Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Mīlestība Rīgā un Liepājā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Jānis Kuplais, Liepājas teātra aktieris
Pierakstījusi M. Vītola

1991. gada 13. janvāra vakarā biju mājās, skatījos televizoru, tur visu laiku pārraides, aicinājumi: "Brauciet uz Rīgu, brauciet uz Rīgu, Rīgas aizstāvju šausmīgi maz!" Ap pusdesmitiem vakarā atskan zvans. Andris Ozols no "Baltijas" zvana, saka: "Sveiks, Janka! Tu esi mājās? Vajadzētu tā kā braukt uz Rīgu!" Es: "Bet dullais! Tagad jau Rīgā nevar nokļūt!" Viņš: "Mierīgi! Vienpadsmitos trīsdesmit pie Novatoru kluba būs mašīna." Ieliku sviestmaizītes somiņā, aizgāju. Un tur jau bija Liepājas municipālās policijas vīri, kas vēl bija palikuši pilsētā, — viņu organizēšanās notika ātrāk, vairums jau atradās Rīgā. Pie kluba stāvēja vīru pulciņš — Omārs Jansons, Modris Ozoliņš, visus neatceros.

Nu tā mēs braucam visi uz Rīgu. Pa ceļam skan radio, tie paši aicinājumi visu laiku. Jo tuvāk Rīgai, jo vairāk uz šosejas parādās smagās mašīnas, piekrautas ar malku, lielie traktori ar granti, bluķiem. Mēs tikai rādām uzvaras zīmi. Iebraucam īsi pēc trijiem, noliekam mašīnu pie Latvijas Bankas, ejam uz Vecrīgas pusi. Mārstaļu ielas galā pretī arsenālam jau deg pirmais ugunskurs. Mēs turpat arī paliekam.

Kāds aizgāja pieteikties, ka esam ieradušies. Mūs instruēja, kur būs jāstāv, darīja zināmu, ka Augstākās Padomes galveno ieeju sargā Liepājas municipāļi. Mēs ar vīriem momentā iepazināmies, nodibinājām kontaktus un palikām kopā. Apstaigājām Vecrīgu, ugunskuri bija sakurti arī pie Mazās Ģildes, visur pilns ar cilvēkiem. Aizgājām vēl līdz Ministru Padomei. Tā bija nobloķēta ar trolejbusiem, bija arī pāris mašīnas ar baļķiem.

Pirmā nakts pagāja tādā mazā eiforijā, jo visi jau jutās šausmīgi vareni, visi strādāja, lielās tumbas izliktas ārā, radio cauru nakti skan, ziņo, kas ieradušies. Sēžam pie ugunskura. Pēkšņi parādās četri miliči. Ko tie te meklē? Bet tādi jauni puisīši tīrā latviešu valodā paziņo: "Mēs nupat kā pamukām no Milicijas skolas! Mums tur nepatika. Mēs atnācām sargāt barikādes!" Un tad viņi piesēdās turpat klāt. Dzērām tēju. Blakus Doma baznīcā visu nakti dievkalpojumi, priekštelpā sanitārais punkts. Jauni puikas ar sanitāru lentēm ap roku guļ turpat nestuvēs. Rīts sākas ar "Dievs, svēti Latviju". Tā bija tāda brīnišķīga noskaņa! Pēkšņi trauksme: "Tanki nāk!" Kā izrādījās vēlāk, tā bija mācību trauksme, lai pārbaudītu gatavību. Un tas bija vienreizējs skats, kad katrs izskrēja ārā, nostājās savā vietā, turpat arī sievas. Neviens projām neiet, visi stāv tādā aplī ap Augstākās Padomes ieeju. Tur bija arī kāds mākslinieks ar gleznas līsti — kādā angļu mierā viņš tur stāvēja! Laikam doma viņam bija tāda — kad nāks, ja nāks, tad sitīs! Kokā, dēlīti starp zariem uzlicis, sēž puika un kūļā kājas, arī gaida — būs, nebūs, puikam šausmīgi interesanti. Pretī Augstākās Padomes namam rūpīgi no bruģa bija izņemti akmeņi. Virs ieejas augšā sakāpuši studenti, sakrāmējuši augšā tos akmeņus. Ja kāds skries namā iekšā — metīs akmeņus virsū. Kad bija trauksme, no augšas atskanēja: "Ei, puikas, pamūk tikai laikus malā, ka netrāpām savējiem!"

