Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Ceturtās Atmodas gaidās

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

"Tēvija! Pacel acis un raugies — tavi ļaudis stāv cieši

ap tavu karogu!"

(L. Breikšs)

 ***

 

Ir 1991. gada 13.–20. janvāris. Rīgā sapulcējušies daudz ļaužu. Ielās atskan tautasdziesmu melodijas. Tā tautas balss, kas nekad neapklust. Naktīs un dienās kā spožas acis atspīd uguns liesmas. Tās tautas acis, kas vienmēr nomodā. Latvju tauta savu Māti sargā!

Tur cilvēki dažādi — zemnieks un pilsētnieks, nabags un bagāts, vecs un jauns. Tie netiek vairs šķirti, jo mērķis tiem viens — brīva Māte Latvija. Šie vārdi ir spējuši pamudināt cīņai gan sirmgalvi, gan jaunieti. Un atkal mēs vērojam cilvēku pūļus, kas pieprasa to, kas tiem pienākas — Dieva dota brīva zeme.

Kas sapulcināja šos cilvēkus? Vai tās bija brīvības alkas, patriotisms, cīņas spars? Jeb tas ir latviešu gars, kas mūžam nemirstošs? Šos jautājumus mēs uzdodam sev un citiem, atceroties Latvijas trešo Atmodu.

Mani vienaudži toreiz vēl bija jauni. Tikko iesāktas skolas gaitas. Lepni par sevi un cerību pilni. Taču neviens no mums neapzinājās tā laika politisko situāciju. Kādas ir mūsu — jauniešu — atmiņas par šo laiku? Ar ko tas mums asociējas, un kāda ir mūsu izpratne par šiem notikumiem?

Mūsu tautieši, neapšaubāmi, toreiz radīja varenas un vienotas tautas iespaidu. Taču Rīgā nebija visa Latvija, bet arī mājās palicēji dzīvoja tam visam līdzi daudz emocionālāk, jo viņi precīzi nezināja, kas kurā mirklī notiek.

Rīgā bija cilvēku jūra, kas sastāvēja no neskaitāmiem pilieniem — tautiešiem. Katram no šiem cilvēkiem bija viens mērķis — brīva Latvija. Neraugoties uz to, ka viņiem nebija ieroču, latvieši tomēr aizstāvēja savu brīvību, jo viņiem bija kaut kas vairāk par ieročiem — vienotība un ticība sev. Lai arī bija satraucoši brīži, kas solīja traģisku iznākumu, tomēr tauta palika vienota savā ticībā brīvai tēvzemei. Mums apkārt ir tik dažādi cilvēki — draugi, vecāki, skolotāji, un visiem viņiem ir atmiņas par šiem notikumiem, jo tas taču bija tikai pirms dažiem gadiem. Cits toreiz piedalījās barikādēs, cits palika mājās, un bija arī tādi, kas tikko uzsākuši jaunu dzīves posmu. Intervējot viņus, es vēlējos uzzināt, kādas ir šo cilvēku atmiņas par Latvijas trešo Atmodu.

 

Kaspars Lācis, LU 1. kursa students

 

Ko tu atceries no barikādēm?

Ļoti maz. Es zinu, ka tētis un Andris (māsas vīrs — I. L.) gāja uz barikādēm, bet es pats sēdēju mājās un skatījos televizoru. Tētis brauca uz Zaķusalu. Manuprāt, viņiem bija jāsēž pie torņa. Andris kā students brauca kaut kur pie pasta ēkas stāvēt.

Kādas tev pašam bija izjūtas?

Tad, kad tēvs brauca projām, bija vispār jocīgi. Nezinu, kāpēc.

Vairāk neko neatceros, jo man jau toreiz bija kādi deviņi gadi.

Kā tu domā, ja šodien būtu tāda situācija, kad atkal visai Latvijai būtu jāiet kopā un jāaizstāv sava valsts, vai kaut kas tāds spētu

notikt vēlreiz?

Jā, protams.

