Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Austrālijas valdības lēmums atzīt Baltijas valstu de iure inkorporāciju PSRS — baltiešu politiskās izglītības stunda Austrālijā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Guntis Bērziņš, B. Eng., M. Eng. Sc. dzimis 1938. gadā Rīgā. Augstāko izglītību inžienierzinātnēs (telekomunikācijās) ieguvis Sidnejā, Austrālijā. Strādājis Austrālijas ārzemju komunikāciju organizācijā (OTC(A)), kur attīstījis tālsakarus. 1981. gadā pārcēlies uz Londonu, kur Inmarsat pilnveidojis kuģniecības un aviācijas sakarus, izmantojot satelītu tehnoloģiju. 1993. gadā atgriezies Latvijā, kur līdz 2001. gadam bijis Sakaru departamenta direktors Satiksmes ministrijā, bijis «Lattelekom» padomes loceklis un «Lattelekom» valsts pilnvarnieks. No 2002. līdz 2010. gadam bijis Saeimas deputāts partijas «Jaunais laiks» frakcijā, pēdējos divus gadus arī Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vadītājs. Austrālijā un Lielbritānijā darbojies dažādās trimdas organizācijās, ieskaitot Latviešu apvienību Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ), Latviešu Nacionālo padomi Lielbritānijā (LNPL) un Pasaules brīvo latviešu apvienību (PBLA), galvenokārt nacionālpolitiskā laukā.


1974. gada 3. augustā latviešu, lietuviešu un igauņu kopienas Austrālijā pāršalca ziņa, ka Austrālijas valdība ir nolēmusi atzīt de iure triju Baltijas valstu iekļaušanu PSRS. Līdz tam Austrālija pret Baltijas valstīm bija ieturējusi līdzīgu politiku kā vairākums citu Rietumu valstu un atzinusi iekļaušanu de facto, bet ne de iure.

Šī ziņa visām trijām baltiešu kopienām bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Tas politiski elektrizēja kopienas un izsita no miermīlības sliedēm, kurās tās bija ieslīgušas. Dažādās akcijas un notikumi, kas sekoja Austrālijas valdības lēmumam, bija vērtīga mācības stunda politiskajā darbībā visām trijām baltiešu sabiedrībām. Tolaik Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) valde atradās Sidnejā un es biju viens no tās valdes locekļiem — cieši iesaistīts šajos notikumos. Raksta mērķis ir paraudzīties uz šiem notikumiem no mūsdienu skatu punkta — pirmkārt, aplūkot lēmuma iespaidu uz trimdas latviešu sabiedrību, otrkārt, analizēt, kādēļ šī bija viena no retajām akcijām trimdas laikā, kas vainagojās ar redzamu panākumu (1975. gadā Austrālijas valdība lēmumu anulēja), un, treškārt, apskatīt šā notikuma sekas un politisko mācību.


Satura rādītājs

Trimdas latviešu sabiedrība Austrālijā 1974. gadā

Līdz 1974. gadam bija pagājuši gandrīz 30 gadi kopš Otrā pasaules kara beigām un apmēram 25 gadi, kopš šo kopienu cilvēki no Vācijas DP[1] bēgļu nometnēm aizbrauca uz Austrāliju. Šajos gados trimdas kopienas, ieskaitot latviešus, Austrālijā bija nostabilizējušās un nodibinājušas dažādas organizācijas — latviešu biedrības, «Daugavas Vanagu» kopas, draudzes, teātrus, korus, literārus pulciņus, mākslinieku grupas, sestdienas skolas, tautas deju grupas, skautus, korporācijas, kā arī izveidojušas «jumta organizāciju», kas visas apvienoja Latviešu apvienību Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ). Tās bija nostabilizējušās arī fiziski, uzceļot vai īrējot savus namus, klubus, baznīcas un kapu nodalījumus, īpaši trijos lielākajos centros: Sidnejā, Melburnā un Adelaidā. Visas šīs aktivitātes notika uz brīvprātības pamata (t. i., sabiedriskā kārtā), cilvēki tām ziedoja savu laiku un līdzekļus, un visa darbība tika finansēta no biedru naudas un ziedojumiem. Nekāda Austrālijas valsts atbalsta nebija, un tolaik neviens par tādu pat nedomāja.

