Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Galvenais ieguvums bija vienotība

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Pierakstījusi A. Vilde

Pagāja daudzi gadi, līdz latvieši spēja apvienoties un cīnīties par kopīgu mērķi, nākotni. Vai tas notika negaidīti?

Ikvienai lietai ir savs sākums. Reizē traģiskās un arī pacilājošās barikāžu dienas nav iespējams aplūkot, nezinot notikumus, kas tās ievadīja. Vēsture nav tikai atsevišķu faktu apkopojums. Viss notiek likumsakarīgi, notikumi ir pakārtoti cits citam. Tā arī aizsākās latvju tautas pamošanās no ilgā pakļautības miega...

Tāpat kā visā Latvijā, arī Limbažu rajonā 80. gadu beigās nodibinājās Tautas fronte (TF). Par vienu no Limbažu TF nodaļas priekšsēdētājiem kļuva Ingus Kalns.

Kāda bija jūsu nodarbošanās pirms iesaistīšanās TF?

Pēc universitātes beigšanas strādāju par ekonomistu kolhozā "Tiegaži". 1988. gada beigās pirmoreiz sāka organizēties kooperatīvi, kas bija jauna lieta Latvijā. Martā nodibinājās kooperatīvs, kurā sāku strādāt. Tad nāca TF laiki. Kopā ar daudziem limbažniekiem iesaistījos TF kustībā. Es kļuvu par algotu TF darbinieku. Gandrīz divus gadus tas bija mans pamatdarbs. Kaut gan faktiski pirms TF es darbojos arī Rīgā. Man bija draugi, kas bija saistīti ar "Helsinkiem-86", mani domubiedri. Piedalījāmies dažādos pasākumos. Pirmo reizi uzvilkām Latvijas karogu, bija gājieni, dziesmu svētki. Tāds bija pats sākums. Un tad Limbažos nodibinājās TF nodaļa.

Apstākļi, kas veicināja TF veidošanos?

Apstākļi bija tādi, ka patiesībā visā Latvijā tas notika vienlaicīgi. Tad jau Krievijā pie varas bija Gorbačovs, un viss sāka mainīties. Pati politiskā situācija kļuva brīvāka. 1987. gadā Rīgā pie Brīvības pieminekļa notika mītiņi, grupa "Helsinki-86" pirmoreiz atklāti pauda savu viedokli un atcerējās izsūtītos. Tauta sāka sajust, ka kaut kas mainās, cēlās nacionālā pašapziņa, cilvēki sāka domāt, ka Latvijas valsts varētu būt patstāvīga, neatkarīga, varbūt pat atdalīties no PSRS. Visi šie apstākļi kopā radīja priekšnoteikumus, lai varētu visā Latvijā, tostarp arī Limbažos, veidoties TF kustība.

Kāda bija limbažnieku atsaucība?

Ļoti liela. Faktiski Limbažu rajonā bija divas lielas TF nodaļas — Limbažu un Salacas nodaļa. Es neatceros precīzi, bet man stāv prātā, ka Limbažos, arī no apkārtnes, kopā bija kādi 4000 dalībnieku. Tajā laikā, jau drīz pēc TF dibināšanas, mēs izdevām avīzi «Metsepole». Kopā iznāca 13 numuri — katru mēnesi viens. Laikrakstā bija daudz rakstu par to laiku, kas notika, kādi pasākumi, kur, kas piedalījās, cik cilvēku utt.

Kādi bija TF uzdevumi?

Vispirms jau bija jāskaidro cilvēkiem TF būtība, kādēļ tā ir vajadzīga, ko grib sasniegt. Tautas fronte veidojās visā Latvijā. Kustības vadība bija Rīgā, tā izstrādāja mērķus, kurus vajadzēja sasniegt, kādiem līdzekļiem to izdarīt. Tika izdota pirmā neatkarīgā avīze "Atmoda". Tās redaktore bija Elita Veidemane. Šo avīzi vedām no Rīgas, jo sākumā kioskos to netirgoja, un izplatījām, lai "Atmoda" būtu pieejama visiem lasītājiem. Tas bija viens no galvenajiem uzdevumiem. Nākamais uzdevums bija aktīvi iesaistīties visos masu pasākumos, kas notika gan Limbažos, gan Rīgā. Tās bija pirmās demonstrācijas, mītiņi. Tāpat mēs braucām uz pasākumiem Valmierā, kurus organizēja "zaļie". Bija arī pasākumi par latviešu valodu. TF bija jārūpējas par to, lai pasākumos iesaistītos visi cilvēki. Kad pirmo reizi Limbažos uzvilka sarkanbaltsarkano karogu, mēs visi bijām klāt, palīdzējām visu organizēt. Tie bija pirmie TF uzdevumi. Tālāk nāca Baltijas ceļš, kad visi sadevāmies rokās un izveidojām ķēdi no Tallinas līdz Viļņai. Tad nāca Barikādes. Barikādēs aktīvi iesaistījās visas iestādes un atbalstīja arī ar transportu. Organizējām pastāvīgu grafiku — kas brauks un piedalīsies.

