Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Vakardienas uzskati šodien vairs neder…

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Rakstnieku savienības valdes paplašinātajā plēnumā dzirdēto pārdomājot
Saruna ar P. Stučkas LVU profesoru, partijas komitejas sekretāru Ojāru Potreki

Saruna ar P. Stučkas LVU profesoru, partijas komitejas sekretāru Ojāru Potreki

— Biedri Potreki, komjaunatnes CK plēnuma dalībniekiem demonstrēja dokumentālo filmu «Demokrātijas mācībstunda», kurā jūsu uzskati un darbība tiek atspoguļota visai pelēkās krāsās un maina iepriekš radušos priekšstatus par jums. Nule notikušajā plašajā radošo savienību plēnumā jūs uzstājāties ar problēmām piesātinātu runu, ko klausītāji kopumā, šķiet, uztvēra atzinīgi. Tomēr atcerēsimies, ka Guntis Valujevs kritizēja jūsu pozīciju «Cīņas» 13. maija rakstā. Jūs strādājat milzīgā jauniešu kolektīvā, ietekmējat viņu uzskatus ar savām lekcijām, ar savu sabiedrisko darbību. Visi uz jums īpaši raugās, tāpēc ka esat PSKP XXVII kongresa delegāts.

Gribētos dzirdēt, kā jūs pats izskaidrojat šo pretrunu. Kāda ir jūsu nostāja republikas energosaimniecības attīstībā, kāpēc jūs toreiz nebijāt kopā ar studentiem pret Daugavpils HES celtniecību?

— Negribētu apgalvot, ka it visi studenti tik vienprātīgi bija pret Daugavpils HES. Esmu saglabājis plakātu ar desmitiem parakstu, uz kura rakstīts: «Labāk Daugavpils HES nekā Rojas AES». Pirms neilga laika «Padomju Jaunatne» publicēja sarunu par iedomātās Pāvilostas AES iespējamo celtniecību. Tas ir tipisks komandadministratīvās sistēmas nozares monopoldomu, vispār, ideoloģijas paraugs, kas šobrīd trāpīgi nosaukts par «pašapēdāju» filozofiju. Tomēr, domājot par republikas apgādi ar enerģiju, arī šodien es redzu samilzušo problēmu un nezinu, kā atbildēt uz jautājumu — ja ne Daugavpils HES, ja ne atomstacija, kas tad?

Lūk, dati no Ņujorkā izdotās ANO rūpniecības statistikas gadagrāmatas. Desmit gados, no 1976. gada līdz 1985. gadam, Rietumeiropā ražotās elektroenerģijas apjoms ir pieaudzis no 1 903 873 miljoniem kilovatstundu līdz 2 485 554 miljoniem, to skaitā Francijā, kur vairāk nekā 60 procentu elektroenerģijas ražo atomelektrostacijās, no 202 438 līdz 326 400 miljoniem kilovatstundu. Atzīmēsim, ka PSRS šie skaitļi attiecīgi ir 1 111 420 un 1 622 117 miljonu kilovatstundu.

Tātad strāva ir vajadzīga. Bet ir zināms, ka Austrijā atomelektrostacija vairāku miljardu dolāru vērtībā pēc tautas referendumā pateiktā «nē» tika iekonservēta, tā arī neiedarbināta. Savukārt, ja runājam par energoietilpību, — attīstītās kapitālistiskās valstis piecpadsmit gados energoietilpību produkcijas vienībā vidēji ir samazinājušas par 33 procentiem, bet Japāna. būtiski pārkārtodama ražošanas struktūru, ir samazinājusi energoietilpību vienā nacionālā ienākuma vienībā par 78 procentiem. Starp citu, esmu izlasījis vismaz desmit rakstus buržuāziskās Latvijas presē, kas slavēja Ķeguma HES celtniecību. Un, tradicionāli domājot, es neredzēju īpašus draudus no Daugavpils HES celtniecības. Tehnoloģiski šī stacija stabilizētu un celtu elektroenerģijas kvalitāti.

Mītiņi mani no šā projekta prom nepagrieza. Par savu domu pareizību sāku šaubīties tad, kad biju iepazinies ar hidrologu domām un gruntsūdens ietekmes sekām uz Salaspils Botāniskā dārza dabu un Jūrmalas MRS kreisā krasta mežu stāvokli. Es sapratu, ka pirmais un aizsāktais Daugavpils HES projekts ir ļoti neizstrādāts, un šodien es saku, ka šīs stacijas celtniecība acīm redzami ekonomiski un arī ekoloģiski ir nepieņemama.

