Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

PSKP CK paziņojums par stāvokli Baltijas padomju republikās

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

22. augustā Viļņā tika publicēts Vācijas un Padomju Savienības līgumu un to seku izvērtēšanai izveidotās Lietuvas PSR Augstākās Padomes komisijas atzinums. Šie līgumi tiek pasludināti par nelikumīgiem un spēkā neesošiem. un vienlaicīgi par nelikumīgiem un tādiem, kam nav juridiska spēka, nosaukti Lietuvas tautas saeima 1940. gada 21. jūlija deklarācija (par Lietuvas iestāšanos PSRS sastāvā) un PSRS 1940. gada 3. augusta likums par Lietuvas Padomju Sociālistiskās Republikas uzņemšanu PSRS sastāvā.

Tas izdarīts laikā, kad vēl nav beigusi darbu attiecīgā PSRS Tautas deputātu kongresa izveidotā komisija, kas, starp citu, tika radīta pēc Baltijas republiku deputātu iniciatīvas, un šo republiku pārstāvji tajā piedalās. Tas izdarīts, ignorējot to, ka pēdējais vārds pieder PSRS Tautas deputātu kongresam, kam komisija ziņos savus secinājumus.

Lietuvas PSR Augstākās Padomes. komisijas paziņojums nav atsevišķs gadījums. Tas ir tieši saistīts ar separātisko līniju, ko pēdējos mēnešos arvien neatlaidīgāk un agresīvāk realizē zināmi spēki Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Par tās apoteozi kļuva masu akcija, kuru 23. augustā sarīkoja Tautas frontes un organizācijas, kas tām pieslejas un kuras politiskā jēga bija noskaņot Baltijas republiku tautas uz atdalīšanos no Padomju Savienības.

PSKP Centrālā Komiteja uzskata par savu pienākumu šajā sakarā paziņot sekojošo.

Situācija, kas izveidojusies Baltijas padomju republikās, izraisa arvien lielākas bažas. Tas, kā tur pavēršas notikumi, skar visas padomju tautas, visas mūsu sociālistiskās Tēvzemes intereses.

Pārbūve kļuvusi par labvēlīgu augsni straujai tautu nacionālās pašapziņas attīstībai un devusi tām pārliecību, ka tās spēj patstāvīgi risināt savas politiskās, sociāli ekonomiskās un kultūras dzīves problēmas. Katras tautas nacionālā atdzimšana lielajā daudznacionālajā padomju tautu saimē, izmantojot pārbūves radītās jaunās iespējas brīvi un līdzsvaroti sadarboties ar citām mūsu zemes tautām, atbilst Komunistiskās partijas un Padomju valsts politikai un ir viens no visas mūsu sabiedrības atjaunināšanas pamatiem. Tieši uz to ir vērsti pēdējā laikā veiktie ļoti svarīgie principiālie pasākumi padomju republiku suverenitātes nostiprināšanai un piepildīšanai ar jaunu, reālu saturu.

Baltijas republikas aktīvi iesaistījās šajos dziļo pārkārtojumu procesos. Sakustējās darba kolektīvi, aktivizējās visu sabiedrības slāņu intelektuālie spēki.

Taču zināmā posmā demokrātijas un atklātuma apstākļus šeit izmantoja nacionālistiskie, ekstrēmiskie grupējumi un pakāpeniski sāka ieviest notikumu attīstībā neveselīgus elementus. Piesavinājušies īsto nacionālo interešu paudēju lomu, tie pakāpeniski sāka rīkoties tā, lai Baltijas republikas atdalītos no pārējās valsts, lai tiktu sarauti organiskie sakari ar citām tautām, kuri izveidojušies jau sen. Tie arvien atklātāk sāka darboties no ekstrēmistiskām, separātistiskām pozīcijām. Ļoti drīz atklājās to nodomu antisociālistiskais, pretpadomju raksturs. Dažviet radušās organizācijas, kas atgādina buržuāziskā posma un fašistiskās okupācijas laiku politiskos formējumus. Faktiski sākusies paralēlu varas orgānu izveidošana. Tiek praktizēta iebiedēšana, tieša maldināšana un dezinformācija un reizēm vienkārši morāls terors, cenšanās diskreditēt visus, kas domā citādi, katru, kas paliek uzticīgs internacionālismam un Padomju Savienības nedalāmības idejām. Daļa masu informācijas orgānu kļuvuši par nacionālistiskās atmosfēras izplatīšanas avotiem.

