Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Nikolajs Vorokuta. Runa LTF 1. kongresā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Cienījamie delegāti un domubiedri, draugi un tautieši! Man ir tas gods šajā forumā pārstāvēt Latgali, precīzāk — Daugavpili. Pirms manis uzstājās daudzi oratori, bet, manuprāt, viņu runas galvenokārt balstījās uz emocijām. Ļoti maz konkrētības. Es kā strādnieks un kā strādnieku pārstāvis runāšu viņu vārdā. Vispirms par ražošanu. Rūpniecība ir tā sfēra, tā nozare, kas ir jebkuras valsts kodols. Ja tā būs attīstīta, ja tā būs pietiekami augstā līmenī, tad par visu citu runāt būs viegli un brīvi, varēs pat dziedāt un deklamēt. Bet kamēr tā nav, mums jāatjauno šīs grūtās, tieši grūtās un cēlās, strādnieku profesijas prestižs. Mums jāstrādā kopā ar strādnieku šķiru, jo vēsture jau pierādījusi, ka inteliģence viena pati, bez kontakta un sadarbības ar strādniecību, nav spējusi realizēt nevienu revolūciju. Vienlaikus arī strādniecība nevar pastāvēt bez inteliģences. Tāpēc pamēģināsim šo grūto nastu nest kopā. (Aplausi.)

Es mēģināšu runāt par to, par ko vēl netika runāts, tas ir grūti, bet nepieciešami. Rūpnīcās praktiski nav arodbiedrību. Es, iespējams, dzirdēšu iebildumus, bet arodbiedrības — tajā nozīmē, kādas mums nepieciešamas — mums nav. Mūsu Tautas frontes uzdevums ir restaurēt arodbiedrības, restaurēt pa īstam. (Aplausi.) Kā to izdarīt? Pirmkārt, tautas masas, pati tauta nezin, kas ir arodbiedrība. Tā nav viņas vaina. Vainīga ir ilgus gadus pie varas bijusī valdītāju saujiņa, kuriem bija izdevīga tā tumsonība, kas šobrīd vērojama tautā. Ar nolūku tika darīts viss, lai tauta nezinātu par izmaiņām likumdošanā, par savām viselementārākām tiesībām. Tāpēc nav brīnums, ka uz jautājumiem nereti tiek atbildēts ar plecu raustīšanu vai izplūdušiem spriedumiem. Minēšu piemēru: saticis cilvēku ar divdesmit piecu gadu darba stāžu, viņam pajautāju: kas ir arodbiedrība un kāds ir tās uzdevums? Viņš man atbildēja: «Nu, no arodbiedrības mēs saņemam zināmu palīdzību.» Tas ir viss, ko viņš man varēja atbildēt. Man bija rūgti no sev līdzīga cilvēka dzirdēt, ka viņš nezin, ka viņš nav spējīgs aizstāvēties. Bet daba taču katru cilvēku ir apveltījusi ar spējām aizstāvēties. Kāpēc gan mēs šīs spējas esam pazaudējuši? Tāpēc mūsu uzdevums ir — izskaidrot cilvēkiem, pierādīt, ka viņu liktenis ir pašu rokās, un, ja mēs šodien

Aiņiem neatvērsim acis, rit jau būs par vēlu. Mums šāda iespēja vienkārši netiks dota.

Un vēl. Gribu pakavēties pie jautājuma par darba kolektīvu lomu. Tas, starp citu, arī ir svarīgs faktors. Likums par darba kolektīviem ir izkropļots gandrīz līdz nepazīšanai, arī presē traktēts dažādi, kā vien ienāk prātā, bet izskaidrojumu tā arī nav radis. Jāpanāk, lai šis likums pārliecinoši un viennozīmīgi stājas spēkā, lai cilvēki zinātu, ka šis likums dod garantijas viņu rītdienai. Tāpēc, ja mēs uzņēmumos pratīsim šos divus komponentus atjaunot, tos īstenot, strādnieki mūsos un mēs viņos saskatīsim lielu atbalstu. Gribu pakavēties vēl pie pāris jautājumiem.

