Spēriens mugurā vai dunka snaudošajam lācim?

No Barikadopēdija
Versija 2014. gada 20. marts, plkst. 18.21, kādu to atstāja Andrejs (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)

Šodien aprit nedēļa, kopš PSRS Tautas deputātu III kongresa noslēgumā izvērsās lielimpērijas totalitārisma paraugstunda nosodošā vairākuma izpildījumā. Kā atceraties, pelts un lādēts tika Lietuvas atjaunotā Seima lēmums par šīs valsts neatkarības atgūšanu. Patlaban, kad Lietuvas jautājums tiek risināts jau dialoga veidā, būtu lietderīgi ieklausīties pirmo uzkliedzēju balsīs.

Godājamais deputāts un reizē arī PSRS Tautību padomes priekšsēdētājs Rafiks Nišanovs, kuru parlamenta aizkulisēs mēdz dēvēt par bezprincipu cilvēku, svētsvinīgi nolasīja pašsacerētu kongresa sprieduma projektu. Savu rīcību viņš motivēja kā operatīvu atsaukšanos uz delegātu lūgumu, kaut gan, kā vēlāk izrādījās, no kongresa tribīnes tas nebija izskanējis.

Galvenās projekta «tēzes» ir šādas:

 republika, pieņēmusi lēmumu par atdalīšanos no PSRS, ir spērusi tiesiski nepamatotus soļus, kas var izraisīt nopietnas sekas gan lietuviešu tautai, gan visai mūsu valstij. Noteikti politiskie spēki mēģina liegt Lietuvas tautām veikt patiesi demokrātisku izvēli;

— pieņemtie lēmumi nozīmē atsevišķu republiku un PSRS kopuma interešu neievērošanu, pārkāpj visu to tautību tiesības, kas dzīvo Lietuvas PSR teritorijā;

— Lietuvas PSR kā Padomju Savienības statuss ir oficiāli apstiprināts ar Lietuvas PSR 1978. gada Konstitūciju;

— savienotās republikas, kā iestājoties federācijā, tā arī izstājoties no tās, nevar ignorēt šās rīcības izraisītās politiskās, ekonomiskās, sociālās, teritoriālās, tiesiskās un citas problēmas.

Pēc sprieduma, kas atzīst Lietuvas Seima 12. marta lēmumu par spēkā neesošu, saklausāmi nepārprotami draudi:

«.. saskaņā ar Konstitūciju (ievērosim nesen pieņemtos Konstitūcijas labojumus un prezidenta konstitucionāli noteikto pilnvaru ārkārtējā stāvokļa ieviešanai. —  J. L.) un PSRS likumiem veikt pasākumus, kas nepieciešami padomju pilsoņu tiesību un brīvību, konstitucionālās iekārtas, valsts drošības, īpašuma un citu PSRS valsts interešu Lietuvas PSR teritorijā nodrošināšanai. »

Visdivkosīgākie šķiet to deputātu «argumenti», kas nosodīja jauno Lietuvas parlamentu par PSRS Konstitūcijas neievērošanu. Viņiem acīmredzot neienāca prātā, ka nule paši ar savu lēmumu iedibināt valstī prezidenta pārvaldes institūtu patiesībā ir ignorējuši to Konstitūciju, kuras neievērošanu pārmet lietuviešiem, kā arī ieviesuši pārgrozības daudzos jo daudzos pamatlikuma pantos. Protams, tās ir tikai kongresa pilnvaras, taču nereti kļūst baisi, iedomājoties, ka augstākās lēmējtiesības mūsu valstī pieder nevis dažādi un radoši domājošo kolektīvam, bet ar lielām pilnvarām apveltītu vienādi NEDOMĀJOŠO masai (tas, protams, nekādā ziņā neattiecas uz PSRS tautas deputātu demokrātisko mazākumu). Funkcionējot šādam amorfam varas mehānismam, kurā šķietami demokrātiskās formās ietverts pēc aparāta ieskatiem brīvi pārveidojams saturs, vienmēr būs pieņemti tādi «likumīgi» lēmumi, kas atbildīs «augšu» interesēm.

