Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Tautas simbolikas lietā (3)

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

III

Par karoga problēmu izsacījušies gandrīz visi tie, kas «PJ» rakstījuši «Nacionālās simbolikas lietā», taču to, kas runātu par t. s. mazo simboliku jeb, lietojot Vitauta Ļūdēna terminoloģiju, «atjaunotnes svētrakstu», jau ir mazāk. Aptauja rāda, ka tautā vispopulārākā ir auseklīša zīme (par to «balsojuši» 25 787 cilvēki jeb 21% aptaujas dalībnieku), tālāk seko ozollapu vija (18 456), trīs zvaigznes (12 489), saulīte (8692) un Austras koks (2778).

Komentējot simbolu izvēli, ieklausīsimies folklorista V. Bendorfa un viņa ģimenes viedoklī: «Tie jāizvēlas no latviešiem vis-vis-visraksturīgākā. Šai ziņā nekas nevar sacensties ar latviešu ģeometrisko ornamentu. Ģeometriskais ornaments gan sastopams arī lietuviešiem, igauņiem, arī ukraiņiem, moldāviem, rumāņiem, tomēr šo tautu rakstos ir daudz vairāk jaunāku laiku uzslāņojumu (puķes u. c. dabas formas). Jāpiezīmē, ka latviešiem ģeometriskais ornaments ir universāla valoda, kas sevī ietver dabu un filozofiju, tā pati par sevi ir simbolu sistēma. Mums nevajadzētu kopēt citu tautu priekšstatus simbolikas izvēlē, jo mums pieder varbūt pat pasaules mērogā viens no unikālākajiem simbolu krājumiem. Latviešiem raksturīga raksta pamatelementa saglabāšana un tajā pašā laikā to ļoti bagāta variēšana, vairīšanās atkārtoties.»

Apspriežot šo problēmu Kultūras fonda prezidijā, Imants Ziedonis aicināja par galvenajām tradicionālajām zīmēm atzīt ļoti senatnīgo auseklīša zīmi un arī lēcošo saulīti, kas abi figurē pirmo latviešu strēlnieku pulku ornamentikā 1915.—1917. gadā. Auseklīti atbalsta arī Vitauts Ļūdēns («tas ir ļoti latvisks un vispārcilvēcisks svētraksts un ļoti atbilst mūsu laika garam»), Viesturs Bērziņš un liela līdzparakstītāju grupa («Auseklis kā rīta zvaigzne varētu simbolizēt nākotni, cerību uz atdzimšanu, ne velti pirmās nacionālās atmodas sākuma posma lielākais dzejnieks izvēlējās pseidonīmu Auseklis», simbolikas un heraldikas lietpratējs Aloizs Lukša un neskaitāmi citi. Par auseklīti interesantas ziņas piesūtījuši J. Klētnieks, V. Grāvītis, daudzi devuši tā dizainiski daudzveidīgus zīmējumus.

Jau minētajā Kultūras fonda prezidija sēdē tika izteiktas zināmas iebildes pret ozollapu viju, jo latviešu ornamentikā tā ienākusi pavēlu, vācu ietekmē; kā jau aizrādīts, mūsu ornamentikai raksturīgi ģeometriski vai astronomiski simboli, nevis konkrētu lietu attēlojums. Pret ozollapu iebilst arī literatūrzinātnieks A. Vilsons: «Tik ilgstoši (kopš 19. gs. 70. gadiem) tā sakompromitēta ar pseidotautiskām runām par «ozoldēliem», ka jau drīz kļuvusi par satīras objektu (R. Blaumaņa «Tautai»). Turklāt tik daudz ozolu melioratori saspridzinājuši un tik daudz vēl joprojām tiek postīti Jāņu vainagiem, ka jābaidās — šādas atribūtikas «mīlētāji» iznīcinās vēl pēdējos ozoliņus, kas palikuši. Citu iebildumu nav.» Šķiet, šajos argumentos jāieklausās, tādēļ varbūt ozollapu viju nevajadzētu pacelt zīmēta vispārnacionāla simbola pakāpē, saprotams, nevēršoties ne pret Jāņu vainagiem, ne pret šīs tik populārās simbolikas izmantošanu (arī heraldikā).

Tāpat aizstāvams trīszvaigžņu simbols, kas parādījās pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu dienās sakarā ar triju vēstures gaitā ilgi šķirto Latvijas novadu (arī Latgales) apvienošanu vienotā valstī. Šis simbols vainago Brīvības pieminekli, un šodien tas var simbolizēt trīs latviešu nacionālās atmodas laikmetus. Šis simbols asociējas arī ar Raiņa dzeju.

Pret Austras koku, kas bija arī folkloras festivāla «Baltica 88» simbols, izsacīts iebildums, ka tas kompozicionāli sarežģīts un ne katrs to mācēšot pareizi uzzīmēt.

