Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Garākā stunda mūžā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Sāviena ir Ļaudonas pagasta apdzīvota vieta, kur vēl 1991. gadā bija sava kopsaimniecība "Sāviena", kultūras nams, pasta nodaļa, bibliotēka, trīs veikali un, protams, sava Tautas frontes grupa. Šodien Sāvienā valda drūms noskaņojums — no visa, kas reiz bija, ir palikusi tikai bibliotēka, pasta nodaļa un divi veikali. Jaunatne no apdzīvotās vietas vai nu ir pārcēlusies dzīvot uz Ļaudonu, vai arī tuvāk lielajām pilsētām. Bērniem tuvākā skola ir Ļaudonas vidusskola 8 km attālumā. Sāvienā vēl joprojām var sastapt gados vecu sirmu vīru Jāni Elmeri, kas bijis Tautas frontes Sāvienas nodaļas priekšnieks. Pagājušie gadi no nu jau tālajām barikāžu dienām pamazām izdzēš atmiņas, bet lai nu kā, vīrs tomēr tajās labprāt dalās, jo grib, lai arī Sāvienas vārds ieiet Latvijas vēsturē. Nu jau aizsaulē aizgājušais Emīls Vilciņš bija saglabājis pirmā Latvijas laika sarkanbaltsarkano karogu. E. Vilciņš savās mājās izveidojis muzeju, kurā var apskatīt daudzas pagātnes lietas. Stāsta Jānis Elmeris.
Pierakstījusi I. Vizāne

Es kā Tautas frontes Ļaudonas pagasta Sāvienas grupas priekšnieks saņēmu no Madonas rajona Tautas frontes domes vadītāja Māra Grīnblata aicinājumu organizēt tautfrontiešu brīvprātīgo grupu, pārsvarā no jaunākajiem, braucienam uz barikādēm Rīgā. Pēc šāda uzaicinājuma saņemšanas devos pie paju sabiedrības "Sāviena" vadības ar lūgumu nodrošināt transportu. Saimniecības direktors transportu apsolīja, un es sāku organizēt brīvprātīgos. Pieteicās Andris Lideris, Aigars Veikšāns, Māris Portnovs, Jānis Platais, Aigars Pudulis, Dzintars Āpšs, Vladimirs Plaunovs (tomēr neaizbrauca) un es pats, Jānis Elmeris. Pārējos neatceros. Tā kā mūsu autobuss nebija piepildīts, tad apvienojāmies ar Ļaudonas grupu, kura brauca ar mikroautobusu un visus gribētājus nevarēja uzņemt savā transportā. Tā arī kopīgi abi autobusiņi brauca uz Rīgu.

Mūsu barikāžu vieta bija Vecmīlgrāvja tilts. Šoseju nosprostojām ar "ežiem", kas bija sametināti no dzelzceļa sliedēm, un ar transporta līdzekļiem. Sēdējām pie ugunskuriem un stāstījām dažādus notikumus un atgadījumus, kā arī siltumam iedzērām pa šņabītim. Iedvesmot un īsināt laiku pie tilta sargiem ieradās grupas ar patriotiskām, padomju laikā aizliegtām dziesmām. Mēs arī dziedājām līdzi. Pilsētnieki cienāja ar kafiju, maizītēm un citiem gardumiem. 16. janvāra vakarā pār tiltu pārbrauca "bobiks", piebrauca vēl mašīnas un bruņutransportieri, tad arī viss sākās. Šaušana, ko mēs bijām aizmirsuši no kara laika, krievu lamuvārdu plūsma, pavēles krievu valodā. Šāvieni tika raidīti gaisā, pie mūsu kājām un uz mūsu autobusiem un mašīnām. Bruņutransportieri brauca speciāli virsū mašīnām, omonieši ar ieročiem dauzīja mašīnu un autobusu stiklus, mums bija jāguļ zemē. Kas pakustējās, saņēma krietnu spērienu. Tikām pārmeklēti, viss no kabatām tika samests ugunskurā, nemaz nerunājot par fotoaparātiem un radioaparātiem, kas zvērīgi tika sadauzīti. Tajā brīdī autobusā bija paslēpies Jānis Platais, to ar grūšanu izgrūda no autobusa un turpat piekāva. Autobusi tika izdemolēti bez žēlastības, kas bija sasitams, to sasita, ko varēja noplēst, to noplēsa, riepas visas sašāva. Tas viss ilga apmēram stundu, un šī stunda bija viena no garākajām manā mūžā. Tā bija liela neziņa, kas notiks tālāk, vai vispār vēl kādreiz piecelšos, kas notiek ar pārējiem, jo redzēju, kā vairāki no mūsējiem muka pāri dzelzceļam, kad tuvojās vilciens, un uz viņiem tika šauts. Tad atskanēja komanda piecelties un doties pilsētas virzienā. Omonieši mūs kādu gabalu vēl lamādamies pavadīja, tad paši paklīda, un mēs beidzot varējām uzelpot.

Māris Portnovs aplenkuma laikā, riskējot ar savu dzīvību, pārskrēja pāri dzelzceļa sliedēm, kad pa tām tuvojās vilciens, un paspēja aiz tā paslēpties no omoniešu lodēm, kas tika raidītas viņam pakaļ. Māri sameklējām tikai ar radio starpniecību otrajā dienā. Pārējie grupas dalībnieki atgriezās mājās ar vilcienu.

Saimniecības vienīgo autobusu mājās atvilkām pēc trim dienām, jo bija nepieciešams liels remonts. Lode, kas glabājas pie manis, ir izmontēta no autobusa riepas.

Barikāžu laiks atmiņā paliks vienmēr. Ar gadiem daudz kas aizmirstas, bet ne jau visu var aizmirst. Latvijas vēsturē barikāžu laikam jābūt.

Pierakstījusi I. Vizāne