Visumā varēja teikt, ka trimdas dzīve bija iegājusi tādā kā rutīnā, kas bija ierasta un cilvēkiem zināma. Kontakts ar Latviju bija galvenokārt individuāls, daudzi sarakstījās ar tiem radiem, kas nebaidījās rakstīt, bija cilvēki, kas apmeklēja Rīgu, un vispārējas ziņas par Latviju sasniedza arī Austrāliju.

Tomēr ģeogrāfiskais attālums atstāja savu psiholoģisko iespaidu — Latvija bija tālu, un viss, kas tur notika, šķita kaut kur ļoti tālu. No apmēram 33 000 latviešu[2], kas aizbrauca uz Austrāliju pēc Otrā pasaules kara, un viņu bērniem viena daļa bija aktīvi «trimdas darbinieki» — dziedāja koros, spēlēja teātri, sūtīja bērnus latviešu skoliņās un paši strādāja par skolotājiem, darbojās draudzēs vai bija aktīvi biedrībās un «Daugavas Vanagu» kopās, turpretim citi bija pavisam aizgājuši no latviešu sabiedrības, sarīkojumos nebija redzami, bērnus uz sestdienas skolu nesūtīja un dažkārt ar tiem sarunājās angliski. Daļa dzīvoja fiziski tālu no lielajiem latviešu centriem. Saprotams, starp šīm abām galējībām bija daudzi «mēreni latvieši», kas paretam parādījās kādā sarīkojumā, draudzējās ar citiem latviešiem, bet nebija sabiedrībā īpaši aktīvi. Visumā sabiedrība bija ieslīgusi miermīlīgā dzīvē.


Latviešu un citu baltiešu aktivitātes

1974. gada 3. augusta rītā, līdzko radio izskanēja ziņa no Austrālijas vēstniecības Maskavā, ka Gofa Vitlama (Gough Whitlam) leiboristu partijas valdība ir juridiski atzinusi Baltijas valstu inkorporāciju, visās trijās baltiešu kopienās sākās drudžaina rosība. Šo rosību savās divās grāmatās detalizēti aprakstījis profesors E. Dunsdorfs[3]. Daudzviet šī rosība radās spontāni, aiz sašutuma par šo it kā nodevīgo rīcību. Sākotnējie impulsi un darbības koordinācija latviešiem lielā mērā nāca no LAAJ prezidija, kura sēdeklis tobrīd atradās Sidnejā, un īpaši no tās priekšsēdētāja Gunāra Brača un informācijas daļas vadītāja Gvido Bogdanoviča. Otrs šāds impulsu centrs bija laikraksta «Austrālijas Latvietis» toreizējais redaktors Emīls Dēliņš Melburnā, kam kā žurnālistam bija labi sakari Liberāļu partijā, kas toreiz bija opozīcijā.

G. Bračs torīt sazvanīja gan LAAJ vicepriekšsēdētājus, kādi bija visos lielajos latviešu centros, gan PBLA priekšsēdētāju Uldi Gravu Ņujorkā, gan Baltiešu komitejas vadītāju Gunāru Meierovicu Vašingtonā un PBLA locekli Augustu Abakuku Londonā, kā arī izplatīja preses ziņojumu, ka baltiešu tautību cilvēki Austrālijā ir sašutuši par šo soli. Domājams, viņa ierosmē nākamajā dienā Sidnejā arī sanāca baltiešu organizāciju pārstāvji un plašā sanāksmē nolēma nākamajā piektdienā (9. augustā) visās Austrālijas štatu galvaspilsētās saskaņoti rīkot lāpu gājienus un protesta demonstrācijas. Savukārt Melburnā E. Dēliņš mēģināja kontaktēties gan ar Ārlietu ministriju, gan opozīcijas Liberāļu partijas vadītāju, gan Latvijas konsulātu, kas vēl darbojās Austrālijā.

