Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Bija beigušās patronas

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Dzīve sastāv no kontrastiem. Kas vienu dienu ir labs, tas otru dienu ir jau slikts. Kas vienu brīdi tiek pelts, tas citu brīdi tiek mīlēts un godā celts. Tā ar satraukumu pa televizoru vēroju, kā 1990. gada maijā ap Jēkaba ielas namu pulcējas dažādi noskaņotu ļaužu masas, kuru spiedienu uz Augstākās Padomes ēku atvairīja speciālās milicijas vienības, sauktas par OMON. Tiešām izveicīgi zēni! Taču, kad tā paša gada decembrī OMON ieņēma Preses namu, es biju sašutis kopā ar visiem.

Arī pats nēsāju milicijas formas tērpu. Protams, biju iežogots pavēļu un reglamentu rāmjos, taču tas man netraucēja, novelkot formu, doties uz Rīgu, lai paklausītos, ko spriež cilvēki vecajā Arkādijas vai Vērmanīša estrādē, kā arī piedalīties tautas manifestācijās gan pie Brīvības pieminekļa, gan Mežaparkā un Daugavmalā.

Kontrasti turpinājās. Bija Tautas fronte, bija interfronte. Sakarā ar papīra trūkumu avīzes iznāca mazā formātā uz papīra, kurš bija ražots no makulatūras. Taču bija avīze "Atmoda", bija arī "Jedinstvo", un vēl pietika papīra alkohola un cigarešu taloniem.

Aktuālākā tēma gadu mijā no 1990. uz 1991. gadu bija runas un minējumi par to, kas mūs sagaida nākotnē un ar ko tas viss beigsies. Runāja, ka Maskavā tiekot darīts viss, lai Latvijā un pārējās Baltijas republikās varētu ieviest Prezidenta pārvaldi.

Lai informācija pēc iespējas ātrāk nokļūtu līdz iedzīvotājiem, Latvijas Radio sāka raidīt cauru diennakti, un manās mājās tas netika izslēgts.

Tad sekoja traģiskie notikumi Viļņā un visas Latvijas manifestācija. Sākās barikāžu laiks. Dienesta pienākumi man lika visu dienu atrasties darbā — Bauskas rajona Iekšlietu daļā, taču vakarā, noģērbjot formu un uzvelkot mugurā vissiltākos džemperus, divas naktis tomēr pavadīju kopā ar barikāžu vīriem Zaķusalā.

Tas notika tā. Sākoties barikādēm, piezvanīju savam paziņam Edgaram Prūsim, kurš tajā laikā bija Latvijas Tautas frontes Rīgas rajona padomes loceklis. Tā kā E. Prūsis pārstāvēja Olaines pagastu, tad viņš uzaicināja mani uz barikādēm savu vīru pulkā Zaķusalā, Salu tilta nobrauktuves uz TV torni pusē. Vienu trauksmainu nakti pavadīju no 14. uz 15. janvāri. Otrā bija nakts no 16. uz 17. janvāri, taču tā nebija visa nakts. Sakarā ar to, ka Latvijas milicija strādāja pastiprinātā režīma stāvoklī, es centos regulāri no TV centra ēkas zvanīt uz savu dežūrdaļu, lai zinātu, ja gadījumā tiek izsludināta trauksme. Tā tas arī šoreiz notika, un es, atvadījies no vīriem, devos uz Bausku.

Bauskā no Iekšlietu daļas vadības izskanēja aicinājums — brīvprātīgi pieteikties braukšanai uz Rīgu, lai ar ieročiem rokās cīnītos pret OMON jeb "melnajām beretēm". No visa Bauskas rajona iekšlietu daļas kolektīva pieteicās 20 vīri. Kad braucām projām uz Rīgu, bija arī tādi, kas teica: "Kurp jūs, muļķi, braucat? Dzīvot laikam apnicis!"

Rīgā mūs norīkoja Iekšlietu ministrijas apsardzē, diennakts dežūrās pa astoņi cilvēki, ik pēc divām diennaktīm. Tā kā mums pietrūka četru puišu, tad tos pievienoja no Ogres miličiem. Tāpat tika sadalīti vīri arī no citiem lauku rajoniem, norīkojot tos apsardzē Augstākajā Padomē, Ministru Padomē, TV centrā un pie TV torņa, Latvijas Radio un citos sevišķi svarīgos objektos. Par vecāko Augstākās Padomes un Iekšlietu ministrijas apsardzes grupām tika iecelts Bauskas RID priekšnieka vietnieks Guntars Marķitāns.

