Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Baidies no vienaldzīgajiem!

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Šoreiz savas pārdomas par Tautas fronti lūdzām izteikt komjaunatnes pilsētas komitejas pirmo sekretāru ZIEDONI ČEVERU.

— Tautas fronte būs tautas iespēja piedalīties pašpārvaldē, no kuras tā ir atradusi, jo visu laiku pārvalde tika realizēta ar funkcionāru starpniecību. Tautas fronte nedrīkstētu nodarboties tikai ar pārējo organizāciju kritizēšanu, jo tā jau jebkurš no mums var mēnešiem ilgi runāt par negācijām. Svarīgākais būs tās piedalīšanās reģionālo un valstisko jautājumu risināšanā. Tāpēc par pamatu nevajadzētu izvirzīt asu alternatīvismu, bet gan — dialogu, kam sekotu darbi, kuros tiktu iesaistīti Tautas frontes kustības aktīvisti. Taču tas pavisam neizslēdz alternatīvas dažu problēmu risināšanā.

Tautas fronte nedrīkstētu būt ārpus likuma — citām organizācijām pāri stāvoša, bet darbotos kopā ar partiju, komjaunatni, tautas deputātu padomēm, radošo darbinieku savienībām un citiem sabiedriskajiem formējumiem.

Vēlreiz uzsveru — galvenais būs mūsu pašu aktivitāte, darbošanās, nevis garas runāšanas. Līdz šim diemžēl daudzi ir pārkārtošanās aktīvisti tikai vārdos. Tā, piemēram, Rīgas pilsētas mēram pārmet viņa nostāju metro jautājumā, bet neredz viņa darbus. Kā rīdzinieki atbalsta Rubika centienus ieviest un uzturēt kārtību galvaspilsētā? Vai visi ir nostrādājuši 25 stundas Rīgas labiekārtošanā? Nav.

Vai mēs jau esam saimnieki katrs savā vietā? Vai protam aizstāvēt savas tiesības veikalos, sabiedriskajā transportā, darba kolektīvos?

Lai risinātu jautājumus, kas saistīti, teiksim, ar tautas saimniecības attīstību, Tautas frontei būtu jāizstrādā attiecīgas programmas. Par vienu konkrētu pašlaik grūti runāt. Es to iedomājos tā: var, piemēram, «PJ» izstrādāt savu programmu, komjaunatnes Rīgas pilsētas komiteja — savu. Jebkurš kolektīvs var izstrādāt šādu programmu. Tās jāapvieno, nevis jācīnās par to, kura labākā, un jānodod tautas apspriešanai.

— Tas viss saistīts ar iespējami plašu tautas masu iesaistīšanos saimnieciskās dzīves problēmu risināšanā. Bet vai Tautas frontes uzdevums nebūtu sekmēt Ministru Padomes un Valsts plāna komitejas darba uzlabošanos? Jo, piemēram, kāds atsevišķs darba kolektīvs nespēj realizēt republikas tautas saimniecības attīstības plānu.

— Protams, lielāka nozīme ir Ministru Padomes darbam, tomēr tie jautājumi, kas skar kādu noteiktu nozari, republikas vadītājiem būtu jārisina kopā ar šīs nozares ražotņu darba kolektīviem. Tieši te jārunā par pārbūvi, ne par pārkārtošanos. Jo nekas nemainīsies, ja vienu aparātu aizstās ar citu. Jāmaina struktūra visā pilnībā. Ministrijas varētu likvidēt un to vietā radīt padomes, kurās darbotos attiecīgās nozares speciālisti, lielāko uzņēmumu pārstāvji utt. Varētu būt pieci seši atbrīvotie darbinieki, teiksim, pieci programmētāji un viens ekonomists. Ministru Padomi veidotu ministri, kuri būtu vēlēti un nodarbotos ar starpresoru problēmām. Pārējos tagadējos ministriju darbiniekus varētu atbrīvot, un viņi pārietu strādāt citā darbā.

— Bet valsts kultivētajā nomenklatūras sistēmā tas nebūtu nemaz tik viegli izdarāms…

— Un bez tam — ministrijās strādā arī gudri cilvēki, pieredzes bagāti, kurus noteikti vajadzētu pareizi izmantot. Viņi, piemēram, varētu būt nozaru uzņēmumu konsultanti vai Tautas frontes eksperti.

Nevajadzētu par nekam nederīgiem uzskatīt visus partijas un komjaunatnes darbiniekus un viņu ieteikumus Tautas frontei — par nepiedodamu iejaukšanos. Profesionāli organizatori ir un būs vajadzīgi.

