Harijs Liepiņš. Runa LTF 1. kongresā

No Barikadopēdija
Versija 2014. gada 20. aprīlis, plkst. 21.01, kādu to atstāja Andrejs (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)


Dāmas un kungi! Viesi, domubiedri! Es zinu, ka mēs visi esam jau mazliet saguruši, es centīšos runāt ātri un emocionāli. Es gribu ievadam teikt divas Leonīda Breikša dzejas rindas:

Lai caur nezināmiem laikiem cauri mūžiem ejam mēs.
Dod mums spēku, dod mums drosmi, dod mums
vienprātību, tēvs!

Mums ir pietiekami spēka, kas ar norūdītu sīkstumu ļāvis izturēt, pastāvēt. Es ticu, ka mums nepietrūks vienprātības, jo lielas dabas katastrofas priekšnojautās pat dzīvnieki spiežas kopā. Pats galvenais ir atraisīt drosmi — personīgo, kopu drosmi. Ticību nav viegli iedvest — arī pašam sev. Aizlauztu ticību atgūt vēl grūtāk. Bet jauni, neaprēķināmi spēki izlaužas parasti tikai no gadiem ilgas sāpes un aiztures. Mūsu sirdis šo laiku ir asiņojušas uz iekšu, tas ir vissmagāk.

Mēs bieži dzirdam: notiek sabiedrības atveseļošanās. Tātad sabiedrība ir bijusi nevesela — visos līmeņos. Visnopietnākās kaites vienmēr bijušas galvas slimības. Šodien es esmu tiesīgs prasīt mūsu valdībai: kompensējiet manas pagarinātās slimības lapas. Šādus parādus atdot nav viegli. Tos bieži vien nav izdevīgi atcerēties. Nav viegli atcerēties un klaji atzīt vekseli, kuru izrakstīja mums visiem, tai skaitā arī augstākās vadības tēviem un vectēviem, mūsu streļķi revolūcijas un jaunās padomju valsts nosargāšanā.

Mūsu tauta ir daudzreiz sākusi no sākuma. Izcīnītās, neatkarīgās Latvijas dzimšanas laikā nopostītajos laukos mūsu vectēvi līda kā kurmji, cēla savas zemnīcas un sāka no gala. Mūsu tēvi pēc otrā lielā kara, šoreiz jau malti, kā Rainis saka, starp diviem dzirņiem, sāka no gala. Šodien mūsu paaudze sāk atkal no sākuma. Mēs esam uz ceļiem izlīduši no rakumiem, daudz gadu pēc relatīva miera iestāšanās. Šodien mēs atkal esam uz pakaļkājām lēcienam, kurš nedrīkst būt ne par augstu, ne par zemu. Dievs, dod neaizlēkt garām.

Mums šodien ir izcili līderi. Turpat blakus varbūt ir tikpat izcils pretspēks, ap kuru vēl ne tuvu nedvesmo trūdu dvaka. Cilvēki, esiet modri! Šodien daudzus no tādiem izvada pelnītā atpūtā ar dziļi izjustu pateicību par labu un godīgu darbu! Ar cilvēku ideju cīņām nenotiek kā ar gadalaikiem, kad pēc pēdējā sniega pāris dienās uzplaukst vizbuļi. Esiet modri!

Šodien mums ir deportēto, daudzcietušo staļinisma upuru komisija. Labi, kaut arī tā strādā, kā liekas, ar piespiešanos. Bet kur ir komisija šīs baigās kustības iedvesmotāju un izvedēju atmaskošanai? Vēl daudz viņu ir mūsu vidū. (Aplausi.) Nav noilguma termiņa. Atcerēsimies, ko runāja sirmais vīrs pie Brīvības pieminekļa Gaigala filmā. Šodien mums netieši jāatvainojas armēņu tautai par Augustu Vosu. Mums tas jādara, lai viņi nevilktu paralēles starp indivīdu un nāciju. Bet par to jau mēs šodien runājām un pieņēmām lēmumu.

Jādara atbildīgi tie, kuri pastrādājuši kaitniecisku darbu, graujot daudzu nāciju pamatus, atvilinādami šurp tūkstošus, tā nelietīgi atviļot tiem dzimteni. Viņi ir atbildīgi par Krievijā, Baltkrievijā pamestajām auglīgas zemes joslām. Ieplūst masas, kas lielākoties ir tikai tūristi vissliktākajā nozīmē, kuru ne jau nu spožais intelekts posta mūsu zemi, posta mūsu kultūru. Galvenokārt degradējas mūsu sadzīves kultūra. Tā nemanāmi ieķirmējas arī mūsu ģimeņu kultūrā. Tas ir bīstami. Tikai šis process — un tikai šis — ir degradējis un iznīcinājis tautu draudzību. Mūsu apvāršņi kļūst arvien šaurāki. Līdz tam arvien vairāk gaist ticība. Interešu loks, sevišķi mūsu laukos, vidēji ir zems. Mēs netiekam augstāk par — savas piemājas stūrītis, savs savrupmājas kaktiņš. Traktors, rublis, mazliet izklaidējoša programma TV, ugunsūdens piektdienas vakaros. Skumji!

