ir sava izpratne un katrs domā vairāk par to lietu, kas viņam sāp. Līdz tādam izskaidrojumam es diemžēl netiku. Vēlāk kopā ar Jāni Peteru mēs pie viņa aizgājām. Peters paskaidroja savu sašutumu par to, ka Lukjanovs ir savos spriedumos nonācis līdz tādai politiskajai līnijai, kura mums, tautfrontiešiem, nav pieņemama, jo mēs prezidentūras institūtu aizstāvam un neko ļaunu tajā nesaskatām. Domājam, ka tieši tāda dažādība ļaus spriest un ieraudzīt, kas ir labāks un kas ir sliktāks, un nevis kaut ko apgalvot bez jebkādas argumentācijas. Tā teikt, lai visas republiku varas sistēmas nebūtu šūtas pēc vienas šnites, jo tad būs ļoti grūti kaut ko izsecināt, kas der un kas neder...

Gorbunovs atbildēja, ka tas ir ļoti svarīgas un pamatīgas sarunas vērts un ka, tikko viņš atgriezīsies no Somijas, noteikti kādu no mums uzaicinās... Vārdu sakot, viņš satiksies ar tiem, ar kuriem no mums viņš grib satikties. Atgādināju tikai viņam, lai viņš savā lielajā noslogotībā tomēr šo solījumu neaizmirst un izpilda.

– Vai ir vēl kādi aspekti, par kuriem jūs, Maskavā strādādams, varat teikt, ka ir jūtams centra pastiprināts spiediens?

Es personiski to nevaru sacīt. Bet man izstāstīja, ka šodien pie Gorbačova bija tikšanās, kur tika pārrunāts ekonomiskais stāvoklis. Latvijas pārstāvju diemžēl atkal nebija… Gorbačovam šajā ziņā nav absolūti nekāda reāla kontakta ar Latviju. No mana viedokļa, vajadzēja taču būt vismaz M. Ramānam un A. Kalniņam. Gan igauņi, gan lietuvieši bija ļoti labi pārstāvēti, taču uz viņiem patiešām izdarīja diezgan lielu spiedienu. Galvenais jau tagad vairs nav valūtas jautājums, bet gan reāla tirgus izveidošana. Un tās vairs nav tikai Baltijas lietas vien, runa ir par nepieciešamajām Vissavienības rakstura pārmaiņām. Tas ir, tagad visiem būtu laiks pāriet uz līgumattiecībām un visa produkcija būtu jānovērtē pēc līgumcenām. Saruna bijusi visai sarežģīta. Gorbačovs visus uzklausījis. Norunāja, ka pēc nedēļas būs līdzīga tikšanās. Tāpēc gribu izmantot iespēju un lūgt atgādināt mūsu Ministru Padomei, Plāna komitejai un akadēmiķim A. Kalniņam, lai nu viņi šoreiz noteikti tomēr spētu te būt klāt. Citādi mēs visi izskatāmies šeit kā…

Es gan cenšos izmantot to, ka man ir tāds neliels kontakts ar Gorbačovu, Peters iet pie viņa, arī Gorbunovs acīmredzot kaut ko saka. Tomēr pašlaik ir ļoti būtiski, lai visur, kur ris plašākas sarunas par mūsu nākotni, mēs būtu modri, lai mēs būtu gatavi. Pie mums es to nejūtu, un tas mani ļoti skumdina.

– Jūs nesen atgriezāties no Dānijas?

Jā, es tur biju delegācijas sastāvā, kura piedalījās ekoloģiskajā konferencē. Uzstājos ar diezgan plašu runu. Stāstīju par Latvijas ekoloģisko situāciju, par superindustrializācijas postošo ietekmi, par ekoloģijas sociālo sfēru,  par tās demogrāfisko aspektu. Par to, ka mums dzimst bērni ar defektiem. Teicu, ka mūsu mērķis ir būt politiski neatkarīgiem blakus Padomju Savienībai kā tās sabiedrotajiem un  draugiem. Bet tomēr neatkarīgiem. Tas forumā izraisīja ļoti lielus aplausus.

Padomju delegācija te bija uzmanības centrā. Es pateicos dāņiem, ka viņi pirmie uzdrošinājušies domāt par sava kultūras centra iekārtošanu mūsu republikā. Interese par to mums ir liela.

M. Vulfsonu uzklausīja

 A. ŠABLOVSKIS

Acīmredzot šis LNNK valdes lēmums būtu pieņemams un atbalstāms, ja tajā bez visnotaļ objektīvās  kritikas, kas tajā izteikta, būtu arī kādi objektīvi priekšlikumi, kā reāli rīkoties pašreizējā situācijā. Vai tiek noraidīts jautājums par prezidentūru vispār  vai tikai prezidentūru  LPSR ietvaros. Droši vien, ka šo konfliktu būtu iespējams atrisināt, ja vien pameklētu kādu savstarpēji izdevīgu un tautai pieņemamu kompromisu, jo nez vai strīdi izšķirs mūsu nākotni.