Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Parlamenta pirmais pavasaris

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

1.

Toreiz, 80. gadu vidū, pasaule gaidīja lielas pārmaiņas Maskavas Kremlī, bet ne tik straujas, kādas mēs visi piedzīvojām un kurās visi piedalījāmies, katrs ar savu izpratni, emocijām un saprātu. Pēc Brežņeva, Andropova un Čerņenko bioloģiski likumsakarīgā seriāla, kurš periodiski beidzās ar rutinētām sēru ceremonijām, piepildījās politisko analītiķu prognozes. Un proti — par padomju vienīgās politiskās partijas (kura īstenībā bija totalitārisma varas augstākā struktūra) līderi kļuva pats jaunākais no padomju partokrātijas līderiem Kremlī. Guvis Andreja Gromiko izšķirošu atbalstu 1985. gada 10. marta Politbiroja sēdē, PSKP CK ģenerālsekretāra krēslā iesēdās Mihails Gorbačovs — 57 gadus vecais dienvidnieks no Krasnodaras novada partijas organizācijas. Cilvēks, kurš valkāja krievu inteliģenta brilles, eiropeiski limitētās devās lietoja alkoholu un par izaicinājumu padomju patriarhālajai sabiedrībai ārvalstu vizītēs un arī iekšzemē parādījās ar savu dzīvesbiedri. Es personiski izjutu lielu gandarījumu par Mihaila Gorbačova stāšanos valsts vadītāja amatā. Padomju Savienību tolaik vadīja kompartija, bet visas valsts struktūras darbojās tiešā partokrātijas pārvaldē, un tas bija vairāk nekā nekorekti un nesaprotami demokrātiskā plurālisma pasaulē. Protams, to saprata jaunā kursa sācēji Kremlī un ķērās pie reformām. Revolūciju no augšas jeb nomenklatūras revolūciju inspirēja Mihails Gorbačovs, Eduards Ševardnadze un Politbiroja asākais prāts (saukts arī par perestroikas arhitektu) akadēmiķis Aleksandrs Jakovļevs. Savulaik par brīvdomību atrazdamies Brežņeva izdomātā goda trimdā Kanādā, kur Aleksandrs Jakovļevs ieņēma PSRS vēstnieka amatu, šis augstākajai partokrātijai tik neatbilstošais cilvēks iedvesmoja Gorbačovu pirmoreiz Krievijas (vēlāk — PSRS) tūkstoš gadu vēsturē radikāli mainīt valsts pārvaldes modeli un veidot tiesiskas valsts pamatus Padomju Savienībā. Gorbačovs savās atmiņās ne vienu reizi vien ir atzinis, ka šī «sazvērestība» lauzt satrunējušo sistēmu nevardarbīgā veidā atradusi dzirdīgas ausis tieši sarunās ar Jakovļevu, kurš Kanādā bija pārliecinājies par demokrātijas un brīvā tirgus augļiem.

Īstenībā šodien var tikai apbrīnot Kremļa reformatoru apņēmību mēģināt radīt priekšnoteikumus likumvaras ieviešanai valstī, kurā staļiniskais terors bija iznīcinājis miljoniem cilvēku un kurā sistemātiski tika fiziski likvidēti paši «likvidatori». Taču…, «aiz loga jau stāvēja pavasaris». Padomju saspringtā militārisma politika uz zemes, ūdeņos un kosmosā draudēja sagraut impērijas ekonomiku vispār, bet straujā augsto tehnoloģiju attīstība Rietumos ignorēja fiziski apsargājamās robežas. Informācija plūda šurp neizkontrolējami. Ja vecīši Brežņevs, Andropovs, Čerņenko dzīvoja aizvēsturisku vīziju un rēgu ideoloģijas pasaulē, tad jaunākās paaudzes partokrāti jau sāka «pazīt drēbi». Vajadzēja glābt to, kas glābjams (lasi — neglābjams). Bet pragmātiskā un labi izglītotā jaunā nomenklatūras paaudze komjaunatnē un valsts drošības dienestos nāca pie slēdziena, ka milzīgās valsts hipergigantiskie īpašumi varētu tikt sadalīti pašu starpā. Trūka tikai ideoloģijas, kas ļautu to darīt. Tā radās ideja par padomju varas leģitimizāciju relatīvi brīvās vēlēšanās, kurās tauta paustu savu gribu pie vēlēšanu urnām ar alternatīviem kandidātiem. Tiktu atjaunota pamatideja par varu padomēm, kuras pieņemtu likumus un lēmumus. Tā laika politiskajā fonā tā bija revolucionāra ideja. Cilvēki tai atsaucās ar visu sirdi — īstenībā tas bija kaut kas nepiedzīvots padomju sistēmā, kur visus gadu desmitus tika organizēta pseidonobalsošana ar vienu deputāta kandidātu. Juridiskā reforma solīja izveidot daudzmaz demokrātiskus padomju parlamentus Maskavā un republikās, ieskaitot Baltijas valstis.

