Vajadzīgi konstruktīvi priekšlikumi, nevis ultimāti

No Barikadopēdija
[[CN19881120|]]
Latvijas PSR prokurora Jāņa Dzenīša raksts, kas 1988. gada 19. novembrī publicēts PSRS galvenajā laikrakstā, PSKP Centrālās Komitejas orgānā "Pravda"

Latvijā, tāpat kā citās savienotajās republikās, aktīvi tiek apspriesti likumu projekti par PSRS Konstitūcijas grozījumiem un papildinājumiem un par PSRS tautas deputātu vēlēšanām. Lielum lielais vairākums pilsoņu, kas paši uzmanīgi un godprātīgi izstudējuši šos loti svarīgos dokumentus, uzņem tos ar izpratni, kā pirmo pārbūvei vitāli nepieciešamo politiskās sistēmas reformas posmu. Ar objektīvu un godīgu pieeju nevar nenonākt pie secinājuma, ka apspriežamie likumprojekti pilnīgi atbilst partijas XIX Vissavienības konferences lēmumiem par tautvaldības attīstīšanu un nostiprināšanu mūsu zemē.

Cilvēki atbalsta Augstākās Padomes kā nepārtraukti strādājoša likumdevējā, rīcības un kontroles orgāna jaunās funkcijas, tiesiskai valstij tik ļoti nepieciešamās konstitucionālās uzraudzības komitejas izveidošanu un tiesisko garantiju noteikšanu pret iespējamu varas ļaunprātīgu izmantošanu. Ar gandarījumu tiek uzņemta vēlēšanu kampaņas demokratizācija. Tiek radītas reālas iespējas, lai vēlētājs patiesi aizklātas balsošanas apstākļos izteiktu savu attieksmi pret deputātu kandidātiem un pats izlemtu, par ko balsot. Pa jaunam, — ņemot vērā balsošanas dalībnieku skaitu, — notiks balsu skaitīšana. Tādējādi tiks aizšķērsots ceļš ārišķības un formālisma cienītājiem.

Likumprojekti paredz arī citas normas, kas vērstas uz padomju sabiedrības dzīves demokratizāciju.

Taču likumprojektu apspriešana nenotiek viennozīmīgi, un tas ir dabiski. Apspriešanas gaitā tiek izteikti priekšlikumi un piezīmes, kuru autori konkretizē un precizē daudzas likumprojektu normas un vairākos gadījumos izsaka argumentētus iebildumus pret dažām no šīm normām un vienlaikus piedāvā savu konkrēta jautājuma risinājumu.

Likumprojektu visas tautas apspriešanā piedalāmies arī mēs, republikas prokuratūras orgānu darbinieki. Nesen notikušajā diskusijā, kurā piedalījās pilsētu un rajonu prokurori, citu tiesību aizsardzības orgānu, juridiskās zinātnes un tiesiskās izglītības sistēmas pārstāvji, mēs izteicām vairākas piezīmes un konstruktīvus priekšlikumus. Netika noklusēti arī tie priekšlikumi, kas jau publicēti presē, konkrēti, noteikti tiek atbalstīts laikraksta «Pravda» šā gada 9. novembra numurā publicētais I. Karpeca un K. Skvorcova priekšlikums izslēgt no likuma projekta par PSRS Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem noteikumu, ka prokurori nevar būt to padomju deputāti, kuru teritorijā viņi pilda savas funkcijas (projekta 96. pants). Šis priekšlikums izteikts pilnīgi pamatoti, ņemot vērā to, ka apstākļos, kad konsekventi tiek sadalītas funkcijas starp likumdevējas varas. izpildvaras un tiesas iestādēm, prokuratūra nepieder ne pie vienas no šīm «iestādēm», un tās orgāni veido stingri centralizētu sistēmu. Tajā pašā laikā, kā es varu spriest arī pēc savas ilggadējās prakses, prokurora deputāta statuss ne tikai nevājina viņa patstāvību, bet arī nodrošina neatkarību no vietējiem orgāniem un veicina likumības nostiprināšanos padomju darbībā. Tajā pašā laikā mēs nevaram piekrist laikraksta «Izvestija» šā gada 13. novembra numurā izteiktajam profesora V. Savicka priekšlikumam attiecībā uz to, ka nav lietderīgi līdzās prokuratūras uzraudzībai saglabāt vārdu «augstākā». Jo tas esot savu laiku nodzīvojis un valsts praksē tagad ienākot konstitucionālā uzraudzība. Šāds priekšlikums, pēc mūsu domām, nav savienojams ar partijas XIX konferences lēmumu un vairāku PSKP CK lēmumu prasībām attiecībā uz prokuratūras uzraudzības lomas un atbildības palielināšanu. Ar konstitucionālās uzraudzības komitejas izveidošanu PSRS ģenerālprokurors un viņam pakļautie prokurori netiek atbrīvoti no uzraudzības pār to, lai itin visas ministrijas, valsts komitejas un resori, uzņēmumi, iestādes un organizācijas, vietējo Tautas deputātu padomju izpildu un rīcības orgāni, sabiedriskās organizācijas un amatpersonas precīzi un vienveidīgi izpildītu likumus. Pie tam ir svarīgi ņemt vērā, ka uzraudzības un kontroles funkcijas uzdotas arī dažiem citiem orgāniem, ar kuriem prokuratūra sadarbojas un vienlaikus realizē uzraudzību pār likumību to darbībā, kas tāpat nozīmē, ka tā ir augstākā uzraudzība.