Jau ar otro dienu cilvēki Rīgā sāka bruņoties. Oficiāli tas katrā gadījumā noteikti nebija, un tomēr. Un tie vīri arī, man šķiet, Liepājas municipālie... Atceros, blakus telpā kaut kas čīkst. Nevar saprast, kas. Pēc tam atklājās, ka tai laikā vīri zāģēja armatūras stieņus. Nu vismaz kaut kas, ja kas notiek! Tiesa, nedod dievs kādam provokatoram uzzināt, ka vīri uz barikādēm ir bruņoti. Tas varētu atsaukties šausmīgi sāpīgi. Un, lūk, kad vīri skrēja no tās komisiju mājas ārā, nevarēja saprast, kāpēc tādi papīri rokās. Vēlāk atklājās, ka tur ietīti sitamie. Mans dēls bija televīzijā ar Tehniskās Universitātes studentiem. Viens lauku vīrs gulējis ādas kažociņā, tas noslīdējis — apakšā vācu laika kaulu zāģis. Šie apstājas, viens iesit tam dunku, tas paver acis, skatās — savējie, apsedz un guļ tālāk.

Cilvēku noskaņa bija īpaša. Neviens par bailēm nerunāja, nebija nobijies, visi tik mundri, ka pie ugunskuriem anekdotes vien stāstīja, viens otru nesa cauri. "Pārkaļķotu" ģīmi nevienu neredzēju, visi bija gaiši. Iekšēja apziņa, ka briesmas ir, ka tās ir reālas, bija visiem. Bet, ka kāds būtu pārnopietnu ģīmi kaut kur sēdējis! Nu bija tas velliņš iekšā! Tā bija lietas būtība, un humors bija nepārtraukti. Tā kopības sajūta uz to arī balstījās, ka visu laiku viens otru bakstīja. Vīri cits citu apcēla, pat tie, kas stāvēja pie tiltiem, kad OMON brauca, kad šāva riepas. Šim, sak, vardes acis bijušas, tam atkal sērkociņu kastīte kabatā grabējusi... Tā bija kolosāla vitalitāte. Skaista vienotības apziņa — biežāk tādus brīžus, tikai nedod dievs caur tādiem kreņķiem.

Tas jau viss aizgāja, tā lieta kļuva nopietni organizēta, jo bija nopietns atbalsts. Bet, ja būtu saskrējuši Rīgā tāpat, bez atbalsta, nebūtu nekādas jēgas. Pateicoties tam, Rīga laikam izglābās, Latvija izglabās. Kam bija jāsaprot, saprata, ka tas nebija pa jokam. Nebija pat problēmu, ja kaut ko vajadzēja, tad piezvana kaut kur — un tas ir. Tur nebija jārēķina, kur es dabūšu, cik tas maksās. Vienkārši vajag! Tā arī teica, jāved uz barikādēm, barikāžu večiem. Protams, arī sievām. Tas vienkārši bija tāds jēdziens — barikāžu vīri, barikāžu veči, mūsējie. Galvenais jau pēc visa šitā — nemēģināt visu salikt pa plauktiņiem. Tur nekas labs nesanāks. Tas zaudē jēgu, kad mēģina visu sistematizēt. Kas tad tur notika? To vajag būvēt no dzīvo aculiecinieku reālām ainām, tās arī stāstīs par to. Jo te cilvēks ieradās kā indivīds, tā nebija armija.

Klīstot pa Vecrīgu, apsēdos Daugavmalā pie viena ugunskura, mēs humora pēc apmainījāmies ar adresēm. Visi zēni no Kurzemes puses. Pirms diviem vai trijiem gadiem mani sameklēja, mēs satikāmies — tie, kuri tajā vakarā sēdēja pie ugunskura. Tas bija fantastiski! Mēs bijām deviņi vīri pie ugunskura — un visi deviņi arī satikāmies.

No detaļām vēl prātā palikusi tā kolosālā atsaucība, kā cilvēki nesa ēdienu. Pirmajā dienā viens lauku vīrs atbrauca, ar kannām piekrāvis pilnu piekabi ar siltu pienu. Atbraucis pabarot. Tad viens vecs vīrs atnāca ar lielā traukā iestādītu ziedošu ceriņu. Viņam laikam bija tāda sajūta, ka jāatnāk pie cilvēkiem ar kaut ko labu un skaistu.

Tad satiku vienu liepājnieku: "Kas ir, Jāni, šaujam uz Liepāju pēc siltām apakšbiksēm? Te laikam būs jāziemo!" Un es iekāpu mašīnā, braucu arī. Un trāpīju uz lielisku momentu. Tai pašā laikā Liepāja arī organizējās. Bija iecerēts atbalsta mītiņš lietuviešiem sakarā ar šaudīšanos pie leišu televīzijas. Es ierados kā no gaisa nokritis, mani momentāni iesaistīja pasākumā. Cilvēki nāca un lika sveces leišu upuriem. Vakarā pie domes bija arī dievkalpojums.