Kā radās ideja par barikāžu veidošanu?

To izdomāja Rīgā. Tā bija nepieciešamība. Bija bailes par to, ka PSRS armijas tanki varētu ieņemt svarīgākās vietas — televīziju, radio, AP ēku. Lai nekas tāds nenotiktu, tika veidotas barikādes, lika dažādus bluķus, kokus, bija arī tehnika no laukiem. Veidojās arī dalībnieku celtās barikādes. Ja gadījumā kaut kas notiktu, lai PSRS armija netiktu klāt.

Barikāžu organizēšana.

Cilvēki nāca paši pieteikties, bet galvenokārt viņus organizēja caur iestādēm, darba vietām. Limbažniekiem ATU izīrēja autobusus, arī dažas iestādes deva transportu. Pieteicās cilvēki, kas brauks. Pulcēšanās notika pie Limbažu kultūras nama, izbraukšana 18.00. Lai nebūtu tā, ka vienu dienu aizbrauc daudz cilvēku, bet otru dienu maz, tika sastādīts grafiks. Limbažniekiem tika ierādīta konkrēta vieta Rīgā, kur viņiem bija jāatrodas un jāapsargā. Lai nebūtu anarhijas, kad visi sabrauc vienā vietā, bet citā nav neviena, sadalīja un organizēja tā, lai visas vietas būtu apsargātas. Kad limbažnieki atbrauca, viņi jau zināja, kur viņiem jāatrodas. Varēja staigāt, aiziet uz citu vietu, bet pamatā katram bija savs objekts. Cilvēki līdzi ņēma siltu apģērbu, jo bija auksta ziema, ņēma līdzi kaut ko ēdamu, kaut gan tur jau uz vietas vārīja tēju utt. Aptieciņas bija uz vietas, ja kādam kaut kas notika, varēja sniegt pirmo palīdzību.

Vai krievu tautības cilvēki atzīst, ka Latvija tika okupēta?

Ir daļa, kas atzīst, bet tomēr liela daļa to neatzīst. Piekrīt tie, kas Latvijā dzīvo jau no 1940. gada, kas tagad ir jau pensijas vecumā, un viņu bērni piekrīt un saprot to. Savukārt tie, kas Latvijā iebrauca 50. gados, lielākoties nepiekrīt, jo par okupāciju viņi nekad nav zinājuši, agrāk neviens neko tādu nestāstīja, un viņi to negrib saprast.

Limbažu rajonā bija kāds pretinieks barikādēm?

Bija, varbūt ne tieši barikādēm, bet visai TF pretiniekos bija tā sauktā interfronte, tai tuvu stāvoši cilvēki. Arī Limbažu rajonā bija tādi apzinīgie komunisti. Viens no tiem bija Salacgrīvas "Brīvā viļņa" priekšsēdētājs Šlisers. Taču kopumā Limbažu rajonā nebija pārāk daudz pretinieku. Piemēram, Latgalē, kur ir liels nelatviešu īpatsvars, to bija vairāk.

Kāpēc starp pretiniekiem bija arī latvieši?

Pārsvarā tie bija pārliecināti komunisti, kuri ticēja, ka mums jābūt tikai kopā ar PSRS, ka tā mums dod tikai labu. Viņi nedomāja par to, ka Latvija var būt arī neatkarīga valsts. Šie cilvēki bija gadu gadiem saistīti ar to režīmu, viņi bija aktīvi kompartijas biedri. Faktiski viņi bija tie, kas mūs apspieda, daudzus gadus turēja savā paklausībā. Varētu teikt, ka viņi no tā visa vienkārši nespēja tikt vaļā.

Kāda vecuma cilvēki piedalījās barikādēs?