Domājams, ka, apspriežot likumprojektus, mūs nevar mulsināt ļaunās pieejas un priekšlikumu novitāte. Taču nav nekādu šaubu, ka šiem priekšlikumiem un pieejām jābūt konstruktīviem, tiem reāli un mērķtiecīgi jāveicina pārbūve padomju sociālistiskās sabiedrības apstākļos.

Šajā sakarā nevaru neminēt citāda veida reakciju uz apspriežamajiem likumprojektiem, ko pauž daži Latvijas Tautas frontes vadītāji un aktīvisti, tās «eksperti» — juristi, vairāku neformālo apvienību pārstāvji. Viss aizgājis tiktāl, ka daudzi no viņiem kategoriskā, ultimatīvā formā pieprasa vispār atteikties no likumprojektu pieņemšanas un tādējādi faktiski izjaukt pēc PSKP iniciatīvas sākto politiskās sistēmas reformu.

Tas tiek darīts bez jebkāda pamata, ar izdomātu ieganstu, ka likumprojekti esot pretrunā ar partijas XIX konferences lēmumiem, veicinot valsts centralizācijas pastiprināšanos un aizskarot Latvijas intereses.

Lai tālāk palielinātu politisko saspīlējumu republikā, tiek izlikti piketi un organizēta parakstu vākšana prasībai nepieņemt likumprojektus. Šo akciju iniciatorus nebūt nemulsina tas, ka daudzi piketu dalībnieki un parakstu vācēji nav lasījuši likumprojektus, nav pat iepazinušies ar tiem.

Šā gada novembra sākumā Latvijas Tautas frontes Dome pieņēma lēmumu, ko izplatīja daži masu informācijas līdzekļi. Tajā bez jebkādiem argumentiem apgalvots, ka apspriešanai nodotie likumprojekti nenostiprinot partijas XIX konferences kursu uz pašpārvaldes attīstīšanu un varas pilnīgu nodošanu padomēm attīstīšanu un būtiski ierobežojot savienoto republiku suverenitāti. Latvijas Tautas frontes vadība nolēmusi «atzīt, ka visas tautas apspriešanai nodotie likumprojekti pašreizējā redakcijā ir nepieņemami», un ierosinājusi pieņemt tikai pagaidu nolikumu par PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām.

Taču likumprojektu pretinieki, mēģinot nepieļaut to pieņemšanu, gājuši tālāk. Kā 10. novembrī informēja jaunatnes laikraksts «Padomju Jaunatne», LTF Domes locekļi tikušies ar Igaunijas Tautas frontes un Lietuvas Pārbūves kustības dalībniekiem, lai pārrunātu galveno jautājumu — par protestu apspriežamajiem likumprojektiem. Daudziem padomju cilvēkiem ir grūti tam ticēt un vēl grūtāk to saprast, taču, kā savā informācijā raksta (turklāt bez jebkādiem komentāriem) minētais laikraksts, tā ir «PSKP jaunās līnijas revīzija, pat atklāta kontrrevolūcija, būtisks solis atpakaļ stagnācijā».

