Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

PSRS Tautas deputātu II kongresā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Okeāna otrā krastā senators H. Džeksons kļuva populārs, nevis pateicoties oratora dotumiem, bet tāpēc, ka pastāv viņa vārdā nosaukts konstitūcijas labojums. Pagājušās nedēļas nogalē Maskava tautas deputāts akadēmiķis G. Arbatovs PSRS ekonomikas atveseļošanas programmu nosauca «par Rižkova plānu». Dzīvosim – redzēsim. Vai šā dokumenta īstenošana atnesīs popularitāti padomju valdības galvam.

Kremļa Kongresu pils sēžu zālē par PSRS MP priekšsēdētāja referātu un tajā ieteiktajiem ekonomiskajiem soļiem tiek pausti ļoti dažādi, visbiežāk pretrunīgi, viedokļi. N. Rižkova sacītais nepārprotami liecina, ka turpmākie divi gadi – tie apzīmēti kā pārejas periods – PSRS iedzīvotājiem nebūs viegli. Pēc valdības ieceres tieši šajos pāris gados jānotiek fundamentālam lūzumam, kas padomju lielvalsts ekonomikā aizsāks jaunu laika atskaites sistēmu.

Ne viens vien no deputātiem konstatēja sekojošo: ekonomikas reformas ģenerālvirziens ir izraudzīts pilnīgi pareizi – īpašuma formu daudzveidība, darba kolektīvu patiesa patstāvība, konkurence. Tajā pašā laikā daudziem bija skaidrs, ka valdības ieteikumi un projekti vietām atgādina automobiļa mētāšanos, braucot pa slidenu ceļu, – no vienas puses uz otru. Izstrādājot XIII piecgades principus, PSRS Ministru kabinets mūsdienīgus, konstruktīvus risinājuma variantus «atšķaidīja» ar administratīvo metožu virkni. Ne velti deputāts G. Fiļšins, pamatoti izsakot savas pretenzijas N. Rižkovam, teica: «Ministru Padomes programmu nedrīkst pieņemt. Tai jādod četri mēneši daudz reālāku pasākumu izstrādei, bet pēc tam neizslēgsim vienu no varbūtībām – vai nu parlaments izmantos savas tiesības valdībai izteikt neuzticību, vai arī valdība izmantos savas tiesības uz demisiju.»

Par N. Rižkova ziņojumu sajūsmināts nebija arī B. Jeļcins. Viņš šajā referātā nebija sadzirdējis to cēloņu analīzi, kas izraisījuši ekonomikas krīzi. Administratīvas plānošanas saglabāšana, vecā «aparātiskā» pieeja, pēc B. Jeļcina domām, ir viens no tiem milzu aisbergiem, ar ko saskriesies ekonomikas reforma. Savukārt jau minētais deputāts G. Arbatovs, kritizējot «Rižkova plānu», norādīja, ka to raksturo nepiedodams biklums formu izvēlē, idejiska neskaidrība, nedrošība un mīdīšanās uz vietas.

Baltijas deputātu biļetenā «Baltijskij vestņik», analizējot N. Rižkova ieteikto programmu, aplūkota situācija, kurā sākotnēji jāstrādā stingrā centralizācijas režīmā, bet pēc tam, kā prognozēts referātā, dīvainā kārtā jāpārsēžas uz tirgus ekonomikas sliedēm. Kāpēc gan programmā nekas nav teikts par pārejas procedūru no pirmā uz otro posmu? Tiesa gan, programmā pieminēti likumi par zemi, īpašumu un citi, taču šo likumu projektos nav paredzēta zemes, uz kuras dzīvojam un strādājam, nodošana pilnīgā republikas īpašumā.

Bet referātā gan teikts, ka tieši īpašums un tikai tas dod pilnīgas pārvaldes tiesības.

