Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Zēns atnesa konfektes

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Pierakstījusi I. Elstiņa

Tas bija laiks, kad bija jau noticis Latvijas Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums ar Mavrika Vulfsona satriecošo paziņojumu, aktīvi darbojās Tautas fronte, LPSR AP bija pieņēmusi Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

Bet bija arī Gorbačova draudīgie paziņojumi, Rīgā bija nodibinājusies Glābšanas komiteja ar Alfrēdu Rubiku priekšgalā, aktivizējās interfronte, arvien plašākas aktivitātes sāka veikt omonieši.

Pēc Tautas frontes sludinātā — tuvojās X stunda.

1991. gada pirmajās janvāra dienās pienāk neskaidras, nepatīkamas ziņas no Lietuvas; Latvijā no Krievijas tiek iesūtītas kaut kādas specvienības. LTF Dome nolemj rīkot Vislatvijas tautas manifestāciju. 13. janvāra naktī Lietuvā tanki ieņem Lietuvas TV, telegrāfu, aplenc Augstākās Padomes ēku. Līst asinis — ir ievainotie un kritušie.

LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns pa radio aicina Latvijas iedzīvotājus steidzīgi doties uz Rīgu, lai aizstāvētu svarīgākās Latvijas valdības ēkas.

Pavēsā 1991. gada 13. janvāra rītā, ejot uz vilcienu, atceros vēstures notikumus Rīgā 1905. gada janvāri. Vagons, kurā iekāpju, silts, jo ir ļaužu pilns. Par sēdēšanu nav ko domāt. Visi satraukti sarunājas. Arī es tūlīt ar tuvākajiem iesaistos sarunā. Galvenā tēma — notikumi Lietuvā un kas gaidāms mums.

Rīgas stacija pilna ar cilvēkiem, ielas pilnas ar cilvēkiem. Visi kaut kur iet — vai viņi zina, kur iet? Es tieku straumē, kas virzās pa Ģertrūdes ielu. Ministru Padomes ēka. Ar lielām grūtībām tieku tuvāk. Uz ietves pie ēkas blīvējas smagās mašīnas ar piekabēm. Pašizgāzēji piekrauti ar smiltīm. Kāda mašīna pilna ar pagaru baļķu kravu. Virs tiem vēl kādi koki, un tur piestiprināts karogs. Virzos uz Vecrīgas pusi.

Pie Pulvertorņa cilvēks pie cilvēka. Visi lasa kaut kādus laikrakstus. Arī es cenšos tikt pie kādas avīzes. Esmu iekļuvis ļaužu straumē, kas plūst uz Doma laukumu. Uz to pusi brauc arī smagās mašīnas, traktori, kāds ceļu rullis dārdina. Doma laukums arī pilns ar cilvēkiem. Te tie grupējas ap atsevišķiem karogiem. Dzirdamas sarunas: "Uz Daugavmalu, uz Daugavmalu!"

Daugavmalā cilvēku tūkstoši un karogi, karogi. Tik daudz sarkanbaltsarkano karogu kopā manā mūžā vēl nebija gadījies redzēt. Kaut kur dzied. Melodija atviļņo arī līdz mums, bet no otras puses skan cita dziesma. Skaņas it kā saistās kopā un uzraujas gaisā. Viss Daugavmalas gaiss dziesmu skaņu pilns. Latvju tautas lūgšana "Dievs, svētī Latviju" gan tiek dziedāta vienā elpā. Bez grūstīšanās tuvāk tribīnei netiek — un arī nevajag, jo dzirdēt var. Kāds helikopters met skrejlapas, bet tās aizlido Daugavā. Kā krusas grauds sejā ietriecas blakus izskanējis vārds "OMON". Dedzīgas runas, aplausi, dziesmas beidzas. Ļaudis tiek aicināti sargāt Rīgu.

Arī es aizeju līdz Doma laukumam. Tur nes baļķus, malku, lauž bruģa akmeņus. Arī es pie Doma baznīcas izlaužu dažus bruģa akmeņus. Kāda grupiņa runā, ka jābrauc mājās pēc uztura, jo Rīgas aizstāvēšana ieilgšot. Es viņiem pievienojos un dodos uz vilcienu. Ejot no stacijas uz mājām, redzu, ka pagasta mājā vēl ir gaisma. Iegriežos tur. PMK-13 dispečere organizē rīt braucienu uz Rīgu celt barikādes. Piesakos. Tā kā pirmajā grupā sevišķi daudz cilvēku neesot, aizbraukšot no rīta uz skolu man pakaļ.

