Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Kādu ceļu būvēsim?

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Ir tāds viedoklis

Pa kādu ceļu šobrīd attīstās mūsu lauksaimniecība? Uz šo jautājumu var būt dažādas atbildes. Viena no tām — saimniekošanas formu daudzveidība.

Ja vēl pirms pāris gadiem laukos «valdīja» padomju saimniecības un kolhozi, tad pašlaik savu vietu zem saules piesaka agrofirmas, agrokombināti, kooperatīvi, nomas darbuzņēmumi…

Reformas mērķis, un to nesen notikušajā PSRS Augstākās Padomes sesijā uzsvēra PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājs N. Rižkovs, ir — lai tīrumi un lauksaimniecībā izmantojamās platības dotu zemniekam un valstij maksimāli iespējamo labumu un kalpotu ne vien šai paaudzei, bet arī mūsu mazbērniem un mazmazbērniem.

Tāpēc šodien publicējam materiālu kopu par individuālo darbību lauksaimniecībā. Savu viedokli pauž ģeogrāfs V. Šteins. Bet mūsu ziemeļu nāburgi — igauņi, individuālo lauksaimnieku jau cēluši godā.

 

Lauksaimnieciskā ainava jeb agroainava Latvijā aiz ņem lielas platības. Tās attīstību, tāpat kā jebkura cita kultūrainavas tipa attīstību, nosaka sociālās un dabiskās likumsakarības. Šīs problēmas pēta sociālā ģeoekoloģija. Ģeogrāfi pat lieto jēdzienus: politiskā ainava, politiskā, ģeoekoloģiskā vide. Var teikt arī citādāk — vides politiskā struktūra. Kas tā ir? Pirmkārt, politiskās informācijas lauks, kuru izjūt sabiedrība. Otrkārt — tā lielā mērā nosaka cilvēku uzvedību. Treškārt, sabiedrības iedarbības rezultātā pārveidojas dabiskā ekoloģiskā vide. Agroainavā atspoguļojas šīs politiskās struktūras. Analizējot ainavu, šīm vēsturiskajām, pirms mums veidotajām struktūrām vajadzētu rindoties progresīvā kārtībā. Tik līdz kāda neatbilst šai rindai, mēs runājam par Inversiju — apgrieztu kārtību. Progresivitāti nosaka dabas racionāla izmantošana, ievērojot tās aizsardzību. Diemžēl vērojama agroainavas inversija, ko rada pašreizējā lauksaimnieciskā struktūra. Tā barbariski ielaužas iepriekšēja kultūrainavā, kura radusies vēsturiski.

Domāju, būs lieki raksturot kolhozu un sovhozu būtību republikā. Dažas saimniecības ir pāris tūkstošu hektāru lielas, citas turpretī pārsniedz jau 10 000 hektāru. Uzskatu, ka no sociālās un dabas ģeoekoloģijas viedokļa Latvijas apstākļiem pašreizējo kolhozu un sovhozu saimniecības neder. Turklāt ne tikai mums, bet arī Lietuvā, Igaunijā, Baltkrievijā, Krievijas Federācijas rietumu apgabalos, vietās, kur ir līdzīgi kultūrvēsturiskie apstākļi vai dabiskā ģeogrāfiskā ainava.

Kas tad noteica, no kurienes radās mūsdienu lauksaimnieciskās ražošanās teritoriālā struktūra? Sovhozi pār svarā radās no bankrotējošiem kolhoziem, bet kolhozi…

Kooperatīvu un kolhozu attīstības procesā ir strikti jānodala divi periodi: ļeņiniskais un staļiniskais. Zinātnieks G. Šmeļovs žurnāla «Oktjabrj» š. g. otrajā burtnīcā raksta:

«Staļins paātrināto kolektivizāciju uzskatīja par ļeņiniskā kooperatīvā plāna realizāciju. Kaut gan V. I. Ļeņinam konkrētu plānu pārejai uz zemnieku apvienošanos un lielražošanu nebija.»

Runa bija tikai par brīvprātīgu apvienošanos lielražošanai, turklāt dažādās formās. Paātrinātās un kolhozu tipa kooperācijas plāns radās, bet «tas bija ne vairs ļeņiniskais, bet staļiniskais kooperācijas plāns».

Pēc Oktobra revolūcijas lauksaimnieciskajā politikā tika pieļautas rupjas kļūdas, kuras Ļeņins atzina un kā alternatīvu ieteica savu slaveno kooperācijas programmu, kooperatīvo lauksaimniecisko sistēmu.