Citi vēstuļu autori par tradicionāliem simboliem iesaka atzīt Māras zīmi, Mārtiņzīmi, Mēnesskrustu, Laimas krustu, Dzīvības zīmi, Jumja zīmi, Jāņa zīmi, kokli, saktu ar prievīti, Latvijas kontūru, Brīvības pieminekli, Staburagu, Laimdotu, Lāčplēsi, vainadziņu, Jāņugunis, senlatviešu pils siluetu, izkapti un āmuru, Nameja gredzenu, kuģi vai zēģeli, arāju vai sējēju, skujiņu un vēl neskaitāmus citus. Daudzi savus ieteikumus uzzīmējuši. Redzam, ka par visu to ir milzu interese, un laikam speciālistiem būtu jādod plašākai sabiedrībai gan seno mitoloģisko zīmju, gan citu atribūtu kvalificēts skaidrojums.

Daudzās vēstulēs runāts par ugunskrustu — seno indoeiropiešu saules kustības zīmi, kas Latvijas teritorijā lietots jau neolītā. Taču var pievienoties viedoklim, ka «tam līdzi nāk smagas asociācijas», ka tā «pielietojums pašreizējā situācijā nevēlamu domstarpību izslēgšanai jāuzskata par priekšlaicīgu» (B. un V. Ādamsoni Rīgā). Citi rakstītāji aizrāda, ka iespējams lietot kādu žuburotāku variantu, kādu latviešu villainēs un jostās ir milzīga bagātība, un izsaka dziļu nožēlu par to, ka «tikai tādēļ, ka 1933. gadā Ādolfs Hitlers par savas partijas apzīmējumu izvēlējās ugunskrustu, to vairs Lielvārdes jostā nav atļauts ieaust. Nezinu, vai — neskaitot krājumu «Latvju raksti» — Latvijā vēl ir redzama kāda īstena Lielvārdes josta nesakropļoti?» (Dzidra Leja, Rīgā.)

Gan Kultūras fondā, gan Darba grupā esam kategoriski noraidījuši uzskatus, ka auseklīša zīme pieder aizsargiem, Austras koks — dievturiem, saulīte un trīs zvaigznes — «buržuāziskajiem nacionālistiem», visi tie ir vai nu senseni tautas simboli, vai arī organiski radušies vēstures likteņstundās un tautas pieņemti. Vienīgi ugunskrusta plašāku lietošanu, šķiet, vajadzētu atstāt uz nākamo gadu tūkstoti, jo vēl svaigas ir baismās atmiņas par Hitleru.

Katrā ziņā Darba grupā varējām vienoties vienīgi par auseklīti un daļēji par saulīti (vai nu tradicionālajā variantā, vai lēcošas saulītes veidā) kā par vispārnacionāliem simboliem, ieteicot Augstākās Padomes Prezidijam lēmumu formulēt vispārējākā veidā – proti, sekmēt tautas centienus izmantot tradicionālos kultūrvēsturiskos simbolus, motīvus un kompozīcijas dažādos dzīves gadījumos.

Latvijas Ornitoloģijas biedrība (priekšsēdētājs J. Vīksna) lūgusi republikā dot oficiālu statusu baltajai cielavai (Motacilla alba L.) kā Latvijas PSR nacionālajam putnam. Kustība par nacionālā putna izvēli sākusies pēc XII Starptautiskās putnu aizsardzības padomes konferences (Tokija, 1960. g.), un Latvijā veiktā ornitologu — profesionāļu un amatieru — aptauja jau sešdesmito gadu vidū ar lielu balsu vairākumu par Latvijas nacionālo putnu izraudzījusi balto cielavu. Par šo izvēli profesors Jānis Lūsis informējis Starptautisko putnu aizsardzības padomi, un jau toreiz baltā cielava reģistrēta šajā starptautiskajā organizācijā kā Latvijas PSR nacionālais putns. Darba grupas sēdē šo atzinumu pieņēma zināšanai, bet Augstākās Padomes Prezidija darbinieki izteica šaubas, vai tas būtu jāfiksē Prezidija lēmumā par simboliku.

Patiešām, cielaviņa ir populāra gan folklorā, gan arī tautā; to arī «PJ» aptauja rāda, kur daudzi tomēr izsakās par cīruli, gulbi, stārķi (putnu, kas atgriežas mājās), vanagu, minot arī lakstīgalu, kaiju, irbi, vālodzi, griezi, rubeni un dzeni.

Bioloģijas zinātņu doktors Z. Spuris, aizstāvot balto cielavu un pieļaujot cīruli («taču nelaime tā, ka neviens cīruli nav kārtīgi redzējis: kas tas par simbolu, ko nedabū redzēt?»), kategoriski noraida tautā visai populāro gaili: «Lieta tā, ka gailis nav vietējs putns. Lai gan ir it kā čakls, agri modina citus darbam ar dziesmu, bet vai pats strādā? Turklāt gailis zināmā mērā ir lielības simbols.»


Jānis Stradiņš,

profesors, akadēmiķis