Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

PSRS Tautas deputātu kongresā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

No balkona, kurā vietas ierādītas PSRS Tautas deputātu kongresā akreditētajiem žurnālistiem, labi redzamas šī atbildīgā foruma nianses, rosība zālē, polemikas uzvirmojumi, balsošanas rezultāti. Un preses pārstāvji izmanto iespēju pārvietoties pa balkonu no vienas uz otru pusi, lai aplūkotu gan zālē sēdošo sejas izteiksmes, gan izšķirīgā balsošanas reizē vērotu zāles sadalīšanos vairākos pretpolos.

«Gluži vai neticami,» saka franču laikraksta «Le Figaro» Maskavas korespondents. «Ja pirms pieciem, varbūt pat pirms trim gadiem kāds man būtu sacījis, ka Kremļa Kongresu pils tribīnē iznāks akadēmiķis Saharovs un uzrunās zāli ar vārdiem: «Godājamie biedri deputāti», es teiktu, ka tā ir nelāga anekdote.»

Arī pirms gada mēs vēl nevarējām būt pārliecināti, ka Kremļa Kongresu pilī izskanēs nepiespiesta domu apmaiņa. Kongresa neprognozējamība pašlaik laikam gan ir viena no pašreiz notiekošā foruma īpatnākajām iezīmēm. Pārāk daudz sakrājies visdažādāko jautājumu, lai varētu iepriekš uzminēt, par kuru no tiem deputāti nāks izteikties. Var jau saprast – tik daudz neizlemto jautājumu, ka šeit kongresā gribas izrunāt visu. Tik daudz telegrammu, kurās vēlētāji aicina savus deputātus runāt par to, kas satrauc tieši viņus – konkrētus reģionus, pilsētas, mazākas apdzīvotas vietas.

Partijas avīze «Pravda» pēc savu lasītāju lūguma PSRS Tautas deputātu kongresa pirmās dienas numurā stāstīja par jaunievēlēto parlamentāriešu dzīves veidu – naktsmītnes cenām, ēdienu karti, viesnīcu kiosku sortimentu un transporta līdzekļiem. Tie deputāti, kuri Kremļa Kongresu pilī un Maskavas reprezentablajos hoteļos jūtas kā mājās, saprotams, var profesionālāk izvērtēt šī foruma realitātes un to salīdzināt ar lielvalsts agrākiem grandioziem pasākumiem. Jā gan, pārkārtošanos šie biedri var uztvert pavisam personiski, paši no savas kabatas maksājot par ikru maizītēm vai pepsikolu Kongresu pils bufetē.

Kā tad ir ar speciālajiem labumiem? Mūsu delegācijas locekļi var paskaidrot, ka pirms ierašanās Maskavā tika nodrosēti numuri viesnīcā «Moskva». Uzturēšanās laikā katrs delegāts saņem 15 rubļu dienasnaudu. Par brokastīm, pusdienām, vakariņām, kafiju jāmaksā pašiem. Tātad ar speciāliem atvieglojumiem lepoties tā kā īpaši nevarētu. Deputātu darbs tomēr ir ārkārtīgi atbildīgs. Un visi gaida tā rezultātus. Vēlētāji jau nedomā par deputātu ēstgribu, miegu, pašsajūtu, vismaz katrā konkrētajā brīdī – nē. Un tomēr – ņemot vērā lasītāju interesi ne tikai par to, kas redzams kongresa sēžu zā1ē (to jau katrs pats var noskatīties), minēšu pāris atgadījumus, kas risinājušies ārpus Kremļa teritorijas.

  • Viesnīcā «Moskva» 4. stāva dežurante man rāda tikko saņemtu fototelegrammu no Minskas – uz vairākām lapām ir pāris simtu parakstu. Tā adresēta Baltkrievijas deputātam Smuškevičam, kurš tiek lūgts ar tekstu iepazīstināt arī citas delegācijas: «Zemu klanāmies Maskavas, Ļeņingradas un Baltijas deputātu priekšā, kuri patiesi cenšas panākt demokrātijas tradīciju ieviešanu PSRS.»
  • Mainīgais laiks galvaspilsētā liek būt uzmanīgiem. Svētdienas vakarā bufetē sastopu Raimondu Paulu. Tautas deputāts manā sejā acīmredzot saskata bažas par viņa sagurumu. «Kaut kur būšu apaukstējies,» ministrs skaidro. Lai uzmundrinātu, stāstu par viņa krāsaino portretu, kas redzams kongresam veltītā stendā Kaļiņina prospektā un melnbalto bildi «Pravdas» pirmajā lappusē.

