Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Lietuva: pa neatkarības ceļu

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

M. Gorbačovu sagaidīja Lietuvā kā draudzīgas kaimiņvalsts galvu, ar ko Lietuvai ir lielas un senas problēmas un vēlēšanās tās atrisināt mierīgā un diplomātiskā ceļā. Viesis novērtēja Lietuvas pārbūves kustības «Sajūdis» aicinājumu republikas iedzīvotājiem sveikt viņu kā kaimiņvalsts vadītāju kā «augstākās proves politisku koķetēriju un politisku spēli ar tautas likteņiem», taču, manuprāt, šie epiteti bija nevietā. Jā, nebija artilērijas salūta un goda sardzes, toties bija brīvu cilvēku lepnums par savu zemi un pārliecība par tās nākotni. Nevar neatzīt, ka, trīs dienas uzturoties Lietuvā (pat ne visi «samiti» — virsotņu tikšanās —ir noritējuši tik ilgi! — V. В.), M. Gorbačovs daudzkārt demonstrēja savas lieliskās polemiķa dāvanas. Taču viņam neizdevās pierādīt un jo vairāk — pārliecināt lietuviešus, ka viņu lēmums par patstāvīgas kompartijas izveidošanu ir nepārdomāts. M. Gorbačovs ir pelnījis cieņu par pārliecību un atklātību, taču uzskatu, ka lietuvieši paliks pie sava un nekas nespēs viņus novirzīt no valstiskās neatkarības atjaunošanas mierīgā, konstitucionālā ceļā. Šī vizīte var ieiet vēsturē kā sarunu sākums starp Lietuvu un Padomju Savienību par Lietuvas valstiskuma atjaunošanu.

Šis ceļš nebūs viegls, jo impēriskais domāšanas veids ir dzīvīgs. Tā PSKP galvenais ideologs V. Medvedevs preses konferencē Maskavā pirms došanās uz Lietuvu, jautāts par atšķirību starp procesiem Austrumeiropas valstīs un Baltijā, attiecībā uz pēdējo izteicās skaidri: «Tā ir mūsu zeme (!) un mūsu partija.» PSKP CK Politbiroja loceklis, Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs J. Masļukovs, kas arī bija ieradies Lietuvā, visai izvairīgi vērtēja Lietuvas izredzes pilnīgi kontrolēt tās teritorijā esošo īpašumu. Lietuvieši šādu nostāju noraida un ir gatavi akceptēt sakarus ar Padomju Savienību tikai tādā gadījumā, ja tās būs līdztiesīgu partneru attiecības.

M. Gorbačovam uzturoties Lietuvā, dažādās tikšanās runātāji pauda visu viedokļu spektru — no radikāļu paustā pilnīgā atbalsta Lietuvas neatkarībai līdz Konservatīvo viedoklim par stipra centra primāro lomu un turēšanos PSKP aizsegā. Daudzi ārvalstu korespondenti, kuru Lietuvā bija ieradies vairāk nekā divi simti, vērtējot situāciju republikā, izsaka atziņu, ko nekādi nevēlas saprast Maskavā: «Baltijas valstu kompartijām ir cerības saglabāt ietekmi tikai tādā gadījumā, ja tās atdalās no PSRS.» «Maskavas aklums ir vēl pārsteidzošāks,» raksta avīze «Guardian», «zinot, ka padomju līderis ir parādījis lielisku izpratni par notikumiem Austrumeiropas valstu kompartijās, kas grib tikt vaļā no staļiniskās pagātnes. Kāpēc nepieļaut to pašu Lietuvā?» Atturoties minēt konkrētus termiņus, vairums Rietumu kolēģu nešaubījās, ka Lietuva, kā arī Latvija un Igaunija iegūs neatkarību, jo Maskava nevar nerēķināties ar tautu gribas izpausmi. «Nevienam vairs neizdosies apturēt Baltijas valstu brīvības skrējienu,» raksta avīze «Wall Street Journal» korespondents. Taču žurnāla «Time» komentētājs brīdina: «Baltiešiem nāksies būt vismaz tikpat gudriem, cik viņi ir drosmīgi suverenitātes prasībās.»

