Kas krāpj, kas ne?

No Barikadopēdija
Versija 2012. gada 15. maijs, plkst. 10.51, kādu to atstāja Ilmars (Diskusija | devums) (Set original images)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)

Mani sarunas biedri — republikas plaša patēriņa tautsaimniecības preču kvalitātes noteikšanas un tirdzniecības valsts inspekcijas vadītājs K. Āboliņa kungs un viņa vietnieks G. Freimaņa kungs. Inspekcijas darba lauks šobrīd ievērojami paplašinājies, jo rūpīgāk jāseko, lai tirgotāji ievērotu jaunās produktu cenas, bet savukārt ražotāji veikaliem "neiesmērētu" vecu mantu.

— Paši nevaram nevienu sodīt, nedz arī atlaist no darba. Varam tikai norādīt uz tirgotāju neizdarību. Jārīkojas savukārt tirdzniecības organizācijām.

K. Āboliņš: — Cilvēkiem joprojām nav īstas skaidrības par cenām. Daudzi nespēj saprast, ka, piemēram, krējumam ir 20%, 25% un 30%, arī cenas attiecīgi ir dažādas. Nezināšanas dēļ iespaids, ka veikalos viņus apkrāpj. Tas pats ar cīsiņiem. Ir Piena, Vidzemes, Uzkožamie cīsiņi, kuri pēc gatavošanas tehnoloģijas un cenas savstarpēji atšķiras. Pircējs domā: ja jau ir cīsiņi, tad visi maksā vienādi.

Tirgotājiem pārmet, ka veikalos pietiekamā daudzumā neesot lētās gaļas. Bet veikals saņem gaļu kā veselu kautķermeni, tad to sacērt pa šķirām. Vispirms, protams, izpērk lētāku gaļu, kaut arī tā nav tik vērtīga. Ko lai iesāk ar augstāko šķiru, kura ir dārgāka? Nevar taču cirst vienu lopu pēc otra un pārdot lētāko daļu, bet dārgāko atstāt. Būtu labi, ja kombināts gaļu piegādātu jau izcirstu. Augstākā labuma gaļu kombināts lai pārstrādā desās, ruletēs. Šai sakarā iesniedzām savus priekšlikumus Cenu departamentam, kas jautājumu risinās tālāk.

Pagaidām grūti noteikt, cik preču jāpasūta veikaliem, jo kopš gada beigām, kad tapa zināms par cenu paaugstinājumu, daudzi mājās uzkrājuši rezerves. Lai pieprasījums nostabilizētos, jāpaiet kādam laikam.

Tirdzniecība ir atkarīga no ražotājiem. Tirgotājs var paņemt to, ko kombināts piedāvā.

G. Freimanis: — Un ja arī pasūta, tad ne vienmēr šo pasūtījumu izpilda, jo gaļas kombinātam tāda izstrādājuma gluži vienkārši nav.

K. Āboliņš: — Ja ražotāji piegādātu standartiem atbilstīgu preci, tad nebūtu pārmetumu, ka gaļa ir trekna vai slikti apstrādāta. Un ne jau inspekcijām jāskraida pa veikaliem un jāmeklē slikta prece. Ražotājiem pašiem jāpastiprina kontrole, arī tirdzniecības organizācijām nevajag pieņemt tādu produkciju. Tā ir iesīkstējusi veikalnieku loģika — nepaņems šo, nebūs nekāda. Tāpat pārsvarā gaļas kombināts piegādā II šķiras desu: "Azaida", "Saimes", "Maizes desu". Neviens tādas desas labprāt nepērk. Ja nu vienīgi tad, kad galīgi nav ko iegādāties. Daudz pieprasīta ir augstākā labuma vārītā desa — "Doktordesa", "Piena desa", "Iecienītā desa". Īpašas pretenzijas bija pret augsto "Maizes desas" cenu. Tad to pārcenoja uz 7 rbļ., tad vēl uz 5.50 rbļ.

G. Freimanis: — "Maizes desas" ražošanas tehnoloģijā ir rakstīts, ka lietošanai pārtikā tā ieteicama tikai nosacīti…

K. Āboliņš: — Izbraucām uz Jūrmalu, Liepāju, Daugavpili. Trūkumi jau ir kā tirdzniecībā, tā sabiedriskajā ēdināšanā. Liepājā un Daugavpilī apgāde ir labāka nekā Rīgā, sortiments bagātīgāks. Turienes cilvēki mums sūdzības nesūta.

Ja konstatēti pārkāpumi, tos izpēta uz vietas. Daugavpilī gaļu veikalos īpaši nepērkot, jo cenas tirgū ir zemākas nekā valsts veikalos.

Jāpiemin, ka ir pārskatīti cenrāži vairākiem izstrādājumiem, jo jaunās cenas tapušas steigā, un bija pieļautas kļūdas.

V. Valdmane