«Protams,» Maestro lietišķi atbild, «viņi taču zina, kurš ir kārtīgs deputāts.»

  • Programmā «Vremja» rāda reportāžu no Lužņikiem, kur mītiņā runā akadēmiķis A. Saharovs. Daudzi maskavieši nav apmierināti ar foruma gaitu. Mītiņš sācies piecos pēcpusdienā, bet tūdaļ būs desmit vakarā. «Neko teikt,» viesnīcas foajē nopūšas kārtības uzturēšanas dienesta darbinieks, «man pat četrās dienās nav nācies tik ilgi uzturēties svaigā gaisā...»
  • Salaspils agrofirmas pārstāvis, jauns puisis, pie viesnīcas «Moskva» ārdurvīm vēlā vakarā ierauga mūsu TV žurnālisti Brigitu Zeltkalni un lūdz nodot ziedu velti Latvijas drosmīgākajiem deputātiem. Kolēģe puķu grozu nogādā manā numurā, uzticot veikt šo smago, bet atbildīgo misiju. Ap pulksten vieniem naktī, iepriekš telefoniski brīdinājis, nesu ziedus uz citu ēkas korpusu –  deputātam V. Tolpežņikovam. Doktors atver durvis, pateicas par pārsteigumu un atvainojas: «Piedodiet, bet esmu spiests jūs pieņemt, ģērbies pidžamā.» «Atvainojiet,» mēģinu būt asprātīgs, «bet es pat pidžamu neesmu paņēmis līdzi.»
  • Progresīvais Ukrainas deputāts Sergejs Koņevs dzīvi seko norisēm Latvijā. Pusdienlaikā sēžam pie viena galdiņa un Dņeprodzeržinskas pārstāvis teic, ka gribētu iegūt latviešu un krievu vārdnīcu – varbūt kāds no laikraksta lasītājiem varētu palīdzēt. Mans istabas kaimiņš Sergeju brīdina, kā var beigties šāda doma par laikraksta starpniecību – nesen «PJ» publicēja kāda lietuvieša līdzīga satura vēstuli. Viņš saņēmis vairāk nekā simt vārdnīcu…
  • Tautas sūtnis Andrejs Cīrulis, žurnālists būdams, seko ne tikai kongresā teiktā saturam, bet dažbrīd arī stilam. Diktofonā ierakstījis kāda runātāja uzstāšanās neveiklības, viņš skaļi smeļas. Citi kolēģi, to dzirdēdami, lūdz ierakstu ļaut paklausīties arī viņiem. Kongresa starplaikā nepieciešams pasmieties. Priekšā taču gaida sasprindzināts, nogurdinošs, vajadzīgs darbs.

Visi, kuriem bija iespēja sekot kongresa sēžu translācijai, redzēja vairāku dramatisku situāciju rašanos. Deputātiem nācās apspriest jautājumu par attieksmi pret mītiņiem un demonstrācijām kongresa dienās. Ārzemju korespondenti sevišķi akcentēja Lietuvas profesora V. Landsberģa uzstāšanās izsaukto šoku, kad šķita – visiem pieņemamu lēmumu strīdā par vēlēšanām un PSRS AP izveidošanu neatrast. Sestdien krīzes mākoņi izplēnēja.

