Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

PSRS Tautas deputātu kongresā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  


Šķiet, nav vērts pārstāstīt batālijas, kas risinās Kremļa Kongresu pilī. Ar TV un radio palīdzību tām uzmanīgi un saspringti seko līdzi arī Rīgā (tiesa, daudzu maskaviešu vērtējums ir izsakāms vienā vārdā – «boltovņa»).Tāpēc centīšos ieskicēt to gaisotni, kāda valda ap kongresu un tā delegātiem.

Maskava pārsteidz ar savu grandiozitāti. Un ne tikai arhitektūras ziņā. Tā, piemēram, Lužņikos 21. maija mītiņā, kurā uzstājās arī Vilens Tolpežņikovs, kārtības nodrošināšanai bija koncentrēti vairāk nekā 2000 miliču un VDK darbinieku. Neiztrūka arī jātnieku milicijas. Maskavieši vārda tiešā nozīmē ir «izbadējušies pēc jebkura rakstīta vārda. Intam Cālītim, kurš neuzmanīgi turpat Lužņikos sāka dalīt «Atmodas», gandrīz izrāva no rokām portfeli ar visiem dokumentiem. Ar pūlēm to atkarojām. Daži savus rakstu darbus dala par velti, citi prasa rubli un vairāk. Bet pērk, pat rindā stāvot. Šķiet, varētu pārdot pat «Maskavas Forštates Ziņas» latviešu valodā. Maskavieši ir neapmierināti ar visu un visiem, veikali tukši, milzīgas rindas. Nav saprotams, ko viņi ēd. Vienīgi dzērienu veikalos ir ļoti bagātīga izvēle un rindu nekādu.

Par demokrātiju. Tā redzama tikai Maskavas deputātu klubā, bet tās izpratne ir naivi romantiska, pat bērnišķīga. Daudzi izeju redz līdzšinējā aparāta darbinieku nomaiņā ar citiem –  labākiem un gudrākiem. Pat jaunie elki ir sameklēti. Ja Latvijā demokrātija ir tikai bērna autiņos, tad Maskavā nupat sākas tās radības…

Apkalpojošais personāls attieksmē pret deputātiem ir pieglaimīgs, bieži lišķīgs. Pret nedeputātiem – augstprātīgs. Patīkami pārsteidz kulturālie jau pieminētās komitejas darbinieki. Tāpat kā viesnīcas stāvu dežuranti, viņi cītīgi lasa mūsu «Atmodu». Vienam tā tik ļoti iepatikās, ka viņš paņēma no avīžu kioska visu citu reģionu deputātiem paredzēto saini… Deputāti spiesti strādāt tādā režīmā, ka nav laika apspriesties un padomāt. Zog stundas savai atpūtai.

Piedāvāju sarunas stenogrammu ar Daini Īvānu. Tā notika, strauji soļojot no Arbata, kur Latvijas delegācija tikās ar gruzīniem.

– Ko dara redakcijas komisija, kurā tu esi ievēlēts?

Vispirms mēs ievēlējām darba grupu. Tās uzdevums – sagatavot deputātu kongresa lēmumu par iekšējās un ārējās politikas pamatvirzieniem. Šim lēmumam jābalstās uz Gorbačova nolasīto referātu par politisko situāciju valstī.

– Ko tu tajā dari?

– Es esmu komisijas loceklis. Kad mēs veidojām darba grupu, aparāts piedāvāja tur iekļaut savas sagatavošanās grupas dalībniekus. Es domāju, ka izdarīju labu darbu, jo darba grupā par nacionālajām problēmām ieteicu iekļaut vienu no Igaunijas Tautas frontes vadītājiem – Marju Lauristinu. Šodien notika pamatteksta apspriešana. Pašreizējā brīdī lēmums it kā lūst divās daļās – ekonomiskajā un politiskajā. Ekonomiskā daļa no vienas puses sastādīta it kā progresīvi, tajā iekļautas atziņas par jaunas ekonomiskas sistēmas veidošanos. Tomēr nav sperts solis uz preču-naudas attiecību attīstību un uz brīvo tirgu. No republikas viedokļa raugoties, nemaz nav ņemta vērā iespēja pieņemt republikas saimnieciskā aprēķina modeli. Būtībā šis lēmums ir veidots pēc unitārisma principiem. Vairākās vietās ir runa par uzņēmumu patstāvību, saimniecību patstāvību, kooperatīvu patstāvību. Bet biju spiests atgādināt komisijas locekļiem, ka tādā gadījumā ir jāmin republikas, reģiona, apgabala patstāvība, lai striktāk iezīmētos, ka ekonomikas atjaunotne ir iespējama tikai pēc teritoriāliem principiem.

Savukārt, otra – politiskā – daļa ir samērā progresīva, jo īpaši nacionālajos jautājumos un valsts politiskā modeļa sistēmas analīzē un perspektīvā attīstībā. Var teikt, šeit daudz piestrādājusi Marju Lauristina un Igaunijas Tautas frontes jurists Igors Grjazins. Būtiskākais ir tas, ka šī daļa pirmo reizi Padomju Savienībā pieņemtajos politiskajos dokumentos ir saskaņota ar starptautiskajām normām un principiem. Kā viens no galvenajiem principiem – jautājums par nāciju un tautu vēsturiskās izvēles brīvību, nāciju un tautu pašnoteikšanās tiesībām.