Padomju Kompartijas delegācijas locekļiem, kas bija ieradušies Lietuvā, tiekoties ar cilvēkiem darba kolektīvos, nācās pārliecināties: Lietuvas komunistu lēmums par patstāvīgas partijas izveidošanu nav pieņemts emociju uzplūdu brīdī, bet ir dziļu pārdomu un stingras apņēmības rezultāts. To apliecināja arī Viļņā Ģedimina laukumā notikušais masu mītiņš ar lozungu «Par Lietuvas brīvību un neatkarību!». Manifestācijas dalībnieki uzsvēra, ka viņi nav sapulcējušies, lai kaut ko lūgtu, bet gan lai apliecinātu visai pasaulei Lietuvas tautas vēlēšanos un gribu atjaunot brīvu, demokrātisku un neatkarīgu Lietuvas valsti. Patstāvības centieni ir Lietuvas tautas gribas, nevis nacionālisma izpaudums. Savu atbalstu Lietuvas neatkarībai apliecināja lietuvieši, krievi, poļi, baltkrievi, kas uzskata Lietuvu par savu dzimteni. Runātāji noraidīja staļiniskās impērijas modifikācijas mēģinājumus, izsakot vēlēšanos dzīvot Eiropas mājā atsevišķā dzīvoklī, bet ne caurstaigājamā istabā. Viens no plakātiem bija: «Ļeņins atzina Lietuvu, Staļins — likvidēja, Gorbačovs — ?»

M. Gorbačovs apliecināja, ka piekrīt daudz kam no dzirdētā Lietuvā. Par savu kredo viņš pasludināja pārliecību, ka valsts vairs nevar dzīvot kā līdz šim, ka jāatjauno kā bāze, tā virsbūve, atbrīvojoties no deformētās, staļiniskās, totalitārās struktūras. Viņš uzsvēra, ka runa neesot par neoimpērisku domāšanu, bet par padomju federācijas atjaunināšanu, kas esot jāpiepilda ar jaunu saturu. Tiekot gatavots likumprojekts par procedūru, kā savienotā republika varēs izstāties no Savienības sastāva.

Taču nepietikšot ar attiecīgās republikas lēmumu, galavārds būšot PSRS tautas deputātu kongresam. Tātad faktiski Krievija un citas republikas lems par Lietuvas (arī Latvijas!?) likteni. Šāds jautājuma risinājums daudziem Lietuvā (un ne tikai tur. — V. B.) šķiet nepieņemams. «Sajūdis» līderis V. Landsberģis šo projektu uzskata par juridiskām lamatām, kurās noķert Baltijas republikas neizdosies. Baltijas republikām pienākas īpašs statuss, jo federācijā tās tika iekļautas varmācīgi.

M. Gorbačovs atzina, ka lietuviešu tautai jākļūst par saimnieku savā zemē, vienlaikus iestājoties par vienotu kompartiju un atjaunotu federāciju. Savas pārdomas viņš beidza ar aicinājumu vēlreiz apdomāt izeju no pašreizējās situācijas un kopīgi meklēt atbildi. Lietuviešiem neatsakoties no tālāka dialoga, domāju, ka viņi jau ir pieņēmuši lēmumu un neatkāpsies ne soli. To apstiprināja Lietuvas Kompartijas pirmā sekretāra, nu arī Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja A. Brazauska nobeiguma vārdi: «Lietuvas tautas galvenā daļa, tās kodols iet pa pareizo ceļu, iet apzināti, un, kad tauta iet apzināti, tai vienmēr ir taisnība.»

V. BĒRZIŅŠ

E. ŠENBERGA foto