Tomēr šīs sākotnējās informēšanas un koordinācijas akciju rezultāts bija kā uguns pielaišana salmu kūtij un tās ātra izplatīšanās, jo nākamajās dienās sākās rosība daudzos dažādos virzienos. Avīzes un parlamenta locekļus pārņēma vēstuļu plūdi gan no baltiešu tautību cilvēkiem, gan daudziem citiem Austrālijas sabiedrībā. Protestējot pret šo lēmumu, notika dažādas demonstrācijas, kas vainagojās 9. augustā ar saskaņotiem lāpu gājieniem, svecīšu dedzināšanu un demonstrācijām Sidnejā, Melburnā un Adelaidā, katrā piedaloties vairākiem tūkstošiem cilvēku, kā arī mazāku demonstrāciju Pērtā. Pēc dažām dienām sekoja demonstrācijas Hobartā un Brisbenā. Demonstrāciju kulminācija bija liela — 19. septembrī uz Austrālijas Baltiešu padomes organizēto demonstrāciju pie Parlamenta ēkas Kanberā ar autobusiem sabrauca apmēram 3000 cilvēku no visiem lielajiem baltiešu centriem. Lai gan avīzes šo demonstrāciju pieminēja, vislielāko ievērību guva divi jaunieši, kuri nesankcionēti aizdedzināja premjera Gofa Vitlama papīra attēlu.

Par valdības lēmumu nākamajās nedēļās Austrālijas presē parādījās ļoti daudz avīžu rakstu, analīžu un ievadrakstu — domājams, ne tikai daudzo vēstuļu dēļ, bet arī tādēļ, ka lēmums, lai arī šķietami ārpolitiski mazsvarīgs, tomēr bija ievērojams signāls par Austrālijas ārpolitikas orientācijas maiņu. Komentāros arī caurvijās minējums, kādēļ Austrālija spērusi šādu soli, un daži komentētāji lēsa, ka ar to Austrālija vairo sev atbalstu, lai iegūtu augstu amatu Apvienoto Nāciju Organizācijā. Tolaik skaidra atbilde uz šo jautājumu netika gūta.

Īpaša akcija, ko iesāka baltiešu kopienas, bija petīciju iesniegšana — īpaši Austrālijas Senātā (augšpalātā), kur procedūra paredz, ka pilsoņu petīcijas, kas iesniegtas Senāta deputātiem, tiek nolasītas tūlīt pēc Senāta sēdes sākuma. Tā, piemēram, 1974. gada 18. decembrī tika iesniegtas deviņas šādas petīcijas (katru parakstījuši desmitiem vai pat simtiem cilvēku). Garākajai petīcijai bija 724 paraksti.


Iespaids uz trimdas sabiedrību

Atskatoties uz 1974. gada notikumiem no mūsdienu skatu punkta, rodas pamatots jautājums, kādēļ Vitlama valdības lēmums tik ļoti saviļņoja baltiešus? Šķiet, tas varēja būt tāpēc, ka lēmums viņus skāra emocionālā līmenī — viņi jutās nodoti. Jau daudzus gadus viņi bija Austrālijā godīgi un miermīlīgi dzīvojuši, strādājuši, maksājuši nodokļus, audzinājuši un skolojuši bērnus, un te vienubrīd Austrālijas valdība pieņēma lēmumu, kas skāra viņu dziļākās emocionālās jūtas par savu bijušo tēvzemi. Lai gan apziņā neatkarības atgūšana Baltijas valstīm tolaik likās maz ticama, tomēr sirds dziļumos daudziem emocionāli un, iespējams, neapzināti vēl mirgoja maza cerību liesmiņa par neatkarības atgūšanu kaut kad tālā, nezināmā nākotnē. Te, bez brīdinājuma, Vitlama valdība ar savu lēmumu šo kluso cerību nodeva!

Rezultātā radās tāda kā revolucionāra situācija, kad daudzi cilvēki ir emocionāli aizskarti un uzbudināti un katram mērķis, lai arī varbūt nerakstīts, ir daudzmaz skaidrs. Tāda situācija bija Latvijā atmodas laikā, un mazākā mērogā tāda radās baltiešu kopienās Austrālijā 1974. gadā. Tādā brīdī cilvēki nav jāmudina, daudzi rīkojas neatkarīgi — kā māk un kā spēj, tomēr šā viena mērķa virzienā. Šķiet, tobrīd cilvēku prātos bija divi nerakstīti mērķi — izteikt sašutumu par Austrālijas valdības rīcību un panākt, ka nākotnē valdība šo lēmumu anulē.

Bija redzams, ka valdības lēmums un sekojošās protesta akcijas aizskāra un iesaistīja arī cilvēkus, kas savas latviešu saknes bija daļēji piemirsuši. Piemēram, vēstules laikrakstiem rakstīja cilvēki, kas latviešu sarīkojumos sen nebija redzēti.