Un vēl viena doma. Pāvilostas rajonā, kur — tas, protams, jāpasaka meteorologiem — lietderīgi būtu izveidot vēja elektrostacijas poligonu. Dānija, mums pazīstamā sviesta un bekona eksportzeme, šobrīd ir pasaules lielākā vēja elektrostaciju iekārtu eksportētāja, specializējoties vidējas jaudas ģeneratoru konstruēšanā un ražošanā. 1985. gadā pasaules tirgū bija pārdotas vēja turbīnas ar 567 megavatu jaudu, 17 reizes vairāk nekā 1981. gadā. 1986. gadā pārdoto vēja turbīnu vērtība sasniedza 2,5 miljardus dolāru. 1987. gadā Dānijā bija uzstādītas vēja turbīnas ar 100 megavatu jaudu. Tās prese rakstīja, ka ar saražoto enerģiju pietiekot 30 tūkstošu pilsētai. Domāju, ka mūsu enerģētiķiem un arī Valsts plāna komitejai ir vērts gan pētīt, gan eksperimentēt, bet varbūt arī iegādāties Dānijā kādu modeli, lai runas par alternatīvajiem enerģijas avotiem pie mums nepaliktu tikai tukšas runas.

— Jūs esat politekonomijas katedras profesors. Un ko jūs ieteiktu komandadministratīvā aparāta, nozaru monopoldiktāta pārvarēšanai? Vai republikas saimnieciskais aprēķins ir iespējams un reāls?

— Kā politekonomam man ir savs priekšstats par saimniecisko mehānismu, ir arī savas domas par pārkārtošanos jeb, izsakoties precīzāk, pārbūvi. Ekonomikā šobrīd es nespēju saskatīt kaut ko oriģinālu un pilnīgi neko tādu, ko varētu nosaukt par radikālu. Viss, kas notiek līdz šim, ir krēslu pārbīdīšana un cīņa par sēdvietas saglabāšanu.

Lasu un pārlasu Tēzes. Tur ir ļoti daudz interesanta juridiskajā un politiskajā daļā, turpretim — ekonomiskā daļa ir pretrunīga. Man ir bijusi iespēja daudzkārt klausīties un pat runāt ar pārkārtošanās teorētiķiem akadēmiķiem L. Abalkinu, A. Aganbegjanu, ZA korespondētājlocekli P. Buniču. Zinot viņu domas un vērojot, kas tiek darīts, es, neredzot pārbūvi, redzu tikai vienu: pagaidām aparāts ņem virsroku pār saimniecisko aprēķinu. Komandadministratīvā mašīna «izgriež rokas» ikvienam, kas mēģina iepīkstēties.

Tā ir sistēma, kas gluži vienkārši ir jāsalauž. Kā XXVII kongresa delegāts būšu patīkami pārsteigts un gandarīts, ja konference ekonomikas teorijā un uz tās pamata praksē dos kaut ko novatorisku.

Tagad par to, vai republikas saimnieciskais aprēķins ir iespējams. Principā, protams, ir iespējams. Taču būtu naivi cerēt, ka tas nāktu ātri un tūdaļ atrisinātu republikas problēmas. Lai darbotos bezresursu republikas saimniecisks aprēķins, ir jābūt velnišķīgi taupīgiem, apsviedīgiem, disciplinētiem profesionāļiem un, pats svarīgākais, japāniskiem bezbrāķa ražotājiem. Neticu, ka tauta ir uz to gatava. Savilkt jostu, strādāt un taupīt — tam mēs neesam gatavoti, mācīti un, pats būtiskākais, tas, ka ies nabadzīgi, izraisīs ne vairs «kalendāros», bet gan tautību nemierus. Jo mums taču ir tāda mode — sevi celt debesīs, bet otram pirkstus grūst acīs. Pašreizējā izpratnē tas varētu novest pie Latvijas Sumgaitas. Vai gribat tādu aprēķinu?

— Nu labi, labi, bet gūt problēmas sāli?

— Valsts mērogā ir jāatsakās no dogmas, ka ražošanas līdzekļi ir valsts īpašums. Tieši šis postulāts jauc visas ekonomiskās teorijas kārtis. Jo, ja valsts, tad nav ražošanas līdzekļu tirdzniecības. Nevar taču pats ar sevi tirgoties. Bet, ja nevar, tad šos līdzekļus nosauc par fondiem, un kādam tie ir jāsadala. Ja jāsadala, tad birokrātija nav iznīcināma, subjektīvisms nav pārvarams, nevienmērīga sadale un attīstība ir nodrošināta. Tomēr, lai arī valsts ražošanas līdzekļi, jaunradītā vērtība tajos ir. Kā lai to realizē? Ar 1930. gada likumu to realizē caur apgrozības nodokli otrā nodalījuma preču cenās. Nesen presē bija pieminēts, ka apmēram 85 procenti ražošanas līdzekļu ražošanas apjoms strādā, kompensējot savas prasības. Tas nozīmē, ka pavisam niecīga patēriņa priekšmetu masa realizē caur sevi 125 miljardus rubļu apgrozības nodokli, 75 miljardus rubļu dotāciju. Te kļūst skaidrs, ka cenu reforma nav cenrāžu saraksta maiņa, tā ir neizstrādātas teorijas problēma.