Izmantojot starptautisko sakaru brīvību, nacionālistiskie darbinieki nodibinājuši kontaktus ar ārvalstu organizācijām un centriem, būtībā iesaistot tos savu republiku iekšējās lietās, viņi padarījuši tos par saviem konsultantiem un padomdevējiem, it kā šie cilvēki no Rietumiem labāk saprastu, kas patiesībā ir vajadzīgs Baltijas tautām, it kā viņi vadītos nevis pēc saviem slepenajiem un atklātajiem nodomiem attiecībā uz mūsu zemi, bet patiešām rūpētos par padomju cilvēku labklājību.

Notikuši pat tieši vandalisma akti, tikuši nopulgoti valsts simboli, svētumi, kas ir neaizskarami katram kārtīgam cilvēkam, – pilsoņu karā un Lielajā Tēvijas karā kritušo pieminekļi.

Padomju cilvēki visās mūsu zemes malās ar izbrīnu un sarūgtinājumu ieraudzījuši un izlasījuši tādas lietas, kas nekādi neatbilst viņu priekšstatiem par latviešu, lietuviešu un igauņu nacionālajām tradīcijām un, varētu likties, dziļi aizvaino šo tautu nacionālo raksturu, jo tās ir pazīstamas ar savu godīgumu, apdomību un cieņu pret civilizētajām cilvēku attiecību normām.

Destruktīvo, pretpadomju un būtībā antinacionālo spēku darbības un nacionālisma rezultātā arī republiku valsts varas līmenī pieņemti antikonstitucionāli akti, kas ir pretrunā ar mūsu valsts federatīvajiem principiem un paredz šo republiku cittautību iedzīvotāju daļas diskrimināciju.

1989. gada 23. augusta notikumu organizētāji pacentās sakāpināt noskaņojumu līdz īstai nacionālistiskai histērijai. Lozungi, kas tika uztiepti tūkstošiem cilvēku, pauž naidu pret padomju iekārtu, pret krieviem, pret PSKP, pret Padomju Armiju.

Notikumus Baltijā pārdzīvo visā mūsu zemē, visdažādāko tautību cilvēki. Centrālā Komiteja saņem arvien vairāk vēstuļu, paziņojumu un citas informācijas par to, kā notiekošo pārdzīvo arī paši lietuvieši, igauņi un latvieši, vienkāršie cilvēki, kas nav inficēti ar nacionālisma vīrusu. Pat tie, kas piedalās masu akcijās, vai nu nesaprot, vai arī neatbalsta pretpadomju kustības organizētāju nodomus un visādi cenšas uzsvērt savu draudzīgo un sirsnīgo attieksmi pret citu tautu pārstāvjiem, ar norobežošanos uzņem un nosoda to cilvēku ekstrēmistiskos izlēcienus un huligānisko rīcību, kuri rosās ap nacionālistiskajiem līderiem. Vismaz aicinājumi saraut sakarus ar citām milzīgās un varenās valsts tautām nenāk no vienkāršo cilvēku vidus.

Tas lieku reizi apstiprina, ka separātisma kustība nebūt neatspoguļo savu tautu intereses, to īsto nacionālo patriotisko pašapziņu.

Nacionālistisko spēku darbība jau radījusi ļoti nopietnus zaudējumus republiku ekonomikā, starpnacionālo un sociālo spriedzi. Šur tur radušies reāli īsta pilsoņu konflikta draudi, radušās briesmas, ka var izcelties masveidīgas ielu sadursmes ar smagām sekām.

Šī lieta ir aizgājusi tālu. Baltijas tautu liktenim draud nopietnas briesmas. Cilvēkiem jāzina, uz kādu bezdibeni viņus grūž nacionālistiskie līderi. Ja viņiem izdotos sasniegt savus mērķus, tā sekas tautām varētu būt katastrofālas. Pati to dzīvotspēja varētu nokļūt zem jautājuma zīmes.

Mums tas jāpasaka atklāti, apzinoties atbildību pret pašām Baltijas tautām, pret visām Padomju Savienības tautām.