Ļeņiniskais kooperācijas plāns sāka realizēties 1922. — 1923. gadā. Līdzās dažādiem lauksaimnieciskiem kooperatīviem pastāvēja komūnas, kolektīvie arteļi un valsts saimniecības. 1927. gadā kolhozi un sovhozi kopā saražoja tikai divus procentus visas lauksaimnieciskās produkcijas un septiņus procentus preču produkcijas. Zemnieki labprāt iesaistījās visdažādākajās kooperācijās: kredīta, lauksaimniecības… Auga zemnieku ražošanas apvienību skaits, melioratīvās, sēklkopības, lopkopības, ciema biedrības. Tās aptvēra vairāk nekā 700 000 zemnieku saimniecību. Laukos sanāca kopsapulces, kuras risināja sasāpējušos jautājumus gan ražošanā un sadzīvē, gan sādžas labiekārtošanā un apkārtējās vides aizsardzībā. Līdz 1928. gada beigām visdažādākā veida kooperācijā (un vispirms zemniecības, kura neskāra patstāvīgās saimniekošanas pamatus) bija aptverti apmēram 28 miljoni cilvēki. Piemēram, piena lopkopības rajonos kooperācija aptvēra vairāk nekā 90 procentus saimniecību. Bet pats galvenais — nebija izjaukts zemnieku dzīvesveids, zemnieks bija savas zemes saimnieks.

Mēs tagad zinām, ka darbu «Par kooperāciju» V. I. Ļeņins uzrakstīja, balstoties uz A. Čajanova darbiem par kooperāciju. Es pakavēšos pie tām A. Čajanova atziņām, kas svarīgas ģeogrāfam ekologam. Citāti ņemti no V. Baļazina raksta «Atgriešanās» žurnālā «Oktjabrj» 1988. gada 1. numura. Oriģināldarbi šobrīd ir liels retums.

Kooperācijas būtību A. Čajanovs saskatīja nevis organizācijas formās un principos, bet sociālos mērķos.

Tāpēc viņš ieteica izveidot veselu kooperatīvu spektru: pirmkārt, zemes apstrādes, ieskaitot meliorācijas, mašīnparka, ūdens apgādes, kopīgas zemes apstrādāšanas. Otrkārt, kooperatīvi, kuri akcentē uzmanību uz bioloģiskiem procesiem (ciltslietu un selekcijas biedrības). Treškārt, lauksaimniecības produktu pirmapstrādes kooperatīvi (pienotavas, dzirnavas, augļu žāvētavas). Ceturtkārt, kooperatīvi, kuri saimniecības saista ar ārpasauli (iepirkuma, sagādes, kredīta un citi). Tolaik daži domāja, ka ar laiku visi lauksaimnieciskās ražošanas procesi būs kooperēti «integrālā» zemkopības artelī, sava veida zemkopības komūnā. Turpretī A. Čajanovs pierādīja, ka darba komūna vienmēr būs vājāka par kooperēto saimniecību, Jo pēc savas struktūras tā ir spiesta organizēt lielās formās ne tikai izdevīgās saimniecības nozares, bet arī tās, kur sīkražošana vienmēr tehniski būs pilnīgāka. Tāpēc komūnas kā jebkuras lielas saimniecības iekšējā transporta, bioloģisko procesu novērošanas un ievērošanas ziņā būs zaudētājas salīdzinājumā ar kooperētām ģimeņu saimniecībām. Komūnai nav priekšrocību arī citās organizatoriskās un saimnieciskās lietās. Viņš uzskatīja, ka kooperēt vai kolektivizēt vajag nozares, kurās lielražošanai ir priekšrocības, bet ģimenes darbuzņēmumiem atstāt tās, kuras vieglāk organizēt sīkā uzņēmumā.

Kam jābūt lauksaimniecisko kooperatīvu kustības pamatā — morālai stimulēšanai, entuziasmam, administrēšanai vai ekonomiskām metodēm? A. Čajanovs atzīst tikai pēdējās. Kā kolhozu saimniekošanas negatīvās puses un problēmas viņš izdala darba disciplīnu, psiholoģiskos stimulus darba spriedzes palielināšanai, darba roku trūkumu ražas novākšanas laikā un nodarbinātību «klusuma» periodos. Šie «īleni» pašlaik labi duras ārā no mūsu lauksaimniecības maisa. Kolhozs nekad nedos tik augstu darba samaksu kā daļēji kooperētā saimniecībā, neviens zemnieks nevēlēsies kļūt par izpildītāju administratīvā kolektīvā, kur visu darīs pēc augstākstāvošo pavēles. Nenoliedzot arī kolhozu attīstības iespējas, nākotnes progress, pēc A. Čajanova domām, ir kooperatīviem. 1929. gadā sākās otrs periods — Staļina kolektivizācijas plāna īstenošana, kaut gan vēl 1928. gadā viņš runāja par kooperatīvu uzvarām, kritizēja kolhozu slavinātājus. Lai kolektivizācija noritētu «godam», gan tās sākumā, gan beigu posmā J. Staļinam bija labi palīgi.

