Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Pa ekonomiskās suverenitātes ceļu

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
[[CN19881102|]]
MĒS PAŠI — SAIMNIEKI

Lai iznāktu republikas saimnieciskais aprēķins, uzņēmumiem nevis vienkārši jāblīvējas republikas teritorijā, bet jāpelna tai nauda. Un piebildīsim, ka reāla nauda, turklāt jāpelna efektīvi, piedaloties Vissavienības darba kooperācijā. Šai gadījumā jebkura ražošana republikai sagadās ne tikai rūpes, bet arī labumu. Vienlaikus ir nepieciešams noskaidrot un realizēt visas iespējas iziet arējos tirgos, jo pagaidām valūta ir reālāka nauda nekā mūsu rubļi. Taču arī rubļus drīz nāksies skaitīt skrupulozi.

Republikas ekonomikas vadīšana ir jānostāda uz ārpusresoru pamata. Ekonomisko centru varētu izveidot no vairākām funkcionālām pārvaldēm. Tomēr,ar visu savu pievilcību, lozungs «Nost ar nozaru ministrijām!» nebūt nav viegli realizējams. Ierastie saimnieciskie sakari pa līniju «ministrija — uzņēmums» ir izveidojuši daudzus uzvedības stereotipus. Uzņēmumiem līdz patiesai ekonomiskai patstāvībai vēl ļoti tālu. Bet jau tagad rodas daudz pārliecinošu sakaru «uzņēmums — uzņēmums», kad ministriju iejaukšanās jau ir lieka. Ir iezīmējusies tendence ražotājiem un patērētājiem veidot pašiem savus koordinējošos orgānus. Nozaru ministriju atmiršanu tuvina arī valsts ražošanas apvienību izveide, kuras vienkāršāk ir nosaukt par koncerniem. Visas šis tendences ir pastāvīgi jāatbalsta.

Par republikāniskās vadīšanas galvenajiem uzdevumiem ir jākļūst strukturālajai un zinātniski tehniskajai politikai, finanšu politikai, preču pakalpojumu un kredīta republikāniskā tirgus regulēšanai, ieskaitot darbaspēka kustību, starprepublikāniskās apmaiņas, ārējās ekonomiskās darbības regulēšanai, sociālajai politikai.

Strukturālā un zinātniski tehniskā politika ir jāizveido kā programma. Programmu sastādīšanā republikai zināma pieredze jau ir. Tomēr šī darba konkrētajam rezultātam ir tikai izziņas interese. Esošo programmu galvenais trūkums ir tas, ka mērķi un uzdevumi nav sazobēti ar to sasniegšanai nepieciešamajiem līdzekļiem.

Lai tiktu skaidrībā par republikas uzņēmumu kopumu, tie noteiktā veidā jāklasificē. Ir mērķtiecīgi izdalīt trīs nozaru grupas. Pirmā — tā ir pamatgrupa, kuru veido uzņēmumi ar pārsvarā Savienības orientāciju. Šo uzņēmumu funkcionēšana republikas teritorijā nodrošina tās līdzdalību starprepublikāniskā apmaiņā, tādas produkcijas saņemšanu, kuru republikā neražojam. Nevajag iestāties pret šo grupu. Ja izejvielām mēs pieplusosim tajos saražoto solīdo vērtību un republikāniskā saimnieciskā aprēķina apstākļos panāksim tās apmaiņu pret citu republiku produkciju, tad mēs būsim vinnētāji. Problēma ir tikai mēra izjūtā, šo uzņēmumu saprātīgā daudzumā un specializācijā, to ekoloģiskajā tīrībā.

Otra grupa veidojas no uzņēmumiem, kuru galvenie saimnieciskie sakari ir republikas iekšienē. Ir jāpanāk, lai abas grupas būtu saistītas ar aktīvu apmaiņu. Jo lielāks būtu apjoms šai apmaiņai, jo vienotāka būtu republikas ekonomika. Trešajā grupā ietverti infrastruktūras objekti, kas abu iepriekšējo grupu uzņēmumiem nodrošina visus nepieciešamos nosacījumus normālai ražošanas darbībai republikas teritorijā.

Republikai ir jāsaņem savās rokās nozaru struktūras veidošana, šeit galvenais ir pareizi orientēt republikas kapitālieguldījumus un noteikt Savienības investoriem skaidrus ekonomiskos nosacījumus uzņēmumu izvietošanai republikas teritorijā. Ir iespējams arī tiešs aizliegums jebko būvēt. No otras puses, ir jārada atvieglojumi tiem, kas izvieto tādus uzņēmumus, kuri veicina republikas resursu kompleksu izmantošanu un republikāniskā tirgus piepildīšanu. Lielu efektu var dot, piemēram, nelielu uzņēmumu celtniecība uz līdzdalības pamata, kuru veto vairāki lieli paju turētāji, to skaita arī ārpus republikas esošie. Pēc Rietumu ekonomistu novērtējuma, pastāvīga aktīva ražošanas un saimnieciskā dzīve konkrētā reģionā ir iespējama tikai tad, ja nelielās firmās ir nodarbināti ne mazāk kā 10% šī reģiona darbaspēka. Pretējā gadījumā ievērojami pastiprinās stagnācijas tendence, pasliktinās investīciju klimats. Lielu sabiedrisko interesi rada jautājums: vai ir iespējams dažus bezperspektīvus uzņēmumus pārvietot uz citiem valsts rajoniem? Ja atradīsies gribētāji saņemt tādus uzņēmumus, tad — kāpēc gan ne. Bet republikai šai gadījumā nāksies apmaksāt pārvietošanas izdevumus un iekārtot darbā izbrīvētos darbiniekus. Atrast pircēju nebūt ne pirmā svaiguma iekārtām arī būs ārkārtīgi grūti. Var jau vienkārši likvidēt ražotni. Bet tad zaudētāji būs patērētāji, kuru intereses nedrīkst ignorēt, pat ja viņi atrodas ārpus republikas. Vienmēr ir jāpatur prātā, ka ar mums var izrīkoties gluži tāpat.

 

S. Dīmanis,

ekonomikas zinātņu kandidāts, LVU docents