Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

PSRS Tautas deputātu kongresā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Maskavā kaislības virmo ne tikai Kremļa Kongresu pilī, bet arī par koncertzāli pārvērstajā sporta kompleksā «Oļimpijskij», kur uzstājas grupa «Pink Floyd».

Arī te krietni jūtams demokrātisko tradīciju trūkums. Gigantiskās, pārpildītās tribīnes, kaut kur tālumā saskatāmā skatuve, kas atgādina vieglu rotaļlietu, visā lielajā futbola laukumā tikai pāris simti «baltajiem» cilvēkiem un arī izredzētajiem atvēlētu sēdvietu, no kurām dziedātājus varēja atšķirt bez tālskata palīdzības. Daudzie simti miliču un drošībnieku, kuri centās nevienu melomānu nelaist tukšajā laukumā. Vēl minūtes desmit pēc koncerta sākuma turpat man blakus trīs miliči, tiesa, bez stekiem, tikai ar dūru palīdzību noskaidroja attiecības ar puisi, kurš izmisīgi pretojās. Tāpat kā visur Maskavā, jūtama stingra turēšanās pie ierastajiem stereotipiem: «Tā vajag tāpēc, ka tā vajag!» Visu pirmo koncerta daļu tīņi un tīnītes centās pietuvoties skatuvei gluži kā naktstauriņi sveces liesmai. Šim nolūkam bija jāveic pārdesmit metru sprinta distance. Viņus izķēra pa vienam un grupiņās, tomēr pūlītis skatuves priekšā, par spīti visiem miliču manevriem, nenovēršami milza lielāks. Pārtraukumā tīņi okupēja visu laukumu un, par spīti organizatoru draudiem pārtraukt koncertu, tomēr to neatbrīvoja. Gods un slava mūziķiem, kuri, pastūmuši malā draudētājus, turpināja spēlēt.

Cerēsim, ka arī PSRS Tautas deputātu kongresā, kurā vairākums vēl pakļaujas tik verdziski ierastajam «bet tā taču pieņemts», pamazām virsroku gūst tie, kas rīkojas pēc savas sirdsapziņas. Varbūt tāpat kā savu «es» pieteikušajiem tīņiem palīdzēs pārtraukums līdz nākamajam kongresam. Cerēsim.

Bet tagad deputātu darbībā jau jaušams pagurums. Laiku mierīgām sarunām atrast grūti. Tomēr visi viesnīcas «Moskva» gaiteņos sastaptie deputāti atsaucīgi sniedza īsas ekspresintervijas «Padomju Jaunatnes» lasītājiem.

Raimondu Paulu izvaicāju brokastojot:

– Visi Latvijas TV ekrānos redzēja, ka jūs otrdienas sēdes laikā piecēlāties un izgājāt no zāles. Kāpēc?

– Pavisam vienkārši: ja es dzirdu delegāta runu, kas aizskar manas nācijas pašlepnumu, kurš runā it kā Baltijas republiku vārdā, kurš stāsta par to, cik viņš ļoti ir nospiests, ka pret viņu tiek izvērsta nepareiza politika, un, ja es konstatēju, ka tie visi ir meli – par to es esmu droši pārliecināts, – tad man ir visas tiesības viņu neuzklausīt. Šī Igaunijas Interfrontes pārstāvja runa visā pilnībā bloķējas ar Lietuvas un arī mūsējo Interfrontes pārstāvju teikto. Politika viņiem ir izstrādāta absolūti vienāda. Te vienotību vajadzētu pamācīties arī mums. Tiek izmantoti visādi atļauti un neatļauti paņēmieni. Manī izraisa izbrīnu, ka Interfrontes aicinājums (tas izdalīts visiem deputātiem, pieņemts Interfrontes 23. maija mītiņā Tallinā, priekšstatam – daži domu graudi: «Baltijas nacionālisti cenšas ne tikai radīt tādu režīmu, lai apspiestu nacionālo mazākumu «russkojazov», bet vispār sagrautu Padomju Savienību.») tiek iespiests atsevišķā brošūrā. Citi, ko mēs te parakstām, ir uz vienkāršām papīra lapiņām. Tātad tas viss ir ļoti labi organizēts, un es ļoti labi zinu, kas stāv aiz viņu muguras… Dabiski, ka var droši runāt, ja zini, ka tev aiz muguras stāv armija. Par to mēs pārliecinājāmies arī Rīgā 23. februāra mītiņa laikā. Vispār es klausījos, klausījos, kamēr man viss tas apnika un izgāju ārā…

– Jūs nebaidāties, ka turpmāk būs arvien biežāk jāiet ārā?