Tur bija visdažādākā vecuma, gan jaunāki — jau no skolas vecuma, gan vecāki. Bija arī pensionāri. Citi vecāki ņēma līdzi arī savus bērnus. Ne tikai barikādēs, arī TF iesaistījās dažāda vecuma ļaudis. Piemēram, no Limbažu 1. vidusskolas trīs meitenes, kuras mācījās 11. klasē, pie mums darbojās, gan iznēsājot avīzes, gan braucot uz Rīgu, palīdzot visu organizēt. Protams, bija arī puikas. Tātad visdažādākā vecuma cilvēki.

Cik lielu lomu nospēlēja tas, ka PSRS armija vispirms uzbruka Lietuvai?

Mēs redzējām, kādi notikumi bija bijuši Lietuvā. PSRS armija ieņēma televīziju, tika izmantoti tanki, bija daudz upuru. Tam bija liela nozīme, lai mēs saprastu to, ka mums arī ir jāaizstāvas, jo tikai tādā veidā mēs varam pasaulei, apkārtējiem un arī paši sev parādīt, ka mēs esam spējīgi un gribam aizstāvēt savu valsti, sava teritoriju, savas iestādes, savus cilvēkus.

Kāda barikādēs bija emocionālā atmosfēra ?

Bija vienotības, kopības izjūta, sēžot kopā pie ugunskuriem, dzerot tēju un runājoties. Mēs bijām gatavi aizstāvēt cits citu. Saviļņojoša kopības izjūta, pozitīvas emocijas, ka esam visi kopā, runājam par vienu lietu, esam gatavi darīt vienu darbu. Tas bija spēcīgs emocionāls saviļņojums.

Vai cilvēkos bija bailes?

Bija cilvēki, kuri baidījās, jo bija taču upuri. Bija bail no tā, ka kuru katru brīdi varētu kaut kas notikt, ka armija varētu sākt uzbrukumu, apšaudi. Bet domāju, ka drosme bija lielāka par bailēm, bija gatavība cīnīties un aizstāvēties. Tas, ka bija ļoti daudz cilvēku, radīja drošības izjūtu. Ja būtu bijis mazs bariņš, tad tiešām būtu bail. Citi neizrādīja savas bailes, bet iekšēji tomēr nedaudz uztraucās, ja nu pēkšņi kaut kas notiek?

Kāpēc uzsvars tika likts uz neapbruņotiem cilvēkiem?

Tajā laikā nebija daudz apbruņotu cilvēku, nebija vēl ne zemessardzes, ne citu vienību. Tikai neapbruņoti mēs varējām tur būt, piedalīties un aizstāvēt sevi.

Kas varētu būt iemesls tam, ka PSRS neiesaistīja armiju?

Es domāju, ka armija izpildīja armijas vadības rīkojumus. Savukārt armijas vadība rēķinājās ar to, ko viņiem diktēja no Maskavas, no Kremļa un Gorbačova padomnieki. Lielā mērā viņi tomēr baidījās no tādas aktīvas vardarbības.

PSRS baidījās no neapbruņotiem cilvēkiem?

Tas varēja būt viens no iemesliem, bet es domāju, ka iemesli ir dažādi, liela daļa nemaz nav zināma. Rīgā caurām dienām, naktīm dežurēja, tam bija liela nozīme, lai šie armijnieki būtu mierīgāki, ne tik agresīvi un varbūt vispār atteiktos no savām sākotnējām domām, ka varētu uzbrukt vai veikt kādus agresīvus pasākumus.

Ja pasaule nezinātu par barikādēm, vai PSRS būtu sākusi karadarbību?

Es domāju, ka, ņemot vērā to, ka iesaistījās tik daudz mierīgās tautas, varbūt būtu kādas provokācijas, bet liela karadarbība tāpat nebūtu. Igaunijā vispār nebija karadarbības, bet Lietuvā — nedaudz. Bet man liekas, ka nekad nebūtu izveidojusies tāda situācija, kāda pašlaik ir Čečenijā. Arī mentalitāte latviešu tautai ir savādāka, mēs esam mierīgāki un nosvērtāki, savukārt čečeni — asāki, straujāki.

Kādas bija barikāžu sekas, kā izmainījās cilvēku uzskati?

Manuprāt, liela nozīme barikādēm bija tādā ziņā, ka cilvēki izjuta vienotību, saprata to, ka visā Latvijā ir cilvēki, kuri ir gatavi atbalstīt, aizstāvēt savu valsti un cits citu. Cilvēki kļuva drošāki, piemēram, limbažnieki zināja, ka Daugavpilī, Rēzeknē vai Liepājā arī ir tādi paši cilvēki, kuri ir gatavi aizstāvēt Latviju, cīnīties par saviem uzskatiem. Barikādēs bija tāda vienotības izjūta, ka mēs visi esam sabraukuši kopā, ka gribam, lai mūsu valstī būtu labi, lai nenāktu svešinieki. Mēs droši aizstāvējām, cīnījāmies par savu neatkarību. Tādēļ man liekas, ka galvenais ieguvums bija vienotības apziņa, tas, ka cilvēki saprata — visi kopā mēs atbalstām šo domu, šo ideju un varam būt vienoti. Vienotībai ir liels morāls spēks.