 ***

Kristīne Kārkla, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas audzēkne

 

Kādas atmiņas tev saistās ar 1991. gada barikādēm?

Tajā laikā mācījos otrajā klasē un vēl īsti nesapratu, kas notiek. Prasīju mammai, kur ir tētis. Un mamma teica, ka tētis ar darbabiedriem aizbraucis uz barikādēm. Pēc dažām dienām viņš atgriezās.

Kādu dienu, skatoties pa logu, ieraudzīju tanku, kas brauca pa mūsu ielu, un nobijusies paslēpos zem palodzes. Vairāk es neko neatceros.

Vai, tavuprāt, latvieši arī šodien spētu būt tik vienoti un aizstāvēt savu tēvzemi?

Domāju, ka jā. Ja pienāks tāds brīdis, kad to vajadzēs darīt, tad viņi to arī darīs.

 ***

Ieva Vītiņa, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas audzēkne

 

Ko tu atceries no tā laika?

Es tad vēl biju maziņa un nespēju objektīvi vērtēt visu politisko situāciju un to, kas tajā laikā notika. Atceros to, kā jutos, kad mans tētukiņš atbrauca mājās no barikādēm. Es raudāju, apķēros viņam ap kāju un teicu: "Nebrauc vairs prom, citādi tevi nošaus! Es negribu, ka tevi nošauj!"

Prasīju, vai būs karš, un man neviens to neteica. Vecāki arī bija satraukušies, jo nemaz nezināja, ko atbildēt. Teica jau, ka nebūs karš, un mierināja mani, bet es neklausījos un brēcu, ka būs karš un mūs visus nošaus. Kur mēs liksim govis un cūkas, kas ar tām notiks? Un ko mēs ar vistām iesāksim? Tad mamma teica — ja tiešām sāksies karš, lai visi Rīgas radi brauc pie mums. Mums vienmēr būs ko ēst, un pagrabā varēsim paslēpties, jo kaimiņiem esot kaut kāds bezmaz vai nepārbombardējams pazemes cietoksnis. Un es jau kalu plānus, kuras mantiņas man būtu jāņem līdzi un ko es iesākšu, ja nevarēšu iet skolā. Vispār man no tā visa bija ļoti bail.

Kā tu domā, kas vienoja latviešu tautu?

Hm, viņi noteikti ticēja neatkarīgas Latvijas idejai. Es pat nezinu, godīgi sakot. Nezinu, bet, ja man būtu jāiet, es ietu. Droši vien jau tāpēc, ka visi ietu.

Vai šodien Latvija spētu atkal apvienoties?

Domāju, ka jā. Ja jau mēs spējam vienoties hokeja čempionāta laikā, tādā gadījumā tad, kad notiktu kaut kas nopietns, manuprāt, mēs arī to spētu.

Bet liela daļa šodien ir vīlusies.

Viņiem būtu jāiet tad, ja būtu tāda situācija, kad ir kaut kādi reāli militāri draudi. Vai tad viņi labāk paliek un sadeg savās gultās, kad viņus ar atombumbu "nolaiž", nekā ja viņi ietu un vismaz mēģinātu piesaistīt starptautiskās sabiedrības uzmanību atkal ar kaut kādu Dziesmoto revolūciju? Droši vien tam īpaši lielas jēgas nebūtu, bet, manuprāt, latvieši tomēr spētu vienoties un aizstāvēt to, kas viņiem svēts.

 ***

Lita Vēvere, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas skolotāja un bibliotekāre

 

Kādas ir jūsu atmiņas par to laiku — deviņdesmito gadu sākumu? Kādēļ, jūsuprāt, tieši tad uzplauka nacionālās kustības par brīvu Latviju?

Man nāk vēl klāt tas, ka iepriekšējā gada rudenī tikko bija nodibinājusies mūsu skola. Tas mums bija pirmais mācību gads, un mēs jau daudzās domās bijām soli priekšā. Mēs dzīvojām jau brīvāk, un līdz ar to daudzi procesi, kas norisinājās sabiedrībā un par ko tur vēl īpaši cīnījās, vismaz man personīgi ir pagājuši garām, es to tik ļoti asi vairs neizjūtu. Mēs jau dzīvojām it kā tajā jaunajā laikā, jo mums bija jauna tipa skola, kura skaitās pirmā Atmodas ideju skola.