Šis lēmums gan mobilizēja latviešu sabiedrību, gan arī lika sadarboties visu triju baltiešu tautību cilvēkiem. Galveno atbildību par protesta akciju koordinēšanu laika gaitā pārņēma Austrālijas Baltiešu padome (Baltic Council of Australia — BCA), kurā ietilpa visu triju baltiešu tautību «jumta organizācijas».

Pateicoties tam, ka latviešiem un citiem baltiešiem bija izveidotas gan vietējās, gan starptautiskās organizācijas, latvieši un baltieši ātri mobilizējās ne tikai Austrālijā, bet arī visā pasaulē. Ziņas par lēmumu ātri izplatījās uz visām lielajām trimdas latviešu zemēm — ASV, Kanādu, Lielbritāniju, Vāciju, no kurienes plūda protesta vēstules Austrālijas valdībai. Kad divus mēnešus pēc lēmuma G. Vitlams caur Vāciju devās uz Ņujorku uzrunāt ANO asambleju un pēc tam tālāk uz Otavu, viņš ar rūgtumu konstatēja, ka baltiešu demonstranti viņu sagaida visur — Bonnā, Ņujorkā un Otavā. Austrālijas premjeram tas bija rūgts un negaidīts pārsteigums, jo starptautiskajā arēnā Austrālija parasti ir iecienīta valsts un pret tās premjeru ārzemēs protesti nenotiek.


Kā bija iespējama lēmuma anulēšana?

No vienas puses, šis nebūt nebija īpaši svarīgs lēmums Austrālijas ārpolitikā — Ministru prezidents Gofs Vitlams to bija pieņēmis brīdī, kad ārlietu ministrs bija ārzemēs, pat neinformējot kabinetu. No otras puses, lēmums bija īpašs, jo Austrālija spēra soli, kas neatbilda citu Rietumu valstu rīcībai un kam tās negrasījās sekot. Saprotams, petīcijas Pārstāvju namā un Senātā šo jautājumu ātri pacēla politiskajā plāksnē un izraisīja neērtus deputātu jautājumus ārlietu ministram senatoram Donaldam Vilesijam (Donald Robert Willesee), kas noveda pie tā, ka saistībā ar lēmumu Baltijas valstu jautājumā viņam Senātā tika izteikta neuzticība. Viņš tomēr neatkāpās, jo neuzskatīja neuzticības izteikšanu Senātā par pietiekamu iemeslu.

Vitlama valdības ārpolitikas mērķis bija nostādīt Austrāliju vairāk neitrālas valsts pozīcijā, un šī politika satrauca opozīcijā esošo konservatīvo Liberāļu partiju. Otrā pasaules kara laikā ASV bija palīdzējusi izglābt Austrāliju no Japānas invāzijas, un Austrālija jutās ASV pateicīga. Rezultātā pēckara laikā ārpolitiski, un īpaši aizsardzības jomā, Austrālija bija cieši saistīta ar ASV, kas Klusā okeāna rajonā bija dominējošā valsts. Tādēļ lēmums Baltijas valstu jautājumā tomēr bija īpašs. Līdz ar to Baltijas valstu iekļaušanas PSRS sastāvā atzīšana diezgan drīz kļuva par ārpolitikas domstarpību objektu starp Vitlama valdību un konservatīvo opozīciju, un jau 8. septembrī, tikai mēnesi pēc valdības lēmuma, opozīcijas vadītājs Bils Snedens (Bill Snedden) lielā sanāksmē Melburnas Latviešu namā paziņoja: ja Liberāļu partija tiks pie varas, tā šo lēmumu pārskatīs.

Lēmuma pārskatīšanai drīz radās labvēlīgi apstākļi, ko izraisīja īpaši dramatiski notikumi Austrālijas politikā. Austrālijas ekonomiskā situācija tolaik kļuva arvien smagāka. Tas mazināja Vitlama valdības popularitāti, un opozīcijā esošā Liberāļu partija darīja visu, lai valdību gāztu. 1975. gadā Liberāļu partija trīs nedēļas Senātā bloķēja budžeta likumdošanu, un Vitlama valdība nespēja to pieņemt. Lai atrisinātu strupceļu, britu karalienes pārstāvis Austrālijā ģenerālgubernators Sers Džons Kērs (Sir John Kerr) atlaida G. Vitlamu no premjera amata, par vietas izpildītāju iecēla opozīcijas vadītāju Malkomu Freizeru (Malcolm Fraser) un izsludināja ārkārtas vēlēšanas. Demokrātiski ievēlēta premjera atlaišana no neievēlēta karalienes pārstāvja bija konstitucionāli bezprecedenta notikums Austrālijas vēsturē un izraisīja ļoti saspringtu politisku situāciju. Vēlēšanas tomēr notika, un tajās pārliecinoši uzvarēja Liberāļu partija.