PSKP Centrālā Komiteja jau kopš paša sākuma parādījusi, ka tā dziļi izprot pārbūves procesu specifiku Baltijas republikās. Tā laikā saskatīja nepieciešamību atjaunināt vadību un ieplūdināt tajā svaigus spēkus, palīdzēja rīkoties laika garā, ievērot tautas vajadzības un rūpes, ātrāk risināt neatliekamās sociāli ekonomiskās attīstības problēmas. Un šķita, ka republiku vadība atrada kopīgu valodu ar sabiedrību, ar iedzīvotājiem, pareizi novērtēja pārbūves iespējas un ceļus, ievērojot nacionālos apstākļus.

Taču jāteic, ka šo republiku vadītāji nav pratuši darīt visu, lai noturētu procesu normālā pārbūves noteikto pārmaiņu gultnē. Viņiem nav izdevies apturēt negatīvās tendences, lauzt situāciju, nosargāt principiālās pozīcijas un pārliecināt cilvēkus par opozīcijas spēku plānu un prakses kaitīgumu. Pareizā līnija, kas konsolidē sabiedrību uz internacionālisma pamatiem, uz pārbūves Vissavienības un vispārcilvēcisko vērtību pamata, reizē maksimāli ievērojot nacionālās īpatnības un vajadzības, sadūrusies ar šķēršļiem, kas vēl nav pārvarēti.

Tāpat nevar neatzīt, ka daļa partijas komiteju un darbinieku atkāpušies grūtību priekšā un nolaiduši rokas, bet daži pat sākuši atbalstīt nacionālistisko noskaņojumu, vājinājuši pretošanos separātiskajiem plāniem.

Pašreizējais stāvoklis prasa to dziļi apzināties, reāli un nopietni novērtēt un veikt enerģiskus neatliekamus pasākumus, lai attīrītu pārbūves procesu Baltijas republikās no ekstrēmisma, no destruktīvām, kaitīgām tendencēm.

PSKP Centrālā Komiteja neatlaidīgi aicina Lietuvas, Latvijas un Igaunijas tautas, visus, kam ir dārga dzimtā zeme, miers un nacionālā saskaņa, saprast un sajust, cik dziļa un reāla ir draudošā nelaime, parādīt atbildību un gudrību šajā visas mūsu zemes vēstures pagrieziena punktā.

Centrālā Komiteja aicina strādnieku šķiru, zemniecību, tos, kas rada dzīves materiālo pamatu un kas vienmēr pirmie un vairāk par visiem cieš no sociāliem un nacionāliem satricinājumiem, kopīgi meklēt un atrast izeju no stāvokļa, neļauties nacionālistiskai histērijai, apturēt histēriskos elementus.

Mums visiem ir daudz kopīgu grūtību. Mūsu zeme un tās ekonomika ir sarežģītā stāvoklī. Neticiet tiem, kas mēģina pierādīt, ka vajag tikai «padzīt migrantus», nostādīt nelīdztiesīgā stāvoklī krievus, ukraiņus, baltkrievus, poļus, ebrejus un citus, kas dzīvo un strādā kopā ar jums, «atdalīties no PSRS», un lietuviešu, latviešu vai igauņu dzīve tūdaļ kļūs pārticīga un komfortabla. Tā ir klaja nepatiesība. Tā ir krāpšana.

Katru republiku, katru reģionu tūkstošiem saimniecisku, sabiedrisku, kultūras, zinātniski tehnisku un vienkārši cilvēcisku saišu vieno ar citām republikām un reģioniem, ar visu mūsu zemi. Kas notiks, ja ar vienu vēzienu tiks pārcirstas šīs saites? Ir pilnīgi skaidrs – nevienam nebūs labāk.

Tagad Baltijas republikām, kas pirmās mūsu zemē ieguvušas iespēju organizēt tiešām patstāvīgu saimniekošanu, pāriet uz pašnodrošināšanos un saimniecisko aprēķinu, paveras visplašākie apvāršņi iniciatīvai, novatorismam, ekonomikas attīstībai un dzīves uzlabošanai. Tiek likvidēti pagātnes uzslāņojumi un izkropļojumi, kas neļāva republiku valsts orgāniem un iedzīvotājiem justies un rīkoties kā saimniekiem savā mājā.

PSKP Centrālā Komiteja cer, ka Latvijas, Igaunijas un Lietuvas strādnieku šķira, darbaļaudis, kam ir slavenas revolucionāras internacionālistiskas tradīcijas cīņā par savu un visu mūsu lielās zemes tautu laimi, arī šoreiz teiks savu ietekmīgo vārdu, aizstāvēs jauno revolūciju, nosargās pārbūvi.