2.

Latvijā jauno vēlēšanu sistēmu uztvēra ar sajūsmu. Es biju viens no tiem PSKP 19. konferences delegātiem Maskavā, kur ideja par šādām vēlēšanām pirmoreiz tika pausta skaļi un oficiāli un ierakstīta partijas dokumentos. Atgriezušies Rīgā, mēs ar Daini Īvānu un Ģirtu Jakovļevu, aktīvi propagandējām jaunās vēlēšanu iespējas, par ko partokrātijas melnā daļa mūs ienīda. Naidīgi šādu Gorbačova un viņa reformatoru ideju uztvēra dogmatiskā partokrātija, kura izjuta pirmo nemieru par savu privilēģiju apdraudētību. Taču tolaik partokrātija vēl nebija pieradusi apšaubīt partijas ģenerālsekretāra un politbiroja, kā arī kongresu un konferenču lēmumus. Var teikt, ka daļēji arī tas veicināja Gorbačova reformas. Viņš vēl nebija «atmaskots». Protams, uzreiz jāteic, ka arī Gorbačovs vēl īsti nezināja, uz ko viņš iet, kādu džinu viņš palaiž vaļā ar alternatīvu vēlēšanu pēkšņu sarīkošanu, bet īpaši — ar cenzūras likvidēšanu. Bet lielais laiks jau bija sācies. Un cilvēki to pārvērta vēsturiskā dinamikā, par ko vēlāk izbrīnījās gan perestroikas autori paši, gan valdības, sabiedrība un tautas Rietumos un visā pasaulē. Rietumi tādam pagriezienam nebija gatavi.

Jaunizveidotā Latvijas Tautas fronte izcēlās ar īpašu aktivitāti, iesaistoties PSRS Tautas deputātu vēlēšanās, kurām bija jānotiek 1989. gada 26. martā. Tika noorganizēts vēlēšanu koordinācijas Tautas frontes centrs, lai atbalstītu tos cilvēkus, kuriem latviešu tauta un visi Latvijas iedzīvotāji uzticējās pašiem pirmajiem un pirmoreiz padomju laika vēsturē Latvijas teritorijā. Sākās asa priekšvēlēšanu cīņa. No Latvijas PSR bija jāievēl 52 deputāti — tāda bija kvota jeb Latvijas PSR pārstāvniecība Savienības parlamentā. Protams, vēlēšanu demokrātiskumu daļēji apdraudēja tā vēlēšanu likuma daļa, kas paredzēja padomju parlamentāriešu ievēlēšanu arī no sabiedriskām organizācijām. Tas nozīmēja, ka daļa deputātu var iekļūt PSRS augstākajā likumvaras orgānā no iepriekš īpaši pārbaudītām un izraudzītām personām, arī partijas augšas, Gorbačovu pašu ieskaitot. Par «sabiedrisko organizāciju» tika kvalificēta arī PSKP, kā arī komjaunatne, radošās savienības u.t.t.. Bet zīmīgi, ka deputātos no Latvijas iekļuva arī progresīvi cilvēki no sabiedriskajām organizācijām, piemēram, Džemma Skulme, kuru ievēlēja PSRS Mākslinieku savienība Maskavā, Aivars Bruss (Vissavienības kolhozu padome), Ivars Strautiņš (PSRS Patērētāju biedrību kooperācija), Andris Vilcāns (no Vissavienības komjaunatnes organizācijas), Valentīna Klibiķe (padomju sieviešu komiteja), Indulis Zariņš ( PSRS Mākslas akadēmija), Guntis Blūms (no DOSAAF), Uldis Laucis (PSRS Sarkanais krusts) u.c. Latvijas Tautas frontes vadība, juzdama PSRS parlamenta vēlēšanu apdraudētību, priekšvēlēšanu kampaņas laikā publicēja deputātu kandidātu sarakstus ar atzīmi, kurus kandidātus Tautas fronte atbalsta. Dot sabiedrībai šādu atbalsta signālu varēja tikai par tiem kandidātiem, kurus ievēlēja iedzīvotāji teritoriālajos un nacionāli teritoriālajos vēlēšanu apgabalos. Cilvēki šo signālu saprata, un vēlēšanu rezultāti bija samērā apmierinoši, jo no 52 deputātiem daļa bija Tautas frontes atbalstītie, bet daudzi no «sabiedriskajām organizācijām» nostājās Tautas frontes un tātad — latviešu tautas interešu sardzē Maskavas Kremlī. Tā arī 1989. gadā sākās Latvijas parlamentāriešu ceļi pretim reformām, demokrātijai un valstiskajai neatkarībai. Vēlāk šo parlamentāro, tātad — nevardarbīgo ceļu turpināja Latvijas PSR Augstākā Padome, kuru ievēlēja gadu vēlāk — 1990. gada aprīlī un kura tā paša gada 4. maijā pieņēma Deklarāciju par Latvijas valstisko neatkarību. Taču PSRS Tautas deputāti, protams, bija pirmie, kam tauta uzticējās un kuri iedvesmoja vietējos deputātus — Latvijā. Tāda ir vēsture, ko grūti apšaubīt vai noliegt.