Kāpēc valstī tieši tajā laikā cilvēki saprata, ka viņiem ir jācīnās par brīvību? Kādēļ tas nenotika desmit gadus agrāk vai vēlāk?

Domāju, ka viss nobriest. Tas "gaisā" kaut kur bija, un tad pienāca īstais brīdis, kad tas viss varēja realizēties, jo bija objektīvi vēsturiskie, sociālie un ekonomiskie apstākļi. Es tā filozofiski uztveru, ka tad tā ideja beidzot bija gatava.

Kādēļ jūs nebijāt barikādes?

Es nebiju tādēļ, ka brauca mans vīrs un kādam pie bērniem bija jāpaliek, jo bērni man tajā laikā bija vēl ļoti mazi — dēls sāka iet pirmajā klasē un meita vēl gāja bērnudārzā. Tādēļ arī es paliku mājās.

Atceros, kā vīru pavadīju, un tās bailes man ir ļoti spilgti palikušas atmiņā.

Kādas jums ir atmiņas par barikāžu notikumiem?

Tas vispār bija ļoti interesanti, jo tajā rītā, kad sapulcējāmies skolā, mēs visi trīs — es, direktors Andris Tomašūns un direktora vietnieks Gunārs Kurlovičs — zinājām, kas jādara. Drošs paliek nedrošs, kaut kas ir jādara ar mūsu labajām grāmatām, jo mums no trimdas bija atsūtītas tādas grāmatas, kurās bija rakstīts mazliet savādāk nekā pārējās. Visas tās pirmās dienas ar to arī nodarbojos — vedu labās grāmatas ārā no skolas.

Ar kādām izjūtām jūs atceraties barikāžu notikumus Rīgā?

Ar bailēm, tāpēc, ka zināju, ka tur ir mana māsa, zināju tos cilvēkus, un man bija ļoti, ļoti bail par viņiem, jo uzreiz personiski uztvēru, kas notiek.

Mans vīrs un citi paziņas jutās svarīgi, tādēļ ka viņi nestāvēja tur, kur notika tējas, "tusiņi", dziedāšana un koncerti, bet viņi stāvēja tieši pie televīzijas torņa naktī. Tur, kur bija tumšs un kluss, kur nevienam nepatika.

Vai jums pašai tur negribējās būt?

Nē, man nav tādu īpašu izjūtu, ka man tur gribētos būt. Es jutu, ka man ir jābūt mājās kopā ar bērniem.

Kas toreiz vienoja latviešu tautu? Kādēļ Rīgā bija tik daudz cilvēku?

Man šķiet, ka latvietis jau ir tā "paņemams" uz kopā būšanu īstajā brīdī, uz ideju. Tāpēc ir arī labi, ka Dziesmu svētki nav katru gadu, jo tādām retām reizēm cilvēki spēj mobilizēties.

Kā, jūsuprāt, viss beigtos, ja padomju armija būtu sākusi bruņotu uzbrukumu?

Nedomāju, ka būtu ļoti liela asinsizliešana tādā ziņā, ka būtu masveida šaušana un tūkstošiem kritušo. Varbūt esmu naiva, varbūt tā ir mana politiskā nepieredze, bet neticu, ka kaut kas tāds varētu notikt. Varēja tā būt, bet es pat negribu par to domāt.

Vispār tagad runāju — un, ejot tā dziļāk iekšā, man sirds sažņaudzas akmenī. Ļoti slikti jūtos pašlaik, tieši atceroties tā brīža izjūtas, tās šausmas, kas tur bija. Nedod Dievs bieži kaut ko tādu tautai!

Vai šodien latviešu tauta spētu vienoties tēvzemes aizsardzībai?

Domāju, ka jā.