PSKP Centrālā Komiteja aicina visu brālīgo Baltijas tautu inteliģenci būt šajās grūtajās dienās savas īstās garīgās sūtības, savas atbildības augstumos tautu un visas mūsu zemes priekšā. Inteliģence ir labas gribas, saprāta, vienotības, cilvēku saskaņas, nevis naida un konfrontācijas, savstarpēju pazemojumu un apvainojumu nesēja. Svešu bēdu nav – atcerēsimies to!

PSKP Centrālā Komiteja ar īpašām bažām un cerībām griežas pie jums, dārgās sievietes, mātes un māsas: vai pasaulē ir kādas rūpes, kas var aizēnot rūpes par bērniem? Par to, lai ar viņiem nenotiktu nekāda nelaime, lai viņi vienmēr justu mātes glāstus, visas sabiedrības iejūtību un humānu attieksmi. Jūsu žēlsirdībai, jūsu patiesajai labestībai un veselajam saprātam jāpalīdz atjaunot sabiedrībā savstarpēju uzticēšanos un saprašanos. Jūs spējat labvēlīgi ietekmēt jaunatni.

Mēs aicinām tautas deputātus parādīt valstisku atbildību un politisku briedumu, izmantot savu autoritāti, lai pārvarētu krīzi.

Mēs vēršamies pie daudznacionālo Baltijas padomju republiku tautām. Ir pienācis laiks kopīgo interešu vārdā apturēt notikumu bīstamo gaitu, apdomāties, pāriet no konfrontācijas uz dialogu, uz grūto, taču nepieciešamo risinājumu un kompromisu meklējumiem.

PSKP Centrālā Komiteja aicina visus Lietuvas, Latvijas un Igaunijas komunistus – gan partijas veterānus, gan arī tos, kas nesen saistījuši savu likteni ar Ļeņina partiju: jums jārāda labvēlības un cilvēciskās saskarsmes paraugs, jāpārliecina cilvēki par saskaņas un konsolidācijas nepieciešamību.

PSKP pēc sava rakstura ir vienojošs spēks, kas savā politikā spēj ievērot, integrēt veselīgās nacionālās intereses mūsu zemes kopīgajā internacionālajā progresā. Ne velti destruktīvie spēki visiem līdzekļiem cenšas vājināt partiju. Jo tas nozīmētu PSRS tautu saliedētības iziršanu un atraisītu rokas tiem, kas vadās pēc saviem egoistiskajiem mērķiem, kuri ir tālu no tautu patiesajām interesēm.

Dzīve mūs pārliecina, ka vienīgais ceļš, kas ejams, lai atrisinātu negatīvās problēmas, kuras sakrājušās starpnacionālo attiecību sfērā, un atbrīvotos no pagātnes kļūdām, ir tādas nacionālas politikas izstrādāšana, kas atbilstu pārbūves un jaunās domāšanas prasībām un garam. PSKP izvirzījusi visas tautas apspriešanai šādas politikas pamatus, publicēdama savu platformu šajā jautājumā. Drīz plēnums apkopos šīs apspriešanas rezultātus un iesniegs savus priekšlikumus izskatīšanai mūsu zemes augstākajā valsts varas orgānā – PSRS Tautas deputātu kongresā.

Uz mums, komunistiem, šobrīd gulstas ārkārtīga atbildība par mūsu daudznacionālās Tēvzemes likteni, par padomju cilvēku likteņiem. Pašlaik vairāk nekā jebkad ikvienam no mums ir jāparāda drosme konkrētos darbos, partijisks biedriskums un spēku vienotība, kopīgi palielinot ieguldījumu pārbūvē, jo ārpus tās un bez tās nav iespējams atrisināt ne nacionālās, ne starpnacionālās problēmas.

Pienācis brīdis, kad katram komunistam jāieņem principiāla partijiska nostāja un jārīkojas tā, lai viņa gods un sirdsapziņa būtu tīra savas tautas priekšā tagad un nākamajās paaudzēs.

Tāds šobrīd ir mūsu kopīgais pienākums.

Saglabāsim vienotu padomju tautu saimi, Padomju Savienības Komunistiskās partijas rindu vienotību!

 

1989. gada 26. augustā