Sabijās arī mājinieki
|
Kā jau daudzi, arī es braucu uz barikādēm. Izjustais un stāstītais mums, barikādiešiem, droši vien ir ļoti līdzīgs.
16. janvārī mūsu grupai vajadzēja doties mājās, bet, tā kā nebija maiņas, mēs piekritām vēl vienu diennakti palikt. Par pārtiku un cigaretēm nebija jārūpējas, jo tās bija atliku likām. Vējš gan mūs nesaudzēja un pūta nikni. No dzelzceļa gulšņu dedzināšanas bijām nokvēpuši tīri melni. Līdzi paņemtais jaunais radioaparāts "Abava" visu laiku bija uz pleca, tā uzzinājām jaunāko informāciju. Tika arī ziņots, ka Rubiks varu pārņēmis savās rokās, kas mums nevienam nebija pieņemams.
Atmiņā palikusi epizode — tuvojās vilciens. Uz tilta pēkšņi parādījās omonieši. Tika šauts gaisā un zemē. Trasējošās lodes spīdēja vakara krēslā. Izkliegtās pavēles bija bargas. Neviens tām neuzdrīkstējās nepakļauties, nedrīkstēja pat sarunāties savā starpā. Man blakus gulēja ļaudonietis Andris Bērziņš, kurš ne visai skaļi izteicās: "Ja man būtu automāts, tad es viņiem parādītu!" Viņa teikto labi saklausīja tuvējais omonietis, un automāts tūliņ tika piedāvāts. Tikai mans blakusgulētājs bija pazaudējis valodu un cieta klusu.
Omonieši arī bija dažādi, atceros, viens, varbūt pēc tautības baltkrievs, no naida uz mums pat bija pietvīcis sarkans, rokās viņam bija vieglais ložmetējs, ar kuru viņš nemitīgi šāva un izteica mums draudus, kā arī slavēja labo dzīvi Padomju Savienībā. Turpretī bija omonieši, kas tikai turēja rokās savus automātus un neizšāva nevienu lodi. Daļa omoniešu bija sejas aizklājuši ar maskām. Mēs visi tikām pārmeklēti. Mans jaunais radioaparāts no manas paduses tika izsperts un turpat sašauts gabalu gabalos. Pārbaudīja visas kabatas, iznīcināja fotoaparātus, lukturīšus un citas lietas, kas viņiem nepatika. Kustēties mēs nedrīkstējām, kurš to darīja, saņēma spērienu vai sitienu ar automātu. Guļot zemē, pat bija tāda sajūta, ka tūliņ mūsu dzīvības izdzisīs, īsā mirklī acu priekšā pazibēja visa mana dzīve, šajā brīdī es daudz ko pārdomāju, bet, par laimi, paliku dzīvs. Pēc kāda laika sekoja komanda: "Tu, tu, tu — piecelties", tas izklausījās apmēram kā pirms nošaušanas. Par laimi, mani šī komanda neskāra, es paliku guļot. Tiem, kuriem lika piecelties, bija jādodas omoniešiem līdzi. Tikai vēlāk uzzināju, ka viņiem bija jānovāc no tilta "eži", ko paši bijām tur salikuši. Mašīnu sastrēgums tilta rajonā bija izveidojies ļoti liels, jo satiksme šajā laikā pār tiltu vispār nenotika. Omonieši dauzīja arī to cilvēku mašīnas, kas tur gadījās tikai garām braucot. Izrādījās, ka šajā laikā tika nošauts arī Roberts Mūrnieks.
Pagāja kāds laiks, tad atkal skanēja pavēle piecelties, mums lika doties pilsētas virzienā. Tūlīt arī omonieši salēca mašīnās un sāka braukt mums pakaļ. Nevarējām saprast, kas notiks, un kādi septiņi nospriedām, ka ir jāmūk. Pēkšņi skrējām pāri dzelzceļam un augstajam žogam. Pārlēkuši žogu, nokļuvām citā pasaulē. Viss bija kluss, pilsēta dzīvoja savu dzīvi. Ielas malā stāvēja ātrās palīdzības mašīna, kuras šoferis mūs aizveda līdz tuvākajai sabiedriskā transporta pieturai. Tā mēs nokļuvām centrā pie stacijas. Tas bija tieši laiks, kad pēc pāris minūtēm bija jāatiet vilcienam uz Pitalovu. Visi laimīgi iekļuvām vilcienā, protams, bez biļetēm, jo naudas mums nebija nevienam. Vagonā mums tieši pretī apsēdās Visvaldis Lācis, kas bija LNNK dalībnieks. Uzzinājis, ka esam no barikādēm, viņš mūs nosodīja, kas tajā mirklī likās šausmīgi — mēs tik tikko bijām zem ložu lietus, bijām neziņā par sevi, bijām gatavi uz visu, bet te pēkšņi mēs viņa acīs esam rīkojušies galīgi nepareizi. Ar V. Lāci debatējām visu ceļu, viņam bija līdzi daudz žurnālu zviedru valodā.
No vilciena izkāpām Jaunkalsnavas stacijā, jo tālāk bija jābrauc ar maršruta autobusu, kas arī laikus bija pienācis. Ļaudonā biju jau ap 21.30. Šodien vairs nevaru nosaukt tos, kuri atbrauca mājās kopā ar mani, neatceros, bet zinu, ka bijām septiņi. Tūliņ devos mājās. Mājās tuvinieki pat nedzirdēja, ka atveru durvis un ienāku, jo visi klausījās radio, pa kuru tajā laikā runāja ļaudonietis Andris Bērziņš (jā, tas pats, kam omonieši piedāvāja automātu), kurš stāstīja par notikušo pie Vecmīlgrāvja tilta. Man kā saimniecības inženierim bija sava doma un sāpe par sašauto un sasisto mikroautobusu "Latvija". Tuvinieki, ieraudzījuši mani stāvam durvīs, jautāja, kas noticis, bet es, tā pavisam nedomājot, saku: ""Latvija" pagalam!" No tuviniekiem atskanēja "Ārprāts!", jo tie domāja mūsu visu Latviju.
Mūsu mikroautobusu atveda uz Ļaudonu pēc vairākām dienām, un vēl ilgi to aplūkoja vietējie iedzīvotāji, kas paši savām acīm varēja pārliecināties par ložu caurumiem mikroautobusa korpusā.
Barikāžu laiku nenožēloju. Tikai šodien gribētos zināt, ko tajās barikāžu dienās darīja šodienas jaunbagātnieki? Vai viņi jau tajās dienās domāja, kā tikt pie lielas bagātības? Šodienas varas vīriem es daudz neticu. Pašam jāizvērtē situācija un jāpieņem lēmumi.
Pierakstījusi I. Vizāne