3.

Ļaužu lielai daļai jau ir piemirsies priekšvēlēšanu asums cīņā uz PSRS parlamentāriešu statusu. Toreiz izcili Atmodas darbinieki novērtēja iespējas, kas pavērās Maskavā — panākt Latvijas interešu uzvaru Maskavā tā saucamajā Vissavienības līmenī. Piemēram, ar Ivaru Ķezberi sacentās Einārs Repše. Pēdējais šajās vēlēšanās zaudēja, taču tas nemaina Repšes lielo lomu Atmodas laikā un šodien. Manuprāt, cīņām Savienības līmenī tobrīd piemērotāks bija diplomātiski rūdītais un padomju sistēmas iekšieni pārvaldošais Ivars Ķezbers, ko saprata arī vēlētāji. Ķezbers ir spilgts piemērs, ka jaunā padomju nomenklatūras paaudze vairs nespēja dzīvot tā, kā to prasīja nacionālboļševiku sistēmas uzturētāji. Tas pats sakāms par Anatoliju Gorbunovu. Priekšvēlēšanu cīņā viņš uzvarēja un Maskavā kļuva par vienu no visvairāk mīlētajiem un dogmatiķu nīstajiem dumpīgo republiku līderiem sarkanās mantijas aizsegā. Viņš personiski daudz panāca mūsu tautas glābšanā un lielu upuru novēršanā. Cīņā ar Jāni Vagri par PSRS Tautas deputāta godu Proletāriešu rajona 708. teritoriālajā vēlēšanu apgabalā stājās īpaši spilgtais LNNK pārstāvis Juris Dobelis. Jāteic, ka šī situācija, pats šis fakts raksturo gan tā laika sasniegto visai augsto reformu pakāpi, gan arī abus deputāta kandidātus. Jānis Vagris, piemēram, izmantojot PSRS vēlēšanu likumu, varēja «palūgties», lai Maskava viņu ieraksta to kandidātu sarakstā, kuri uz parlamentu startētu no Padomju Savienības Komunistiskās partijas. Tur vismaz būtu droši 99,9 procenti. Īpaši, ja ņem vērā, ka no šīs «lidmašīnas» ar oficiālo varas iestāžu pārbaudītu parašūtu Kremļa pagalmā nolaidās pat Mihails Gorbačovs, neriskēdams stāties tautas izvēles priekšā atklātā sarakstā ar kādu alternatīvu kandidātu. Kompartijas sarakstā startēja un «uzvarēja» arī toreizējais PSRS premjers Nikolajs Rižkovs, Anatolijs Lukjanovs (vēlākais pučists, toreiz PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs), sākumā it kā «progresīvais», bet vēlāk atklāts reakcionārs Jegors Ļigačovs un daudzi citi — īstenībā viss partijas puķu kronis. Tieši tāpēc Jāņa Vagra rīcība ir vērtējama kā vīrišķīga vismaz. Jāteic, ka drosmi parādīja abi — gan Vagris, gan Dobelis. Tā ir viena no spilgtākajām Atmodas parlamentārā ceļa cīņu epizodēm. Ceļš uz parlamentu ieguva visai draudīgus pagriezienus, nebija izslēgts ekstrēmisms nedz no varas, nedz opozīcijas puses. Jānis Vagris toreiz savāca minimālu pārsvaru pār Juri Dobeli. Interesanti, ka dramatisms tolaik sasniedza tādu pakāpi, ka Juri Dobeli par viņa drosmi lēkt acīs Latvijas kompartijas 1. sekretāram bija spiesta apsargāt Latvijas PSR VDK. Pēc Dobeļa sūdzības par draudiem viņa dzīvībai čeka nozīmēja PSRS Tautas deputātu kandidāta Jura Dobeļa miesassargus. (Starp citu, 1988. gadā VDK apsargāja arī Mavriku Vulfsonu pēc tam, kad viņš 1. un 2. jūnijā Rakstnieku plēnumā bija sācis to, ko pats pabeidza kā PSRS Tautas deputāts Maskavā pusotru gadu vēlāk — nolika savā juridiskā vietā Molotova—Rībentropa paktu).

