Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Jānis Pujats. Runa LTF 1. kongresā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

No katoļu puses īsi un konkrēti.

Cik es saprotu, ļoti svarīgs jautājums ir republikas iedzīvotāju vienotība. Te gribētos atgādināt vienu morāles sentenci — virtus stat in medio — tikums stāv vidū starp galējībām. Tātad tomēr būtu jāizsargājas no pārāk asas konfrontācijas. Es kā garīdznieks pieskaršos kādam specifiskam, klusam konfliktam, proti, starp ticīgiem un neticīgiem. Neizliksimies, lūdzu, ka šis konflikts neeksistē. Ar to, ka valsts protežē ateismu visās sfērās, šī politika netieši vēršas pret to iedzīvotāju daļu, kas ir ticīgi. Tā veidojas ticīgiem nelabvēlīga sabiedriskā doma, kurai, kā zināms, ir liels svars. Tāpat visā izglītības sistēmā valda ateistiska pozīcija, tā ka ticīgie ar lielām bažām izvada savus bērnus uz skolu, pamatoti norūpējušies, ka tiem var tikt atņemta viņu ticība.

Bet valsts institūtiem taču būtu jābūt vienādi taisnīgiem pret visiem pilsoņiem. Mēs neapstrīdam ateisma mācīšanu partijas sistēmā, taču tautas izglītības sistēmā ticības vai neticības jautājumā skolai būtu jābūt neitrālai. Īsākais problēmas risinājums, mūsuprāt, būtu, pirmkārt, oficiāli atzīt acīmredzamo faktu, ka zinātne nav un nevar būt partejiska, ka tā ir tikpat laba ticīgiem un neticīgiem, bet ticēt un neticēt — tas ir brīvas izvēles rezultāts, nevis zinātniska konsekvence.

Otrkārt, likvidēt ateisma privileģēto stāvokli skolās un sabiedriskajā dzīvē, it īpaši tādēļ, ka šajos 70 gados ateisms — nu, negribas teikt, bet jāsaka — ir tomēr līdzvainīgs daudzu kultūras vērtību iznīcināšanā, es domāju, kultūrceltņu un arī tautas tikumiskajā pagrimumā.

Treškārt, izstrādāt vienkāršus, skaidrus un taisnīgus likumus, kas regulē Baznīcas un valsts attiecības. Un nevis sīkumainus aizrādījumus, kā tagadējā nolikumā — ko mācītājs baznīcā drīkst darīt un ko nedrīkst. Tikai tad ir īsta sirdsapziņas brīvība, ja visi pilsoņi, kā ticīgie, tā neticīgie, nevis uz papīra, bet dzīvē ir līdztiesīgi. Sešdesmitajos gados notikušais Vatikāna koncils, starp citu, laida klajā dokumentu arī par reliģisko brīvību. Kas bija pamatarguments šajā dokumentā? Cieņa pret cilvēka personību. Un šī visu katoļticīgo nostāja labi saskan ar ētikas principiem, kas formulēti mūsu Tautas frontes Programmā.

Reliģija pieder pie tām garīgajām vērtībām, kuras izturējušas laika pārbaudi.

Mēs, ticīgie, prasām no jaunās likumdošanas nevis vienkāršu toleranci, bet īstu reliģisku brīvību. Brīvība — tas nozīmē, nepārkāpjot līdzcilvēku tiesības, dot un saņemt katram savu daļu. Un, kas attiecas uz iedzīvotāju konsolidāciju, tad, manuprāt, tā vislabāk realizējas tieši brīvā cilvēku sabiedrībā. Paldies par uzmanību!(Aplausi.)