Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

«No sirds novēlu...»

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Mūsu ikdiena nav iedomājama bez milicijas līdzdalības un apsardzības — diemžēl tāda joprojām ir īstenība. Prese, tai skaitā arī mūsu laikraksts, ne reizi vien savās publikācijās izgaismojis milicijas grūto, bet sabiedrībai ļoti nepieciešamo darbu. Bieži esam sacījuši paldies par kriminālmeklētāju atšķetinātajiem, rūpīgi slēptajiem noziegumiem, par aizturētajiem likumpārkāpējiem, par novērstām sabiedrības drošībai draudīgām situācijām. Dienā, kad īpaši atceramies mūsu miliciju, šis paldies ir īstajā reizē.

Taču laiks ir tāds, ka nevaram kavēties, vienīgi par padarīto priecādamies. Salīdzinot ar paveikto, darāmā vēl ir krietni vairāk. Visiem, arī milicijai.

«Runājot par milicijas prestižu, mēs domājam, ka ar optimistiskiem rakstiem nekas sabiedrības domās nemainīsies. Kā var runāt par prestižu, ja tajā pašā laikā pilsētā un republikā brīvi saimnieko organizēta, labi ar tehniku un transportu apgādāta noziedznieku banda, tā saucamie reketieri, kuri tur savā pārziņā Rumbulas autotirgu, Čiekurkalna sava darba realizētājus, Rīgas kooperatīvās kafejnīcas, privātos taksometrus un vēl daudz ko citu.»

(No kolektīvas vēstules redakcijai, kuru parakstījuši I. Ieviņa, J. Volkovs, A. Būmanis u.c.)

Kārtības sargi, un līdz ar to viss viņu paveiktais vai nepadarītais ir visu acu priekšā. Un jādomā mums ir ne tik daudz par to, kas par spīti «zināmiem trūkumiem» jau sasniegts, bet gan par to, kādiem mums jābūt. Kādu savu, tautas miliciju vēlas redzēt un just Padomju Latvijas iedzīvotāji.

«Milicijas vadošie darbinieki aizbildinās ar kadru trūkumu, ar to, ka latviešu tautības jaunieši negrib strādāt milicijā. Vajadzētu gan padomāt, kāpēc tā noticis. Vai tad visu laiku milicija nestrādāja pēc Staļina — Brežņeva metodēm? Darbu tur viegli varēja sameklēt pašlabuma meklētāji, kuru galvenais mērķis bija pierakstīties un dzīvot Latvijā. Kāda tam visam jēga, to mēs visi šodien skaidri redzam.»

(No jūrmalnieka K. G. vēstules)

Droši vien tiem milicijas darbiniekiem, kuri godam pilda savus pienākumus, pašlaik neērti lasīt pārmetumus visai viņu pārstāvētajai iestādei kopumā. Tā sakot, nevajag vispārināt atsevišķus faktus, turklāt vēl svētku dienā. Diemžēl doma par to, ka milicija pārbagātīgi ir klāt tur, kur disciplinēti risinās sabiedriski politiski notikumi, bet nepaspēj (vai pat — nevēlas paspēt) vietās, kur rodas krimināli bīstamas situācijas, jo bieži atbilst patiesībai. Tā, piemēram, Bauskā, pilsētas atbrīvošanas gadadienā, visi spēki tika koncentrēti pilsētas centrā, bīstoties no Vides aizsardzības kluba dalībnieku «izlēcieniem» (kuru nebija), toties piedzērušo ālēšanos koncerta laikā parkā nebija kam pārtraukt...

«Ja tā turpināsies, tad cilvēki paši sāks organizēties tautas milicijas grupās — palīgā neredzīgai un nespējīgai milicijai.»

(No kolektīvas vēstules)

Bez palīgiem no tautas vidus milicijas darbība nav iedomājama. Protams, jūs teiksit, nu jau atkal atgādina par sabiedriskajiem kārtības sargiem, kuru darbība bieži vien ir formāla vai pat nevarīga. Jā gan, sabiedriskie kārtības sargi, ja vien ir apņēmība un mērķa apzināšanās, var paveikt ļoti daudz. Turklāt ne vien līdz šim aprobētajos darbības virzienos. Perspektīvi šķiet nule Rīgas ekoloģiskā kluba sadarbībā ar Iekšlietu ministriju organizētie «zaļie sargi», kuri ne tikai uzmanīs zālāju bradātājus galvaspilsētā, bet galvenokārt rūpēsies par nopietnu ekoloģisku pārkāpumu konstatāciju un novēršanu. Liekot lietā ne vien emocijas un primitīvas tiesības, bet pat kvalificētu laboratorisku analīzi. Līdzīgas sadarbības iespējas salūkojamas arī citos virzienos. Tiesa gan, bez milicijas ieinteresētības šādā sadarbībā nekas prātīgs nevar iznākt.

«Visas nejēdzības aizsākās pēc 1947. gada, kad Latvijas milicijā tika pastiprināti iesaistīti cittautieši. Arī valoda lietvedībā pēc 1949. gada tika ieviesta — krievu. Tāds ir mana tēva, milicijas darbinieka kopš 1940. gada, novērtējums. Faktiski milicija aizgāja no tautas, un tā tas turpinās līdz šim brīdim.»

(No K. G. vēstules)

Tomēr nevispārināsim tiktāl, ka apgalvosim — mūsu milicija pastāv pati par sevi, tauta — pati par sevi. Tas nebūs pareizi, aizvainos cilvēkus, kuri patiesi vēlas darboties Latvijas iedzīvotāju miera un drošības vārdā un labā. Tādi ir, kaut viņiem reizumis klājas pavisam grūti ar savu cerību realizēšanu. Milicija kopumā pagaidām vēl ir visai konservatīvs spēks, kuru pārbūves vēsmas skārušas, tikai garāmejot.

«Vai šodien vairs drīkst izlaist uz ielas cilvēku, tērptu valsts formā, nodrošinātu ar likumu atbalstu, kurš neprot vietējo valodu, nezina vietējās tautas tradīcijas, nav sasniedzis attiecīgu estētisku un ētisku līmeni? Tautai ir nepieciešama — Tautas milicija. No sirds novēlu tiem jauniešiem, kuri tagad iestājas augstākajā milicijas skolā, kļūt par Tautas milicijas darbiniekiem. Un vienmēr turēties kopā ar Tautas fronti.»

(No K. G. vēstules)

Šim novēlējumam atliek tikai pievienoties…

I. OŠIŅŠ