– Tas, ka esmu vīlies šai kongresā, – tas jau ir skaidrs. Arī Tautību Padomes priekšsēdētāja vēlēšanas pierādīja, ka vēl esam tālu no demokrātijas, ko mēs gribētu redzēt. Ir grūti te ko izdarīt, ja zini, ka trīs ceturtdaļas ir vēl tālu no domāšanas veida, kāds šodien vajadzīgs.

– Mēs – tas ir Baltijas republikas?

– Jā!

– Kā vērtējat lietuviešu demaršu pirmajā Tautību Padomes sēdē?

– Viņi izvirza savu alternatīvu, lai gan skaidri zina, ka tur izdarīt nekā nevar. Mēs esam milzīgā mazākumā. Mēs praktiski neko nevaram izdarīt.

Vienīgais, kas mani apmierina – tas ir tas, ka ir sākušas kustēties mazās tautas. Šīs tautas, kas ir faktiski visvairāk cietušas Staļina kulta laikos, sākušas droši runāt. Ceru, ka šī kustība, kas noris Baltijā, pārsviedīsies arī uz citām republikām. Tas ir laika jautājums.

Ticis galā ar īpaši deputātiem paredzētajām, bet tomēr ne sevišķi garšīgajām brokastīm, pārdomās par kongresa norisi un tā būtību dalās arī Jānis Lucāns:

– Tāds parlaments, kāds ir izveidots, noteikti ir demokrātisks, tikai apspriežamie jautājumi ir nepieņemami, tas ir, neizlemjami šādā parlamentā. Tā ir pretruna, kas ielikta pašā būtības pamatā un nolemj visu šo pasākumu neveiksmei. Neviens jautājums netiks atrisināts, un šī neveiksme ir ieprogrammēta, jo jautājumiem, kas risināmi katram reģionam savā veidā, atbilstoši apstākļiem, mēģinām atrast unificētas metodes un mēģinām atrast balsošanas kārtībā. Nav kopēja risinājuma; kopējs risinājums varētu būt, piemēram, šādos jautājumos: kādu kosmisko programmu pieņemsim, cik līdzekļu no katras republikas ziedosim kosmosa izpētei, kādu programmu izstrādāsim cīņai pret pasaules ļaunajām slimībām, vai arī – kāds būs bruņošanās budžets, kāda būs mūsu ārpolitika, – tādi būtu jautājumi, kas jāapspriež šādam parlamentam. Jo tie attiecas uz visiem kopumā. Arī ekonomiskie jautājumi katrai republikai ir citādāki un savi. Varētu, teiksim, būt viens kopējs jautājums – par kādām cenām vienosimies Savienības mērogā. Tie ir galvenie kopīgi risināmie jautājumi. Bet pārējais ir nereāls. Tāpēc mēs būsim vīlušies. Gan tie, kas esam kongresā, gan tie, kas mūs klausās.

Pie lifta ieskrēju krūtīs Ervidam Grinovskim.

E. Grinovskis: – Strādājam intensīvi, taču nedrīkstam apmierināties ar atsevišķu konkrētu jautājumu risināšanu. Mums ir vajadzīgs nevis reformisms, bet radikāla pašreizējo ekonomisko un sabiedrisko attiecību laušana.

Jūs cerat, ka tas šeit iespējams?

– Ja tikai šeit vien, tas ir, Maskavā, – tad domāju, ka nav iespējams. Jāapvieno spēks gan šeit, gan Latvijā.

Pie avīžu kioska satiku Jāni Peteru.

– Kā jūs vērtējat pirmās Tautību Padomes sēdes gaitu?

– Es domāju, ka tā bija diezgan haotiska. Nišanovs pats, pēc atbilžu noklausīšanās, neatstāja sliktu iespaidu, likās tāds iecietīgs cilvēks Protams, es būtu gribējis balsot nevis par vienu cilvēku, bet ievēlēt Tautību Padomei priekšsēdētāju no vairākiem kandidātiem.

Kā vērtējat darbības perspektīvas Tautību Padomē?

– Es domāju, ka ārkārtīgi daudziem deputātiem vēl nav skaidrs, kas ir parlaments. Skan ļoti neprofesionāli jautājumi. Pats sastāvs ievēlēts no daudzām teritorijām, no sabiedriskām organizācijām, un kas vēl ļaunāk – ir ievēlēts ļoti nekvalitatīvs. Atliek vienīgi cerēt, ka arī šeit – tīri praktiskā darbā, arī lasot vai studējot teorētisko literatūru par parlamenta darbu, šie cilvēki savu kvalifikāciju cels.