«Bet taisnība ir neticami vienkārša: līdz Berijam viņa lomu jau pēc kārtas spēlēja Jagoda, Ježovs, bet šīs marionetes vadīta nemainīgi viens cilvēks. Pēc Berijas vai paralēli ar viņiem bija Merkulovs, Abakumovs un daudzi citi mazāka kalibra rokaspuiši.» (Vēst. zin. doktors S. Mikojans «Komsomoļskaja pravda», 1988. g. 21. februārī.)

Kāpēc kolhoziem Krievijā izdevās nostiprināties? Kāpēc zemnieki nesacēlās pret varmācību? Kāpēc kolektivizācija nevis pavājināja, bet nostiprināja «staļinisko diktatūru»? Tādu iespēju deva administratīvās pārvaldes sistēma ar baiļu, iebiedēšanas apakšsistēmu. Sistēma, kurā viss izdomāts līdz detaļai, kur katrai skrūvītei jāgriežas tajā ritmā un virzienā, kurā tai liek. Šādā sistēmā valda bezierunu paklausība.

Bet G. Šmeļovs atzīmē V. I. Ļeņina teikto:

«Nav nekā muļķīgāka, kad cilvēki, kuri nepārzina lauksaimniecību un tās specifiku, cilvēki, kuri metās uz laukiem tikai tāpēc, ka bija padzirdējuši par sabiedrisko saimniecību labumu, noguruši no pilsētas dzīves un grib laukos strādāt, — kad tādi cilvēki uzskata sevi par zemnieku skolotājiem visās lietās.»

Tālāk zinātnieks turpina, ka šīs «muļķības» turpinājās ilgi, un min tā sauktos «divdesmitpiectūkstošniekus». Ne jau lauksaimniecisko ražošanu no viņiem prasīja, bet kolektivizācijas «stingrās līnijas» ieturēšanu. 1955. gadā tika nolemts nosūtīt pastāvīgā vadošā darbā kolhozos (par priekšsēdētājiem vai to vietniekiem) ne mazāk kā 30 000 pilsētnieku: partijas, padomju, saimnieciskos kadrus, inženierus, tehniķus. Arī no zemniekiem ne vienmēr izvirzījās strādīgākie un gudrākie. Šīs politikas sekas pašlaik ir labi jūtamas.

Kāpēc trūcīgie zemnieki samierinājās ar kolhozu? Viens no galvenajiem iemesliem bija tas, ka viņi paši dzīvoja patriarhālā sīkpreču saimniekošanā un kolektivizācijas ideja viņiem atgādināja labi pazīstamo, dvēselei tuvo kopienas (obšcinas) kolektīvismu. Vēl jāmin — bieži runā par tautas masām. Bet cik lielai daļai bija revolucionārā apziņa? Vēstures zinātņu doktors V. Loginovs atzīmē, ka «taisnība par tautu 1917. gadā ir sarežģīta. Pat ļoti sarežģīta. Jo tā taču bija tumša (neizglītota), pietiekami politiski neizglītota masa. Masa, kura vēl saglabāja sulaiņu ieradumus paklausībai».

Turpretī G. Semjonovs laikrakstā «Ļiteraturnaja gazeta» raksta par psiholoģisko stāvokli, ko dod administratīvā sistēma:

«Dievišķais stāvoklis, kad priekšnieks tev elks un dieviņš, — ļoti smalks psiholoģiskais stāvoklis, kurā cilvēks atrod mierinājumu, pašpaļāvību sevī un tāpēc ir apmierināts ar dzīvi, bauda to. [..] Pie mums dzīvo cilvēki, kuri rod baudījumu bezierunu pakļautībā, [..] Pakļautības ideja kā ērta un, es arī teiktu, psihiska komforta stāvoklis praktiskajā dzīvē noved pie verdziskas zemošanās. Noved pie savu sakņu aizmiršanas, sirdsapziņas aizmiršanas. Vergs vienmēr ir nelaimīgs. Jo viņš ir gūsteknis, uzvarēts kareivis. Bet sulainis mēdz būt laimīgs, tāpēc ka pats sev izvēlējies vietu dzīvē. [. .] sulainis savu dzimtkungu atcerējās kā bargu, ar ātru roku, stingru saimnieku, kuri uzturēja kārtību ar pātagas palīdzību, bet atcerējās ar zaudējumu sirdī, un aizgriezās no pēcreformu izmaiņām kā no tukšas lietas.»