Jāpārdomā, kā notiks iesaistīšanās Tautas frontē. Tai jābūt brīvprātīgai ar tiesībām arī brīvprātīgi izstāties. Ko darīt, ja no kāda darba kolektīva tikai trīs cilvēki izsaka vēlēšanos iestāties Tautas frontē? Vai tas tūlīt jāsaprot tā, ka pārējie ir pret? Un reizē arī jādomā: vai viņi ir tiesīgi pārstāvēt visa kolektīva intereses?

— Kā varētu tikt veidotas Tautas frontes organizācijas?

— Acīmredzot pa rajoniem. No katra uzņēmuma, sabiedriskas organizācijas vai neformālajām apvienībām vajadzētu noteikt vienādu pārstāvību rajona konferencē. Manuprāt, nebūtu pareizi, ja pastāvētu citas pārstāvības normas, teiksim, viens no katriem 1000 cilvēkiem. Tad iznāktu tā, ka, piemēram, no komjaunatnes Rīgas pilsētas organizācijas, kurā ir 113 000 biedru, būtu 113, bet no Vides aizsardzības kluba, kurā ir 1000 biedru, būtu tikai viens delegāts. Optimālais variants būtu trīs cilvēki no jebkuras organizācijas. Jo trīs ir rīcībspējīgs kodols. Šie delegāti sapulcējas konferencē vai kongresā un ievēlē Domi. Viņiem ir vienlīdzīgas tiesības ierosināt izskatīšanai jebkuru jautājumu kā sava rajona, tā republikas līmenī. Katrā ziņā jābūt koordinācijas padomei vai mandātu komisijai, kas apstiprina šo delegātu tiesības pārstāvēt attiecīgo kolektīvu. Varētu taču izveidoties sabiedriski formējumi, skaitā mazi, viena daudzstāvu nama pagalma ietvaros, kas uz iepriekš minētās līdztiesības pamata ierosinātu apspriest sava nama problēmas visas republikas mērogā.

Tautas frontei būtu nepieciešami arī savi naudas līdzekļi — dažādu sabiedrisko organizāciju pārskaitījumi nevis aparāta uzturēšanai, bet dažādu iniciatīvu realizēšanai.

— Viens no svarīgākajiem jautājumiem — Tautas frontes līderi.

— Ar laikrakstu «Padomju Jaunatne», «Sovetskaja molodež» un raidījuma «Labvakar!» palīdzību varētu noskaidrot, kuri ir tie cilvēki, kas ieguvuši popularitāti tautā un arī paši grib darboties Tautas frontē. Tā, piemēram, Jānis Peters, Alfrēds Čepānis ar savu noteikto nostāju visplašākajos sabiedrības slāņos ir raduši atbalstu.

— Jā, taču viņi un tāpat daudzi citi sabiedriski darbinieki tieši tāpēc ir pazīstami, ka jau darbojas daudzās komisijās.

— Bet Tautas fronte nav komisija… Pašreizējie līderi, vai tie būtu lauku saimnieki, radošo darbinieku savienību pārstāvji, partijas vai komjaunatnes darbinieki, jāvērtē pēc padarītā, nevis pēc amata vai piederības pie kādas noteiktas organizācijas.

Jābaidās no viltus līderiem. Esmu redzējis, ka pūlis uzgavilē cilvēkam, kurš būtībā pārstāsta to, ko salasījies avīzēs, bez nevienas savas domas, ja nu vienīgi kādu karoti darvas piesperot klāt.

— Viens no punktiem, kurā notiek domu sadure, ir partijas un komjaunatnes līdzdalība Tautas frontē.

— Lielākajai daļai komjaunatnes un partijas darbinieku vēl joprojām nav sava viedokļa par Tautas fronti, viņi pat neizrāda interesi. Ne velti mums ir sakāmvārds: «Ne mana cūka, ne mana druva.»

Arī man, protams, savu darbu ir, cik uziet. Un daudzi droši vien teiks: ko tas Čevers atkal izlec…

Pašreiz komjaunatne pārdzīvo krīzi, tā vēl nav garām, tomēr ir apstājusies. Tagad jāmeklē iespējas, kā no tās izkļūt. Manuprāt, viens no komjaunatnes uzdevumiem ir radīt jauniešos interesi par Tautas fronti un sekmēt viņu aktīvu darbošanos. Es tomēr negribu sacīt: ne mana cūka, ne mana druva. Jo — vai tad komjaunatne ir pret pārbūvi? Jāaktivizē visi, kas pagaidām varbūt pasīvi atbalsta pārveidi, proti, darboties grib, tikai īsti nezina, kā.

Visvairāk mums jābaidās nevis no pretējiem uzskatiem, bet no vienaldzīgajiem. Ir tāds teiciens: «Baidies no vienaldzīgajiem, viņi nenodod un nenogalina, bet ar viņu klusu piekrišanu notiek slepkavība un nodevība.»

Ziedoni Čeveru uz sarunu aicināja

INGA HELMANE