20. janvāra vakars. Tā bija auksta un vējaina diena. Mēs, astoņi baušķenieki, uz maiņām sargājām Iekšlietu ministriju, divas stundas postenī, divas — atpūšoties. Sajūta nekāda patīkamā nebija, jo visu dienu garām braukāja omoniešu mašīnas. Paši maskās, "bobiku" aizmugurējās durvis atvērtas, rēgojas automātu stobri.

Jā, tā sākās šī liktenīgā diena, kuras notikumi izmainīja likteni ne tikai maniem puišiem, bet arī visai valstij, jo iegāja vēsturē kā pirmā bruņotā pretošanās atjaunotās Latvijas Republikas vēsturē. Mans postenis kopā ar Aļģi Simanāviču bija pie Iekšlietu ministrijas galvenās ieejas, kura tajā laikā atradās pretim Arhitektūras un celtniecības lietu pārvaldei jeb tagadējai ASV vēstniecībai. Vienlaicīgi pie Iekšlietu ministrijas caurlaižu biroja ieejas jeb tagadējās galvenās ieejas bija otrs postenis, kurā atradās Agris Kociņš un Guntars Bergs. Attiecīgi pēc divām stundām mūs mainīja Renārs Zaļais, Jānis Jasēvičs, Didzis Traumanis un Māris Kļaviņš. Mūsu atpūtas vieta atradās caurlaižu birojā pirmajā stāvā, telpā ar lieliem logiem, vērstiem pret Bastejkalnu. Zēni jokoja, ka  esam izlikti kā uz skatloga. No dežūras brīvajā laikā  iedzērām kafiju un pārrunājām redzēto dežūras laikā. Kādā no atpūtas brīžiem piezvanīju savam paziņam Edgaram Prūsim, ar kuru biju dežurējis barikādēs Zaķusalā, lai pateiktu, ka barikādēs nevarēšu būt, jo esmu ticis pie nopietna uzdevuma. To uzzinājis, E. Prūsis piedāvāja vakarā atvest termosu ar karstu kafiju un cigaretes. Noskaidrojis, ka laikā no plkst. 21 līdz 23 atradīšos postenī, viņš solīja tajā laikā arī piebraukt, nezinot, ka līdz ar to kļūs par liecinieku dramatiskiem notikumiem, kurus viņš arī nofilmēja ar savu videokameru.

Visu dienu mūs filmēja dažādu valstu žurnālisti gan ar foto, kino, gan videokamerām. Tā laika žurnālists Mariss Andersons man pat pajautāja, kādu valsti es pārstāvu. Dežurējot redzējām, kā uz svinīgajām vakariņām viesnīcā "Rīdzene" atbrauc Polijas Seimas maršals ar mūsu valsts Augstākās Padomes priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu un viņu pavadošo svītu, redzējām arī balto "Volgu", ar kuru atbrauca Alfrēds Čepānis un kuras degšanu redzēja visa pasaule TV ekrānos. Redzējām, kā gar mums nobrauc žigulis ar dubļos nosmērētiem numuriem; pie stūres atpazinām OMON komandieri Česlavu Mliņņiku. Īsi pirms septiņiem vakarā pie mums pienāca divi nosaluši vīri — kinooperators Juris Bindars un skaņu operators Aleksandrs Laizāns no Latvijas TV. Tā kā ar Aļģi plkst. 19 gājām divu stundu atpūtā, bet operatori gribēja tuvāk ar mums iepazīties un nofilmēt mūs, paaicinājām viņus sasildīties un kopā iedzert kafiju.

Divas atpūtas stundas pagāja ātri, pa to laiku mūs apciemoja iekšlietu ministra vietnieks Zenons Indrikovs, kurš mūs mierināja, ka "viss būs labi". Ap plkst. 21 mēs devāmies ārā — miliči, lai stātos postenī, bet operatori, lai nofilmētu sardzes maiņu.