Viļņas V. Kapsuka Valsts universitātes profesors Broņislavs Genzelis man paskaidroja: «Pārtraukumā starp sēdēm vērsos pie M. Gorbačova. Jautāju, kā viņš skatās uz to, kas notiek zālē. Konkrēti – Krievijas Federācijas delegācija uzsāka strīdu par saviem kandidātiem. Es tad jautāju: vai tas nesāk līdzināties tirgum? Saņēmu apstiprinošu atbildi, kad pajautāju, vai šajā sakarībā tomēr neiederētos veikt pāris Konstitūcijas labojumu. M. Gorbačovs sacīja, ka tā ir racionāla doma. Un konflikts ar Lietuvas delegāciju tātad jāuzskata, viņš sacīja, par izsmeltu. Tādējādi es sapratu, ka personīgi AP priekšsēdētājs piekrīt mūsu delegācijas domai par republiku pilnvarām ievēlēt savām kvotām atbilstošu deputātu skaitu PSRS Augstākajā Padomē. Par kādu republiku suverenitāti var būt runa, ja kāds cits izlemj, kas mūs pārstāvēs augstākajā likumdevējā orgānā? Mēs galīgi pārliecinājāmies par mūsu pozīcijas principiālu pareizību.»

Man jāatzīst, ka Lietuvas delegācija Maskavā izturas (daudzi to būs ievērojuši paši) ļoti saliedēti. Atšķirībā no Latvijas un Igaunijas delegācijām, kurās vērojama šķelšanās, lietuvieši ir vienotā pozīcijā. Par to kaimiņus varam apskaust.

Domstarpības un to cēloņu noskaidrošanu kongresa pirmajās dienās daļa skatītāju vērtē kā nebūtiskas, no galvenā novirzošas detaļas.

Analizējot Maskavas foruma gaitu, mūsu deputāts Andris Vilcāns  pauda pārliecību, ka alternatīvu kandidātu izvirzīšana nav nepieciešama tikai to izvirzīšanas pēc. Tik tiešām, jau tobrīd, kad pirmo reizi kongresa tribīnē kāpa A. Saharovs, pēc viņa G. Popovs, zāle aizturēja elpu saspringtā klusumā. Valsts parlamentam pirmo reizi (!) tā vēsturē bija ieteiktas izvēles iespējas, sākot jau ar darba kārtības jautājumiem. Jā gan, dzirdamas balsis, ka vairāki varianti allaž radot neskaidrības, sajukumu, nevajadzīgus ķīviņus. Ne visi polemiku uzņem ar sapratni. No vienas puses, daudzu detaļu apspriešanu varbūt laika ziņā izdotos ierobežot, ja pirmskongresa sanāksmēs jautājumi būtu skatīti detalizētāk, ar lielāku atbildību. No otras puses –  daudzi no alternatīvajiem priekšlikumiem taču ir kolektīvu pārdomu rezultāts, tautas deputātu grupas platforma!

Bet mēģināt nodzīt no tribīnes A. Adamoviču, uzkliegt akadēmiķim Saharovam, deputātam Stankēvičam – tā tomēr ir kongresa realitāte. Rodas iespaids, ka augstā likumdevēja sastāvā iekārtojies ne mazums tādu vīru, kuri, izņemot plaukstu klapēšanu, klaigas un gatavu tekstu nolasīšanu, neko no demokrātiskas valsts politiskā mehānisma principiem nevar apgūt.

Omskas deputāts A. Minžurenko atklāti atzina, ka viņa delegācijā ir cilvēki, kuri visos jautājumos atdarina apgabala komitejas pirmo sekretāru. Bet omskieši nav vienīgie, kas šādi demonstrē nedalītu uzticību sabiedrības vadošajam spēkam.

Formāla nobalsošana un iepriekš nodrukāto likumprojektu apstiprināšana, roku paceļot, deputātiem gan būtu jāatstāj pagātnē, pēc iespējas ātrāk jāatbrīvojas no vakardienas stereotipiem.

Aizvien pārliecinošāk tomēr skan to cilvēku balsis, kurus vēl nesen apvainoja uzbrukumos sociālistiskās sabiedrības vērtībām. Es personiski uzskatu, ka tieši «nemierīgie» deputāti, kuri nav nobijušies no «nomācošā vairākuma», dod cerību lielvalsts virzībai pa demokratizācijas ceļu. Noskaidrojas tautas deputātu tikumiskā, politiskā un vispārējās kultūras orientācija.