No tiem cilvēkiem, kuriem dzīve nav iegrozījusies tā, kā viņiem gribētos, esmu dzirdējusi, ka cilvēki ir vīlušies.

Nuja, bet, ja tie vīlušies cilvēki nedarīs neko, lai viņi nedara; būs citi, jo, manuprāt, tagad katram ir vēl kaut kas vairāk, ko aizstāvēt. Kaut vai tā pilsoņa pase! Ir nācis klāt kaut kas tāds, kā toreiz nebija, ko ir vērts aizstāvēt.

 

***


Egils Vītiņš, zemnieks

 

Ko jūs atceraties no 1991. gada janvāra barikādēm?

Es to vairs atcerēties negribu. Būtu zinājis, ka viss šodien tik tālu aizies, nebūtu braucis ne uz kādām barikādēm!

Tātad jūs esat vīlies?

Absolūti.

Kādēļ tad jūs braucāt uz barikādēm?

Visi brauca. Es ar' braucu!

Kur tieši jūs bijāt, ko darījāt, un kas bija jūsu vadītājs?

Mēs braucām no agrofirmas "Nākotne". Mūsu vadītājs bija Juris Kaņepe, kas tajā laikā aktīvi darbojās Tautas frontē. No "Nākotnes" katru dienu gāja autobuss. Es biju tikai vienu nakti Rīgā un apsargāju televīzijas torni.

Kas, jūsuprāt, būtu noticis, ja padomju armija sāktu bruņotu uzbrukumu?

Būtu tas pats, kas Čečenijā. Latvieši toreiz nevarētu sevi aizstāvēt.

Un vai šodien spētu?

Nē.

Kādēļ nē?

Tādēļ, ka cilvēki ir piekrāpti.

Es domāju, ka tagad latvieši ir sadalījušies divās grupās: vieni, kas uzreiz brauktu pāri "dīķim", un otri, kas paliktu te. Un tāpēc arī nekas nesanāks, jo tauta vairs nav vienota.

Daudzi uzskata, ka toreiz tie cilvēki gāja ar kaut kādām cerībām par nākotni. Tagad, kad neatkarība ir atgūta, viņi nav ieguvuši to, ko cerēja.

Nē, manuprāt, tie, kas ir tikuši "augšā", ir aizmirsuši, ko solīja. Tagad es nekādās barikādēs vairs neietu. Lai notiek, kas notikdams!

Jā. Un uz Eiropu man arī nav pa ceļam.

Vai tiešām jums tas neko nenozīmē? Vai tas nav bijis viens no jūsu dzīves skaistākajiem mirkļiem, par ko būtu vērts īpaši domāt un atcerēties?

Visnegatīvākais tēls Latvijas vēsturē — es.

 

***


Ivars Lācis, LU profesors

 

Kādas ir jūsu atmiņas par to laiku, deviņdesmito gadu sākumu? Kādēļ, jūsuprāt, tieši tad uzplauka nacionālās kustības par brīvu Latviju? Kādēļ tas nenotika desmit gadus agrāk vai vēlāk?

Desmit gadus iepriekš es biju jauns profesors universitātē un apgrozījos akadēmiskajā sabiedrībā. Mēs dzīvojām divējādu dzīvi. Faktiski tikpat kā neviens no mums neticēja tam, ko piedāvāja oficiozi, bet tajā pašā laikā mēs arī neticējām, ka desmit gadu laikā kas izmainīsies. Tātad astoņdesmito gadu sākumā es nepieļāvu domu, ka desmit gadu laikā var notikt režīma maiņa.

Deviņdesmitajos gados bija ļoti liels pacēlums tautas kopības izjūtā, kas droši vien ir pagaisis neatgriezeniski. Un pietika ar pavisam niecīgu emocionālu momentu — pirmais karogs Brīvības ielā vai karogi Brīvdabas estrādē Mežaparkā, un varēja līt vai nelīt, visi gāja, brauca ar tramvaju un stāvēja visi kopā. Tā ir tāda neatkārtojama sajūta, un droši vien otrreiz tādas situācijas vairs nebūs, jo tie bija vairāki gadi, kuru laikā vesela virkne cilvēku sev izvēlējās dzīves ceļu. Daļa kļuva par politiķiem, virkne — par atzītiem līderiem sabiedrībā, citi pamēģināja un aizgāja, bet viņi bija aizgājuši arī no sava tiešā darba.