Liepājā brieda interfrontes mītiņš. Un tad mēs to ieliņu, kas uz Čakstes laukumu veda, aizbarikādējām ar mašīnām. Viņi bija iecerējuši ar plakātiem iet uz domes ēku, bet iela bija ciet. Tā gaisotne pamazām sabiezēja — Liepāja taču pilna ar armiju. Tad nodibinājās barikāžu štābs. Galvenie koordinatori bija Sandra Šēniņa un Imants Aizkalns — pa visām iestādēm organizēja cilvēkus, darba vietās notika sapulces, turpat kārtoja dežūras. Ugunskuri bija pie domes, pie laikraksta "Kurzemes Vārds" redakcijas un pie televīzijas. Par centru, dabiski, kļuva Tautas fronte. Cilvēki nesa smēķus, ābolus, cukuru, kafiju, tēju. Kaut kur paklīda doma, ka vajag sērkociņus. Sāka sērkociņus nest. Ak, Dievs! "Baltija" atvedusi jau kādas sešas kastes. Tauta nesa sērkociņus, lai ir vīriem, ar ko kurināt ugunskurus un piesmēķēt. Tantiņas, vecas, nopirkušas tās desmit kārbiņas, trīcošām rokām nes — apziņā, ka viņas arī palīdz. Man mājā arī piezvana vakarā cilvēki, kaut kādi laucinieki dabūjuši telefonu: "Mēs iebraucām no laukiem, kur var nodot pārtiku?" Atveda uz mājām karstas desas, es, acis pārgriezis, nesu uz Tautas fronti nolikt. Tad, kad veči atkal brauca, tad salādēja. Šie bļauj — mēs esam šitā paēduši, nevajag. Tautas mīlestība gāja pāri pār visām kantēm.

Tepat arī dažādi aģitācijas darbi notika. Tas viss ar katru grupu, kas brauca uz Rīgu, tika sūtīts līdzi. Liepājā man arī sanāca tas lielākais darbiņš. Grupu formēšana, sūtīšana uz Rīgu, kā armijā saka — otrais ešelons. Es pats pāris reizes Liepājas translācijā ar dažādām runiņām uzstājos. Ne jau nu kaut kādas tribīnes runas, bet ar tautu runāt vajadzēja. Tad notika Tautas frontes dokumentu evakuācija, visi rotaprinti un kserofaksi tika aizvākti uz klusu vietu (starp citu, teātra ēkā). Tas nevienam netika ziņots, vienkārši sarunājām, ka 3–4 cilvēki mani pasauc. Nu, liela konspirācija! Aparatūru pārvedām un bijām gatavi jebkurā brīdī drukāt proklamācijas un visu, ko vajadzētu, ja nu gadījumā notiek ļaunākais. Tā nu tā dzīvīte ripoja!

Es stāvēju pie domes nama, jo tur Liepājas teātris divas vai trīs naktis paņēma dežūrās. Bija tāds gadījums. Atbrauc viens laucinieks, ar traktoru, piekabināta vircas muca klāt. Šim prasa: "Ko tu darīsi?" Viņš saka: "Nāks virsū — es šļākšu!" Vīrelis visā nopietnībā! Viņam nav bail, ka viņam nav nekā, viņš atbrauc ar mucu — es te stāvu, sitiet mani nost, bet es te stāvu!

Un tad izdomāja teātri neslēgt, un piecas dienas mēs braukājām ar izrādēm apkārt. Citi brauca uz barikādēm, un mēs braucām ar izrādēm. Tā arī bija tāda ļoti īpaša kontaktēšanās, jo zālē sēdēja sievietes, vecas māmiņas un bērni — vīriešu jau zālē nebija.

Ja padomāju par manu līdzdalību, tad, godīgi sakot, konkrēti savu vietu noteikt ir ļoti grūti. Toreiz bija tā — ko vajadzēja, to darīja! Un tāpat Tautas fronte toreiz. Kurš gan nebija Tautas frontē, kuram tai laikā nebija Tautas frontes kartiņa? Braucot uz Rīgu, mēs nebraucām sargāt kaut kādu konkrētu valdību. Protams, tā bija mūsu valdība, bet brauca jau tās pašas Latvijas dēļ. Kad tagad viens otrs saka — es otrreiz uz barikādēm nebrauktu, man tā vien gribas iesaukties: Cilvēki mīļie! Nebrauktu jau valdību sargāt, brauktu Latviju sargāt! Tas jēdziens ir plašāks. Var jau būt nesaskaņas ar augstākstāvošām instancēm, bet tas jau neizslēdz tavu attieksmi pret tavu Dzimteni, tavu tēvu zemi. Tāpēc brauktu tie tūkstoši, kas toreiz brauca, brauktu arī tagad.

 

Pierakstījusi  M. Vītola