Vēl tikai pēdējie atvadu vārdi, un operatori būtu devušies uz Zaķusalu, taču arī viņi kļuva par lieciniekiem dramatiskajai un asiņainajai epizodei — OMON vienību uzbrukumam LR Iekšlietu ministrijai. Tas notika plkst. 21 un 12 minūtēs, kad atskanēja pirmie šāvieni. Tā kā šaušana sākās aiz ēkas stūra, sākumā neredzēju, kas kam šauj, taču sapratu, ka "tas" ir sācies. Automātiski nolaidu drošinātāju un ielaidu patronu savā "kalašņikovā", un tajā pašā brīdī mūsu šķērsielā parādījās OMON "bobiks" un smagā automašīna ar būdu un restotiem logiem. No šiem logiem tika raidītas šāvienu kārtas manā un Aļģa virzienā, kurš gar ēkas sienu atkāpās uz manu pusi. Nu jau mēs divatā, plecu pie pleca, atšaudoties īsām kārtām, atkāpāmies uz ieejas durvīm. Varēja manīt, ka uz mums šauj no vairākām vietām — no smagās automašīnas būdas restotajiem logiem, no apstādījumiem, kas atradās pāri ielai, kā arī no viesnīcas "Rīdzene" puses.

Tumsā varēja redzēt trasējošo ložu trajektorijas. Vēlāk uzzināju, ka OMON kaujiniekiem katrā trešajā patronā bija trasējošā lode, lai tumsā varētu atšķirt savējos no svešajiem. Kad bijām jau pie ministrijas ieejas durvīm, Aļģis savādi ievaidējās un teica, ka laikam esot ievainots kājā. Uzvedu viņu pa trepēm līdz pirmajai kāpņu platformai, no kuras var nokļūt pie dežuranta, un, kad apsēdināju uz trepēm, viņš bilda, lai aizslēdzot ieejas durvis, lai "viņi", tas ir, omonieši, neiekļūtu ēkā. Es atgriezos atpakaļ pie ieejas, kad uz durvīm no pretējā nama sāka šaut ar ložmetēju. Paspēju tās aizslēgt un aizcirst durvju aizbīdni, bet, izvairoties no šāvienu kārtas, kritu, tā savainojot kāju. Sākās pilnīgs haoss, jo kāpņu telpā caur sašautajiem apkures radiatoriem plūda karsts tvaiks, kurš šņākdams aizpildīja telpu. Apkārt spindzot lidoja lodes.

Kad atgriezos vietā, kur bija apsēdies Aļģis, uz trepju pakāpiena pie viņa kājām bija satecējuši krietna asins peļķe. Es izmisumā pieklauvēju pie dežuranta durvīm, lūdzot iedot aptieciņu, taču saņēmu atbildi, ka tādas neesot. Atvērās blakus durvis, ienāca kaut kādas meitenes, kuras Aļģi ieveda pie sevis. Uz kāpņu platformas, iepretim ieejas durvīm, mēs palikām divatā kopā ar valdības apsardzes dienesta virsnieku Vladimiru Gomanoviču. Bijām neziņā par pārējo mūsu biedru likteni, jo visur skanēja šāvieni. Tomēr izdzirdām troksni, kas nāca no augšas, un, tā kā man sāpēja kāja, nolēmām, ka augšup dosies Vladimirs, lai noskaidrotu trokšņa cēloni. Es paliku lejā, turpinot šaut pa retai šāvienu kārtai uz ieejas durvīm, lai neviens no ārpuses neuzdrošinātos tām tuvoties. No ārpuses uz ieejas durvīm tika šauts no dažāda tipa ieročiem, pat no raķešu pistoles, kuras šāviņi ar rikošetu lidoja pa kāpņu laukumu no vienas sienas pie otras, spocīgi mirgojot karstā tvaika pārņemtajā telpā.

Man palika tikai pāris patronas, tāpēc metos uz ministrijas dežuranta telpu, lai uzzinātu, ko tālāk darīt. Tajā atradās vairāki vīri, kuri bija notupušies aiz dežuranta pults, jo caur sašautajiem logiem arī šeit spindza lodes. Centrālā pults skanēja un mirgoja no daudzajām lampiņām, kuras norādīja, ka ļoti daudzi cenšas mūs sazvanīt; pa kādai lampiņai nopaukšķēja un apdzisa, kad pa to trāpīja kārtējā nomaldījusies lode. Pie sienas uz plaukta ieslēgtajā televizorā rādīja Ostankinas izklaidējošu muzikālu pārraidi, un es, pierāpojis pie tā, ar plaukstu pārlaidu pār sensoru pogām, lai izbeigtu šo murgu. Man tas izdevās, un ekrānā parādījās Ministru Padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa attēls, kurš mierīgā balsī stāstīja, ka viss esot kārtībā un barikāžu vīri varot doties mājup.