4.

Jā, priekšvēlēšanu cīņa par vietām Maskavā toreiz lika manīt, ka nākošajā gadā vietējās Augstākās Padomes vēlēšanas Latvijā būs saspringtas un ka Tautas frontei ir jāvelta lieli prāta resursi, ja tā grib panākt neatkarības dokumenta pieņemšanu Latvijā. Jo atšķirībā no Lietuvas, piemēram, mūsu «kvotā» Augstākajā Padomē Maskavā iekļuva arī visai daudz tādu deputātu, kuri bija neatkarības pretinieki, vai labākajā gadījumā — nogaidītāji. Tas pats draudēja Latvijas parlamenta vēlēšanās. Un cik Latvijas Augstākā Padomē iekļūs t. s. «interfrontiešu» atlika tikai vai nu miglaini zīlēt, vai pragmātiski prognozēt. Ir jau daudz rakstīts par PSRS Tautas deputātu nokļūšanu pasaules ievērības lokā. Trūkst tikai novērtējuma, un šī grāmata ir pirmais nopietnais solis ceļā uz to. Toreiz visa Padomju Savienība ar aizturētu elpu klausījās un skatījās tiešās pārraides no Kremļa Kongresu pils, kur norisinājās pirmais 1989. gada maijā — jūnijā un arī pēdējais (ārkārtas) PSRS Tautas deputātu kongress 1991. gada septembrī. Tādā pakāpē antikomunisms no oficiālas tribīnes vēl nebija pausts nevienā savienotajā republikā, arī Latvijā ne. Andreja Saharova mierīgais, neatlaidīgais tonis cīņā pret «agresīvo vairākumu» Maskavas Kremlī, profesora Jurija Afanasjeva paģērošās runas par nepieciešamību atņemt monopolvaru Komunistiskajai partijai, Aleksandra Vlasova līdz šim nedzirdētā represiju faktoloģiskā atmaskošana, Borisa Jeļcina kategorisms par Krievijas republikas neatkarības no Kremļa un atbalsts Baltijas valstu atzīšanai, Mavrika Vulfsona vispasaules mērogā ievērotā uzstāšanās par Molotova—Rībentropa pakta nelikumības atzīšanu, Vītauta Landsberģa nelokāmība Lietuvas, Latvijas, Igaunijas jautājumā, arī Eduarda Ševardnadzes nosvērtība, Berlīnes mūra krišanas brīdis — tas viss iedvesmoja cilvēkus republikās, kurām pēc nepilna gada bija jādodas pie urnām ievēlēt savas republikas Augstākās Padomes. Bet pats galvenais PSRS Tautas deputātu kongresa nopelns ir 1989. gadā panāktais PSRS Konstitūcijas 6. panta svītrojums, kas juridiski atcēla komunistu varu Padomju Savienībā, kā arī lēmums, ar kuru tika atzīts par spēku zaudējušu Molotova—Rībentropa pakts kopš tā pieņemšanas brīža.

