Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

«Uz kurieni mēs brauksim, tēt?» «Uz Ameriku...»

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Artūrs Irbe auj kājas tālam ceļam. Līdzi jūtot, esam bijuši kopā ar mūsu labāko hokeja vārtsargu vai visās viņa dienās un nedienās un tāpēc arī šoreiz — kā solīts pavasara pusē — pirms došanās viņpus okeānam Irbe nokļuva pie žurnālista «revolvera»:

— Nākamnedēļ tu jau būsi pie NHL sliekšņa, un tad arī viss izšķirsies. Uz ko ceri?

— Uz vietu vārtos.

— Kādu?

— Pirmo.

— Vai uzskati, ka esi gatavs tam un vai gaidītais tev neliks vilties?

— Labi saprotu, ka varu arī netikt sastāvā. Tur ir cits līmenis. Pie mums te var nolaisties un darīt visu pa roku galam, bet tur… Tur visi sitas par vietu pamatsastāvā. Un tomēr — manuprāt, arī uz viņu fona es varētu izcelties. Mani mērķi ir visai augsti. Sēdēt uz rezervistu soliņa — tas nav manā dabā… Būs grūti, bet jebkurā gadījumā darīšu visu, lai būtu pirmais. Atpakaļceļa man nav…

— Jā, krievi ir draudējuši, ka Irbi PSRS čempionātam ne tuvumā vairs nelaidīšot...

— To viņi var teikt, bet juridiska pamata tam nav un aizliegt spēlēt viņi man nevar. Tādā gadījumā es pat varu sekmīgi patiesāties…

— Atklāti sakot, bažas rada tas, ka līdz šim, izņemot zviedru Lindbergu, tā īsti NHL vārtos nav iejuties neviens eiropietis…

— Esmu jauns, un tā ir mana priekšrocība. Tiesa, Miļņikovs gan aizpērn drusku pabojāja to kopiespaidu par padomju hokeju. Hm, kaut gan uz sevi es negribētu attiecināt to, par padomju… Protams, no tā šobrīd arī aizmukt nevar. Nedrīkst baidīties, jo tā jau ir puse no sakāves… Man patīk iet caur grūtībām — kā savulaik izmalos cauri RASMS, pēc tam «Dinamo»… Varbūt Amerikā sākumā uz mani skatīsies neticīgi, bet tādi brīži manā biogrāfijā jau ir bijuši. Atcerieties, uz mani jau īsti tā neviens necerēja. Togad Samoilovs tika paņemts izlasē un «Dinamo» bija bezizejas situācijā. Jurzinovs lūdza Latvijas sporta vadībai, lai ļauj aicināt palīgos kādu viesspēlētāju. Neļāva. Un vārtos ielika mani. Uz augšu izlauzties man izdevās samērā ātri, kā tas izdosies Amerikā, nezinu, bet ceru, ka savu iespēju nepalaidīšu garām.

— Tavuprāt, cik liela bija PSRS izlases artava tavā meistarības pūralādē? Viņi jau nereti ir teikuši, ka bez izlases Irbe nebūtu tas Irbe, ko tagad pazīstam?

— Jā, tā viņi saka, bet aizmirst, ka bez izlases es izcīnīju kopā ar «Dinamo» sudraba medaļas, sekmīgi spēlēju aizokeāna turnejā pret NHL profesionāļiem, un tas ir rādītājs… PSRS izlasē es ieguvu starptautisko spēļu pieredzi, taču, manuprāt, galvenais nav tas, cik augsta līmeņa hokejs tika spēlēts pirms tam, bet gan — kāda līmeņa hokeja vidū tu nonāc un kā trenējies…

— Kad runājām maijā, teici, ka nopietni esi ķēries pie treniņiem un tā arī kopš tā laika «pazudi». Ko darīji šajā laikā?

— Trenējos, cilāju svarus, biju kopā ar «Dinamo» uz ledus, vispār — vasara pagājusi kā citus gadus. Man patīk tā, jo tad vismaz ir kāda jēga tam darbam.