Kāds no klātesošajiem ministrijas dežurantam jautāja, ko tālāk darīt. Viņš atbildēja, ka jāpadodas, un vienam no puišiem lika paņemt mikrofonu, kurš savienots ar skaļruņiem apkārt ministrijas ēkai, un pa to krieviski paziņot, lai pārtraucot šaut, jo visi padošoties. Par atbildi pa dežūrdaļas logiem tika raidītas vairākas šāviņu kārtas. Tad dežurants lika visiem izklīst pa ēku, teikdams, ka tā vismaz būšot mazāk upuru. Tā kā nezināju ministrijas telpu izvietojumu, tad lēnām devos uz augšu pa kāpnēm. Kad biju ticis līdz ceturtajam stāvam, man no augšas krieviski uzbļāva, lai metot ieroci zemē, citādi šaušot. Es atbildēju, ka man nav patronu, un noliku savu "kalašņikovu" zemē. Pie manis piesteidzās divi maskās un kamuflētos tērpos ģērbušies OMON kaujinieki, rupji pārmeklēja mani un lika doties uz piekto stāvu.

Pusceļā starp ceturto un piekto stāvu uz kāpņu platformas gulēja kāds vīrs. Pienācis tuvāk, sapratu, ka tas ir Vladimirs Gomanovičs, kurš bija ievainots, jo viņam no brūces kaklā sūcās asinis. Uz manu protestu, ka šeit ir ievainotais, viņi atbildēja, ka par to runāšot vēlāk. Piektajā stāvā asa smaka sitās sejā un acīs, jo tur bija uzsprāgusi asaru gāzes granāta "čerjomuha", tādēļ OMON kaujinieki, kuri tur rosījās, bija uzvilkuši gāzmaskas. Viņi pārvietojās pusskriešus, dodami viens otram īsas komandas un visu laiku lamādamies "pa matuški". Tur es ieraudzīju vairākus puišus, kurus biju redzējis ministrijas ēkā jau pa dienu, arī savus baušķeniekus Didzi Traumani un Māri Kļaviņu, kuri visi bija jau atbruņoti. No tiem es uzzināju, kas noticis pa to laiku caurlaižu birojā, ka Jānis Jasēvičs ir ievainots, kā arī ka Iekšlietu ministrija ieņemta no piektā stāva un caur caurlaižu biroju.

Pie mums pienāca kāds omonietis, teikdams, ka mēs ievainoto varam savākt. Kad ievainoto Vladimiru ienesām liftā, mūs brīdināja, lai braucot lejā uzmanīgi, jo uz mums no lejas var šaut. Sapratām, ka omonieši arī ir apjukuši un brīžiem nezina, ko dara. Kad nokļuvām pirmajā stāvā, tur jau staigāja omonieši, kas bija iekļuvuši ēkā caur caurlaižu biroju. Mēs lūdzām, lai atļauj iznest ievainoto Vladimiru ārā, taču apšaudes laikā bija pazaudēta atslēga, kuru es biju atstājis ieejas durvīs, un "melnās beretes" nebija varējuši uzlauzt galvenās ieejas ozolkoka durvis. Tajā brīdī iekšēji  jutu nelielu gandarījumu — tātad pa mūsu sargātajām durvīm omonieši nebija tikuši iekšā. Dabūjām durvis atlauzt no iekšpuses.

Ārā, no Raiņa pieminekļa puses, pulcējās ļaužu masas, bet vairāki maskās tērpti OMON kaujinieki, raidot šāviņu kārtas virs cilvēku galvām, atvairīja tos. Skaļi tika dota komanda, lai cilvēki pašķiras un ielaiž ātro palīdzību, kas tika arī izdarīts. Ievainoto V. Gomanoviču uzlikām uz nestuvēm un iestūmām ātrās palīdzības mašīnā, un tā taisījās jau braukt projām. Taču es lūdzu uzgaidīt, jo Aļģis Simanāvičs vēl bija ēkā. Atradu to kādā pustumšā telpā, kur viņu pieskatīja meitenes no sakaru dienesta. Aļģis bija zaudējis daudz asiņu, bija bāls un nespēcīgs, norasojušu pieri, tādēļ, neskatoties uz to, ka viņš bija smagāks par mani, un aizmirsis par savu savainoto kāju, uzvilku viņu uz pleciem un aiznesu uz ātro palīdzību. Kad mediķi ar ievainotajiem brauca laukā no aplenkuma, tauta negribēja atbrīvot ceļu, visi domāja, ka tur ved ievainotos omoniešus.