Kaut gan šie jautājumi ir iztirzāti Vīnes konferencē, citos redakcijas komisijas locekļos, piemēram, biedros no Kazahijas, Krievijas, tie izraisīja izteikti negatīvu attieksmi, viņi uzskatīja, ka tautām nekādas izvēles tiesības nevar būt, jo mēs esot viena tauta. Rojs Medvedevs uztraucās un pieprasīja, lai šajā dokumentā tiktu iekļauts termins «padomju tauta», kas pirmo reizi nav tāda liela mēroga dokumentā. Tas neiztrūka pat partijas XIX konferences dokumentos. Es tūlīt viņam oponēju, ka tāda etniska jēdziena «padomju tauta» nav, ja reiz mēs runājam par kopību Padomju Savienība, tad mums jārunā par padomju sabiedrību vai arī par PSRS pilsoņiem, nevis par «padomju tautu».

Viens no progresīvākajiem punktiem dokumentā ir tas, ka paredzēts republikām nodot atsevišķas Savienības ekonomiskās funkcijas. Tātad Savienības veidošanās no apakšas. Atkal izcēlās strīdi, jo vairāki biedri uzskatīja, ka visām funkcijām – sociālām, ekonomiskām un politiskām – jābūt centra rokās. Šī centralizācijas tendence bija ļoti izteikta. Ar blakussēdētāju man izvērsās diskusija par to, vai viņš ir lasījis Ļeņinu. Savukārt viņi man vaicāja, vai es esot pareizi sapratis Ļeņinu.

Interesanti, ka šajā lēmuma projektā ir paredzēts samazināt militāro budžetu. Es ierosināju izbrīvētos līdzekļus atdot tieši izglītībai, jo lēmuma projektā ir ārkārtīgi uzsvērta ekonomiskā attīstība, nedaudz politiskās sistēmas attīstība, bet nemaz nav pievērsta uzmanība izglītībai un kultūrai. Kaut gan pārmaiņas pēc izglītība un kultūra pieminētas dokumentu sākumā, nevis beigās, kā tas bijis parasti.

– Tu pieminēji centralizācijas tendenci. Laikam jau tas ir dabisks process, jo, sabrūkot tai struktūrai, kuru daži vērtē kā impēriju, iezīmējas divas pretējas tendences. Kura no tām, tavuprāt, gūs virsroku šogad?

– Acīmredzot centralizācija, jo administrējoši komandējošā vadības stila pamats ir pārmērīga un dzelžaina centralizācija.

– Bet nākošgad?

– Baltijas delegāciju nostāja ir – decentralizācija. Jādod iespēja republikai darboties. PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājs Rižkovs teica, ka viņš saprotot slikto stāvokli ekonomikā, bet viņš ļoti lūdzot, lai šogad nekādas pārmaiņas ar finansēm netiktu izdarītas. Arī runājot par sociālajiem jautājumiem, viņš bija par to, lai tiktu palielinātas strādnieku darba algas, arī pensionāru personālās pensijas. Bet ne šogad. Viņš teica, ka mūsu ekonomika atrodas nevis priekškrīzes, bet kraha stadijā un, tiklīdz mēs sāksim nepārdomātas finansiālās operācijas, tā ekonomikas sistēma momentā sabruks kā kāršu namiņš. Dīvaini, bet Rižkovs piekrita, ka ir jāizstrādā likums pret monopoliem. Manuprāt, pastāvot decentralizācijai, īpašs likums pret monopoliem gan nav nepieciešams.

– Rižkovs lūdza «šogad», tātad – no 1. janvāra?…

– Viņš grib iegūt laiku, lai nostabilizētu finansiālo sistēmu. Šajā komisijā nedzirdēja neviena vārda no Rižkova mutes par pāreju uz republikas naudas vienībām. Doma par republikas valūtu, naudas sistēmu ir reāla. Tajā brīdī, kad runāju par patstāvību, viens biedrs nikni teica, ka viņš zinot – mēs Baltijā jau taisot naudu. Es atbildēju, ka vienkārši jāveido šīs naudas sistēmas, lai nosargātu tās vērtības, kas ir republikā. Mēs taču nedrīkstot izjaukt vienoto tautsaimniecības kompleksu, jo piecdesmitajos gados Krievija esot braukusi Kazahijā apgūt neskartās zemes, Krievija palīdzējusi Ukrainai un vēl dažām republikām, tāpēc Krievija esot visvairāk izpostīta.

– Ko tu saproti ar vārdu «pāriet»? Kā var pāriet uz neatkarību?

– Jaungada rītā pamostoties, mēs redzam, ka visā Latvijā ir pilns saimnieciskais aprēķins. Republika pati ir saimniece savā teritorijā. Bet dzīvē taču tā nenotiek. MUMS PAŠIEM PAMAZĀM IR JĀVEIDO SAVA PATSTĀVĪGĀ EKONOMIKA. Daudzos cilvēkos vēl mīt impēriskā domāšana: pietiks ar Kremlī parakstītu pavēli, ka Latvija ir ekonomiski un politiski brīva. TAČU TAS MUMS JĀPANĀK PAŠIEM.

ARVĪDS DRAVNIEKS

(pa tālruni no Maskavas 6. jūnijā)