Līdz tam laikam baltiešu organizācijas vēlēšanās vienmēr bija ieņēmušas neitrālu nostāju, bet, ņemot vērā Vitlama leiboristu valdības lēmumu par Baltijas valstīm un Liberāļu partijas solījumu to anulēt, 1975. gada vēlēšanās baltiešu organizācijas aktīvi aģitēja par labu Liberāļu partijai. Pats piedalījos, dalot skrejlapiņas uz ielas. Liberāļu partija uzvarēja vēlēšanās ar lielu pārsvaru, un dažas dienas pēc vēlēšanām Liberāļu partija paziņoja, ka anulē lēmumu par Baltijas valstīm.


Politiskā mācība baltiešu kopienām un to rezultāti

Notikumi, kas virmoja ap šo Austrālijas valdības lēmumu, baltiešu kopienu aktīvistiem bija «ātrais kurss» politiskajā dzīves skolā, un atskatoties šķiet — tās guva vairākas mācības. Praktiskā jomā aktīvisti guva pieredzi darbā ar medijiem (presi, televīziju un radio), rakstot ziņojumus presei, sniedzot intervijas un rīkojot uzmanību pievērsošas demonstrācijas.

Tika gūta arī svarīga atziņa, ka bija pierādījusies sen atzīta patiesība: lai motivētu kopienas uz aktīvu politisku darbību, ir nepieciešami skaidri un emocionāli aizraujoši mērķi.

Baltiešu kopienas arī ieguva kontaktus Austrālijas augstākajās politiskajās aprindās, kas noderēja gadiem ilgi. Līdz tam uz latviešu sarīkojumiem (galvenokārt 14. jūnijā un 18. novembrī), kuros tika aicināti gan liberāļu, gan leiboristu politiķi, parasti kā pārstāvis tika deleģēts kāds zema ranga deputāts. Pēc tam, kad Liberāļu partija bija anulējusi lēmumu par Baltijas valstīm, Baltiešu padome Kanberas prestižākajā viesnīcā rīkoja pieņemšanu šā soļa atzīmēšanai, kurā galvenais viesis bija Austrālijas jaunievēlētais premjers Malkolms Freizers. Turpmākajos gados, atzīmējot 18. novembri, biju atbildīgs par austrāliešu un latviešu viesu pieņemšanu Latviešu namā Sidnejā, un to bieži apmeklēja kāds no valdības ministriem.

Varbūt vissvarīgākā mācība tomēr bija tā, ka, neraugoties uz to salīdzinoši mazo skaitu, baltiešu kopienas bija parādījušas, ka nepieciešamības gadījumā tās spēj mobilizēties un ietekmēt Austrālijas politisko vidi. Šo atziņu, domājams, guva ne tikai pašas baltiešu kopienas, bet arī tie politiķi un ierēdņi, kas pirms lēmuma pieņemšanas memorandos bija norādījuši, ka «baltiešu kopienas jau ir mierīgas un, domājams, nopietni pret lēmumu neprotestēs».


  1. Displaced persons — pārvietotās personas (angļu val.).
  2. Dunsdorfs E. Austrālijas latviešu tautas grupas anatomija // Archīvs, 14. sēj., 1974. Rakstā profesors Dunsdorfs lēš, ka 1972. gadā latviešu cilmes iedzīvotāju skaits Austrālijā bija robežās starp 31 000 un 36 000, vidēji 33 000.
  3. Dunsdorfs E. The Baltic Dilemma — The case of the de jure recognition of the Baltic Staes into the Soviet Union by Australia. New York: Robert Speller & Sons, 1975; Dunsdorfs E. The Baltic Dilemma — Part Two. Melbourne: Baltic Council of Australia, 1982.