Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Izrauties no ilūziju gūsta

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

1957. gadā, kad mēs palaidām pirmo kosmisko pavadoni, pasaule pārdzīvoja ne tikai prieku, bet arī pārsteigumu. Kā kaut kas tāds kļuvis iespējams valstī, kura pārcietusi vissmagāko karu? Bet Jurija Gagarina lidojums izraisīja īstu šoku Amerikas Savienotajās Valstīs. Tolaik mums bija divreiz mazāks rūpniecības potenciāls, bet mēs spējām apsteigt ASV kosmosa apguvē. Šā fenomena izskaidrošanai speciāli izveidotā prezidenta komisija secināja: PSRS apsteigusi Ameriku iedzīvotāju izglītības līmeņa dēļ.

Bez viltotas pieticības var teikt, ka posmā pēc Oktobra izglītības jomā mums bija ar ko lepoties. Padomju varas pirmajās desmitgadēs izglītības līmeņa pieauguma tempa ziņā mēs divreiz apsteidzām pasaules visdinamiskākās valstis.

Sākoties Lielajam Tēvijas karam, mūsu valsts pieaugušie iedzīvotāji lielākoties bija beiguši četras klases. Strauji pieaugušajam zināšanu līmenim bija liela nozīme uzvarā pār fašistisko Vāciju. Pasaulē pirmo atomelektrostaciju radīja «piektklasnieku» zeme. Pirmo kosmonautu orbītā jau nosūtīja tauta, kas bija beigusi septiņas klases. Pārkārtošanos mēs sākām, desmit klases beiguši. Bet, ja būtu saglabāts tas izglītības līmeņa pieauguma temps, kurš bija sasniegts pirmskara gados, tad mēs tagad būtu vismaz «trešajā kursā».

Kad gan sākās mīņāšanās uz vietas? Uz šo jautājumu atbild statistika. Pirmskara gados nacionālā kopprodukta tā daļa, kas tika izmantota izglītības vajadzībām, svārstījās no 7 līdz 9 procentiem. Tas ir progresīvs apjoms. Atgādināšu, ka ASV un Japānā šī daļa svārstās 6 līdz 7 procentu ietvaros. Pēckara gados izdevumi izglītības vajadzībām PSRS samazinājās no 6 līdz 7 procentiem, bet no 1964. gada līdz 1982. gadam tie noslīdēja no 6,4 procentiem līdz 4,2 procentiem. Visus nākamos gadus minētie izdevumi palika tādā pašā līmeni. Bet speciālisti uzskata: lai izglītības sistēma kļūtu par ekonomikas attīstības paātrinājuma aktīvu faktoru, šī daļa jāpalielina vismaz divas reizes.

Lai precīzāk apjaustu mūsu tagadējo situāciju izglītības jomā, var pievērsties UNESCO klasifikācijai, kuru izmanto valstu lielākā daļa. Klasifikācijas pamatā ir likumsakarība, ka zinātniski tehniskās revolūcijas gaita ir atkarīga no tā, kāda jaunatnes daļa iegūst augstāko izglītību. Pēc jaunatnes intelektualizācijas koeficienta (JIK) arī spriež par ZTR tempu sabiedrībā.

1953. gadā šā rādītāja līmeņa ziņā mūsu valsts ieņēma trešo vietu pasaulē aiz ASV un Kanādas. Turklāt distance starp tām un mūsu zemi ātri samazinājās. Taču kopš sešdesmito gadu vidus uzņemšanā augstskolu dienas nodaļās uzvarēja stabilizācijas tendence, sākās taupīšana uz izglītības rēķina. Bet pat dabā jebkurš organisms taču cenšas taupīt visu ko, tikai neko neatņemot smadzenēm. Tagad minētā rādītāja līmeņa ziņā visu pasauli aptverošajā UNESCO tabulā mēs esam «nokūleņojuši» no trešās vietas līdz ... 42.

Bremzēšanas mehānisms stagnācijas posmā izraisīja izglītības visu pakāpju attīstības palēnināšanos. It īpaši tas izpaudās izglītības trešajā un ceturtajā pakāpē (augstākā izglītība un aspirantūra), kā arī ekonomikā kopumā. Tas vērojams uz dinamiskāku valstu fona. Septiņdesmito gadu beigās «triljonu klubu» — to valstu grupu, kuru nacionālais kopprodukts nebija mazāks par triljonu dolāru, — veidoja divi ekonomikas supergiganti — ASV un PSRS. 1987. gadā «triljonu klubā» jau bija četri pasaules ekonomikas supergiganti. To nacionālā bruto produkta un nacionālā ienākuma apjoms attiecīgi bija (triljonos dolāru) ASV — 4,5 un 1,9; Japānai — 2,4 un 1,2: PSRS — 1,8 un 1,2; VFR — 1,1 un 0,6.