14. janvārī Ozolnieku pagasta komandā braucu uz Rīgu. Ielas pārblīvētas ar transportu. Iebraucam kādā pagalmā Strēlnieku laukuma tuvumā. Grupas vecākais aiziet meklēt sakarus. Mēs daži izkāpjam no autobusa. Atveras vairāki logi. No kāda mūs aicina uz rīta kafiju, no cita piedāvā naktsmājas vakarā, bet kāda sieviņa jau ar karstu tēju un bulciņām ieradusies pie mūsu autobusa un spiež mums ņemt bulciņu un dzert tēju. Mēs cenšamies atrunāties, ka nesen mājās brokastis esam paēduši. Ierodas grupas vecākais, un mēs braucam prom. Beidzot apmetamies Pils dārzā. Atstājam autobusu un visi dodamies Pulvertorņa virzienā. Tur mums pasaka, ka jāiet uz Doma laukumu. Doma laukumā mums beidzot ierāda vietu. Mūsu grupai jāapsargā Augstākās Padomes rezerves durvis. Pa tām var ielaist un izlaist tikai ar īpašām caurlaidēm.

Pie durvīm daži pusriņķa pakāpieni. Mēs plecu pie pleca ieņemam vietas uz pakāpieniem. Kad būs maiņa, nevar zināt. Mums pretī Doma baznīca. Pie baznīcas sienas pieslieti kādi koki, pieslietas vairāk nekā desmit sanitārās nestuves, ir bruģakmeņu kaudzītes, gāzmasku kaudze, kaut kādas kannas, pie kurām dežurē cilvēki. Frontāli no mums dzelzs režģu, stieņu kaudze. Kaudzē kaut kādas durvis, baļķi, drāšu mudžeklis, bet pašā augšā nostiprināts sarkanbaltsarkanais karogs. Iet var gar pašu ēku. Mums tuvumā pievelk nelielu kioska būdu. Mēs to palīdzam pievilkt pie barikādes, lai eja gar ēku paliek kā niecīga sprauga. Kādi mums priekšā uzkur ugunskuru. Ik pēc laika pie ugunskura dzied un dejo dažādi ansambļi. Pie mums cilvēku arvien pilns. Nāk un iet dažādi korespondenti. Mūsu tuvumā parādās arī pulciņos pa 3–4 jauni cilvēki ausainēs. Mums liek uzmanīties no tādiem, kam nogriezti mati.

Nepārtraukti pie mums nāk mammītes un piedāvā tēju, kafiju, cepumus, bulciņas un daudz ko citu ēdamu. Kāds mazs puisītis spraucas caur mūsu rindām un piedāvā konfektes. Es saprotu, ka viņam pašam tās garšo un neņemu, bet viņš neatlaižas: "Lūdzu, ņemiet, ņemiet!" Es paņemu no viņa groziņa, bet izvelku no sava mēteļa kabatas citas un iedodu puišelim. No manis saņemtās konfektes viņš laimīgs ieslidina kabatā.

Piedāvā arī papirosus. Es nepīpēju, tādēļ tos neņemu. Zinu, ka mans blakusstāvētājs arī nepīpo, bet papirosus viņš arvien paņem. Bieži pie mums ar jautājumiem griežas ārzemju korespondenti. Viņiem līdzi arī tulki. Atceros vienu grupu (liekas, japāņi), kuri ilgi nevarēja saprast, kāpēc mēs apsargājam valdību, kura iepriekšējā dienā bija nolēmusi uzlikt tautai jaunus nodokļus. Mēs centāmies skaidrot, ka neapsargājam Jāni vai Nikolaju, bet apsargājam mūsu tautas neatkarību, brīvu Latvijas valsti. Tomēr kāds no šīs grupas, ejot no mums prom, parādīja uz mums ar pirkstu un tad, to grozot, pielika pie saviem deniņiem. Ļoti bieži mūs fotografēja. Lidoja arī helikopteri. Pienāca kāds vīrs un brīdināja, ka mēs tā mierīgi stāvot, bet kuru katru brīdi helikopteri varot uz ēkas jumta nosēdināt OMON desantu. Kādi no mums aizgāja pie ēkas parādes durvīm par šo jautājumu parunāt. Atnākuši mierināja, ka par šo jautājumu jau esot domāts.