Līdzīgās domās, kā secinu, ir arī mūsu republikas MP priekšsēdētāja vietnieks A. Čepānis, kurš avīzes «Sociaļističeskaja Industrija» korespondentam, vērtējot demokrātijas līmeni kongresā, teica sekojošo: «Vairāk par visu priecājos, ka demokrātiski domājošu cilvēku ar katru stundu kļūst aizvien vairāk. Pirmajā kongresa dienā balsošanā par vienu no darba kārtības punktiem, manā vērtējumā, demokrātiski domājošo deputātu izrādījās nedaudz vairāk nekā trīs simti. Viņi nepiekrita oficiālajam viedoklim. Kad notika otrā balsošana, viņu bija jau četri simti. Beigās, kad tika lemts jautājums par PSRS AP priekšsēdētāja kandidatūru, jau vairāk nekā seši simti cilvēku atbalstīja tautas deputātu A. Oboļenski. Tas, manuprāt, ir labākais demokrātijas izaugsmes pierādījums.»

Tomēr jāpabrīnās, ka svarīgāko jautājumu apspriešanas laikā Kremļa Kongresu pils zālē ir deputāti, kuri balsošanā atturas. Žēl, ka M. Gorbačova autoritāte vairākumu stimulējusi atbalstīt anonīmo balsošanu. Maskavas deputāts S. Stankēvičs, kā zināms, ieteica pēc vismaz simt deputātu iniciatīvas rīkot personālo nobalsošanu konkrētā jautājumā. Pateicoties anonimitātei, tautas sūtņi ļoti vienkārši var noraidīt visbūtiskākos projektus – viņi paši, lēmēji, taču paliks ēnā. Deputāti J. Afanasjevs, G. Popovs, A. Adamovičs un viņu piekritēji izvirzīja jautājumu par kontroli pār visām varas formām un avotiem. Pagaidām jautājums «karājas gaisā».

Diemžēl bez skaidri formulētas procedūras, negrozāma un stingri ievērota kongresa vadīšanas protokola tā potenciāls tiek iegrožots, pilnsapulces efektivitāte pazeminās. Pagaidām atsevišķi deputāti tribīni izmanto publiskai attiecību noskaidrošanai, savu rēķinu kārtošanai ar kolēģiem vai pašu delegācijas locekļiem. Pietiek atcerēties troksni pēc J. Afanasjeva un G. Popova runām, divu Sahalīnas pārstāvju, Armēnijas un Azerbaidžānas vadošo darbinieku uzstāšanos. Šādu piemēru nav maz. Ir jūtama aizkulišu cīņa, kurā ne prezidijā, ne viesu ložā sēdošie nebūt nav vienkārši vērotāji.

Būtībā noris ideju cīņa. Kas gan ir tie, kuri pārspīlē un biedē prezidiju ar konfrontācijas draudiem!? Es, piemēram, esmu par opozīciju – tādu, kas veiktu virzītājspēka funkcijas. Arī Maskavā, tautas deputātu forumā. Vai tad ieteicamāk būtu Maskavas pulksteņu fabrikas direktora V. Samsonova priekšā liktais armijiskais likums: brīvas domu apmaiņas vietā – deputātu goda tiesa? Cits vēl ieteiks –diskusijas aizstāt ar skaidrām pavēlēm…

Mēs esam uzzinājuši to deputātu vārdus, kuri darbosies PSRS AP. Mēs esam uzzinājuši, ka PSRS AP priekšsēdētāja pirmais vietnieks ir A. Lukjanovs. Tieši viņiem Padomju valsts būtu jāizkustina no pašreizējās neapskaužamās situācijas, tikai ar pastāvīgi funkcionējošu parlamentu iespējams izkļūt no krīzes stāvokļa. Tā domā daudzi deputāti. Diemžēl ne vienam vien no viņiem gribas pāriet pie «svarīgāku jautājumu» lemšanas – procedūras problēmas atstājot sīkumu rangā.

