Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Savu tautu un zemi ieraudzīt

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Nāk tuvāk dienas, kad pirms desmit gadiem janvārī mūsu tautas vēsturē radās jēdziens "barikāžu laiks". Un es nolemju iztaujāt savas skolas skolotāju, to dienu dalībnieku Māri Kramu.

Kā uztvērāt notikumus Lietuvā, kuri televīzijas pārraidēs izskatījās tik traģiski?

Skatos televīzijas raidījumu — satrauc skati Lietuvas ielās. Traka tanku un bruņumašīnu rēkoņa, kliedzieni, satraukums. Un tad no sitieniem krīt cilvēki, bet dzīvie stāv ar uzvaras zīmē saliktiem pirkstiem. Un viņu sejās lasāma nepadošanās, apņēmība, ja vērīgāk ielūkojas — pārliecība un ticība pastāvēt lielā pārspēka priekšā. Tad pēkšņi nez no kurienes uzrodas — grūti šodien vienā vārdā nosaukt — kā bailes, kā nelaimes nojautas. Mēs taču esam tepat, tik tuvu Lietuvai, kaimiņos. Arī mūsu zemē vēl kāras rokas sniedzas pēc varas un valdīšanas.

Vai Lietuvas tautas varonīgā un pašaizliedzīgā pastāvēšana bruņota pārspēka priekšā nelika padomāt, kā tas būtu, ja arī pie mums kaut kas tāds atgadītos?

Es nevaru teikt, ka jau tad es biju droši pārliecināts — ja vajadzētu, es arī stāvētu bezbailīgas tautas rindās. Bet kaut kur zemapziņā pavīdēja doma — kā būtu tad? Es nedevu sev apzinātu atbildi — jā, es stātos pretī savas tautas nīdējiem un tankiem. Taču augtin auga pārliecība — tikai kopā ar savējiem! Lietuvas notikumi gan viesa briesmu izjūtu. Tur taču nāve gāja līdzās dzīvajiem, bet reizē arī it kā tas bija izaicinājums — lūk, tagad tava reize savai Dzimtenei apliecināt savu uzticību, savu piederību, savu rūpi par viņas likteni.

Es klausos un domāju — esmu tikai desmitās klases skolniece. Gandrīz nekad neesmu sev iedomājusies uzdot šādu jautājumu. Jūtos šodienas dzīvē droša, ka nekas tāds negadīsies. Bet tad vakar televīzijas pārraidē redzu čečenu tautas ciešanas un reizē neiedomājamu savas arī pavisam mazās tēvzemītes varonīgo mīlestību. Bet es vēl nevaru rast sevī atbildi — cik svērtu mana drosme un pienākums pret savu zemi un tautu.

Vecpiebaldzēni izlēma doties uz Rīgu. Kā notika šis brauciens?

Vecpiebalgas nodaļai tika uzdots apsargāt Ministru Padomes ēkas daļu pie Kirova ielas blakus kinoteātriem "Rīga" un "Spartaks". Devāmies uz Rīgu pievienoties tiem brašajiem tautas aizstāvjiem, kuri tur jau atradās pāris dienas. Es iepriekš sapratu, uz ko eju. Lielas pārdomas bija par atbildību. Tomēr izlēmu — arī būt tur ir atbildība par savu rītdienu. Vecpiebaldzēni ieradās Rīgā, zinot, kas viņus var sagaidīt un ko viņi grib. Es devos pēc paša gribas, jo vienkārši nespēju palikt malā. Gribēju būt daļiņa no latviešu tautas drosmīgajiem ļaudīm un palīdzēt savai valstij. Neviens jau īpaši negāja klāt un neaicināja.

Jūs tad bijāt turpat desmit gadus jaunāks. Vai šodienas lēmums atšķirtos?

Varbūt tas bija vēl jaunības nemiers, kas, skolā strādājot, tik ātri neizsīkst, varbūt sevis pārbaude un apliecināšana — varu uzdrīkstēties, varu stāvēt blakus drosmīgajiem un garā stiprākajiem. Grūti šodien noformulēt savas toreizējās izjūtas, bet zinu un atceros — šaubīšanās starp "jā" un "nē" ceļā uz Rīgu nebija. Laikam daudzi latviešu karavīri tā savā laikā ar dziesmu "Div' dūjiņas gaisā skrēja" vai "Paliec sveika, baltā bērzu birze" devās cīņu gaitās, nemaz ilgi neprātodami, kā būs, kā nebūs. Es arī neprātoju nekādas īpašas domas.

Vai kādas izjūtas, pārdomas no tā laika aizķērušās atmiņā?