Tālāk laukumā un kādā mājā bija virtuves. Mēs, lielākā daļa, bijām paēduši un uz virtuvēm negājām. Pāris no mūsu grupas tomēr vairāk staigāja pa ēdināšanas vietām, nekā stāvēja postenī. Iestājoties tumsai, likās, ka no daudzajiem ugunskuriem laiks kļuvis siltāks.

Ap pulksten 21 mūs nomainīja cita, apmēram 20 cilvēku liela grupa. Kādam prasīju: "No kurienes?" Teica, ka no Alūksnes, bet otrs teica, ka no Jēkabpils. Izejot uz Pils parku, redzējām, cik daudz smagās tehnikas stāvēja pie ieejas un kā vajadzēja manevrēt, līdz tikām tai cauri. Autobuss bija silts, un daļa grupas tūlīt aizmiga.

Otrā braucienā biju grupā, kurai vajadzēja apsargāt televīzijas torni.

Visā tilta garumā un arī nogriežoties Zaķusalā stāvēja smagi piekrauti "Kamazi", "Zili", traktori, buldozeri, skrāperi un cita tehnika. Virs vairākiem plīvoja karogi. Mēs aizbraucām uz salas augšējo galu. Līdz salas galam nevarēja aiziet, jo tur bija izraktas tranšejas un novietoti betona bluķi un kaut kādi režģi. Mums ierādīja, liekas, 57. ugunskuru. Tas pa daļai bija izdzisis, jo apsargu grupa jau bija aizgājusi. Ugunskurs atradās starp televīzijas torņa uzbērumu un Mazo Daugavu. Sameklējām malku un atjaunojām ugunskuru. Mūsu 20 cilvēku grupu sadalījām pa 6 vai 7 cilvēkiem grupiņā. Norunājām laikus, kad kurai grupiņai obligāti jābūt pie ugunskura. Viena grupiņa bija arī manā atbildībā. Norunājām, kuriem jāuzmana Daugava, kuriem torņa apkārtne.

Bijām brīdināti par "kluso" Daugavu, un nu tieši manā maiņā parādījās jocīgs kuģītis no lejas. Sasaucu otro grupu, un brīdinājām arī blakus ugunskurus. Visu acis bija pievērstas kuģītim. Parādījās arī kāds helikopters. Kuģītis netālu no mums piebrauca blakus krastam. Trīs vīri izkāpa krastā. Vairāk tur nevienu neredzēja. Viņi pastāstīja, ka arī apsargājot salu, tur lejpusē.

No Ozolniekiem atveda malku ugunskuram, mums pusdienas, bet mēs bijām paēduši no pienestajām bulciņām, sviestmaizēm, siltās kafijas, un tomēr ēdiena pienesēji nāca un nāca. Bieži, runājot ar šīm mammītēm, acīs saskrēja asaras par viņu uzticību un mīlestību pret mums.

Trešajā izbraukumā mūsu postenis bija pie televīzijas ēkas. Šoreiz es biju kustīgā grupā. Mēs ar Ozolnieku "vilīti" braukājām pa Zaķusalu, lai gan lielāko laiku bijām pie televīzijas ēkas. Mums vajadzēja raudzīties, kas brauc no šosejas puses, kas nāk un iet ēkā, kas apkalpo ēdināšanas punktus un tā tālāk. Tagad es varēju apskatīt zīmējumus uz barikādēm, lozungus uz automašīnām utt.

1991.–1992. gadā mani daudz aicināja vairākās klasēs stāstīt par barikāžu laiku. Katru gadu barikāžu dienās cenšos vismaz ar dažiem jaunsargiem būt Rīgā.

1999. gada janvārī mēs, 15 cilvēki, Doma laukumā pie atmiņu ugunskura bijām kopā ar Gunti Ulmani.


Pierakstījusi I. Elstiņa