Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmā sekretāra Jāņa VAGRA runa

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
[[CN19890505|]]
Runa Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas 1989. gada 4. maija plēnumā

Biedri! Valodas statusa, valodu lietošanas demokrātiskas prakses noteikšana speciāla likumdošanas aktā un attiecīgā likumprojekta plašā apspriešana — šie jautājumi jau ilgāku laiku atrodas sabiedrības uzmanības degpunkta. Tādējādi mūsu šāsdienas plēnums neapšaubāmi ir veltīts vienam no centrālajiem jautājumiem Padomju Latvijas sabiedriski politiskajā dzīvē.

Pavisam nesen mēs visi līdzdzīvojām PSRS tautas deputātu vēlēšanu kampaņai. Tiekoties ar vēlētājiem, absolūtais deputātu kandidātu vairākums savās priekšvēlēšanu platformās iestājās par valsts valodas statusu latviešu valodai, par demokrātisku valodu politiku. Un visplašākie iedzīvotāju slāņi to atbalstīja.

Nodoms veltīt latviešu valodai Latvijā īpašu gādību un pārņemt to valsts aizsardzībā tiek uzņemts ar entuziasmu vai vismaz ar izpratni, turpretim par valodu lietošanas kodeksu izteikti diametrāli pretēji viedokli. Projekta sākotnējais variants izraisīja asus pārmetumus, un tikai pamazām arvien noteiktāk ieskanējās saprāta balss, ka tikai dažādu nacionālo grupu interešu saskaņošana un pilsoņu līdztiesības principa respektēšana vienlaikus ar valsts un sabiedrības rūpēm par nacionālo valodu var būt tas pamats, uz kura tiek iedibināta tiesiskas valsts valodu politika.

Publicētais likumprojekts apliecina lielo darbu, ko veikusi tā sagatavošanas darba grupa, kurā bija iekļauti arī mūsu plēnuma locekļi — biedri Ludmila Kaļiņina, Vītauts Varnas un Vladimirs Žarkovs, tāpat kā Latvijas PSR Augstākās Padomes pastāvīgās deputātu komisijas. Vēl un vēl reizi jāatzīmē milzīgais sabiedrības atbalsts, kas liecina, ka darbaļaudis ir pilni apņēmības tieši iekļauties tiesiskas valsts izveidē.

Tūkstošiem rezolūciju, lietišķu priekšlikumu, kritisku piezīmju — tas viss ļāva būtiski pilnīgot sagatavotos projektus, novērst sākotnējā varianta pretrunas.

Par to jau runāja referenti un iepriekšējie biedri debatēs, bet es gribu vēlreiz uzsvērt — Valodu likumam reāli jāgarantē pilsoņiem valodas izvēles brīvība.

Saskaņā ar konstitucionālo normu valsts garantē ikvienam pilsonim tiesības uz darbu atbilstoši savam aicinājumam, spējām, profesionālajai sagatavotībai un izglītībai. Tiem darbiniekiem, kuru profesionālajos pienākumos ietilpst saskare ar iedzīvotājiem mūsu daudznacionālajā vidē. latviešu un krievu valodas zināšanas noteiktā apjomā ir darbinieka lietišķā īpašība, profesionālās sagatavotības rādītājs.

Viena no būtiskākajām sagatavotā likumprojekta īpatnībām ir tā, ka valsts šajā gadījumā reglamentē savu darbību, nosaka savus un savu iestāžu pienākumus, lai pilsoņiem nodrošinātu valodu izvēles brīvību. Domāju, ka ar izpratni tiks uzņemtas likuma projektā ietvertās iespējas likumdevējiem un valdībai demokrātiski regulēt tā lietošanu, ievērojot strādājošo un visu iedzīvotāju nacionālo sastāvu un vienas vai otras normas praktiskās realizēšanas iespējas.

Ir veikts liels darbs, un sagatavotie likumprojekti, manuprāt, jāakceptē kā pamats apspriešanai un attiecīgu likumu pieņemšanai Augstākajā Padomē. Man personiski nepavisam nav saprotama un nav pieņemama klaji destruktīvā un negatīvā nostāja, ko šajā jautājumā stūrgalvīgi ieņem Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālās frontes vadība. Latvijas Komunistiskās partijas CK jau vairākkārt nosodījusi bezatbildīgos mēģinājumus pārvērst demokrātiskas valodu lietošanas prakses izstrādāšanas procesu mūsu republikā par politisku spekulāciju, dezinformācijas un šantāžas objektu.

