Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Bites

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Eseju konkurss «Atmiņa»
Liepas sēro.

Bites pazudušas.

Ziedos dīcot,

lapsenes un mušas

smaržojošo medu iznieko.

 

Liepas vējā

Žūžo klusi, klusi.

Arī liepas sērās

raudāt prot.

 

Šīsvasaras ceļi mani bija aizveduši mūsu bērnības rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa dzimtajā pusē, tur, kur ziedošo liepu paēnā dzimusi «Baltā grāmata», kur kādreiz skanējuši draiskie Aijas smiekli. Daudzi gadu desmiti aizritējuši pulksteņu tikšķos, saules lēktos un rietos. Jaunās paaudzes zemos atsperu ratus nomainījušas ar zalgojošajām volgām, moskvičiem un žiguļiem. Jā, viss mainās, dzīve nestāv uz vietas. Vecās mājas, kuras ir attālāk no lielajiem ceļiem, laika zoba skartas, sašķobās un sabrūk. Mūsdienu cilvēki ceļ jaunas pilsētas un ciematus ar modernām standarta augstceltnēm. Tādas ir laikmeta un modes prasības. Ko tur nosodīt vai pārmest! Bet senās takas aiz Neretas, kur kādreiz cilpojis Jaunsudrabiņa Jancis, staigājusi Aija, tomēr ir palikušas. Arī liepas vēl no tiem tālajiem gadiem savos kuplajos zaru kroņos nes līdzi gaišas, neizdzēšamas atmiņas. Ir atkal vasara. Jūlijs. Daudzas no šīm Jaunsudrabiņa laika liepām atkal saplaukušas ziedos, reibinādamas ar brīnišķīgajām medus smaržām. Es apstājos, raugos uz augšu, no kurienes pretī zaigo tūkstošiem, miljoniem mazu zeltainu ziedu zvaigznīšu. Liekas, viss gluži tāpat kā senāk. Tomēr nē, kaut kā trūkst. Pareizi. Trūkst smaržīgajos liepu ziedos darbīgo bišu sanoņas. Vai tiešām bites nokavējušas? Nē, bites nekad nenokavējas vasaras ziedu ceļos. Ir cits iemesls — un ne tikai Neretas pusē, bet arī daudzās citās mūsu mazas, ziedošās Latvijas nostūros — aizvien mazāk un mazāk paliek strādīgo bišu, cilvēku senseno draugu un palīgu. Kas tad ir noticis? Vai atceraties: kad vecaistēvs gāja pie bitēm, viņš vienmēr Dila tīrā linu kreklā. Bites ir loti Jutīgas, tīrīgas. Kā zinām, Jo sevišķi viņas ienīst specifiskās alkohola un tabakas smakas. Bet tad pretī dabas likumiem radās neapdomīgie, pārsteidzīgie zinātnes kalpu radītie ķīmijas ekstrāpalīgi — dažādi preparāti lauku mēslošanai, miglošanai utt. Taču izrādījās, ka visas tās ir Indes. Indes, kuras nepanes bites un daudzas dzīvās radības uz zemes. Nūja, jūs teiksit, bet cilvēki ar zinātnes palīdzību taču cenšas uzlabot, dot spēkus vecajai zemītei. Taču laikam nevajadzēja tā steigties, vajadzēja izdomāt visu līdz galam. Kā saka: septiņreiz nomēri, pirms reizi atgriez. Par to es domāju, ejot pa senajām Jaunsudrabiņa takām, kur jūlija saulē bija sācies brīnišķīgais liepziedu laiks. Tomēr laikam ir jāapstājas, jāapstājas un jāpadomā ne tikai man un man līdzīgiem, bet arī mūsu zinātnes korifejiem un citiem gudru galvu īpašniekiem. Jāpadomā, jāieslēdz atpakaļgaita arī šajā ekoloģijas ceļa posmā. Ja jau pietika gudrības izdomāt indes, tad nu jācenšas radīt pretindes, lai dabā atgrieztos tās pamatsvars, lai liepās ziedu laikā atkal sanētu darbīgās bites, upēs un ezeros atgrieztos vēži un zivis. Citu ceļu un citas izejas nav.

ARVĪDS STUCIS,

Neretā

ULDA BRIEŽA foto