Par karaspēka kontingentu. Mani centās atrunāt, pārliecināt, ka par to varbūt nav vērts runāt, bet es domāju, ka laikam tomēr ir vērts. Ļoti milzīgi mūsu līdzekļi aiziet armijai. Padomju Savienībā ir vislielākā armija. Pat mūsu draugi, sacīsim, tie draugi, kas dzīvo sociālisma zemēs, jautā: «Kam jums tas vajadzīgs? Jūs taču it kā esat par atbruņošanos, bet patiesībā armiju nepārtraukti paplašināt un paplašināt.» Ciešam no tā mēs, turp aiziet mūsu sūri grūti nopelnītie rubļi. (Aplausi.) Acīmredzot šis jautājums īpaši jāakcentē. Vajag kaut kādā veidā samazināt armijas kontingentu republikas mērogā, un šis solis jārealizē noteiktā lēmumā.

Es savā un savas atbalsta grupas vārdā, kaut arī mēs lielākoties esam krievi, atzīstu latviešu valodas tiesības iegūt valsts valodas statusu. Mēs esam par latviešu valodu. (Aplausi.)

Tā kā mēs dzīvojam pašos republikas austrumos, es vēl īpaši gribētu pakavēties pie Latvijas austrumu daļas statusa, varbūt ne tieši statusa, bet savrupības. Daugavpils salīdzinājumā ar Rīgu līdz šim brīdim kaut kādā mērā ir bijusi nepelnīti apieta, aizvainota. Tāpēc nākas pat ar zināmu rūgtumu runāt par to, ka mums vairāk kļūdu — varbūt tāpēc, ka tās kaut kādā mērā tikušas neapzināti radītas. Mums līdzās atrodas sava veida atombumba. Un mēs ļoti gribētu vērst uzmanību uz to, ka mēs atrodamies 30 km zonā no Ignalinas AES, kura rītdienai nedod garantijas. Neviens nevar dot garantijas, bet šī stacija laikam ir spēcīgāka par Černobiļas AES. Šajā zālē sēdošajiem laikam labāk ir to apzināties. Tāpēc gribu īpaši lūgt Tautas fronti pievērsties šim jautājumam.

Mums vēl ir daudz domstarpību arī nacionālajā jautājumā, jo nav noslēpums, ka mums tikai apmēram 16% iedzīvotāju ir latvieši. Arī Tautas frontei nebija liela atbalsta. Es, šai tribīnē stāvot, domāju — varbūt daudzi izdzirdēs un padomās —, ka Latvijai tomēr jābūt vienotai. Tāpēc arī valodai, tikumiem un parašām jābūt likumīgi noteiktiem.

Gribu vēl pakavēties pie vēlēšanām. Mēs tagad daudz spriežam par to, ka deleģēsim uz vēlēšanām savus delegātus, t. i., pārstāvēsim Tautas fronti. Bet kas var dot garantijas, ka vēlēšanu rezultāti netiks izkropļoti, sagrozīti? Ir neoficiālas ziņas, ka iepriekšējās vēlēšanās mūsu pilsētā piedalījušies 64%, bet avīzē bija norādīts — 90%. Tas liecina par neapmierinātību lielā daļā iedzīvotāju. Bet līdz mums šis fakts netika novadīts.

Vēl par mūsu frontes biedra statusu, kaut varbūt par to nevajadzēja runāt, bet tomēr… Mūsu rindās jābūt tiem, kas pazemoti, tiem, kas ir neapmierināti. Tie, kas šodien dzīvo labi, to mūsu rindās, protams, nav. Tāpēc mūsu rindās var iespraukties arī provokatori un tādi, kas sapņo par treknāku kumosu. Bet ne jau tāpēc mēs esam pulcējušies. Mēs esam pulcējušies kopīgai lietai, mūsu Latvijas nākotnei. Tāpēc es aicinu paaugstināt modrību, īpaši pret partijas biedriem. Grūti, protams, par to runāt, bet partijas biedru vidū var būt provokatori. (Aplausi.) Tāpēc vēlreiz aicinu uz modrību, un rīkosimies tā, lai rītdiena būtu skaidrāka par šodienu. (Aplausi.)