Tas pats sakāms par vairumtirdzniecību. Materiāli tehniskās apgādes kartīšu sistēma ir valsts ražošanas līdzekļu īpašuma meita, un, kamēr ir vecāki, ir arī meita. Radikāla ekonomiska reforma manā uztverē nav kosmētiskais remonts, bet gan simtprocentīga pārbūve, nemainot tikai sociālisma pamatprincipu — cilvēks neekspluatē cilvēku.

Taču es neaicinu pārvērst valsts īpašumu par privāto. Ir vajadzīgas jaunas kolektīvā īpašuma formas. Viss pārējais ir jāpārbūvē atbilstoši mūsdienu attīstības līmeņa prasībām, ar juridiskām garantijām, bez aparāta diktāta, un, ja nu galīgi nevar, tad ar minimālu birokrātiju, jo, kā teicis K. Markss. «Valsts — tā ir nodokļi», bet, lai tos savāktu, kāds minimums birokrātu ir vajadzīgs.

— Redzu, par ekonomiku jūs esat gatavs runāt visai plaši. Nobeigumā tomēr — par G. Valujeva repliku un jūsu pozīciju 1949. gada marta notikumu traktējumā.

— 13. maija rakstā «Cīņā» es esmu paudis savu izpratni par 1917., 1939., 1940., 1941., 1949. gadiem saistībā ar latviešu tautas likteņgaitām. Acīmredzot G. Valujevs uzskata, ka neesmu pietiekami norobežojies no Staļina 1949. gada marta notikumu traktējumā. Es joprojām uzskatu, ka bez Staļina nozieguma tēmas ir arī padomju varas izveides un nostiprināšanas tēma.

Izrādās, ka vienas ekonomiskas formācijas iekšienē var būt un ir gan labais, gan ļaunais. Kapitālismam, piemēram, kara gados ir Franklins Rūzvelts un ir Hitlers. Sociālismam arī pēc kara ir padomju vara un joprojām Staļins un viņa noziegumi. Nelikumīgas izvešanas ir noziegums, tāpat kā noziedzīga ir mūsu mazās tautas likteņa izlemšana aiz tautas muguras 1939. gada augustā — oktobrī un 1940. gada jūnijā. Vienojas Staļins un Hitlers, parakstus liek Molotovs un Ribentrops, Sarkanarmijas tanki un Višinskis praksē realizē ietekmes sfēru sadali.

Šeit teiktais skan drausmīgi, taču dzīves paradokss ir tas, ka padomju vara tiek nodibināta un realizēta ātri un nepārprotami. Sociālisma ideju alkstošā tauta, kas neko nezina par Staļina varas realizācijas metodēm, nekavējoties sāk celt sociālismu praktiski un tikai pēc tam uzzina, ka sociālisms būs nevis Rīgas, bet gan Maskavas un tieši Staļina sociālisms. Bet arī tas nenozīmē, ka tauta negrib padomju varu. Viņa to grib un aizstāv visus kara gadus. Tomēr karš sašķeļ sabiedrību daudz asāk nekā 1940., 1941. gadi.

Pēc kara daudz noteiktāk uzstājas padomju varas pretinieki un ļoti liels strādnieku un zemnieku iznīcinātāju skaits ar ieročiem rokās stiprina padomju varu, cīnās pret bandītismu. Tas, kas ir padomju varas nostiprināšanas cīņas, ļoti delikāti ir jāatdala no Staļina noziegumu paletes. Savukārt noziegums par noziegumu ir arī jāsauc. Staļins un padomju vara — tā ir pretruna, taču ne tāda, — ja Staļins ir noziedzīgs, tad arī padomju varai it kā jābūt tādai. Nebūt nē. Padomju vara ir cilvēka atbrīvošanās un brīves filozofisks simbols, mūsu spēkos ir šo simbolu pārvērst darbīgā realitātē. Mans oponents, lasot manu domu, turpina savējo, tāpēc arī rodas šī pretruna. Bet es esmu viņam pateicīgs. Vispirms jau man pašam nākas precizēt savu pozīciju. Tas, ka cilvēki šo polemiku dzirdēja, tikai reklamē manu rakstu.

Ar O. POTREKI runāja A. CĪRULIS