Varbūt pat šis kvalifikācijas trūkums nav tas trakākais. Trakākais ir cīņas gribas trūkums. Manuprāt, baltiešiem nevajadzētu tagad sevi pārcildināt, bet – baltiešu priekšlikumi pašreiz ir paši konstruktīvākie. Šo pirmo sēdi es gan vērtēju kritiski. Taču vēl daudz ko lieku uz negatavības rēķina. Domāju, ka arī šī Tautību Padome, kā tāds auglis, ar laiku ienāksies, nobriedīs.

– Kā jūs vērtējat lietuviešu mēģinājumu tomēr demonstrēt savu nostāju?

– Kā cīņas gribu, kā mēģinājumu izstrādāt šajā parlamentā demokrātiskas tradīcijas. Tā ir svēta cīņa. Pareiza cīņa. Domāju, ka lietuviešiem ir gēnos politiskās cīņas izjūta, jo viņiem ir senvēsturē bijusi liela valsts.

Dainim Īvānam:

– Daini, tu esi redakcijas komisijas loceklis. Saki, lūdzu, kas tās sēdē vakar notika?

– Tā ilga četras stundas. Nevarētu teikt, ka lēmuma projekts būs ideāls un apmierinās mūs visus. No sākotnējā teksta varianta ir izkritušas atziņas «par katras nācijas tiesībām uz vēsturisko izvēli». Pret šo redakcijas variantu iepriekšējā sēdē protestēja vairāki komisijas locekļi, apgalvojot, ka mūsu valsts tautām «var būt tikai viena izvēle, kas jau ir izdarīta». Acīmredzot – Vīnes konferences dokumenti un gars daudziem jaunajiem deputātiem ir svešs, vēl precīzāk sakot – nepieņemami viņu autoritārajai, impēriskajai domāšanai. Tomēr liels panākums, manuprāt, jau ir arī tas vien, ka pirmo reizi šādā padomju varas augstākajā orgāna dokumentā atzīts, ka cilvēka un tautas tiesības, arī pašnoteikšanās tiesības, ir svētas un neaizskaramas. Jebkura šo tiesību mazināšana vai apspiešana nav pieļaujama. Vēl vairāk – padomju likumdošanas sistēma, tiesa, visi tiesību aizsardzības orgāni tiek aicināti stingri un nelokāmi šīs tiesības realizēt un aizsargāt. Būtībā jau te ir ielikta arī mūsu republikas izvirzītā un atbalstītā doma par to, ka Padomju Savienības pastāvēšanas augstākais mērķis var būt tieši un pat tikai republiku suverenitāte, to valstiskās neatkarības attīstīšana un sargāšana. Te gan tūlīt jāpiebilst: tajā pašā laikā manu un Marju Lauristinas priekšlikumu uzsvērt savienības brīvprātību, arī brīvprātīgas izstāšanās tiesības, komisijas vairākums «nesaprata». Nepieņēma arī prasību Savienības lēmumus ratificēt republikām. Tas, protams, bija sagaidāms. Bet mums jau galvenais šajā gadījumā ir saprast, ka šai lēmumā ir tomēr uzsvērta nepieciešamība valsts iekšējo likumdošanu saskaņot ar Vīnes konferences nolīgumiem, kas faktiski nozīmē ļoti daudz. Protams, tikai tādā gadījumā, ja pratīsim un gribēsim šo kongresa lēmuma daļu pildīt un neatstāsim klajas deklarācijas līmenī. Zināms panākums ir tas, ka lēmumā ir iekļauts arī šāds PSRS politiskās perspektīvas formulējums, protams, ja to apstiprinās kongress: «Kongress uzskata, ka nepieciešams politiskajā jomā paplašināt republiku, autonomo republiku, citu nacionālo veidojumu tiesības; pastiprināt republikas un vietējo orgānu patstāvību un atbildību. Visu to kongress uzskata tikai kā pirmo soli, mums konsekventi jāiet uz to, lai dzīvē īstenotu principu – «savienotā republika savā teritorijā patstāvīgi realizē valsts varu, izņemot tās valsts varas funkcijas, ko republikas nodevušas Savienības kompetencē».» Ko tas nozīmē? Manuprāt, tikai to, ka ar neatlaidību, dialoga, parlamentāro strīdu ceļā iespējams iet patiesības virzienā arī šeit, Maskavā. Vismaz mans darbs lēmuma redakcijas komisijā rādīja, ka jau otrajā sēdē mums sarunas bija par kripatiņu lietišķākas un pretēju viedokļu aizstāvji tomēr centās saprast cits citu. Lēmums, bez šaubām, vēl ir pilns ar pacilātām, skanīgām un tukšām frāzēm, kuras dažam labam deputātam joprojām liekas svarīgākas par būtību. Manuprāt, vāja ir lēmuma ekonomiskā daļa. Jo arī komisijā vēl valdīja liela piesardzība vecās ekonomiskās sistēmas radikālā laušanā. Bet tai pašā laikā mēs varam priecāties, ka šajā lēmumā ir akceptēta republikas saimnieciskā aprēķina ideja. Mani personiski neapmierina lēmuma projektā ierakstītā apņemšanās divus bēdīgi slavenos valsts «ukazus» par «melnajam beretēm» un valsts noziegumiem vēl izskatīt Augstākajā Padomē un tikai tad – reformēt vai atcelt, neapturot šo «ukazu» darbību līdz galīgā lēmuma pieņemšanas brīdim. Bet tas jau iepriekš akceptē iespējamās nelikumības.