Ceļš uz demokrātiskām vēlēšanām republikās bija juridiski brīvs. Komunistiem vairs nebija konstitucionāla punkta par valdošo politisko lomu, bet nacionālajiem līderiem Baltijā bija PSRS parlamentā akceptētas tiesības revidēt 1939. gada PSRS—Vācijas juridiskās manipulācijas par Eiropas pārdali. Arī Rietumiem nu pavērās relatīvi lielākas iespējas atbalstīt nacionālistus un tautas Baltijā. Latvijas Tautas fronte sekmīgi izmantoja PSRS Tautas deputātu kongresa augļus 1989. gadā un sekmēja tādas Latvijas PSR Augstākās Padomes ievēlēšanu, kuras vairākums pieņēma vēsturisku lēmumu, ko mēs saucam par 1990. gada 4. maija Deklarāciju.

Mums, kas bijām iedvesmojuši cilvēkus stāties uz parlamentāra ceļa un ar to patīkami pārsteigt pasauli, tas bija liels gandarījums. Īstenībā tas bija tas, ko gaidīja Rietumi — parlamentārisms, nevis vardarbīga revolūcija kodolvalstī Padomju Savienībā. Baltieši rādīja piemēru.

5.

1989. gada pavasari mēs pamatoti varam dēvēt par pirmo padomju parlamentārisma pavasari. Tas bija visai neticami. Jau 1986. gadā PSRS ārlietu ministra Andreja Gromiko pirmais vietnieks Anatolijs Kovaļovs, tā mazliet pārbaudoši manī vērdamies, privātā sarunā tika teicis: — Pribļežajetsja vremja podsņežņikov… (tuvojas sniegpulkstenīšu laiks).

…šis laiks atnāca 1989. gadā patiešām — pavasarī, kad arī dabā uzzied sniegpulkstenītes. Latvijā ātru un saprātīgu cilvēku liela daļa gan tauta, gan nomenklatūrā nostājās uz parlamentārās izvēles ceļa, savaldot kareivīgus ekstrēmistus un to iespējamos izprovocētājus oficiālajos padomju specdienestos (kuri gan arī vairs nebija monolīti un režīmam uzticīgi). Parlamentārā izvēle taču bija pareizāka par jebkuru fizisku revolūciju vai atriebības akciju, kuras paņemtu sev līdzi upurus un asinis. Vienādu izvēli izdarīja arī Lietuvas Sajūdis un Igaunijas Tautas fronte. Jāpiebilst, ka Latvijai, Igaunijai, Lietuvai uz visas PSRS fona bija mentāla priekšrocība — gadsimtiem bagātās organizētās kopā sanākšanas un dziedāšanas tradīcijas. Tuvojās sniegpulkstenīšu laiks. — Tātad — Dziesmu svētki, kuri uzplauka tieši pēdējos padomju varas gados. Šī tautas tradīcija palīdzēja baltiešu parlamentāriešiem Maskavā kulturāli un garīgi papildinot mūsu deputātu politkorektās un likumīgās prasības Kremlī. Gaidītā ekstrēmisma vietā (kurā mostos «baltiešu fašisms») PSKP dogmatiķi un Rietumu aizdomu vajātās valdības sagaidīja baltiešu dziesmoto revolūciju un saprātīgu, juridiski pamatotu un profesionālu rīcību gan PSRS Tautas deputātu līmenī Maskavā, gan vietējo Augstāko Padomju tribīnēs Rīgā, Viļņā un Tallinā. Par mūsu juristu spējām mēs paši bijām pārsteigti, jo līdz Atmodai padomju juristi stiprā mērā izskatījās kā oficiāli padomju oficiālās līnijas uzturētāji.

Īpaši zīmīgs man šķiet apstāklis, ka kļūt par PSRS Tautas deputātiem un iegūt padomju parlamentārieša imunitāti jeb neaizskaramību steidzās visu trīs Baltijas valstu nacionālo kustību spilgtākie līderi Vitautas Landsberģis, Kazimira Danute Prunskiene, Edgars Savisārs, Marja Lauristina, Dainis Īvāns, Mavriks Vulfsons. Vēl no Lietuvas par PSRS Tautas deputātiem sūrās cīņās kļuva tādi tautas līderi kā Romualdas Ozolas, Nikolajs Medvedjevs, Egidijs Bičkauskas, rakstnieki Justīns Marcinkēvičs, Sigitas Seda, Marcēlijs Martinaitis. No Igaunijas, savukārt, padomju parlamenta vēlēšanās līdz ar citiem uzvarēja Endels Lipmaa, Viktors Palms, Klāra Hallika, Mihails Bronšteins. Starp Latvijas deputātiem bija Marina Kosteņecka, Andrejs Cīrulis, Juris Bojārs, Andrejs Eizāns, Leopolds Ozoliņš, Andris Plotnieks, Jānis Lucāns, Viktors Avotiņš, Arnis Kalniņš, Ilmārs Bišers. Par īpašu triumfu izvērtās mūsu nācijas «muzikālā līdera» Raimonda Paula uzvara pār militārpersonu.