Uzreiz pēc sākotnējā lēmumprojekta nolasīšanas vairāki demokrāti — J. Boldirevs (Ļeņingrada), G. Starovoitova (Maskava), A. Oboļenskis (Ļeņingrada), pauzdami bažas par topošā dokumenta nepārprotami aso toņkārtu, izgaismoja lēmumprojekta vismazāk argumentētās un netaktiskākās vietas. Taču līdztiesīga diskusija nevarēja notikt — R. Nišanovs demagoģiski izvairījās no tiešām atbildēm. Turklāt no viņa sacītā bija jaušams, ka reālu apsvērumu vietā tiek izmantots cita veida «patiesības» kritērijs — «ir tā, kā es saku», kas kongresā darbojās visefektīgāk.

J. Voroņežcevs: «Mēs pieņemam ļoti svarīgu lēmumu, tāpēc es gribētu dzirdēt konkrētus cilvēktiesību pārkāpumu faktus Lietuvā.»

R. Nišanovs: «Dokumentā, ko esmu nolasījis, nav nekādu emociju. Šeit ir fakti, turklāt ļoti nopietni fakti (!! — J. L).»

Lieki teikt, ka niansētie Edvīna Inkēna jautājumi, kas apliecināja viņa neapšaubāmo kompetenci vēstures jautājumos un acīmredzot bija vērsti uz godājamā atbildētāja nekompetences atspēkošanu, nevis daudzmaz sakarīgu apsvērumu uzklausīšanu, tika apslāpēti vispārējas demagoģijas plūdos. Tāpat kongresa vairākums bija kurls pret R. Medvedeva (Maskava), M. Bronšteina (Igaunija), N. Medvedeva (Lietuva), T. Buačidzes (gruzīni — kopā ar mums!) nosvērtajām, uz mierīgu, konstruktīvu un līdztiesīgu dialogu aicinošām runām.

I. Sorokins: «Vai uzskatāt, ka kongresa norises laikā sniegtā informācija ir pietiekama?»

R. Nišanovs: «Biedri, apgalvojums, ka PSRS tautas deputāti nav saņēmuši informāciju par Lietuvu, ir līdzvērtīgs aklo vistiņu («koški-miški") spēlēšanai.»

Modrais militārists, vēsturnieks, politologs, demogrāfs, sociologs utt. (šo virkni labskanības labad gribētu noslēgt ar vārdu «demagogs») Viktors Alksnis, labi pārzinādams Lietuvas tautu patiesās vajadzības, rūpīgi saskaitījis tos vēlētājus, kas atdevuši savas balsis par jauno Lietuvas Seimu. Izrādās, ka, pēc mūsu republikas pārstāvja aprēķiniem, to ir 41,2 procenti. Pārējie balsojuši par neievēlētajiem kandidātiem vai nebalsojuši nemaz. Acīmredzot šo pasīvo (taču ar vēlētāja tiesībām apveltīto!) iedzīvotāju liela daļa tagad ar skubu raksta gaudu pilnas vēstules un telegrammas par mistiskiem pāridarījumiem, kuri nav apstiprināti ar reāliem faktiem. Secinājumam: ir amorāli izvirzīt pretenzijas pret tā parlamenta lēmumiem, kura tapšanas laikā pilsonis nav paudis savu vēlētāju (nevis vēlēšanu boikotētāja) attieksmi.

Admirālis V. Ivanovs, niknumā atņirdzis savus neapšaubāmi kostspējīgos zobus, ar sēdes vadītāja svētību krietni vien pārsniedza debatēm atvēlēto laiku.

— Es uzskatu, ka tas ir trieciens mugurā mūsu valstij, mūsu perestroikai, — viņš secināja. Likās, ka biedrs Ivanovs, Baltijas kara flotes virspavēlnieks, ikbrīd ir gatavs sūtīt savus kuģus Lietuvas nacionālistu apkarošanai.

