Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Modrībā par brīvu Latviju

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Kas iespiedies atmiņā no tām janvāra karstajām dienām, kādas pārdomas, spriedumus tās izraisa?

Pēc vairāku simtu tūkstošu lielās manifestācijas Daugavmalā 13. janvārī, kur izteicām protestu pret Lietuvas otrreizēju okupāciju, paliku Vecrīgā, un tā divas nedēļas atrados sardzē pie Augstākās Padomes ēkas.

Atceros zīmīgu epizodi 18. janvārī. No Augstākās Padomes tā ap sešiem vakarā pie mūsu ugunskura pienāca kalsns, sīka auguma vīrs ap gadu četrdesmit, karakula cepurē ar nagu. Nosauca savu uzvārdu, ko lāga nesadzirdēju, piesēdās uz bluķa. Esot iebraucis no Maskavas. Vakarā ar lidmašīnu došoties atpakaļ, gribot ar mums aprunāties, jo pēc tam viņš personīgi tikšoties ar Gorbačovu. Pacienājām viņu ar tēju. Sarunās pienācēja tonis bija visai uzstājīgs, pat kategorisks, necieta iebildumus ("es jums stāstu, bet jūs — klausieties!"). Kas no viņa teiktā palicis prātā? Ka viņš esot ticies ar omoniešiem. Tie esot uzbudināti un noguruši, tiem nepieciešama atpūta, neesot normālu dzīves apstākļu. Un vēl ko izdzirdējām no maskavieša — omonieši esot pakļauti tieši Gorbačovam. Atvadoties noteica, ka viņš atgriezīšoties 20. janvārī, astoņos vakarā šepat atkal viņš būšot.

Vai šis "sūtnis" vispār ieradās, nepateikšu, bet satikties mums neiznāca. Kas viņš, to vislabāk varētu zināt Augstākajā Padomē.

Savādi, tomēr 20. janvāra vakarā notika cita "satikšanās", asiņaina un dramatiska.

Ap deviņiem vakarā no sardzes pie Augstākās Padomes barikādēm devos uz Latvijas Kara muzeju ieturēt vakariņas, lai pēc tam atgrieztos uz dežūru.

Atskanēja šāvieni no Brīvības pieminekļa puses, tad no Valdemāra ielas. Uz Iekšlietu ministriju lodes bira kā pupas kārtu kārtām, vilkdamas sarkanas un baltzilas strīpas vakara tumsā. Pēc brīža bliezieni bija dzirdami no Vaļņu ielas, tā ap viesnīcu "Rīga". Tika šauts no divu vai triju ieroču tipiem, jo atšķīrās pēc šāviena trokšņa.

Es tai laikā atrados iepretim Pulvertornim.

Sāka šaut arī no Bastejkalna. Cilvēki slēpās aiz barikādēm, mašīnām, vienu mašīnu sašāva. Taču barikādes netika pamestas, lai kā uz to cerēja sarkanie, fašistiskie pučisti. No sargposteņa pie tramvaja sliedēm atskanēja uzsauciens tiem, kas pie ugunskura: "Nesiet ievainoto!" Ievainoto, no abām pusēm pie padusēm satvēruši, balstīdami, iestiepa muzeja telpās, nosēdināja krēslā, atģērba. Smagi ievainotais bija Dagnis Ozols no Liepājas rajona. Pie Bastejkalna tiltiņa puisim bija ķerts viducī, kājās, trešā lode caur cepuri nobrāzusi galvas ādu.

Telpās tika nogādāti vēl divi ievainotie. "Tas mūsējais no ugunskura, ventspilnieks! Viegli tiki cauri — tikai sānu paskrāpēja!" Abus nogādāja uz Doma laukumu, kur atradās medpunkts.

Tad parādījās ārsts, kurš lika man sagādāt nestuves. Kad devos ārā, četri vīri telpās ienesa kādu nošauto. Tas bija Andris Slapiņš, kinooperators. Kad izmetos uz ielas, lodes svilpoja man virs galvas. Pieplaku pie sienas Torņa ielā. Uz nestuvēm no muzeja iznesa divus. Izsauktā ātrās palīdzības mašīna bija piebraukusi pie tramvaja sliedēm. Bailes neizjutu, kad no Bastejkalna lodes tika raidītas pret mums, uz muzeja pusi. Es biju kopā ar citiem; tāpat arī vīri pie barikādēm savās vietās. Un, kad esi vienots ar tautu, tas disciplinē, piedod drosmi un spēku, pārliecību, ka ar tevi nevar notikt nekas ļauns, ka lai tie, mums uzkundzēties sagribējušie, zina, kas mēs!