Aizķeršanās un strīdi mums iznāca arī par zemnieku saimniecību perspektīvās attīstības formu. Te tūlīt jāpiebilst, ka nesen ar Latvijā pieņemto zemnieka saimniecību likumu – tieši agrārpolitiskajā domā un likumdošanā – esam aizsteigušies krietni priekšā citām republikām, arī Lietuvai un Igaunijai. Te vēl tikai tiek spriests un diskutēts. Te vēl liekas nepieņemams tas, kas Latvijā ieguvis likuma spēku. Taču par spīti tam, ka daudz kas lēmuma projektā mani neapmierina, ka tajā netika ņemti vērā visi mani un mūsu delegācijas ierosinājumi (bet tas taču ir dabiski), tas tomēr iezīmē jaunu, mūsu valstī vēl neierastu politisko un politekonomisko domāšanu. Un galvenais – paver rīcības brīvību mums rīkoties pašiem, atkarot tiesības būt saimniekiem savā zemē. Un, manuprāt, tieši tas mums ir galvenais. Redakcijas komisijas darbs bija apliecinājums dialoga iespējai, un man jau liekas, ka kongress, neraugoties uz «nospiedošā vairākuma» konservatīvismu, tomēr iet mūsu taisnības virzienā. Kongress sāk mācīties domāt. Un tādā gadījumā mums svarīgāka ir mierīga domu apmaiņa, nevis ultimāti un protesti. Un galvenais – šīs redakcijas komisijas sēdes, tāpat kā visa kongresa gaita, man pierādīja vienu patiesību: ka nekādā gadījumā nedrīkstam krist panikā. Tikai ar mieru un saprātu mēs varam tikt uz priekšu un panākt, pēc manām domām, pietiekami daudz gan republikā, gan arī šeit – Maskavā.

Vakar Kremļa Kongresu pilī tika izplatīts Igaunijas interkustības aicinājums, kas vērsts pret Igaunijas saimnieciskā aprēķina (IME) ieviešanu un apmelo Igaunijas TF, kā arī Igaunijas valdības patiesos nolūkus Igaunijas atjaunotnes darbā. Jāteic, ka Baltijas republiku deputāti kongresā atstāj pietiekami labu iespaidu, lai šis aicinājums paliktu bez interfrontistu gribētās rezonanses.

Taču jau vakar vairākos Baltijas deputātos satraukumu izraisīja informatīvā biļetena «Atmoda» 23. numurā lasāmais paziņojums, ka Latvijas saimnieciskā aprēķina koncepcijai «varētu būt zināma nozīme un loma pārejas posmā uz neatkarīgu valsti un normāli funkcionējošu ekonomisku sistēmu». Gribu piebilst, ka daudzi jautājuma izpratnes līmeņi Baltijā un Maskavā atšķiras, bet republikas saimnieciska aprēķina pretiniekiem šāds apgalvojums vien vajadzīgs, lai «apstiprinātu» Igaunijas interkustības aicinājuma «pareizību». Ir bažas, ka šādas deklarācijas, kuru netrūkst vairākos citos šā paša numura materiālos, nevairo mūsu izredzes panākt republikas suverenitātei nepieciešamo lēmumu pieņemšanu, apdraud Baltijas republiku saimnieciskā aprēķina atzīšanu. Bet tas – reizē ar grozījumiem Latvijas PSR Konstitūcijā – ir galvenais, kas mums šobrīd jāpanāk.

Laikam diplomātija jāmācās ne tikai tiem, kuri mīt Maskavā, bet arī visiem rakstītājiem un runātājiem Latvijā.

ARVĪDS DRAVNIEKS

(pa tālruni no Maskavas 7. jūnijā