Tautas frontes laikā arī mūsu institūtā izvirzījās tādi aktīvisti, kas citus organizēja, un pēc tam cits no universitātes pasniedzēja kļuva par skolotāju, cits — par premjerministru, bet laiks bija ļoti interesants.

Kas, jūsuprāt, apvienoja latviešu tautu?

Es teiktu, ka tas bija sapnis, kas ir kļuvis par realitāti. Manuprāt, ikviens latvietis sevī to neatkarības sapni turēja, un tad, kad šis sapnis kļuva par grūti aizsniedzamu, bet tomēr realitāti, visiem likās, ka ir jāpiedalās sapņa realizācijā, ja ne savādāk, tad ar klātbūtni. Tas klātbūtnes efekts jau bija tas galvenais.

Kādēļ tieši jūs piedalījāties barikādēs?

Tātad jau teiktais.

Otrkārt, es to sapratu arī kā savu pienākumu, jo mūsu institūtam bija iedalīts sektors. Mūsu nevardarbīgās pretošanās vieta bija Zaķusalā, un tātad tur bija jābūt. Institūtā bija tāda kolēģu kopa, kas sadalīja cilvēkus, kuri ies naktī un kuri no rīta, un cikos mainīsies. Lai vienmēr mēs tur būtu, bija kaut kāda stratēģiskā plānošana, kuros laika posmos tur nepieciešams atrasties vairāk cilvēkiem.

Bija pat tādi joki, ka Cietvielfizikas institūtam vēsturiski bija uzlikti vēja sargi — milzīgas metāla konstrukcijas. Laika zobs tos saēda, tie sarūsēja, un tos vairs nevarēja nokrāsot. Tad šos vēja sargus mēs aizgādājām uz Zaķusalas austrumu galu un ierakām kā prettanku šķērsli.

Tātad jūs apsargājāt televīzijas torni?

Jā. Vai mēs tur kaut ko nosargātu vai ne, tas ir cits jautājums, jo ieroču jau nevienam nebija, un es atceros to nakti, kad sākās šaušana, kādas bija izjūtas cilvēkiem un kā mēs stādījāmies priekšā, kas notiks. Zaķusala bija nobloķēta no tilta, un cilvēku tiešām toreiz bija daudz. Iepriekš bija stipri mierīgi. Es pirmo reizi biju izdomājis, ka sargāt braukšu ar mašīnu. Nobraucu lejā uz salas un pēc visiem šiem omoniešu brīnumiem vairs netiku nost.

Katram noteikti ir savs priekšstats, ko viņš darīs, ja tur parādīsies omonieši, bet mēs tur bijām, un cilvēku bija ļoti daudz. Pasaule un arī pretinieki šeit uz vietas redzēja, ka viņiem ir jārēķinās ar lielu cilvēku kopu, kas nevis ar ieročiem un akmeņiem, bet ar savu pārliecību stāv par valsts brīvību.

Kas jums visspilgtāk ir palicis atmiņā no barikāžu notikumiem? Varbūt kāds kuriozs vai īpaši emocionāls brīdis?

Emocionālas bija tās zupas un sviestmaizes, ko tie tantuki nesa.

Sevišķi, ja kāda vecāka kundzīte atnes maizīti, un tu vari stādīties priekšā, cik tā viņas rocība vispār spēj atļauties. Tās lauku virtuves un koncerti bija formāli vienkāršākā daļa.

Protams, ļoti emocionālu un nopietnu iespaidu atstāja (es gan to redzēju tikai televīzijā) šaušana Brīvības pieminekļa rajonā un viesnīcas "Rīdzene" apkārtnē. Vēl emocionāli bija mirkļi, kad tu brauc pa tiltu un tev priekšā stāv bruņumašīna. Tie bija nopietnu pārdomu vērti brīži.

