Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Atmiņu šūpolēs

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Janvāris. 1998. gada janvāris. Līst. Vējš neganti sit logā, it kā sauktu, atgādinātu. It kā gribētu mani iemest atmiņu šūpolēs.

Bijušie interfrontisti uzgavilē no cietuma izlaistajam Alfrēdam Rubikam.

Ir 1998. gads. Masu mediji ziņo par pirmās bezpajumtnieku patversmes atklāšanu Rīgā.

Helsinku grupa kļūst par partiju. Vai arī tas puisis no šīs grupas, kurš bija spiests emigrēt un zvanīja vēlu naktīs savai iemīļotajai meitenei no Parīzes? Viņa dzīvoja man kaimiņos, un es traucos viņu saukt pie klausules. Tas bija tik noslēpumaini, aizraujoši un romantiski. Meiteni apprecēja citu. Ikdiena ir daudz grūtāka nekā revolūcija.

Pamazām sākam mācīties dzīvot neatkarīgā valsti, savā Latvijā. Tā ir skarba dzīve. Man. Tev. Daudziem. Taču šī valsts ir vēl pavisam jauniņa, tikai septiņi gadi — vēl gluži maza.

Man ir sešpadsmit gadu, es esmu viņas vecākā māsa un saprotu, ka no manis pašas ir atkarīgs, kāda tā izaugs, kā arī no manām domām, darbiem, mīlestības un gribasspēka.

Es atceros viņas dzimšanu, kaut arī diezgan neskaidri. Dziesmoto revolūciju. Karogu jūru krastmalā. Savus vecākus, kuri kopā ar draugiem posās uz Rīgu, lai izjustu šo vienotību. Apņēmību — "kaut pastalās vai basām kājām, bet gribam brīvu valsti". Savu valsti. Neatkarīgu valsti.

Atmiņā mirkļi pie ekrāna, kad izšķirīgais balsojums Augstākajā Padomē. Uzvaras gaviles! Smaidi, asaras, jūtu uzplūdi, laimes izjūta! Arī svešas varas naids, nesamierināšanās ar notiekošo. "Melnās beretes".

Vējš iemet mani atmiņu šūpolēs — 1991. gada janvārī.

Ir svētdienas rīts. Es jūtu, ka kaut kas manus vecākus ir satraucis. Jā, tā tiešām arī ir, jo mamma asarām acīs paziņo par notikumiem Lietuvā, kur bojā iet cilvēki. Pirms šā notikuma cilvēki melsa kaut ko par "melnajām beretēm", bet neviens tā īsti neticēja, ka tā varētu notikt patiesībā, neticēja, ka cilvēki var kļūt tik cietsirdīgi, nežēlīgi, ka spēj tik aukstasinīgi nogalināt — sist, šaut, braukt ar tanku virsū neaizsargātiem cilvēkiem, bērniem. Taču Lietuvas notikumi pierādīja, ka tādi cilvēki ir, un visus pārņēma šoks, nemiers un bailes, bet arī apņēmība sargāt to, kas ir mūsu.

Arī no Bauskas brauc mācītājs Romāns Grantovskis, kurš noorganizē 50 autobusus un vairākas vieglās mašīnas, ar kurām baušķenieki dodas cīņā par Latviju. Viņš brauc uz visiem mītiņiem un barikādēm, mēģinādams ar savām lūgšanām un ticību Dievam kaut kādā veidā stiprināt tautu, likt tautai ticēt, ka ir Dievs, ka Dievs palīdzēs cīnīties un nepieļaus Latvijas sabrukšanu.

Visi pulkiem dodas uz Rīgu. Pusaudžiem neļauj, bet kāds tomēr pamanās iespraukties pūlī. Tikai tagad, atskatoties, pārņem šausmas, jo varēja būt daudz un pat simtiem upuru.

Toreiz sapratu, ko nozīmē mīlēt savu zemi, stāvēt par to, nešauboties doties aizstāvēt.