Liepājā šī uzvara pierādīja vēl vienu patiesību — 1989. gada pavasarī liela krievu un citu tautību iedzīvotāju daļa (ieskaitot karadienestā iesauktos no tāliem PSRS reģioniem) balsoja par latviešu komponistu un viņa idejām. Pie tam tas viss notika Liepājā — pilsētā, kas bija PSRS galējā rietumu robeža ar zemūdeņu bāzi, kuras bruņojumā bija stratēģiski ieroči un it kā uzticami militāristi. Izrādījās — gan latviešu, gan citu tautību cilvēkos dzīvs bija dziesmu, nevis ieroču gars. «Ar garaspēku pret karaspēku.» Šī Atmodas laika devīze Raimonda Paula un militārista priekšvēlēšanu sadursmē nostrādāja tieši un bez zemteksta. Gadu vēlāk — 1990. gadā daudzi PSRS Tautas deputāti balotējās arī Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās un ieguva dubultstatusu, ieskaitot arī vietējo parlamentāriešu neaizskaramību. Protams, 1991. gada janvārī šī neaizskaramība bija visai apdraudēta, taču mēs zinām, ka pret deputātiem nekādu sankciju nebija. Tolaik radās arī savs humors. Viena no anekdotēm par t. s. «dubultdeputātiem» bija šāda:

Ir rīts. Jēkaba ielas augstajā namā pa kāpnēm augšup dodas PSRS Tautas deputāts un Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts vienā personā Mavriks Vulfsons. Kolēģi steidz vērot, kuru nozīmi sirmais krīvs un pareģis šorīt piespraudis pie svārka atloka — PSRS deputāta sarkano karodziņu vai Latvijas deputāta vairodziņu. Tas tad arī ticis uzskatīts par tā laika politiskās situācijas barometru — ja Latvijas vairodziņš, tad Kremlī viss mierīgi un Latvija var cerēt uz saulīti; ja Mavrikam PSRS atribūtika — tad no Maskavas vēl šonakt pūtīs auksti vēji un ir pavisam slikti; savukārt —ja profesora Vulfsona krūtis rotā abas zīmes, tad politiskais klimats ir ne šāds, ne tāds — «brīžiem līs un brīžiem skaidrosies.»

6.