Publicējot šādu pilnīgi neargumentētu, savā būtībā apmelojošu konstatāciju, laikrakstā «Padomju Jaunatne» izteikta prasība vākt parakstus un nepieļaut, lai likumprojekti (laikraksta publikācijā tie dēvēti par «antidemokrātisku Konstitūciju») tiktu apspriesti PSRS Augstākajā Padomē. Ierosināts arī «prasīt atbildību no saviem ievēlētajiem PSRS Augstākās Padomes deputātiem un izteikt viņiem savu gribu — nebalsot par minēto projektu pieņemšanu». Šis ierosinājums tiek pastiprināts ar atklātiem draudiem — atsaukšanos uz vēlētāju tiesībām likumā paredzētajā kārtībā un pietiekami īsā laikā atsaukt Augstākās Padomes deputātus.

Šie draudi jau izvērtušies atklātā kampaņveida spiedienā uz PSRS un republikas Augstāko Padomju deputātiem. Tajā pašā avīzē «Padomju Jaunatne» bija publicēta instruktāža — kā rakstīt un kam adresēt vēstules, izsakot «protestu pret Konstitūcijas projektu». Pat ieteikts sūtīt tās ierakstītās bandrolēs Pat tais dienās, kad nesen mūsu republiku apmeklēja PSKP CK Politbiroja loceklis. PSKP CK sekretārs V. Medvedevs, kas daudzos kolektīvos pārliecinoši un pamatīgi izskaidroja šos likumprojektus, Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs PSKP biedrs D. Īvāns, runādams republikas televīzijā, aicināja organizēt masu protesta manifestācijas pret likumprojektiem.

Šie fakti ir jāzina, lai saprastu, kas slēpjas aiz dažu LTF vadītāju un aktīvistu apgalvojumiem, ka Latvijas tauta esot pret šo likumprojektu pieņemšanu.

Pretdarbība likumprojektu pieņemšanai nav nejauša parādība. Tā cieši jo cieši saistīta ar atsevišķu grupu un personu tiekšanos pēc nacionālas izolētības un republikas norobežošanās, ar to cenšanos uzpūst pretrunas starp Latvijas interesēm un visas Padomju Savienības interesēm. Tāpēc ir saprotams, ka reāla tautvaldības nostiprināšana mūsu zemē nav savienojama ar šīm būtībā nacionālistiskajām izpausmēm.

Pretdarbību likumprojektu pieņemšanai lielā mērā sekmējuši nopietnie trūkumi kvalificēta un objektīva izskaidrošanas darba veikšanā republikā. Mazsvarīgs nav arī tas fakts, ka republikas masu informācijas līdzekļi, atskaitot laikrakstus «Cīņa» un «Sovetskaja Latvija», faktiski ir izslīdējuši no partijas kontroles un ietekmes un kļuvuši par dzimtmuižu to redaktoriem vai kādām personu grupām.

Tagad republikā izdara nepieciešamos secinājumus no likumprojektu apspriešanas gaitas. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas vadībā daudzas partijas organizācijas dod pretsparu mēģinājumiem iedragāt PSRS tautu draudzību un nākt klajā ar ultimatīvām prasībām. Taču mums visiem, kā to atzīmēja M Gorbačovs savā runā Orlā notikušajā sanāksmē šā gada 15. novembrī, skaidri jāsaredz, ka pārbūves apstākļos sevišķi neciešams un bīstams ir politisks ekstrēmisms ar nacionālistisku novirzienu, kas neļauj normāli izvērsties demokrātiskajam procesam un kaltē visas mūsu tautas kopīgajam darbam.

 

J. Dzenītis,

Latvijas PSR prokurors, otrās klases valsts justīcijas padomnieks

«Pravda» 19. novembrī