Kāda bija cittautiešu attieksme?

Katrā ziņā uz barikādēm no Limbažu puses brauca gan latvieši, gan krievi, gan citas tautības. Tajā laikā jau visus, kas nebija latvieši, sauca par krieviem. Viņi runāja krieviski, bet patiesībā pārstāvēja dažādas tautības. Liela daļa no viņiem, manuprāt, arī bija atsaucīgi, un mēs nejutām šeit nekādu pretspēku.

Kāda bija pasaules attieksme pret barikādēm?

Tolaik pasaules lielākā daļa, arī lielās Rietumu valstis atbalstīja mūsu nostāju, protams, ne tieši ar savu klātbūtni, bet tika pausts morāls atbalsts. Arī pasaules presē tika pausta pozitīva attieksme.

Kā mainījās jūsu dzīve?

Šis laiks bija tāda romantiska revolūcija, dziesmota revolūcija. Bija interesanti. Visa mana dzīve tika tam pakļauta. Jo es kopā ar draugiem darbojos šajā jomā. Barikāžu laikā es dzīvoju, nakšņoju TF štābā. Visu laiku braukājām, darbojāmies, man tas patika. It sevišķi tajā vecumā tas bija aizraujoši. Bija patīkami redzēt rezultātus. Un tad jau laiki mainījās, nedaudz viss nomierinājās, arī TF nozīme kļuva daudz mazāka.

Kas nepieciešams, kādas īpašības bija vajadzīgas, lai darbotos TF?

Pirmkārt, bija jābūt nedaudz drosmei, lai varētu iesaistīties TF kustībā, otrkārt, bija jābūt tādai apziņai, jātic tam, ko mēs vēlamies sasniegt. Ticībai tam, ka šādi mēs varam dzīvot, strādāt, ka var mainīties visa šī iekārta un situācija Latvijai par labu.

Vai par barikāžu laiku pietiekami runā un atceras?

Es nezinu, kā tas ir skolās, nezinu, vai vēstures stundās tam ir ierādīta kāda vieta. Vispār jau atceras, taču ļoti maz. Es domāju, ka par to vajadzētu runāt vairāk, un šajos barikāžu dienu datumos vajadzētu atcerēties to nozīmīgumu.

Vai šo laiku vajadzētu atcerēties ar skumjām vai pacilātību?

Skumji tas ir tādā ziņā, ka tomēr bija upuri, bet pacilājoši ir tas, ka tauta saprata to kopību, vienotību, un visi redzēja, ka esam vienoti šajā kopīgajā lietā, un tas ir jāatceras kā pozitīvs piemērs, kā apliecinājums tam, ka tauta ir gatava dažādām grūtībām, lai aizstāvētu savu valsti.

Vai daudz cilvēku atceroties nožēlo barikāžu laiku?

Manuprāt, nē. Lielākā daļa tomēr apzinās, ka tas bija pareizi darīts, jo tad neviens nevarēja paredzēt, kā būs šodien, būs labāk vai sliktāk. Bet lielākā daļa uz to skatījās pozitīvi. Var jau būt, ka ir arī cilvēki, kas teiktu: ja būtu zinājuši, kāda ir pašreizējā situācija, nebūtu piedalījušies barikādēs, taču tādu ir ļoti maz.

Vai Barikādes varētu būt Latvijas atpazīšanas zīme?

Manuprāt, pēc Baltijas ceļa varētu atpazīt Latviju un visu Baltiju. To rādīja visas pasaules TV, tas bija liels notikums, tā varētu būt atpazīšanas zīme. Barikādes nedaudz mazāk, jo tas bija tāds konflikts, kam līdzīgi notiek visā pasaulē. Taču Baltijas ķēde ir īpaša nevardarbīgā cīņa, kad cilvēki bez ieročiem parādīja savu stingro nostāju, sadodoties rokās.

Nesen tika tiesāti OMON dalībnieki, vai tam ir kāda nozīme?