Uz vietas Rīgā bija savādi. Īpaši vakaros, naktīs — likās, kaut kas tikai nojaušams, nesaredzams, nedzirdams, bet biedējošs stāv tev blakus, aizmugurē, klīst pa ēkām, starp Vecrīgas namiem. Bet īstu baiļu nav. Pastaigājoties aizgāju līdz Sporta akadēmijai, kur agrāk biju mācījies. Satiku daudzus paziņas no iepriekšējiem akadēmijas gadiem un studējošos, arī savus pasniedzējus. Tā ir kopības izjūta, ka mani pasniedzēji nav palikuši malā, bet ir kopā ar drošākajiem un vīrišķīgākajiem. Tas bija saviļņojoši — izjust tā laika elpu un to, ka tagad atkal visi esam kopā.

Vai radās baiļu izjūtas?

Bija brīži, kad visus vienoja kopīga dziesma, bet bija arī pārdomu mirkļi. Atceros, apkārt ir neparastums, jo deg ugunskuri, skan jautras asprātības, pa brīžam senās, mīļās latviešu karavīru dziesmas. Un plecs pie pleca savējie — mana tauta, ko ikdienā neesmu pamanījis. Cik vienoti, cik dāsni roka rokai pasniedz karstas tējas glāzi, maizītes riecienu, neviens te nav svešs, kaut gan redzu tos pirmo reizi. Neviens te nav nedraudzīgs, skops vai skaudīgs, kā to apgalvo par latviešiem. Nē, pavisam, pavisam citādu es ieraugu savu tautu, savas zemes ļaudis. Un man liekas, ka it kā es pats attālinos no ikdienībā pierastā — atbildēt un rūpēties tikai par sevi. Es vēl šodien atceros to sajūtu — ieaugt kopībā, ieaugt vienotā saimē ar svešiem, bet reizē tik savējiem, sajust svešas rokas pieskārienu kā sen pazīstamu.

Vai kaut kas jūsu attieksmē pret dzīvi, ikdienu mainījās?

Varbūt tieši te es tā īsti izjutu, kā silda kopīgs ugunskurs drēgnā naktī, kurts vairāk drosmei un draudzībai, varbūt te pirmo reizi sāku apzināties īsto savas zemes spēku — to vienoto lielo, lielo ļaužu saimi, kad tā nostājas plecu pie pleca par tik vienkāršiem, bet cēliem mērķiem — neatkarību, pastāvēšanu, brīvību, savu zemi un savu valsti. Te es pirmo reizi mūžā tā īsti apjautu, ka vienīgi tas zvaigžņoto debesu jums, kas apskauj manu mazo Latviju, mūžam paliks dārgs manā sirdī, ka šī ir vienīgā zeme zem šīm debesīm, ko es turu par savu. Un kas tā īsti lai pasaka, kad jaunietis kļūst par vīru tādā valstiskā nozīmē. Mani bija audzinājusi padomju iekārta ar gluži teorētiski iemācītu Dzimtenes mīlestību. Bet tagad es pats nonācu pie atziņas — starp vairākām vērtībām cilvēkam viena ir un paliks. Šī savas tautas, zemes, dzīvesvietas vērtība, tās pastāvēšana un drošība. Barikāžu atceres dienās degs ugunskuri ne tikai piemiņas vietās. Degs arī atmiņu ugunskuri. Šajos pārdomu brīžos man gribas piesaukt mūsu laikabiedrus, barikāžu dienu varoņus — kinooperatorus Gvido Zvaigzni, Andri Slapiņu, Juri Podnieku grāmatā "Triju zvaigžņu atspīdums". Ielūkoties un turēt to savā tuvumā. Vai ir kāds, kas iekšēji pasaka Bastejkalnā paldies? Ārēji jā, bet iekšēji? Viņi gāja savu ceļu, un tā bija viņu lielākā drošsirdība. Man gribas pakavēties pie pārdomām — cik ir to, kam vēl sāp Latvijas liktenis? Tā dzejiski teikšu: "Latvija, lai tava šodiena atmiņu zvaigznājā spīd!"

Un arī mūs, jauno paaudzi, apņem spēja uzdrīkstēties un nojausma par to, cik liela vara pieder domai un ticībai — nosargāt Neatkarību 18. novembra Latvijā! Es esmu pārliecināta tāpat kā rakstniece Anda Līce, kad viņa saka: "Ir tie, kam vēl sāp." Un es domāju tāpat.

Kā šodienu vērtējat?