Arī barikāžu laikā mēs centāmies piedalīties ar formālo palīdzību — tēju vai kādu siltu maizi. Un es atceros, ka mēs braucām uz Ulbroku, kur atradās radio releja stacija, un tur cilvēki stāvēja pie antenas. Man šķiet, ka es paņēmu dēlu līdzi, vai tomēr es viņam aizliedzu braukt, neatceros. Es tikai zinu, ka bija ļoti lielas pārrunas mājās, vai viņam braukt vai nebraukt.

Mobilo telefonu arī vēl tajā laikā nebija, un tad, kad bija jāiet uz to nosacīto nakts dežūru, "uz redzēšanos" teikšana ģimenei — tas arī bija diezgan emocionāli.

Vai tomēr nebija bail?

Bailes bija. Nebaidās tikai muļķi. Baiļu sajūta bija noteikti, tāpēc es arī saku — kad vakarā bija jāiet prom, tad bija, kā bija. Šobrīd jau to, protams, nevar atkārtot, bet sajūta bija jocīga.

Un vai, jūsuprāt, šodien latviešu tauta spētu vienoties tēvzemes aizstāvībai?

Nepieciešamības gadījumā — noteikti. Nekas daudz jau nav mainījies. Mēs tikai nevaram vairāk stāvēt zem tiem pašiem saukļiem. Mēs cīnījāmies par neatkarību, un mēs to esam ieguvuši. Un tagad jau situācija ir daudz grūtāka. Toreiz ienaidnieks bija tepat blakus, skaidri redzams. Šodien ienaidnieks ir mūsos. Mēs jau paši esam atbildīgi par saviem priekšstāvjiem, ko mēs ievēlam, par savām prasībām, ko viņiem izvirzām, par savu nepadarīto darbu, par savu netīro apavu izskatu.

Es domāju, ka šobrīd ir sarežģīti. Ja mums būtu ārējais ienaidnieks, mēs noteikti stāvētu atkal, bet ar iekšējo ienaidnieku katram pašam ir jātiek galā. Mēs varam iedomāties, ka tie, kas tagad ir labāk apģērbti vai situētāki, ir mūsu ienaidnieki, bet tad mēs esam Krievijas revolucionāri 17. gada pozīcijās, un šādi simptomi parādās. Latvijā nav vidusslāņa, kas var sociāli stabilizēt sabiedrību, un tāpēc pastāv tāds principiāls drauds, ka var notikt konfrontācija starp dažādiem sociāliem slāņiem. Bet es tomēr negribētu pieļaut, ka tā notiks, jo attīstība ir. Tā vienmēr ir lēnāka, nekā mums gribētos, bet es domāju, ka vaina ir mūsos — katrā pašā individuāli un, protams, cilvēkos kopā.

Ja vajadzētu, mēs stāvētu. Es — katrā ziņā.

Jūs domājat, ka latviešu tautā vēl joprojām ir vienotība?

Tā nekad nav zudusi.

Tas, par ko mēs šobrīd strīdamies, jau kādreiz ir bijis. Par tādām lietām mēs vienmēr esam strīdējušies, mēs tikai to tik asi neesam izjutuši. Iepriekšējā režīma laikā arī bija kolhoza priekšsēdētāji vai Tautas skatuves mākslinieki, kas brauca ar valsts uzdāvinātu "Volgu". Man bija 33 gadi, kad man bija 33 gadus vecs "Moskvičs". Es to pats remontēju. Man neviens nebija to dāvinājis. Bet man nekad nenāca prātā doma, ka tas, kurš brauc ar to "Volgu", tas priekšsēdētājs vai Tautas skatuves mākslinieks, ir mans ienaidnieks. Ja tagad cilvēkiem, redzot kādu labāk situētu personu, rodas šādas domas, nevajadzētu tās uzkurināt. Bieži vien žurnālisti "uzpūš" tādas kaislības. Faktiski jau to labi situēto vidū droši vien ir arī cilvēki, kas to ir ieguvuši negodīgiem līdzekļiem, bet es jau viņus neesmu ne noķēris, ne pierādījis. Ja mēs paskatāmies apkārt, pierādītu lietu par šādiem noziegumiem praktiski nav. Visi par to runā, bet neviens nerunā, kāpēc es neesmu padarījis savu darbu.

