Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Par valstu nacionālo suverenitāti

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Pašlaik mītiņos un neformālajā presē mūsu republikā reizēm tiek izteikta vēlme par Lietuvas izstāšanos no PSRS un par tās pilnīgu nacionālo neatkarību. Var rasties jautājums, kā šīs vēlmes saskan ar gadsimta uzdevumu, ar pašreizējo stāvokli pasaulē un ar pašas lietuviešu tautas interesēm?

Tādēļ lietderīgi, manuprāt, ir iepazīties ar pazīstamā itāļu ekonomista, sabiedriskā darbinieka un biznesmeņa A. Pečei (1908—1984), slavenā «Romas kluba» dibinātāja un ilggadējā prezidenta domām, kas izklāstītas viņa grāmatā «Cilvēciskās īpašības» (Oksforda, 1977. g.; tulkojums krievu valodā 1980., atkārtots izdevums 1985., izdevniecība «Progress»). Lūk, īss viņa pamattēžu pārskats par valstu nacionālo suverenitāti nodaļā «No suverenitātes uz asociāciju» (254.-272. lpp.).

Līdzās tādām lielvalstīm kā Ķīna, Indija, ASV un PSRS eksistē daudz vidēju, mazu un pavisam mazu valstu. Tās visas augstākā mērā ir egocentriskas un ārkārtīgi jūtīgi attiecas pret savas suverenitātes prerogatīvām. Kaut arī ir jāteic, ka vairākumam nosacīti mazu un vāju valstu suverenitāte paliek zināmā mērā nomināla. Lielvalstu un varenu korporāciju priekšā mazo valstu stāvoklis ir diezgan bezcerīgs.

Tas apstāklis, ka lielākais cilvēku vairums turpina neatlaidīgi aizstāvēt nacionālo suverenitāti, manuprāt, nepierāda tās lietderību. Gluži otrādi — patlaban globālas cilvēkimpērijas gadsimtā tas rada galveno šķērsli cilvēces glābšanas ceļā. Tagad, kad eksistē sadrumstalotība, mūs nomācošo globālo problēmu saprātīgs atrisinājums ir pilnīgi neiespējams. Bet, ja gribam izdzīvot, ir nepieciešams tās risināt. Tās nomāc visu cilvēci, un atsevišķas valstis vien tās nevar atrisināt. Tagad pakāpeniski nobriest un iegūst reālu veidu ideja par nepieciešamību atteikties no valsts nacionālās suverenitātes principa. Ar to arī ir saistīts nepārtrauktais dažādo sabiedrisko organizāciju skaitliskais pieaugums, kas pētī un mēģina atrisināt pēc sarežģītības pakāpes bezprecedentās mūslaiku problēmas. Arvien skaļāka un nepielūdzamāka kļūst tautas balss. Tā ir mūsu slimās sabiedrības savdabīga aizsardzības reakcija pret saindēto suverenitāti, nacionālismu, nekulturālismu, egoismu, tuvredzību, birokrātismu. Cilvēcei ir jātiek vaļā no lamatām, kurās nacionālā suverenitāte ir tās ēsma. Tieši tā traucē cilvēcei pilnībā apzināties savstarpējās atkarības loģiku. Savstarpējās atkarības koncepcija ir tieši pretstatā suverenitātes principam.

Kāda tad ir izeja? Neatkarīgi suverēnām republikām neizbēgami nāksies apvienoties reģionos — savienībās, federācijās, koalīcijās, asociācijās, «savienotajās valstīs» (jau redzam, kā apvienojas Latīņamerikas zemes, arābu valstis, Āfrikas republikas, pat Rietumeiropa). Katras šo reģionu valsts nākotne ir cieši saistīta ar visa reģiona likteni un ir atkarīga no tās spējas kopīgi sadarboties, neraugoties uz tās nacionāli atdalošām robežām.

1957. gadā tika ielikti reāli pamati tagadējai Eiropas ekonomiskai asociācijai. Ievērības cienīgs ir fakts, ka tad Rietumeiropas valstu lielum lielais vairums bija pilnīgi gatavs integrēt ekonomikā, uzskatot to kā priekšspēli tālākam politiskajam apvienojumam. Bet tā kā nebija stipras vienotas vadības, tā kā atdzima nacionālisms un arī politisko aprindu pārstāvju atriebības, šauri egoistisku interešu un rīcības dēļ šī loģiski neizbēgamā attīstība tika izjaukta un apstādināta. Tagad jau var sacīt, ka atslēga šī ārkārtīgi svarīgā uzdevuma realizēšanai ir atrasta un pati lietu loģika piespiež Eiropu apvienoties. Pašlaik lielākā daļa eiropiešu noskaņojas tieši šādā virzienā.

Tādas ir A. Pečei domas. Ir jāatzīmē, ka viņa tēzi par mazo vājo valstu suverenitātes nominalitāti ir pilnībā apstiprinājusi Lietuvas nacionālās suverenitātes (tā tika iegūta 1918. g.) vēsture. Jau pašā sākumā spēcīgākā panu Polija atņēma galvaspilsētu Viļņu un trešo daļu no Lietuvas teritorijas.

Bet turpmāk neatkarīgā Lietuva pilnībā bija atkarīga no Rietumeiropas valstu kaprīzēm, tās lauksaimniecības produktu importētājām. Lūk, mazs, gandrīz anekdotisks sīkums. Trīsdesmito gadu vidū Lietuva ar kaut ko neiztapa Lielbritānijas impērijai, un tā atteicās iepirkt savu pasūtījumu — miljonu zosu. Nācās saviem valsts kalpotājiem uzlikt par pienākumu izpirkt no zemniekiem šīs zosis pēc normas par vienu kategoriju «rangu tabulā» — vienu zosi. Un šo rindu autora — 12. kategorijas kalpotāja — ģimene bija spiesta apēst veselu duci lordiem nepatīkamo zosu.

Bet pēc tam Polija piespieda aplaupīto Lietuvu uzsākt diplomātiskas attiecības — šo ultimātu nācās pieņemt pat neiepīkstoties, jo karaspēks, kas bija koncentrējies pie robežas, bija pārliecinošs arguments. Nākošo ultimātu uzstādīja Hitlers — atdot «senseno vācu» Klaipēdu. Un tā Lietuva palika ne tikai bez galvaspilsētas, bet arī bez jūras ostas. Lūk, tāda bija tās suverenitāte — nominālā.

«Romas kluba» bijušā prezidenta idejas jau sāk īstenoties dzīvē: eiropieši, arābi, nēģeri, Latīņamerikas iedzīvotāji tiecas apvienoties savos reģionos. Bet Lietuvai izstāties no PSRS būtu jēga tikai tajā gadījumā, ja tā pievienotos Eiropas federācijai.

 

STEPONS STUĻGINSKIS

(No avīzes «Sovetskaja Ļitva»)

(Nobeigums nākamajā numurā.)