Pat tagad, kad esam uz pārbūves ceļa, mums ir ne visai skaidrs priekšstats par augstākās izglītības nozīmīgumu mūsdienu dzīvē. Par šīm problēmām jārunā skaļi. Ir zināms, ka apgādātība ar zināšanām darba ražīguma pieaugumu ietekmē vairāk nekā ražošanas fondi. Vislabākā atdeve ir augstskolu paātrinātai attīstībai.

Izglītības pārkārtošanas problēmas tiek plaši apspriestas mūsu presē, kaut arī ne vienmēr tas notiek atklāti un skarot problēmu cēloņus. Bet tieši tagad ir jāizšķiras par vairāku tādu novecojušu dogmu un postulātu pārvērtēšanu, kurus jau ir atspēkojusi prakse.

Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados visu to valstu valdības, kuras ir visdziļāk iesaistītas zinātniski tehniskajā revolūcijā, sāka paātrināti attīstīt izglītību, kadru sagatavošanu un kvalifikācijas celšanu, apzinādamās, ka tikai tās valstis, kuru iedzīvotāji visvairāk mācās, uzvarēs pasaules sacīkstēs; ka tās tautas, kas mācās visvairāk, veiksmīgāk par citām, sagatavo placdarmu izrāvienam ekonomikā, tehnikā, zinātnē, kultūrā, tā nodrošinādamas izdzīvošanu sociāli ekonomiskajā sacensībā.

Pievērsīsimies vēsturei! Speciālisti apgalvo, ka toreiz Eiropā labākās karalienes Elizabetes valdīšanas laika Anglijas universitātes palīdzēja valstij pēc gadsimta kļūt par pasaules rūpniecības un tirdzniecības līderi. ASV jaunās universitātes un koledžas, kurās bija progresīvāka un demokrātiskāka izglītības sistēma, radīja iespēju amerikāņiem paātrināt savu ražošanas spēku pieaugumu un pēc dažām desmitgadēm atņemt Anglijai rūpnieciski ekonomiskās sacensības laurus.

Kā aprēķinājuši speciālisti, PSRS tautas saimniecībā vidēji katra speciālista — augstskolas vai tehnikuma absolventa — ieguldījums ir 4,2 reizes lielāks nekā vispārizglītojošās skolas vai PTV absolventa ieguldījums. Katrs rublis, kas ieguldīts vidējās speciālās vai augstākās izglītības attīstībā, ir pusotras reizes efektīvāks nekā PTV attīstībā ieguldītais. Tādēļ profesionāli tehnisko skolu tīkla pagaidu paplašināšana ir acumirklīgs taktisks piespiedu manevrs, kas veikts, lai mīkstinātu aso darba deficītu, kas radies sabiedriskā darba ražīguma zemā līmeņa dēļ, strādājot ar novecojušām iekārtām. Protams, tā nevar veidot ilglaicīgu stratēģiju, jo tāds kurss uz gadu desmitiem nobremzēs zinātniski tehniskās revolūcijas attīstību un ekonomisko progresu.

Jā, padomju augstskolu daudzu absolventu sagatavotības līmenis vēl ir zems. Nav nejaušība, ka partijas XIX Vissavienības konferencē tika atklāti runāts par to, ka padomju augstskolas un vidusskolas atpaliek no dzīves, zinātniski tehniskā un kultūras progresa prasībām. Tagad mēs izvirzām jautājumu par visas augstskolu sistēmas paplašināšanu, studentu apmācības kvalitātes uzlabošanu un pasniedzēju kvalifikācijas paaugstināšanu.

Iespējams, ka ir pienācis laiks uzņemt kursu uz masveida augstāko izglītību, bet perspektīvā arī uz vispārēju augstāko izglītību. Turklāt «vispārēju» nevajag izprast kā «obligātu visiem». Tai jābūt sasniedzamai katram, kuram ir vēlēšanās, griba un citi nepieciešamie dotumi. Padomju Savienības augstskolas saimnieciskā aprēķina un pašfinansēšanas apstākļos var patstāvīgi daudz paveikt savas bāzes un sociālā prestiža nostiprināšanā.

BORISS ISKAKOVS, ekonomisko zinātņu doktors (APN)