Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

"Brīnumšprices nav, bet..."

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Valoda — mana bagātība

Latvijas Valsts universitātes Svešvalodu fakultātes angļu valodas katedra pēdējā laikā bieži iegriežas gan jauni, gan vecāki cilvēki, kas vēlas iemācīties angļu valodu un noskaidrot, kur darbojas svešvalodu kursi. Interesējas arī par to, kā visātrāk, un visvieglāk iemācīties valodu.

Jāatzīst, ka par šiem jautājumiem domāts un rakstīts milzum daudz, bet «brīnumšprices» jaunas valodas apguvei, uz ko varbūt cer viens otrs pašlaik tik populāro kursu dalībnieks, nav un nebūs. Pilnīgi nav attaisnojusies pat hipnopēdija, ko 60.—70. gados Kijevā pētīja L. Blizņečenko un Rīgā mēģināja ieviest RPI Svešvalodu katedrā. Līdz mūsu dienām gan nav nonākusi arī Romas impērijas laikā valdoša prakse, kad valodu internātskolu audzēkņiem savā starpā bija jāsarunājas tikai apgūstamajā (latīņu) valodā. Diemžēl šo daudzsološo tradīciju neesam spējuši iedzīvināt pat Svešvalodu fakultātes ikdienā. Šai sakarā derētu atcerēties pazīstamā britu pedagoga M. Vesta vārdus: «Ja mērķis ir apgūt sarunvalodu (prasmi sarunāties), tad jārada apstākļi regulārai praksei. Pretējā gadījumā šī prasme pazūd, nekā neatstājot savā vietā.»

Ja cilvēka pārvaldāmo valodu skaits sniedzas desmitos, viņš ir apbrīnas un cieņas vērts. Taču mūsdienās poliglotu nav daudz. Toties ļoti daudziem pašlaik ir vēlēšanās apgūt vismaz vienu svešvalodu. Tāpēc kā sēnes pēc pērkonlietus aug valodu kooperatīvi — vilinoši skan to nosaukumi un piedāvātie apmācības veidi. Taču vēlamais rezultāts ne vienmēr tiek sasniegts.

Kāpēc mēs tik slikti zinām citu tautu valodu? Kas šeit vainojams? Manuprāt, akmeni varam mest daudzos «dārziņos» — skolotāja, skolēna, mācību grāmatu, metodiku sastādītāju, un vēl citos.

Bet vispirms noskaidrosim, ko tad nozīmē jēdziens — zināt valodu. Manuprāt, šis jēdziens ir tikpat relatīvs kā vārds «laime». Apgūt jaunu valodu kā sazināšanas līdzekli var dažādos aspektos un līmeņos, atkarībā no konkrētas vajadzības. Turklāt viena vai otra programma var palīdzēt pārvarēt noteiktas grūtības un izveidot nepieciešamās iemaņas. Taču mums obligāti jāzina, kur mēs šīs valodas zināšanas gribam izmantot. Skaidra mērķa trūkums nedos labus rezultātus, jo mērķis nosaka metodiku un materiālu atlasi.

Starp citu, dažas ierosmes varam aizgūt no poliglotiem. Ungāru tulkotāja K. Lomba 25 gadu laikā, piemēram, labi apguvusi 16 valodas: astoņās viņa diezgan brīvi runā un lasa bez vārdnīcas, pārējās astoņas zina tik daudz, lai varētu tulkot. Piemēram, J. Čerņavski zviedri uzskata par zviedru, angļi — par angli, spāņi — par spānieti. Faktiski visas valodas viņš apguvis ar lielu neatlaidību. Dabūt piemērotu spāņu valodas mācību grāmatu viņam neizdevās, tad viņš sāka apgūt šo valodu pēc franču valodā uzrakstītās spāņu valodas gramatikas. Arī japāņu valodu viņš iemācījās no arhaiskiem mācību līdzekļiem, bet zviedru valodu apguva, lasot daiļliteratūru šai valodā. Profesors N. A. Tolstojs starptautiskajās konferencēs brīvi runā trijās svešvalodās. Viņš daudz un regulāri lasot, ik dienas iegaumēja vismaz 25 no teksta izrakstītus vārdus (nevis izolētus, bet situācijās!) .

Aplūkojot vārdu krājuma paplašināšanas jautājumus, amerikāņu un padomju eksperti brīdina, ka nebūtu gluži pareizi uzskatīt, ka valodas apguves sākumposmā svarīgākais ir bagātināt vārdu krājumu. Ar to nevajadzētu steigties. Vārdi, protams, ir jāzina, taču, būvējot māju, atcerēsimies, ka ķieģeļu kaudze vēl nav gatava celtne — atsevišķi vārdi vēl neveido valodu. Visnepieciešamākais palīgs tad ir gramatika, t. i., iemaņas automātiski veidot pareizas vārdu formas un teikumus, kā arī identificēt šīs formas lasāmteksta un mutvārdu runā.

Poligloti uzskata, ka valodu var iemācīties katrs, kas apzinās tās nepieciešamību noteiktā dzīves sfērā. Viņi neatlaidīgi apgūst valodu — izmantojot jebkuru iespēju (braucienu transportā, pastaigas, utt.). Jaunu valodu nevar apgūt arī bez ieinteresētības un aizraušanās. Ne mazāk būtiska nozīme ir pozitīvai attieksmei pret tautu, tās kultūru, literatūru. Vispār pozitīvo emociju loma valodu apguvē ir nenovērtējama.

Tātad — pats galvenais svešvalodu mācīšanā ir motivācija, mērķa skaidrība, neatlaidība, sistemātisks darbs un ticība savām spējām. Panākumus parasti gūst tie, kas «nodarbojas» ar jaunu valodu vismaz vienu stundu katru dienu — lasot, klausoties, runājot, — nebaidoties no kļūdām. Saskarsmi ar klātesošu sarunu biedru daļēji var aizvietot dienasgrāmata vai vēstules. Pat tad, ja sarunu biedrs ir atrasts, regulāri vēl jālasa arī aizraujošas grāmatas. Ļoti svarīgi, lai grāmatas saturs lasītājam nebūtu zināms. Pretējā gadījumā lasīšanai nav jēgas, jo mēs taču lasām, lai iegūtu jaunu informāciju.

Napoleons Bonaparts savulaik teicis, ka cilvēks, kurš zina divas valodas, ir divu cilvēku vērts. Katra jauna valoda mūs ieved jaunā pasaulē, palīdz iedziļināties un izprast citas tautas kultūru, tradīcijas, dzīvesveida un domāšanas īpatnības. Valodu zināšanas satuvina cilvēkus, sagrauj savstarpējās neuzticības un nesaprašanās mūri.

 

Jeļena NAGLA,

LVU Svešvalodu fakultātes docente, pedagoģijas zinātņu kandidāte