— Jūnijā Rīgā bija ieradušies tavi nākamie saimnieki — «San Jose Sharks» kluba vadītāji, bet tu ar viņiem nekādās sarunās neielaidies, aizbildinoties, ka esi saņēmis norādījumus no sava aģenta…

— Nē, norādījumus viņš man nedod. Esmu pilnvarojis viņu kārtot manas NHL lietas, un tāpēc bez viņa klātbūtnes uz savu roku nevaru ne runāt, ne arī slēgt kādus dalījumus, kas skartu līgumu.

— Cik kompetents ir tavs aģents?

— Pols Teofans pārstāv ļoti spēcīgu firmu — IMG, kas specializējas tieši sportistu līgumu slēgšanā. Par šīs firmas klientiem ir kļuvuši vai visi pasaules labākie tenisisti, golfa spēlētāji, liela daļa beisbolistu. Firma ir ar vārdu, un tāpēc man ir droša sajūta, jo savu reputāciju viņi ar krāpšanu jau neies celt…

— Bet tevi savos viltus tīklos pirms tam esot centies ievilināt ne viens vien jeņķu ziķeris?

— Ir bijuši gadījumi. Kāds krievu emigrants, piemēram, mēģināja mani «paņemt uz muļķi»…

— Kā?

— Viņš man solīja, ka nodrošinās, lai līguma summa būtu pusmiljons gadā, taču par to pats paņem 15 — 20 procentus…

— Kā tu pats domā, cik esi vērts?

— Pašlaik sarunas par vēl nenoslēgto līgumu risinās ap 200 000 dolāru gadā.

— Tavuprāt, daudz vai maz?

— Tas ir ļoti viduvējs rādītājs. Bet viņus var saprast, viņi baidās, jo NHL es taču neesmu vēl spēlējis. Man ir iespēja ar spēli pierādīt savu prasmi un pēc tam arī paaugstināt šo summu.

— Tātad — pašreiz esi apmierināts?

— Vēlētos, protams, vairāk, bet, ja labi spēlēšu, tad arī labi nopelnīšu… Par naudu runā aģents, es pagaidām nepiedalos. Viņš man pa reizei piezvana, informē par situāciju un izstāsta, ko panācis sarunās ar «San Jose Sharks»…

— Un ko tad viņš tavā labā līdz šim ir paveicis?

— «Sharks» vadība piedāvāja slēgt divpakāpju līgumu, bet aģents to izgāza. Pēc viņu piedāvātā varianta, ja tieku pamatsastāvā, es saņemu trīs reizes vairāk nekā tad, ja spēlēju farmklubā. Tā viņiem būtu ideāla iespēja pie līdzīgām iespējām starp dažādiem vārtsargiem mani sākumā aizsūtīt uz komandas bāzes klubu, turklāt tērējot ļoti maz līdzekļu. Aģents panāca, ka līgums būs vienpakāpju — par kādu summu noslēgšu, tādu arī saņemšu. Jo lielāka tā būs, jo būs lielākas iespējas dzīvot labākos apstākļos. Taču domāju, ka apstākļi tur jau tā būs pietiekami labi, lai varētu bezrūpīgi dzīvot un domāt par tiešo darbu un bērnu audzināšanu.

— Vai tev bailes nav, ka «neapdedzinies»? Piemēram, kādās niansēs. Kapitālisms tomēr ir un paliek kapitālisms…

— Protams, iepriekš neko nevar paredzēt. Tāpēc man ir noruna ar aģentu, ko varu izpaust atklātībai pirms līguma noslēgšanas un pēc tā.

— Uz cik gadiem esi nodomājis doties amerikāņu maizē?

— Pagaidām — divi plus viens. Tas nozīmē, ka divi gadi pēc līguma un, ja abas puses ir apmierinātas, tad var pagarināt to vēl uz gadu.