Kā rāda šodiena, deputātu kongresam neizdevās pieņemt patiesi radikālus lēmumus ekonomikas stāvokļa uzlabošanā. Daudzu deputātu uzstāšanās rada mākslīgi paildzinātas izrunāšanās iespaidu. Ne paši var tikt galā ar savām grūtībām, ne kādam citam to ļaus. Šķiet, ka pašpārvaldes uzņēmumu pašfinansēšana, reģionu un republiku saimnieciskā aprēķina ideja ir guvusi plašu izplatību savienībā. Taču tai ir ne tikai piekritēji, bet arī aktīvi pretinieki. Republiku patstāvības oponenti ļoti bieži atsaucas uz Eiropas piemēru. Tur notiek integrācijas process, bet, lūk, dažas PSRS republikas draudzīgo valsti grib sašķelt un sadzīt nacionālajos dzīvokļos. Gruzijas deputāts V. Advadze no kongresa tribīnes vēlreiz atgādināja, ka Eiropā starp valstīm pastāv principiāli atšķirīgas attiecības. Tās ir vienlīdzīgas un brīvprātīgas. Mums tik tiešām der vērīgi izsekot Eiropā notikušajiem procesiem. Tikai šajā sakarībā varam nonākt pie gluži cita secinājuma – vienīgi brīvība un brīvprātīgas ekonomiskas attiecības var nostiprināt un nostiprina politisko savienību – lūk, kāda ir Eiropas parauga būtība. Bet ko saka vidusmēra maskavieši?

I. Florenska: «Manuprāt, kongress ir noskaņots mazāk radikāli nekā vēlētāji.»

P. Mihaļovs: «Es saprotu, ka finanšu reforma neko nedos. Bet varbūt to tomēr sarīkot, lai nomierinātu sabiedrību?»

S. Zaharčenko: «Deputāti aplaudē gan G. Popovam, kurš aicina uz drosmīgu ekonomikas reformu, gan Politbiroja loceklim, kurš laukos pieļauj tikai kolhozus, gan komponistam Ščedrinam, kurš kritizē Ļeņingradas vadītāju Gidaspovu.»

Šķiet, ka kongresa kuģis nevis turpina virzību, bet šūpojas viļņos. Tagad kuģis turpina, virzību, bet mani satrauc jautājums: vai tiešām pretēju pozīciju paudējiem aplaudē vieni un tie paši deputāti? Savā pēdējā runā starpreģionālās deputātu grupas sanāksmē akadēmiķis Saharovs brīdināja, ka pašreizējās vadības darbība pārbūves procesu ievelk uz daudziem gadiem. Nepieciešama attīstība evolūcijas virzienā, un vienīgais ceļš ir pārbūves radikalizācija.

Šodien PSRS Tautas deputātu kongresā tika apspriests deputātu statuss. Arī šīs debates parādīja, ka tautas sūtņu vidū pastāv nopietnas domstarpības. Neiztika arī bez incidenta, kad J. Bojārs, raksturojot deputāta V. Alkšņa darbību, pēc sēdes vadītāja domām, pieļāva nekoleģiālus izteikumus.

Un tomēr – lielā mērā pirmdien Maskava un PSRS Tautas deputātu kongress atradās zem akadēmiķa A. Saharova bēru dienas zīmes. Vakar un šodien notika atvadīšanās no pasaulē plaši pazīstama zinātnieka un humānista. 23 grādu salā vairāk nekā divus kilometrus stiepās maskaviešu un galvaspilsētas viesu dzīvā ķēde, lai atvadītos no akadēmiķa Saharova. Šodien pēcpusdienā A. Saharovs tika apbedīts Vostrekovskas kapsētā. Kā avīzē «Moskovskije novosti» raksta igauņu deputāte Marju Lauristina, ir nodzisusi zvaigzne un grūti iedomāties, kāda būs atmosfēra kongresā un sabiedrībā. Ir dzīves, kuras var izmainīt sabiedrību. Saharova dzīve bija viena no tām. Man gribas ticēt, raksta M. Lauristina, ka viņa nāve varbūt palīdzēs vēl vairāk izmainīt sabiedrību. Tāpēc, ka nāve aiznes sīkas detaļas, tā cilvēkus nostāda visdziļāko eksistenciālo jautājumu priekšā. Izvēles priekšā.

Maskavā, 18. decembrī