Tautu vieno ugunskuri Zaķusalā, pacilātība, optimisms un varbūt neticība tam, kas varētu notikt. Atkal skan dziesmas. Rīdzinieki atbraucējus cienā ar karstu tēju. Pēc darba rīdzinieki dodas nomainīt lauciniekus. Arī mana kaimiņiene sēž mājās pie televizora ekrāna un gaida savu vīru pārrodamies nakts vidū mājās, lai viņš nākamajā rītā varētu nomainīt savus darbabiedrus, kuri dodas uz Rīgu.

Kā katru svētdienu, Latvijas televīzijā tiek rādīts vakara raidījums "Labvakar". Raidījums noris kā vienmēr, bet, kad tas ir beidzies, pēkšņi televīzijā satraukts parādās kadrā Ojārs Rubenis un sauc: "Iet vaļā! Centrā šauj!"

"Labvakar" ziņo, ka Rīgas centrā ir dzirdama šaudīšanās, tātad ir sākušies pirmie traģiskie notikumi, un sievietēm un bērniem ir jāatstāj Zaķusala. Doma baznīca tiek gatavota ievainoto uzņemšanai. Tas ir nopietni. Vecāki satraukti, neguļ, apzinoties — ja būs nepieciešams, būs jācīnās, kā arī baidoties par tuvinieku dzīvībām. Mātes laukos "jūk prātā" par dēla vai vīra dzīvību, visi atvadās.

Atceros, kā mēs ar mammu smērējām maizītes un vārījām karstu tēju tiem cilvēkiem, kuri sargāja Mēmeles tiltu ar smagajām mašīnām. Manī vēl tagad ir saglabājušās tās dīvainās izjūtas, kā mēs pa nakti bailēs gājām un nesām pilsētas drosminiekiem ēdamo. Bauskā tika sagatavota speciāla palāta ievainotajiem.

Tie ir satraukuma pilni mirkļi, kad uzzina par to, ka Rīgā arī jau šauj. Cilvēki iziet Rīgas ielās. Pirmie upuri. Andris Slapiņš iet bojā, pieskrienot pie kāda ievainotā, mēģinot sniegt viņam kādu palīdzību, taču viņš tiek nošauts. Andris Slapiņš mirstot paspēja pateikt tikai "La..." un zaudēja samaņu, iespējams, viņš vēlējās vēl pēdējo reizi pateikt vārdu "Latvija". Arī Gvido Zvaigzne iet traģiski bojā. Lode izdzēš arī kāda pusaudža dzīvību.

Jau daudz vēlāk, kad Bastejkalnā uzstādīts piemiņas akmens to dienu varoņiem, aizejam nolikt tur ziedus un aizdedzinām svecītes. Tās ir dīvainas izjūtas, kad asaras žņaudz kaklu un viss notikušais it kā atgriežas. Pārdzīvotā baiļu sajūta, aizejot gulēt ar domu — kas būs rīt?

Tieši Bauskas miličiem jāsaņem pirmais lielākais uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Ir cietušie, ir nogalinātie.

Mani vecāki mierina mani, bet nevaru aizmigt, jo jūtu viņu sasprindzinājumu.

Vēja šūpolēs augšā — lejā; atmiņu šūpolēs.

Janvāris. 1991. gads. Tas ir iegājis vēsturē. Iemūžināts ar mūsu novada fotogrāfu Jadvigas un Gunta Šlosbergu "Janvāra balādi", ar mūsu pilsētnieku varonīgo aizstāvību, tas nezudīs no mūsu atmiņas.

Kāda būs mana un tava Latvija — tas atkarīgs no mums katra un visiem kopā. Bet viens man ir skaidrs — ja vajadzēs, mēs to aizstāvēsim tāpat kā mūsu pilsētas ļaudis.

Revolūcija apvienoja tautu vienkopus. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem tauta jutās kā viens vesels, vienota, un ikdienas rūpes pazuda kā nebijušas. Visus satrauca viens — lai Latvija būtu brīva valsts. Katrs, kurš aizstāvēja Latviju, jutās kā varonis, vismaz tajā brīdī, kad tauta bija vienota. Un es esmu priecīga, ka šo dramatisko notikumu esmu piedzīvojusi un izjutusi.