Man šķiet, ka mēs pārāk daudz laika veltām, lai skatītos otra kabatā. Mēs aizmirstam, ka mums ik pa brīdim ir dotas tiesības pilnā mērā izpausties, un tās ir Saeimas vēlēšanas. Uz tām mēs ejam formāli un pirmsvēlēšanu laikā savas partijas darbībā nepiedalāmies. Nu, ko tad mēs, cilvēki mīļie, gribam! Ja es neesmu politiski tik aktīvs, es varu tikai šķendēties, ka esmu izdarījis nepareizo izvēli vēlēšanās. Un iepriekšējās vēlēšanās arī mūsu ģimenē domas dalījās. Tā gan pavisam neliela, bet katrs tās loceklis balsoja par savu partiju. Nu ko tad jūs gribat no valsts! Tā ir mūsu sapratne par demokrātiju. Un es nepieļauju domu, ka iestāsies kaut kāds līdzsvars ātrāk kā 10–20 gadu laikā. Mums jābūt pacietīgiem.

Vīlušies ir ļoti daudzi, kas toreiz piedalījās barikādēs, jo viņi brīvu Latviju bija iedomājušies mazliet savādāku.

Manuprāt, tā iepriekšējā jeb pirmā neatkarīgā republika jau bija aizmirsusies. Kad mēs runājam ar vecomammu un viņa stāsta, kāda bija problēma vienu kurpju vai galošu iegāde, nerunājot nemaz par velosipēda riepu, tad tā bija tā brīvība, par kuru mēs tajā mirklī stāvējām. Protams, ir ētiskas un kultūras vērtības, un tās jau nav zudušas. Un teikt, ka tās mēs neieguvām, nebūtu korekti. Mēs esam ieguvuši vairāk par to galošu pāri un velosipēda riepu. Tā jau nu gluži nav, ka mums nedarbojas sociālā aprūpe un ka valsts pilnībā neinteresējas par saviem pabērniem. Tā interesējas nepietiekoši.

Es domāju, ka mēs pārspīlējam. Nu labi, laukos iet ļoti grūti, bet nevarēja gaidīt to, ka mainīsies melns pret baltu. Mēs nebijām gatavi, mums nepietika izglītības un skaidrojuma.

Atgriežoties pie barikādēm, vai visi cilvēki zināja, kāpēc viņi iet uz tām?

Bija, protams, līdzskrējēji, un to jau arī rādīja tā laika TV pārraides un intervijas. Jaunāki zēni un meitenes tajā visā saskatīja kaut kādu eksotiku. Bet es domāju, ka lielākā daļa cilvēku saprata, uz ko viņi iet. Tā bija tāda kā kopības izpausme, demonstrācija, ka mēs esam vienots veselums. Mēs gribējām brīvību, un brīvību mēs arī ieguvām. Tādēļ es apstrīdu tos cilvēkus, kuri saka, ka mēs neieguvām to, ko gribējām. Mēs ieguvām brīvību. Un tā ir ļoti nopietna vērtība. Paņemiet vienu dzīvnieku zvērudārzā! Piemēram, jums izskatās, ka vilks ir bēdīgs, jo viņš ir nebrīvē, bet viņam katru dienu pamet kaulu, un katru dienu viņš dabū arī kartupeli. Izlaidiet šo vilku mežā, un būs tas pats, kas notika ar mums pēc brīvības iegūšanas. Mums bija kauls un bija arī kartupelis. Mēs bijām pie tā pieraduši, un tad, kad mūs izlaida mežā, mēs vienkārši nebijām tam gatavi. Brīvam vilkam par sevi ir jāatbild, un blakus ir lielais vilks, kurš visu laiku ir dzīvojis mežā.