Man gribas ticēt, ka lielum lielais AP deputātu vairākums ir godprātīgi un patiesi savā vēlmē kongresā rast risinājumus, kas nepieciešami visai padomju sabiedrībai. Vismaz vārdos ļoti dedzīgs ir deputātu satraukums par zaudēto laiku, par vilšanos un kavēšanos, aizraušanos ar procedūru. Ne jau par šo jautājumu nelietderību šeit būtu jāuztraucas; kā tad iztikt bez skaidra reglamenta, balsošanas kārtības noteikšanas un citiem darba kārtības jautājumiem? Bet no pirmās kongresa sēdes divarpus stundām 34 minūtes pagāja, skaitītājiem soļojot pa zāli! Pārāk primitīvi notiek balsu skaitīšana, kliedzieni no vietas bieži skan tāpēc, ka mikrofoni gluži vienkārši nav sasniedzami. 4 stundas pārrakstīja AP vēlēšanu biļetenus. Un tādas lietas notiek lielvalsts augstākā likumdevēja sapulcē, kompjūteru tehnikas laikmetā! Uzzinām, ka daudziem deputātiem, pat maskaviešiem, mājās nemaz nav telefona, kur nu vēl runāt par kompjūteriem informācijas ieguvei?! Esam dzirdējuši, ka sēžu telpu apgāde ar mikrofoniem un citu vajadzīgo aparatūru varot vilkties pat gada garumā. Zinātnieks, elektronikas speciālists no Jaroslavļas J. Feoktistovs tomēr domā, ka elektronu balsošanas sistēmas izveidošana nemaz tik grūta lieta nav. Vai tiešām nebija iespēja lūgt palīdzību kaut vai kādā tehniskā kooperatīvā? Maskavieši spriež, ka daža no šīm spējīgajām apvienībām zāli apgādātu dažās diennaktīs…

  • Un vēl dažas PSRS Tautas deputātu kongresa nianses:

Kremļa Kongresu pils zālē jābūt klāt 2250 deputātiem, bet telpā ir 6400 sēdvietu. Tas, šķiet, apstiprina maskaviešu mītiņos izteiktās aizdomas, ka daudzie viesi, aparāta ierēdniecība savu klātbūtni var izmantot delegāciju pārstāvju «apstrādei». Kongresa gaisotni, par ko runāja arī paši deputāti, ietekmē arī fakts, kā un par ko balso foruma prezidijs. Ieteikumu prezidijam balsot pēc tam, kad izteikušies visi deputāti, uz paaugstinājuma sēdošie nav saklausījuši.

  • Valdības un partijas funkcionāri norobežojušies sēž viesu ložās, turpat aiz durvīm dežurē viņu aparāts. Pēc sēdēm no zāles viņi iziet pa speciālu izeju un pulcējas speciālās atpūtas istabās. Tātad –  specapkalpošana zināmā līmenī saglabājusies?

Pirmdien no tribīnes beidzot izskanēja pieprasījums formulēt PSRS vadības attieksmi pret PSRS un Vācijas 1939. gada līgumu. To izteica, kā redzējāt, Lietuvas pārstāvis. A. Lukjanovs šo jautājumu ierindoja pie darba kārtības punkta «Dažādi jautājumi».

Brīvdienā starp kongresa sēdēm vairāki mūsu delegācijas pārstāvji tikās ar Maskavas vēlētājiem. Viena no šādām sarunām notika kultūras pilī «Meridiāns». Daži no jautājumiem:

- Kāpēc Maskavas, Ļeņingradas un Baltijas progresīvās delegācijas neuzstājas vienotā frontē, nesolidarizējas ar atsevišķiem reālistiskiem citu republiku deputātiem?

- Man šķiet, ka Baltijas republikas vairāk nodarbinātas ar to, kā izstāties no Savienības, nekā ar domām par pārkārtošanās likteni valstī kopumā. Vai labāk nebūtu sākotnēji uzcelt demokrātisku sabiedrību, bet pēc tam demokrātiskā ceļā īstenot to izstāšanos?

- Kāpēc apvienotā Baltija gandrīz neatbalsta Maskavu – saliedēti, aktīvi?

- Slikti ir tas, ka pašlaik mūsu rīcībā gandrīz nav informācijas par jums, baltiešiem, par jūsu sasniegumiem un nākotnes plāniem. Informācijas nodrošināšana jums jāuzskata par vienu no galvenajiem uzdevumiem, kas nopietni jāpārdomā un jārealizē! Citādi varam par jums nodomāt to, ko jūs nemaz negribētu…

Vakarā viesnīcā «Moskva» tautas deputāti no Latvijas pulcējās vienkopus, lai noklausītos un apspriestu, izvērtētu un papildinātu triju mūsu republikas pārstāvju sagatavotos ziņojumus kongresam.

(29. maijā)