— Kā varēja gaidīt, tad vislielākās runas jau šobrīd ir sākušās par naudu un dalīšanu…

— Neapšaubāmi! Aizbraukt un neko nedot Latvijas hokejam — tas nebūtu solīdi. Vēlētos, lai tiktu visiem līdzīgi — jaunatnes sporta skolai, komandai, sporta bāzēm. Negribu, ka nauda aizplūstu nezināmiem mērķiem… Daudziem jau gribas paķert kumosu un pierakstīt sev nopelnus. Tā ir mūsu dzīves īstenība un nelaime…

— Citi atkal saka, ka Irbe jau varēja vēl kādu laiku paspēlēt tepat pašu mājās?

— Cik esmu runājis ar hokejam tuvu stāvošiem cilvēkiem, viņi visi saka — tu pareizi dari… Es ar vislielāko prieku vēl spēlētu «Dinamo», bet pašreizējā situācijā, man liekas, es varu spēlēt vēl augstākā līmenī, tāpēc jāizmanto iespēja. PSRS izlasē vairs nekad nespēlēšu, bet Latvijas izlases nav, un kad viņa būs, to neviens nezina… Man ir jāmeklē ceļi, lai varētu pilnveidot savu meistarību un arī nopelnīt vecumdienām.

— Vai tad vēl nesenais pasaules čempionāta un PSRS labākais vārtsargs sevi nav jau pietiekami materiāli nodrošinājis?

— Protams, nē! Jā, es dzīvoju labāk nekā šeit vidusmēra cilvēks, taču mani ienākumi līdz šim nebūt nav tādi, lai es varētu, piemēram, pāris gadus dzīvot nestrādājis. Tad man vajadzēt savilkt ciešāk jostu… Esmu pieradis pie normāla dzīves līmeņa, un tāpēc sevi ierobežot man būtu grūti… Trūcīgs neesmu, bet slidas kārt vadzī vēl arī nevaru…

— Tu būsi miljonārs.

— Rubļos vai dolāros?

— Domāju, ka to dolāru arī tev nebūs tik maz…

— Katrs cilvēks grib dzīvē atrast savu vietu un arī labi nopelnīt. Tas ir normāli. Ja ir iespēja, tad tas ir jādara.

— Vai pēdējo mēnešu laikā esi jutis sevī arī kādu psiholoģisku barjeru, ko nācies pārkāpt?

— Esmu sevī nocietinājies, kļuvis daudz uzmanīgāks… Spēlējot «Dinamo», jutu draudzīgu attieksmi un uzmanību pret sevi, toreiz nejutu aiz sevis tās «ēnas», kas slīd garām tagad… Kad radās iespēja doties uz NHL, tad jutu, ka apkārtējo cilvēku attieksme krietni vien mainījās.

— Kā?

— Acīmredzot neesmu vairs šeit nevienam vajadzīgs. Daudzām amatpersonām zuda interese par manām personīgajām lietām…

— Par kurām tieši?

— Lai arī braucu prom, tomēr domāju, ka komandas vadības attieksme nebūs tik vēsa un atturīga, kāda tā ir tagad. Ārēji tas it kā neizpaužas, bet to jūt…

— Kas paliks «Dinamo» pēc Irbes?

— Vārtsargu vakuums mums nekad nav bijis. Manai vietai nevajadzētu palikt tukšai. Cits jautājums — vai Ņikitins un Poļakovs varēs fiziski izturēt slodzi visas sezonas garumā.

— Tev noteikti būs sekotāji, kādu padomu tu viņiem dotu?

— Nav ko gaidīt, ka noliks visu priekšā gatavu, jāpaļaujas pašam uz sevi. Mūsējos neviens nevilks — ne šeit, ne tur. Jāpaļaujas tikai uz saviem spēkiem…

— Varbūt tu paliksi Amerikā?

— Nu, nē! To gan nedomāju darīt. Protams, es braucu kopā ar ģimeni un var likties, ka mani šeit vairs neviens nesaista Bet tā jau nav…

Armands Puče

Autora foto