Tas, protams, ir neatkārtojams laiks no tā punkta, kad mums bija jāizcīna brīvība. Es esmu optimists un domāju, ka nekas tāds vairs neatkārtosies.

Kādi mēs būsim un kāda būs Latvija — tas ir jūsu rokās. Jums ir brīvība. Jūs esat mežā.

***

Janvāra barikādēs latvieši aizstāvēja to, par ko gadu simteņiem bija cīnījušies, ieguvuši un atkal pazaudējuši — brīvību. Taču mēs nedrīkstam teikt, ka cīnījās tikai tie cilvēki, kuri piedalījās barikādēs. Tur bija tie, kas varēja un gribēja tur būt. Taču ikkatrā mājā loloja cerības par sapņu piepildījumu. Rīga bija centrs, bet arī citās pilsētās cilvēki bija gatavi cīnīties. Un liela daļa mājās palicēju šos notikumus pārdzīvoja vēl emocionālāk tieši tādēļ, ka baidījās par tiem cilvēkiem, kas atradās Rīgā. Lai arī cik operatīvi strādāja televīzija, tomēr bieži vien cilvēki palika neziņā. Un neziņa ir vēl mokošāka.

Tie cilvēki, kas piedalījās barikādēs, šos notikumus atceras ar īpašu lepnumu. Protams, daudzi ir vīlušies, jo viņi sapņoja par citādāku brīvo Latviju, taču mēs nevaram gribēt visu jau nākamajā rītā, pasniegtu uz zelta paplātes. Ir jāpaiet zināmam laikam, lai mēs iemācītos dzīvot brīvībā. Mūsu vecāki ieguva to, ko gribēja, par ko cīnījās. Mūsu uzdevums ir pacelt valsti līdz tādam līmenim, lai vecāku tā laika nākotnes cerības kļūtu par īstenību.

Jauniešiem barikāžu notikumi saistās ar bailēm, jo gandrīz ikvienam kāds no vecākiem bija tur, un bērni saprata, ka tētis var arī nepārnākt. Ir interesanti no šodienas pozīcijām atskatīties uz to laiku, domājot, kādēļ tas vispār notika un kā mēs toreiz to bijām iedomājušies. Un vispatīkamākā ir jauniešu pārliecība, ja, nedod Dievs, kaut kas tāds notiktu vēlreiz, latviešu tauta spētu vienoties. Tas liecina, ka, neskatoties uz visiem sabiedrībā pastāvošajiem uzskatiem, jaunieši ir savas tēvzemes patrioti.

Intervējot cilvēkus un apmeklējot barikāžu muzeju, es pati ļoti daudz uzzināju par šiem notikumiem. Es nekad tā īpaši nebiju iedziļinājusies, kāpēc tas viss notika, kas tur notika un kā tas beidzās, taču, intervējot cilvēkus, mani pat pārņēma lepnuma izjūta, domājot par latviešu tautu. Ne katra tauta spēj būt tik vienota un nostāties bez ieročiem pretī ienaidniekam.

Hronoloģiski ir pagājis pietiekami ilgs laika posms, lai šos notikumus uzskatītu par vēsturi, taču, runājot ar šiem cilvēkiem un apkopojot atmiņas, šķiet, ka tas viss notika vakar. Pārsteidzoši, ka cilvēki tik spilgti atceras gan notikumus, gan tā laika izjūtas.

Andrejs Eglītis ir teicis: "Nelaime mūs dara par vienu, svešos tuvina, šaubās un cerībās izkarsuši, mēs kā saules smiltis tvīkstam savas tautības un tautas vienotības apzināšanos." Es ceru, ka latviešu tautai nebūs jāpiedzīvo ceturtā Atmoda kā cīņa pret ienaidnieku, bet gan kā atmoda, kad latviešu tauta atmostos no kūtruma.