Maskavā, Kremlī, trīs Baltijas valstu nacionālie līderi un reformatori sakļāvās vēl ciešāk — mēs bijām vienkopus pašā impērijas citadelē un izmantojām šo apstākli. Mēs taču strādājām vienā parlamentā, dzīvojām vienā viesnīcā pie paša Kremļa un mums bija daudz draugu no visas Savienības, īpaši no Maskavas, Ļeņingradas un citām lielajām Krievijas pilsētām un savienotajām republikām. Šo vienotību mēs izmantojām un reģistrējām oficiālu Baltijas deputātu parlamentāriešu grupu, kas regulāri pulcējās vienkopus viesnīcas «Moskva» apartamentos, lai saskaņotu baltiešu taktiku un stratēģiju parlamenta darbā — kad balsot «par», kad — «pret», kad atturēties un arī kad nepiedalīties balsošanā vai atsevišķos gadījumos — «balsot ar kājām». Mēs apzinājāmies savu stratēģisko mērķi — sasniegt tik augstu PSRS tiesiskuma pakāpi, lai Latvija, Lietuva, Igaunija varētu parlamentārā ceļā panāktu savu valstu suverenitāti. Baltijas parlamentārās grupas darbā īpaši aktīvi bija Landsberģis, Prunskiene, Lauristina, Savisārs, Bojārs, Vulfsons, Bišers. Mavrika Vulfsona uzstāšanās PSRS Tautas deputātu kongresā, kad sirmo vīru «agresīvais vairākums» bija gatavs nosvilpt vai aiznest no tribīnes pielīdzināma akadēmiķa Saharova, ārlietu ministra Eduarda Ševardnadzes, Krievijas līdera un «seperātista» Borisa Jeļcina runu globālajai nozīmībai. Maskavā mēs kontaktējām ar pasaules mēroga politiskajām zvaigznēm no citām padomju republikām, kā arī ar pasaules līderiem, kuri tolaik aktīvi apciemoja PSRS citadelē. Maskavā akreditētais diplomātiskais korpuss mums veltīja pastiprinātu uzmanību. PSRS 80-to gadu beigu un 90-to gadu sākumu drāmai mēs kļuvām par savdabīgiem ekspertiem, dodot intervijas pasaules masu informācijas līdzekļiem un daloties, prognozēs ar Rietumu līderiem un diplomātiem. Piemēram, ja Juris Bojārs, Vītauts Landsberģis, Edgars Savisārs vai Mavriks Vulfsons uzstājās tribīnē, starpbrīdī viņus jau aplenca televīzijas un citi mēdiju reportieri no visas pasaules. Rietumiem mēs tolaik bijām īpaši «izdevīgi» arī tāpēc, ka kontaktos ar mums viņi nebija vainojami nelojalitātē pret PSRS — mēs taču bijām šīs lielvalsts parlamentārieši. Īstenībā situācija mums bija īpaši izdevīga, jo mēs PSRS parlamenta līmenī iniciējām Molotova—Rībentropa 1939. gada pakta pasludināšanu par nelikumīgu kopš tā parakstīšanas brīža. Tas mums izdevās kopā ar citiem progresīviem un liberāliem deputātiem no republikām, ieskaitot Krievijas izcilākos prātus. «Oficiālā draudzība» pārvērtās patiesā draudzībā un kļuva režīmam bīstama, jo izrādījās, ka tā ir demokrātiski noskaņotu cilvēku solidaritāte. Arī pateicoties šai solidaritātei, Latvijas PSR Augstākajai Padomei 1990. gada 4. maijā bija iespējams deklarēt nodomu atjaunot neatkarību, jo 1939. gada dokumenti bija kļuvuši prettiesiski.

7.

PSRS Tautas deputāti atgriezās savās mājās. Vieni — kā uzvarētāji, otri — kā zaudētāji. Lielā impērija padomju republiku savienības formā beidza pastāvēt 1991. gada decembrī — trīsarpus mēnešus vēlāk nekā no šīs savienības juridiski korekti atbrīvojās Latvija, Lietuva un Igaunija. Un, ja tas tā notika, neskatoties uz 1991. gada janvāra provokācijām, kad prettiesiski noskaņotā padomju ģeneralitāte spieda Gorbačovu pašnāvnieciski nodot savas reformas un parlamentārismu, tad šis juridiskais korektums ir ari milzīgs pirmā alternatīvi ievēlētā padomju parlamenta panākums. Pateicoties reformām un atklātībai (jeb «glasnostj»), oficiāli tika iedibināts parlamentāro diskusiju mehānisms, kas likvidēja cenzūru un ļāva publiski apspriest problēmas, kas vēl nesen bija tabu — pašas valsts uzbūves pamatu pamatus.

Pirmie parlamentārieši, kurus tauta ievēlēja 1989. gada pavasarī, arī šodien ir pateicīgi par uzticību viņiem. Jo šie divarpus gadi, kurus mēs pavadījām PSRS parlamentā, ir mūsu gods. Ar savu rīcību Kremlī mēs novērsām plašu asinsizliešanu vienā sestdaļā zemeslodes, kur bruka milzīgas valsts balsti. Parlamentārais ceļš izrādījās pats tīrākais un drošākais. Ja mēs skaidrojam jēdziena parlementaire (franču val.) izcelsmi, tad redzam, ka šis parlementaire ir «persona, ko viena no karojošām pusēm pilnvarojusi vest sarunas ar otru pusi». Mēs, Tautas frontes atbalstīto vēlēšanu PSRS Tautas deputāti, Maskavā tieši to arī darījām. Jau no pašām pirmajam parlamentārisma stundām mēs būtībā vedām sarunas ar «otru pusi», lai nevienam tajā lielajā laikā, visas tautas lielo ideju laikā, nebūtu jākaro. Parlamentārisma karogs Baltijā ir uzvarējis. Ticēsim, ka uz mūžīgiem laikiem. Šajās zemēs nevienam nekad vairs nebūs jākaro.

1.—16.07.2001.

(No grāmatas «Tas bija tautas laiks», Rīga, «Antēra», 2001., 6.–15. lpp.)