Šī problēmu gūzma galvenokārt salīst vienā tvertnē — demogrāfijas jautājumā. Esmu bieži viesojies mūsu lauku rajonos, arī šovasar ļoti daudz. Nereti zemnieks šodien saka: «Par ko? Kam?» Jo uz iemīlētās zemes, uz koptajiem stiebriem kaitēkļu parazitē ļoti daudz.

Katrs labs saimnieks pirmām kārtām tur tīru savu nama priekšu, un, ja viņš durvju priekšā iestādījis dzīvības kociņu, viņam jātic, ka zarus neaplauzīs garāmgājējs.

Kuri no aplausiem vakar Mežaparkā bija visvienotākie? Kad runāja par migrācijas nekavējošu izbeigšanu. (Aplausi.) Līdz ironijai nonākušas tēmas par tautu draudzību, internacionālismu. Mums piešķīra mūsu valsts valodas statusu. Tas ir labi, kaut arī mēs aplaudējām ar aizlauztu pašcieņu. Tagad jāizstrādā dzelžains likums par tās aizstāvību, lai mēs to saglabātu uz visiem laikiem, lai man vairs nekad nebūtu jādzird par suņu un fašistu valodu. Lai manu valodu sargātu stingrs likums. (Aplausi.) Šo valodu, kuru viņi, droši vien aiz riebuma, nav atraduši par vajadzīgu iemācīties — bez šaubām, ne jau visi. Viņi ir atbraukuši Strādāt, nevis sauļoties mūsu Rīgas jūrmalā. Varbūt demontējot un pārceļot šos mums pašiem nevajadzīgos gigantus, mēs daudziem varam atdot viņu mājas. Pirms pirmā pasaules kara lielās Rīgas rūpnīcas demontēja dažās nedēļās. (Aplausi.) Dzīves telpa ir vajadzīga. Tas skan briesmīgi, jo sasaucas ar kādreizējo fašistisko Vāciju. Bet tā ir vajadzīga, lai vairs nebūtu tikai 0,02% pieauguma.

Partija pakāpeniski zaudējusi savas pozīcijas bagāto resoru priekšā, kuri savas intereses sludina par visas tautas interesēm. Šie resori pat veselas tautas centās pārvērst par deficīta cukura paciņu, kura izšķīdināma viņu pašu rūgtajā tējā. Savtīgas intereses viņi sludina par tautu mīlestību, taču tā ir vienpusīga un vardarbīga mīlestība, tā ir izvarošana.

Mūsu zeme ir nezālēm aizaugusi, tā grib elpot. Arī mēs šajās dienās te, šajā zālē, kā zemnieki esam iesējuši savus ziemājus. Mums ir laba šķirne. Sargāsim šo lauku. Neļausim to izplūkāt vēl nenobriedušu.

Draugi! Atcerēsimies šos datumus. Atcerēsimies dienas, kad reizē ar mūsu atmodu tika pārkārtota arī mūsu valdība. Atcerieties šīs dienas, deputāti, vēlētāji! Tauta jums nepiedos, ja jūs šoreiz būsiet kļūdījušies. Nepiedos ne debesis, ne virs zemes. (Aplausi.)

Nevajag garas ieteikšanas, aizstāvības. Tauta vienmēr ir intuitīvi jutusi visvajadzīgāko, kā savā laikā juta kopā ar Berklavu, Ozoliņu, Krūmiņu. Mūsu tauta lielas domas ir paradusi pateikt īsi, lakoniski. Par to liecina tautasdziesmu četrrindes. Darbs. Darbs! Darbs. Mūsu, mākslinieku, sūtība ir kalpot tautai, kalpot idejai, ne valdībai. Mākslinieka pilsoniskums ir ne tik daudz piekrist, kā ar saviem līdzekļiem aizrādīt valdībai. Atcerēsimies šīs mūsu atmodas sākumu! Varbūt daudzas paaudzes pēc mums, lasot par šīm dienām, ar mums varēs lepoties. Atcerēsimies! Lai Dievs svētī mūs un mūsu Latvijas zemi! (Aplausi.)