Pēc atgriešanās ministrijas ēkā mani ieveda dežūrdaļā, kur OMON komandieri un vairāki kaujinieki ar lielu interesi vēroja televizoru, jo tur pašlaik rādīja... OMON uzbrukumu Iekšlietu ministrijai.

Saprotot, ka no manis nav īpašas jēgas, viens no OMON komandiera vietniekiem Parfjonovs deva komandu palaist mani vaļā, norādot doties Brīvības pieminekļa virzienā, piebilstot, ka negarantē man dzīvību. Tā es arī devos pa celiņu gar kanālu, vairākas reizes pakrītot gar zemi, jo pāri galvai nospindza nez no kurienes raidītas lodes. Pie Brīvības pieminekļa mani aplenca žurnālisti, taču nebiju spējīgs parunāt un, pamājis ar roku, devos tālāk uz Vecrīgu. Tur viss bija mierīgi. Spoku stāviem līdzīgi cilvēki "Lunas" logos malkoja kafiju. Nereāla citas pasaules vīzija. Es nobrīnījos, ka neviens nepievērš uzmanību manam izskatam — saplēstā milicijas puskažociņā, slapjš, izspūris, bez galvassegas, tāds es atnācu uz vietu, kur man tās pašas dienas rītā tika nolasīta iekšlietu ministra pavēle nr. 18 — par tiesībām lietot ieroci un šaut, ja tiek apdraudēts apsargājamais objekts vai cilvēku dzīvības. Apsardzes dienesta mītnē mani negribēja ielaist. Neviens neticēja, ka nāku no Iekšlietu ministrijas: "No turienes — un dzīvs?!" Beidzot izdzirdēju kādu sakām, lai pasaucot "to bārdaino no Bauskas". Lūdza, lai es uzrakstu, ko zinu par savējiem. Jānis un Aļģis bija ievainoti, bet divu uzvārdiem pretī atzīmēju, ka nezinu, kur viņi atrodas. Sevi šajā sarakstā neierakstīju, jo šķita pašsaprotami, ka ar mani viss puslīdz kārtībā. Taču mani tā arī nenofiksēja, līdz ar to visu nakti meklēto vidū sauca arī manu uzvārdu.

Iekšlietu ministrijas hospitālī ārstējos četrus mēnešus, tika veiktas divas kājas operācijas, tad sekoja mēnesis sanatorijā. Pa naktīm murgos vēl ilgi karoju.

Interesanti, ka prokuratūras izmeklētāji par mani sāka interesēties tikai tad, kad personīgi biju piezvanījis R. Aksenokai, kura tajā laikā vadīja šīs lietas izmeklēšanu. Tomēr PSRS Ģenerālprokuratūras vīri uzreiz noreaģēja, kad pastāstīju, ka hospitālī redzēju kādu vīru, kurš piedalījās uzbrukumā Iekšlietu ministrijai, taču nebija vis OMON kaujinieks, bet PSRS armijas virsnieks. Nekavējoties no Maskavas atbrauca kaut kāds armijas ģenerālis, kurš mani atrada pat sanatorijā.

Tiesa. Uzskatu, ka tiesas prāva bija formalitāte, kas bija jānoved līdz galam. Izrādās, visu tiesas laiku tiesneši pat nepainteresējās, vai cietušās personas saņem kādu pavēsti, lai ierastos uz tiesu, jo neesmu bijis ne uz vienu tiesas sēdi.

Katru gadu 20. janvārī mēs, baušķenieki, sapulcējamies kopā, lai atcerētos piedzīvoto, aizejam uz Bastejkalnu, uz Iekšlietu ministriju, kur mēs noliecam galvas un noliekam ziedus tikai mums vieniem zināmā vietā...