Latvijas Komunistiskās partijas CK birojs savā 26. aprīļa lēmumā viennozīmīgi nosodīja Interfrontes organizētajā mītiņā izskanējušos streika draudus un ultimatīvās prasības republikas Augstākajai Padomei un valdībai, kā arī uzdeva komunistiem veikt nepieciešamos politiska rakstura pasākumus, lai nepieļautu apzinātu situācijas saasināšanu Latvijā. Aizvadītās dienas ir parādījušas, ka lielum lielais komunistu vairākums šo biroja lēmumu ir uzņēmis ar lielu izpratni un atsaucību, taču atsevišķi komunisti vadītāji un atsevišķas pirmorganizācijas nav spējuši ieņemt pareizu politisku nostāju.

Tiklab partijas Rīgas pilsētas komitejai, kā arī Rīgas pilsētas rajonu komitejām principiāli un paškritiski jāizanalizē sava rīcība šajā politiski atbildīgajā brīdī, jāpieņem nepieciešamie lēmumi un jāorganizē darbs, lai nepieļautu politisku draudu un ekonomiskas šantāžas pārvēršanu par ultimatīva spiediena līdzekli atsevišķu ekstrēmistisku elementu rokās.

Domāju, ka savu vārdu te teiks arī Latvijas Komunistiskās partijas CK locekļi. Tieši uz mums gulstas politiskā atbildība par pārbūves likteni Padomju Latvijā, bet politiskas šantāžas atmosfēras radīšana republikā, mēģinājumi ar streiku palīdzību dezorganizēt sabiedrisko ražošanu un radīt republikā sociāli politiska stresa situāciju ir jānovērtē kā tieša vēršanās pret darbaļaužu interesēm un pārbūves mērķiem.

Ar savu gatavību akceptēt ierosinātos projektus mēs apstiprināsim apņēmību iet grūto pārbūves un sabiedrības demokratizācijas ceļu, īstenot partijas XIX Vissavienības konferences lēmumu par starpnacionālajām attiecībām, atbrīvojot tās no deformācijām, kas radušās iepriekšējos gadu desmitos.

Taču likumi, pavēles un lēmumi paši par sevi nevar mainīt gadiem ilgi kultivēto praksi. Un tādēļ mums īpaši atbildīgi šodien jāpieiet jautājumam par plašas un reālas programmas izstrādāšanu Valodu likuma darbības nodrošināšanai.

Principiāli nozīmīgs ir jautājums par to, cik konsekventi un vienlaikus demokrātiski Valodu likums tiks īstenots, cik organizēti un lietišķi mēs radīsim tā materiālo nodrošinājumu, cik principiāli un partijiski būsim prasībās pret tiem komunistiem vadītājiem, no kuriem tas ir atkarīgs.

Ir vietā atgādināt, ka Latvijas Komunistiskās partijas CK birojs vairākkārt — 1944., 1951. un 1956. gadā — ir pieņēmis lēmumus par nepieciešamību partijas, padomju un saimnieciskajiem darbiniekiem mācīties un prast latviešu un krievu valodu. Ikreiz tika uzsākta valodu mācīšanās kampaņa — dibināti kursi un pulciņi, sniegtas konsultācijas. Taču kā jau katra kampaņa, arī šī jo ātri apsīka, priekšplānā izvirzījās citi, šķietami neatliekamāki jautājumi. Protams, ir pamats runāt par to, ka visā mūsu partijas un padomju valsts valodu politikā gadu desmitus netika pietiekami novērtēta savienoto republiku valodu nozīme, visnotaļ pareizais divvalodības princips tika īstenots gaužām vienpusīgi.