Pie Kara muzeja sardzē atradās ventspilnieki, ugālieši, talsinieki, no Pāvilostas. Nebija zināms, kas vēl priekšā, kas gaida mūs, kādas nelaimes piemeklēs. Tāpēc muzeja darbinieces, kuras līdz šim bija rūpējušās par ēdināšanu, ēdamtelpu sakārtoja cietušo uzņemšanai. Zem apšaudes muzejā ieskrēja kāds zēns un meitene. Esot skatījušies video un nu netiek uz mājām Strēlnieku ielā. Tika piezvanīts vecākiem, nomierināti. Abi pusaudži palika muzejā līdz rītam. Pa starpām ar videokameru un fotoaparātu grozījās kāds anglis un angliete. Muzejā arī viņi palika līdz rītam. Kara muzejā es nodežurēju līdz astoņiem rītā, jo pie Augstākās Padomes ēkas vairs nevienu nepielaida — kuru katru brīdi varot notikt uzbrukums.

21. janvāra pēcpusdienā apstaigāju Bastejkalna apkārtni. Še pulcējās satraukti ļaudis, pārrunāja nakts notikumus.

Iekšlietu ministrijas ēkas sienā ložu caurumi, ka pirksts lien iekšā. Pie koka pirms kanāla tiltiņa, kur tika noslaktēts uzņemšanas laikā kinooperators Andris Slapiņš, deg sveces, ziedu klājiens tā uz sešreiz seši metri kokam visapkārt. Aiz tiltiņa, kur nonāvēts astoņpadsmitgadīgais skolnieks Edijs Riekstiņš, arī sveces, arī ziedi. Tai vietā, kur nošauts milicijas vecākais leitnants Sergejs Konoņenko, arī sveces, turpat glāzīte, uz glāzītes — maizīte, laikam pēc ukraiņu paražām. Tepat kaut kur ir vēl Vladimira Gomanoviča, valdības apsardzes dienesta vada komandiera, nāves vieta. Pēc tautības baltkrievs. Cilvēki dažādi uztvēruši viņnakt notikušo. Ar ne visai labu vārdu piemin garīgo tēvu Alekseju Zotovu, kurš gaudies, cik tie melnajās beretēs nelaimīgi, ka viņiem esot jābrauc cauri Vecrīgai, bet tās barikādes traucē... Runā par uzbrucēju skaitu. It kā ap 300. Taču, pēc man pazīstama milicijas darbinieka ziņām, to omoniešu pavisam 120, nakts operācijā piedalījās it kā 82, tad kas tie pārējie?

Šajās divās janvāra nedēļās izjutu savas tautas kopsajūtu, brīvo, nepakļāvīgo garu, gribu un atsaucību. Tā bija debesu sūtība, ka šajās dienās pieturējās silts laiks, bija atkāpusies bargā ziema. No visas sirds jāpateic paldies tiem krietnajiem vīriem, kas 13. janvāra naktī pēc tautas lielās manifestācijas Daugavmalā cēla barikādes Vecrīgā: tika metinātas sliedes, ritināti dzeloņstiepļu ruļļi, vesti akmeņi, smilšu maisu, malkas kravas... Ja tas savulaik nebūtu veikts, ja nebūtu Lietuvas mācības, tad diez vai radio, televīzija, telegrāfs, arī valdība būtu mūsu. Barikādes saliedēja vienotībā un apņēmībā strādniekus un zemniekus, inteliģenci un kalpotājus, jaunus un vecus, dažādas tautības cilvēkus. Īpaši jāuzsver lauku ļaužu atsaucība, viņu atbalsts. Pat simtiem kilometru tie bija mērojuši uz Rīgas aizstāvību. Taču arī uz vietām palika modri sargi. Kāds skolotājs no Kuldīgas man pastāstīja, ka viņu otra maiņa, cilvēku ap 200, apsargājot Kuldīgas radio. Arī tur nepieciešama modrība.

Neskatoties uz tikko trīskārt un pieckārt paceltajām cenām pārtikas produktiem, cilvēki mūsu galdiem pienesa to labāko, pat to, kas pašiem tik uz taloniem dabūjams. Aizkustināja Sv. Marijas Magdalēnas draudzes prāvesta Izidora Upenieka rūpes par valdības sargiem, kad mums pienesa katlu ar siltiem cīsiņiem. Baznīcas priekštelpā atradās galdi cilvēku ēdināšanai, dziļāk pie altāra varēja nodoties lūgšanām. Jāpiebilst, ka par Latviju aizlūdza dažādu konfesiju baznīcās un lūgšanu namos. i

Cik cilvēku bija uz barikādēm vienlaikus un cik piedalījās pavisam? Cik pabalstīja, paši nebūdami notikumu vietās? Nē, ne ekstrēmistu saujiņa, kā partokrāti mūs iztēlo, bet miljons un simti tūkstoši atradās modrībā par brīvu Latviju!