Grūti tā pateikt, tagad jau tiesa beigusies. Tā gāja tik ilgi, ka galu galā viņus attaisnoja. It kā viņi tagad ir labojušies un vairāk neko sliktu nedara. Ļoti grūti bija tiesāt objektīvi. Pirmkārt, liela daļa vadošo omoniešu, kas bija vainīgi, aizbēga uz Krieviju, viņus nevar atrast, kaut gan viņi ir visvainīgākie, jo arī OMON vieni bija vadītāji, bet citi izpildītāji. Ko priekšnieki teica, tas bija jāizpilda. Tiem, kuri tiešām ir sapratuši, ka ir kļūdījušies, un kuri tajā laikā nevienam neko sliktu nenodarīja, var varbūt arī piedot, jo kādreiz tas ir labs risinājums. Bet tiem, kas organizēja, vadīja šo lietu, vajadzētu saņemt sodu.

Vai TF ir padarījusi savu darbu?

Jā, TF savu ir paveikusi. Neatkarības gados tās nozīme pamazām zuda. Tad sāka veidoties sabiedriski politiskās organizācijas, partijas. TF bija vienotājspēks. Kad tika pasludināta Latvijas neatkarība, TF sagrupējās pa interesēm, pa dažādām partijām.

Kā jūs vērtējat pašreizējo stāvokli Latvijā, kad cilvēkus ir pārņēmis pesimisms, neapmierinātība ?

Mēs daudzus gadus dzīvojām padomju laikā, bijām pieraduši pie citādas dzīves, kad lielai daļai cilvēku ne par ko nebija jādomā. Visiem bija darbs, garantēta alga, nekādu problēmu nebija, bet tagad mainījusies visa sistēma. Mēs ejam uz tirgus ekonomiku. Tā jau daļēji izveidojusies, katram ir jādomā par sevi. Cilvēkiem grūti pierast, liela daļa nebija gatava tam, ka būs jāsastopas ar grūtībām. Nevar būt uzreiz labi, ir jābūt pārejas periodam. Tomēr dzīve pamazām nostabilizējas. Valdība pieļāva kļūdas, jo nebija īpaši no kā mācīties. Cilvēkos ir pesimisms, jo daudziem dzīve ir kļuvusi sliktāka, bet tai pašā laikā ir cilvēki, kuriem dzīve ir uzlabojusies. Arī man, jo es varu mierīgi strādāt savu darbu, nodarboties ar savu biznesu, labi pelnīt, būt apmierināts ar to. Citi, kuri pieraduši pie rutīnas, ka nekas īpašs nav jādara, ka vienmēr saņems algu, tiem ir sliktāk. Dzīve ir kļuvusi dārgāka, bet es domāju, ka tas ir neizbēgams laiks, kam jāiziet cauri. Es domāju, ka jaunajai paaudzei būs labāks atalgojums, varēs dzīvot labi, nebūs problēmu. Taču viss uzreiz nevar izmainīties, to pierāda pasaules prakse. Jābūt ir reālistiem un jāapzinās, ka ir jāpiecieš grūtības. Ne jau par velti TF bija teiciens: "Labāk ar vīzēm kājās, bet brīvā Latvijā!" Tad runāja savādāk, gribēja neatkarību, brīvību. Nedomāja par to, vai būs bagāti. Tagad laiki mainās, vairāk domā par materiālajām vērtībām. Pamazām viss ieies savās sliedēs, dzīve sliktāka nekļūs.

Vai cilvēkos ir pietiekami patriotisma?

No malas vērojot, varētu šķist, ka patriotisms ir pazudis. Vainīgas ir ne tikai skolas, bet visa valsts sistēma. Nevar pēkšņi izdomāt: šodien mēs mācīsim patriotismu, un visi būs patrioti. Pirmkārt, patriotisms sākas ģimenē, tad to turpina ieaudzināt skolā. Patriotisms un zināms nacionālisms ir laba lieta, bet visa pasaule kļūst arvien demokrātiskāka, atvērtāka.

Kas būtu jādara, lai cilvēki zinātu, ka pastāv Latvija?

Stingri jātur sāktais kurss ekonomikā, uzmanīgi jāseko Eiropas valstīm, jācenšas pielāgoties to likumdošanai, lauksaimniecības attīstībai, izglītībai, kultūrai un jāveido kontakti ar tām. Nokļūstot ES, mums būs daudz drošāk, jo mēs esam maza valsts un jārēķinās ar to, ka apkārt ir lieli, spēcīgi kaimiņi. Pasaule redzēs, ka mēs esam gatavi turpināt sākto kursu, virzīties uz priekšu.

 

Pierakstījusi  A. Vilde