Mani uztrauc šis laiks, šis tirgus attiecību laiks, kad sevi tik dzelžaini reizēm piesaka viduvējība. Šobrīd daudzi iegūto neatkarību izmanto nelietīgi, tāpēc barikāžu dienas ir tās, kas mūsu laikabiedriem liek meklēt dzīvē īstās vērtības. Gan darbos, gan domās un ceļā iet uz lielākiem mērķiem. Jo vairāk mēs būsim iepazinuši savas valsts vēsturi, jo vairāk mēs noticēsim savam laikam, un stiprāka būs mūsu pārliecība par barikāžu dienu varonību, lielāku piepildījumu gūs dzejnieka Kārļa Skalbes pareģojums: "Šie krietnie milži vēl dzīvo mūsu tautā." Manā un tavā Latvijā. Ja lielāku pašcieņu iegūsim citu tautu vidū, saredzēsim to īpaši sevī.

Jā, arī es pati sevī atklāju, ka, tuvāk iepazīstot trešās Atmodas barikāžu dienu varoņu likteņus, tuvāks kļūst arī savas Dzimtenes liktenis. Tad atceros lasītos K. Skalbes vārdus: "Mums vajag vēlēties neko mazāk kā Latviju." Tātad tādi notikumi mūs ietekmē.

Barikāžu dienu varoņi ir un būs nākamo paaudžu kareivjiem stiprinošs un iedvesmojošs piemērs, kā kļūt par cilvēku ar savu pārliecību. Būtu labi, ja ikdienā mūs pavadītu galvenā doma — par Latvijas brīvību. Vēl skolotājs piemetina: "Gribu novēlēt, lai barikāžu dienas jauniešiem kļūst par paraugu spējai izturēt pārbaudījumus un mākai palikt uzticīgiem savām idejām. Lai tās liek pārdomāt, vai mēs dzirdam Latvijas gaviles, ciešanas, palīgā saucienus, lūgšanas." Skolotāja teiktais man liek domāt, ticēt, būt pārliecinātai par savu gaitu, neatkarības ceļu ejot, un novēlēt: "Mans laikabiedr, ieklausies arī tu barikāžu dienu dalībnieku atmiņās, stāstījumā un atziņās!"

Turpina atcerēties skolotājs Māris:

Tur, Vecrīgas naktīs, es pirmo reizi mūžā sāku tā īsti izprast, ka tikai viena vieta šajā pasaulē tev, cilvēk, ir atvēlēta — tā ir tava tēvutēvu zeme ar tās laukiem un cilvēkiem, ar tās pilsētām un gabaliņu zvaigžņotās debess no lielā Visuma. Un tikai te, savā zemē, tu to izjūti kā savu vienīgo, sev piederošo, sargājamo, kopjamo un saudzējamo.

Ar pavisam citādu atbildības izjūtu pret saviem tuviniekiem, pret citiem cilvēkiem, pret savu tautu atgriežos no šīm barikādēm tālā janvāra naktīs.


Un man, klausoties skolotāja Māra stāstījumā, pašai arvien vairāk sāk likties, ka arī es piederu šai mazajai tautiņai un mazajam zemes gabaliņam Baltijas jūras krastā. Vairs tā vecā tantiņa, kurai grūti pāriet automašīnu pārpildīto ielu, man nav kaut kas abstrakts, nē, viņa ir manas vienīgās zemes cilvēks, tātad — savējais. Un manī mostas līdzjūtība pret viņu. Un tā netālā, mežu apjoztā piekalnīte, par kuru zinu tikai to, ka tā ir Latvijas zeme, manī rada neparastāku sajūtu un savu attieksmi pret to — tā ir manas tēvuzemes daļa, tātad saudzējama, kopjama un, ja vajadzēs, aizstāvama.

Sapratu, ka nekur uz lielās zemeslodes nejutīšos līdztiesīga tiem cilvēkiem, kā tikai te, savā zemē, varu būt es pati kopā ar to daļu debess, kas arī man ir virs galvas, kopā ar to daļu notikumu, kas risinājās toreiz un risinās šodien, ka tikai un vienīgi savai tautai piederīgs cilvēks var būt stiprs un drošs ar savu tautasdziesmu, ar savām tradīcijām, ar savu mātes valodu un tēvutēvu nosargātajiem pakalniem un ielejām.

Paldies, skolotāj, ka Tu rīkojies drosmīgi toreiz, pats vēl īsti nebūdams drošs. Paldies, skolotāj, ka Tu pastāstīji, kā cilvēkā izaug zeme un debesis, kā viņš tās sāk saukt par savām un iemīlēt — lēnām, bet uz mūžu.