Tālāk G. Semjonovs raksta, ko šādi cilvēki var sastrādāt:

«Gatavi kalnus gāzt, upes pagriezt, tuksnešus noklāt ar dārziem, sevišķi neiedziļinoties darāmā jēgā, zinot tikai to, ka kāds ļoti gudrs, ļoti stiprs izdomājis viņu vietā, bet viņiem atliek priecīgi atrotīt piedurknes, ķerties pie grūtās lietas un uzvarēt. Ar kādu apmierinājumu šis cilvēks gatavs lauzt, jaukt, izcirst, nodedzināt vecās būves, no kurām daudzām bija nenovērtējama kultūrvēsturiska nozīme.»

Lūk, tādi faktori noteica kolektivizācijas «pozitīvo» rezultātu. Tādi bija apstākļi Krievijā. Bet Latvijā? Te taču bija pavisam cits zemnieks, pavisam citi ekoloģiskie apstākļi, pavisam cita kultūrvide! Uzskatu, ka atkārtot 20 gadu vecu variantu, kaut arī mazākos izmēros, bija avantūra, kuras diktāts nāca no staļiniskā kabineta. Arī G. Popovs žurnālā «Znamja» šā gada pirmajā burtnīcā norāda:

«Bet viena no svarīgākajām pagātnes mācībām ir tā, ka mēģinājumi uzbūvēt vienotu agrāro, tāpat kā vienotu rūpniecisko mehānismu dažādiem valsts rajoniem ir absurds.»

Ko tas deva, ko ieguvām salīdzinājumā ar kooperatīviem? No 1928. gada līdz 1933. gadam lauksaimnieciskās ražošanas līmenis pazeminājās un 1933. gadā (salīdzināmās cenās) bija gandrīz par ceturtdaļu zemāks nekā 1928. gadā. Lopkopībā ražošana turpināja samazināties un 1934. gadā sasniedza 47 procentus no 1928. gada. 1932. un 1933. gadā Ukrainā, Ziemeļkaukāzā, Dienvidurālos, Pievolgā, Kazahijā uzliesmoja bads.

Pirmskara periodā, kaut arī pastāvēja kolhozi un sovhozi, «lauvas tiesu» daudzu veidu lauksaimniecības produkcijas, neskaitot labību un tehniskās kultūras, deva piemājas saimniecības.

Pēc lauksaimniecības ģeogrāfijas speciālista docenta J. Jankevica datiem, 1986. gadā individuālie ražotāji Latvijā saražoja 27,8% gaļas, 48% kartupeļu, 78% augļu, 25,5% piena, 31% dārzeņu. Kurš gan nav pametis savu zinātnisko darbu, mācību darbu, darbu ražošanā un aprūpē, lai dotos palīgā novākt kartupeļus. Smejies vai raudi, bet pusi, izrādās, tā klusītēm iegūstam mazdārziņos. Un vai tad šeit nav vēl viens mūsu dzīves paradokss, ka cilvēki mazdārziņos ievāc vairāk nekā sabiedriskajā zemē, kuru uzrauga visāda veida priekšniecība un kuras apstrādei lieto visdažādāko tehniku?

Lauksaimniecības produkcija no 1966. gada līdz 1970. gadam un līdz mūsdienām turas 85% ražošanas apjoma no ASV, bet darba ražīgums laikā no 1966. gada līdz 1985. gadam saglabājas 20 līdz 25% no atbilstošiem rādītājiem ASV. Labības raža 1981.— 1985. g. vidēji bija tikai 14,9 cnt no ha, izslaukums no vienas govs 1986. gadā sasniedza tikai 2445 kg. Tas ir krietni mazāk nekā attīstītajās kapitālistiskajās valstīs. ASV, piemēram, vidējais izslaukums no vienas govs 1985. gadā bija 5844, Lielbritānijā — 4909, VFR — 4710, Francijā — 3284 litri. PSRS ievāca ap 15 cnt labības, turpretim Rietumeiropā — 48—50, ASV — 42 —47 centnerus no hektāra. Skaitļi ir pietiekami daiļrunīgi. Izeja no stāvokļa būtu jāmeklē saimniekošanas daudzveidībā.