Vairākas pretspara runas, kas bija pārpilnas ar faktu izkropļojumiem un to efektīgai pasniegšanai аr nepieciešamajām emocijām, liecināja par to, ka lēmuma liktenis ir tikpat kā izšķirts. Kārtējo reizi pie vārda tika laists V. Alksnis, šoreiz vēsturnieka ampluā. Viņš oponēja Rojam Medvedevam, atzīmēdams, ka pie mums, Latvijā, visas nelikumības vēlēšanās bijušas tikai līdz 1940. gadam, kad Latvijas darbaļaudīm beidzot tika dota iespēja brīvi apliecināt savu izvēli.

Pēc pārtraukuma sēdes vadītājs, veidodams deputātu vairākuma masu sev vēlamajā formā, kaislības uzkurināja vēl vairāk.

— Kongress ir saņēmis daudzas telegrammas. Tā, piemēram, no Klaipēdas: «Kuģubūvētāju kolektīvs ar sašutumu nosoda Lietuvas PSR Augstākās Padomes lēmumu par attiecību saraušanu ar federāciju. (..) Pieprasām veikt neatliekamus pasākumus, lai aizsargātu padomju pilsoņu tiesības Lietuvas PSR teritorijā un atjaunotu federāciju…» Vēl:

«Lūdzu piešķirt politisko patvērumu. Padomju pilsonis Romans.»

Un tā tālāk, un tā joprojām…

Pūļa eksaltāciju veicināja jau labi zināmā Igaunijas «interista» Jarovoja sāpju plūdi, no kuriem mēs varējām uzzināt, ka viņš republikā dzīvo jau četrus gadus, bet riebīgie nacionālisti jau paspējuši tautas varonim pie durvīm novietot pagatavotu sprāgstbumbu.

Nepatīkami pārsteidza V. Faļina, PSKP CK starptautiskās nodaļas vadītāja, tendenciozais vēsturisko faktu apskats, kas tika pasniegts acīmredzot tikai tādēļ, lai mazinātu Molotova un Rībentropa pakta liktenīgo nozīmi. Sak, skatīsimies relatīvi uz visu lielās vēstures gaitu, tāpēc šis slepenais papildprotokols tāds nieks vien ir… Biedrs Faļins neuzskatīja par negodu operēt ar līdz šim nepieņemamiem (taču šobrīd —  tik izdevīgiem!) Rietumu historiogrāfu traktējumiem.

Daudzi uzkliedzēji nez kāpēc uzņēmās atbildību par Lietuvas teritorijas pārdali un daudznozīmīgi sprieda vienas vai otras Lietuvas mazākumtautības vārdā. Kārtējo reizi tika uzskatāmi apliecināts neloģiskais padomju federācijas pārvaldes princips:

par Baltijas tautu likteni daudz tiesīgāki spriest ir uzbeki vai altajieši, bet baltieši paši sava skaitliskā mazākuma un stipri izteikta intelektuāla pārākuma dēļ par savu dzīvi nav noteicēji.

Lai noslēgumam būtu efekts, vārdu deva biedram Koganam no Igaunijas. Viņš ierosināja ieviest tiešu prezidentūras pārvaldi Lietuvā, lai itin ātri tajā atkal varētu īstenot tikai un vienīgi PSRS interešu ievērošanu.

Prezidenta noslēguma runa tomēr ļāva rast kompromisu un sākotnēji strikto lēmumu pieņemt maigākā variantā. Patiesībā tā bija oficiāla piekrišanas zīme sākt abpusējas sarunas Lietuvas (un vai tikai tās?) likumīgo prasību ievērošanai.

Arī samierināšanās ar pūļa opozīciju ir ceļš uz dialogu. Šī pretreakcija bija neizbēgama, un tas mums jāapzinās. Viss atkarīgs no tā, cik iecietīgi un neatlaidīgi rīkosimies turpmāk. Savus pretiniekus esam iepazinuši, izmēģināsim nu savu varēšanu. Darīsim visu, lai vismaz uz mūsu mazo valsti nebūtu attiecināmi deputāta N. Ivanova teiktie vārdi:

«Esam sākuši skart Gorbačova kā pašreizējās krīzes vaininieka tematu… Pasakas par to, cik vadonim ir grūti, ir to cilvēku prātojumi, kas Gorbačovam pateicīgi vienīgi par to, ka viņš vēl nenogalina…»

JURIS LAKSOVS