Taču jāatzīst arī pašu inertums un pasivitāte. Lēmumi tikuši pieņemti, taču rūpīgs un pastāvīgs izskaidrošanas darbs, organizatoriskais un materiālais nodrošinājums nav bijis. Nemaz nav jāskatās tik tālā pagātnē. Atcerēsimies, 1987. gada augustā mūsu Centrālās Komitejas Nacionālo un starpnacionālo attiecību komisija izstrādāja un pieņēma ļoti sīkus ieteikumus, kā uzlabot valodu mācīšanu un nostiprināt divvalodības principu. Sabiedrība šo lēmumu uzņēma ar lielu gandarījumu, iezīmējās pirmās pozitīvās pārmaiņas — biežāk sāka skanēt latviešu valoda, nopietni tika izvirzīts jautājums par neapmierinošu latviešu valodas mācīšanas līmenī skolās ar krievu mācībvalodu un par kadru trūkumu. Sāka darboties latviešu valodas kursi, arī pie mums Centrālajā Komitejā un daudzās partijas pilsētu un rajonu komitejās. Un tomēr daudzi partijas un padomju darbinieki un saimnieciskie vadītāji ieņēma izvairīgu nostāju. Saskaroties ar dažādām praktiskām problēmām, viņi tās nerisināja, bet izmantoja par ieganstu, lai visu atstātu bez pārmaiņām.

Mums skaidri jāapzinās, ka pagājušā gada oktobri Augstākās Padomes sesijā mēs pieņēmām principiāli svarīgu politisku lēmumu, un es domāju, ka deputāti, mēs visi kopā to nostiprināsim ar attiecīgu likumdošanas aktu, bet vēl būs jāveic ilgs, nopietns un atbildīgs darbs, lai nodrošinātu šī likuma normālu funkcionēšanu.

Pilnīgi pamatota ir sabiedrībā un arī mūsu plēnumā izteiktā vēlme — visai valdībai, ministrijām, Zinātņu akadēmijai, augstskolām un izdevniecībām enerģiskāk jārada apstākli latviešu valodas apgūšanai.

Domāju, ka pamatota ir arī kritika par to, ka septiņos mēnešos, kas pagājuši kopš Augstākās Padomes sesijas, daļa sabiedrības netika pilnīgi informēta ne par Ministru Padomes 1988. gada 29. decembra lēmumu, ne par citiem pasākumiem. Ieradums gaidīt speciālu pamudinājumu, pieņemt lēmumus, nejūtot nepieciešamību veidot sabiedrisko domu — tas viss zināmā mērā tikai elektrizēja gaisotni ap valodu problēmu un starpnacionālajām attiecībām kopumā, destabilizēja situāciju republikā. Kritiku pelna arī CK ideoloģijas nodaļa, kam pietrūka iniciatīvas un mērķtiecības, lai izvērstu vēl plašāku izskaidrošanas darbu, visupirms jau krievu valodā. Redakcijas taču saņēma simtiem jautājumu, vēstulēs tika paustas nepamatotas bažas, polemikas karstumā tika izteikti argumenti, kas neiztur nekādu kritiku, taču oficiālās instances un to vadītāji vilcinājās dot atbildi.

Arī tagad, kad ikvienam darīta zināma valdības programma, izskaidrošanas darbs tomēr jāturpina. Katram komunistam, it īpaši dažādu rangu vadītājiem, jāsekmē veselīgas sabiedriskās domas un pozitīvas attieksmes veidošanās.

Mums jābūt konsekventiem pieņemto lēmumu īstenošanā. Bet vienlaikus ir jāapzinās (un tas skaidri arī jāpasaka) — latviešu valodas ieviešanas un apguves jautājumos nav pieļaujama rupja administrēšana. Principiāli jāvēršas pret jebkuras amatpersonas vai apkalpojošās sfēras darbinieka kaut vismazāko mēģinājumu diskriminēt pilsoni — apmeklētāju vai pircēju, nerespektējot viņam garantēto valodas izvēles brīvību.

Biedri!

Domāju, ka ikviens no mums apzinās, kādu atbildību mēs uzņemamies. Labojot iepriekšējos gados piejautās deformācijas, mums jāizveido tiesiskas garantijas, kas izslēgtu jebkuru deformāciju iespēju nākotnē. Ir izskanējušas piesardzīgas balsis: «Varbūt vēl kādu laiku nogaidīt?», uz mums ir mēģināts izdarīt pat tiešu spiedienu.

Un tomēr vēsture mums nav atvēlējusi laiku bezdarbībai. Rūpīgi uzklausīsim un apsvērsim visus «par» un «pret», taču pieņemsim lēmumu un būsim vienoti tā īstenošanā.

Pārbūvei, sabiedrības atjaunotnei un demokratizācijai nav alternatīvas — un tas mums vienmēr jāpatur prātā!

 

LATINFORM