M. Gorbačovs aicina pa sociālistiskā plurālisma ceļu. Lauksaimniecībā es to saprotu kā dažādas organizācijas, dažāda lieluma naudas apgrozījuma saimniecības. Tās varētu būt agrofirmas, kolhozi, sovhozi, iekšēji kooperēti kolhozi jeb kolhoza ietvaros dažādi kooperatīvi, ģimenes darba uzņēmumi, intensīvā darba kolektīvi u. c., fermeru kolektīvi, neatkarīgas fermeru saimniecības. Fermeru saimniecība maksātu nodokli nevis abstraktai valstij, bet savai ciema padomei. Tāpat nodokli maksātu arī citas saimniecības. Jebkura kooperatīva organizēšanai jānotiek vietējā ciema padomē, nevis rajona centrā. Varas decentralizācija, pirmkārt, samazinās pārvaldēs aparātu. Domāju, ka ciema iedzīvotāji demokrātisku vēlēšanu ceļā spēs izveidot sev atbilstošu vietējo valdību, kā arī paši noteikt, cik liela viņiem tā vajadzīga, jo par pašu naudu vien tiks uzturēta. Ciema padome iedzīvotājiem iznomā zemi lauksaimnieciskai apstrādei. Turklāt gan kolhozam, gan atsevišķam fermerim. Protams, neliedzot kolhozam, saviem kolhozniekiem ilgtermiņa zemes iznomu. Kolhozam jeb kooperatīvam vai fermerim bankrotējot, zeme atkal nonāk ciema padomes rīcībā, kuras īpašumā tā visu laiku atrodas.

Bankrots jāattiecina uz jebkuru kooperatīvu un valsts uzņēmumu. Bet atšķirība starp bankrotu kapitālistiskajā un sociālistiskajā pasaulē ir milzīga. Kapitālismā tas saistās ar bezdarbu, sociālismā tas ir vienkārši darba roku pārdalījums un ražošanas organizācijas maiņa. Katrā ziņā tam ir jābūt bijušā uzņēmuma vadītāja karjeras bankrotam uz visiem laikiem. Vajadzētu padomāt arī par pašlikvidēšanās iespējām, turklāt neatkarīgi no tā, vai to vēlas augstākstāvoša «ministrija» vai ne. Jāpārkārto nodokļu politika.

Fermeru saimniecībām jābūt juridiski un citādi neatkarīgām saimniecībām, kurām ciema padome iznomājusi noteiktu teritoriju lauksaimniecībā izmantojamu zemju. Perspektīvajiem fermeriem jāiznomā zeme no valsts zemes fonda, bankrotējušo sovhozu un kolhozu vietā. Pašiem sovhoziem un kolhoziem jāatsakās no nerentablas zemes. Daudziem kolhoziem zemes bilancē ir teritorijas, kuras uzrādītas kā aramzeme, bet kur sen jau plešas krūmi.

Pārkārtošanās process vispirms ir tikumisks process, tāpēc ātrus rezultātus nevar gaidīt, bet ekonomiskās un teritoriāli ekonomiskās reformas ir nepieciešams priekšnoteikums sociālam progresam. «Kazarmu administratīvo sociālismu» pēc PSKP XX kongresa nomainīja administratīvais sociālisms. Pienācis laiks to nomainīt ar tikumiski ekonomisko sociālismu.

Problēmu apskatu gribu nobeigt ar citātu no publicista G. Ļisičkina rakstītā žurnālā «Družba narodov» (1988. gada Nr. 1):

«Sociālistiskai valstij ir pilnībā jāaizsargā savi pilsoņi pret ražotāju patvaļu, kuri cenšas uzspiest, diktēt viņiem savu gribu, jānodrošina demokrātiskas mijattiecības starp preču tirgotāju un pircēju. Te sava nozīme ir «antitrestu» pasākumiem, tas ir, pasākumiem dažāda veida kooperācijas individuālā darba formu atdzīvināšanā. Jārīkojas tā, lai ekonomikā «izdzīvotu» nevis tas, kuri apguvis meistarību demagoģisku lozungu, frāžu izmantošanā, tēlojot «nesavtīgu» dzīvošanu uz valsts budžeta rēķina, bet tas, kuri līdzīgos apstākļos var dot patērētājam kvalitatīvāku un lētāku preci.»

 

VALDIS ŠTEINS,

LVU ģeoekoloģijas un ģeomorfoloģijas katedras docents