Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Divas stundas, veltītas tautas likteņiem

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Par šo divu stumtu pārrunu kādā pēcpusdienā varētu nerakstīt, ja tā mūsu dzīvē būtu parasta. Taču tāda notika pirmo reizi. Paradoksāli: ar ļaudīm no abām vācu valstīm esam jau paraduši tikties, laipni sarunāties, arī par pagājušo karu. Sarunas arvien rit bez pārmetumiem tiem, kuri karojuši arī frontē pret mums.

Pavisam cita «tradīcija» iedibinājusies attiecībā pret tiem pašu tautiešiem, kuri, apstākļu spiesti, cīnījās vācu armijas ierindā. Pēc inerces atklāti pat nepārrunājām pašu galveno: kāpēc viņi «tur» nokļuva? Bet viņu kara gados «tur» bija vairāk kā simts tūkstoši…

Kurš ņemsies apgalvot, ka tie bija rūdīti hitlerieši? Mēs taču zinājām, ka tā tas nebija. Zinājām, bet par visu to oficiāli un atklāti bija aizliegts runāt. Jo tad nu būtu nepieciešams teikt visu patiesību par divām lielvarām, kuras saskaldīja mūsu tautu pretējās nometnēs, turklāt — ar ieročiem rokās. «Leģionāru» traģēdiju divkāršoja atrašanās latviešu tautas mūžsenā ienaidnieka pusē, kura sagrāve karā bija neatvairāma.

Vai kaut ko labāku ieguva latviešu strēlnieki, kuri cīnījās uzvarētāju pusē? Frontes ugunīs iznēsātā iecere par taisnības valsti un Latvijas brīvību sāka grūt jau kara ceļos, līdz pēckara gados vienkārši pārvērtās par ilūziju, kaut arī uzvarētāji upurēja divi reizes vairāk kritušo (ap 35 000), nekā viņu brāļi viņpus frontes līnijas…

Par šo noklusēto vēsturi tad arī risinājās atklāta saruna, uz kuru kādreiz dažādās frontes pusēs karojušos bija aicinājusi Dabas muzeja tautfrontiešu grupa. Sarunas ievadā Knuts Skujenieks, pārvērtējot bijušo, aicināja uz vienotību jaunajā tautas atmodas gaitā. Mainījās runātāji, mainījās abas frontes puses. Nedzirdēja ne lielīšanos, ne savu «prioritāšu» uzspiešanu. Vārdos skanēja cilvēciska patiesība par visas tautas sāpēm.

Kā augstākais apvainojums staļinisma necilvēcībai bija kādreizējā Latvijas kara aviācijas lidotāja Alberta Ansona stāsts par savu moku ceļu: par lidmašīnu atņemšanu latviešu lidotājiem 1940. gadā, par viņu apcietināšanu, deportēšanu un mocīšanu Tālajos Ziemeļos. Gan gados jaunie vakara dalībnieki, gan arī bijušie frontinieki pilnīgā klusumā klausījās tagad jau sirmā vīra stāstu par to, ka nekādi draudi un mocīšana nevarēja salauzt cilvēka krietnumu. Ar Latviešu atsevišķā aviācijas pulka nodibināšanu A. Ansons atkal tapa par lidotāju, veica vairāk neka 150 bombardēšanas uzlidojumu tālā vācu armijas aizmugurē.

Laika secībā otrāds un tomēr būtībā līdzīgs ir bijis Viktora Valaiņa liktenis: no 201. Latviešu strēlnieku divīzijas brīvprātīgā cīnītāja pie Maskavas 1941. gada decembrī līdz «pretvalstisko elementu» nometnei pēckara gados Sibīrijā.

Dziļi patiess bija rakstnieka Visvalža Lāma saistoši stāstītais par noskaņām «Leģionā», par latviešu karavīru godaprātu, izturību un savstarpējo palīdzību, arī tad, kad viss jau likās zaudēts.

— Kā jau visi, arī es Latvijas skolā biju audzināts naidā pret vācu apspiedējiem, — teica bijušais leģionārs Imants Mīlgrāvis. — Kas mani, 17 gadus vecu avīžu iznēsātāju zēnu mudināja 1943. gadā brīvprātīgi aiziet «Leģionā»? Tā bija apņemšanās atriebties par manu tuvinieku un radinieku arestiem un izvešanu pirms kara.

V. Brinkmanis runāja par intensīvo propagandu Padomju Latvija, kura mācīja latviešu tautu būt pateicīgai par atbrīvošanu no desmitiem tūkstošu migrantu, ko fašistiskā Vācija pēc Hitlera uzvaras bija paredzējusi nometināt Baltijā, tajā skaitā arī Latvijā, lai pārvācotu un paverdzinātu baltiešus, kā arī secināja, ka šo uzvaru fašisms tomēr ir guvis. J. Blūms aicināja tautiešus nekad un nekādos apstākļos vairs nekļūt ne pelēkiem, ne sarkaniem, ne zilganpelēkiem, bet būt pašiem ar savu stingru mugurkaulu.

Par staļiniskā «centra» nepildītiem solījumiem un lēmumiem izveidot Latvijas Republikā savu aizsardzības ministriju un nacionālo karaspēku dzīvo un kritušo vārdā atgādināja 130. latviešu strēlnieku korpusa cīnītāji L. Borherts, V. Krūmiņš, E. Silmanis. Viņu nosauktā «rēķinā» bija pārestības pret gvardes divīziju un daudziem tās cīnītājiem pēc «piecdesmit devītā» gada.

Tikšanās dalībnieki sarunu sāka ar dziesmu «Ak, Latvija, kur tavi dēli…». Kā atbildei beigas skanēja visu nodziedātā «Daugav' abas malas māžam nesadalās».

 

Oskars BARANOVSKIS,

Lielā Tēvijas kara veterāns