Viedokļi, kas rada cieņu —

No Barikadopēdija

Viedokļi, kas rada cieņu — tā jūs (ugāliete D. Šmite, J. Derums no Salaspils, V. Purviņa no Ērgļiem, jūrmalniece R. Kronberga un daudzi citi) sakāt mums, atzinīgi vērtējot daudzas publikācijas. Ar šiem vārdiem mēs savukārt varam raksturot pagājušās nedēļas «PJ» pasta saturu.

Par pētījumu var saukt Liepājas rajona iedzīvotāja E. Zara vēstuli. Autors daudz ceļojis pa valsti un šajos ceļojumos sakrājis atziņas par dažādām norisēm mūsu sabiedrībā. Grandiozi monumenti ik pilsētelē, saukļi, kas kļuvuši par antivirzītājiem, novalkāta, par bezpersonisku pārvērsta patiesu varoņu piemiņa, skaļi nosaukumi ekonomiski vājām saimniecībām.

RMI studente Iveta Dzīvīte raksta tā:

«Daudzi iegūsim augstāko izglītību, bet vai šī izglītība atbilst savam nosaukumam — augstākā? Jā, ceru, ka visi ar tīrāko sirdsapziņu strādāsim savā izvēlētajā specialitātē, bet... ar nepiepildītu dvēseli. Tādēļ man ir viens konkrēts priekšlikums. VISĀS augstskolās vajadzētu ieviest kultūras vēstures priekšmetu, kurā caur visas pasaules kultūras vēstures prizmu studenti varētu dziļāk apgūt savas tautas garīgās bagātības. Domāju, ka tikai vispusīgi izglītots cilvēks var būt labs speciālists.»

IVETAS TEIKTAJAM: «GRIBĒTOS ZINĀT CITU JAUNIEŠU DOMAS ŠAJĀ JAUTĀJUMĀ» – PIEVIENOJAS ARĪ «PJ».

Par dažādu nekulturālību (piemēram, necenzētu izteicienu lietošana sarunvalodā, un ne jau tikai kareivju un seržantu vidē) cēloņiem domājis Balvu rajona kolhoza «Cīņa» galvenais agronoms Antons Slišāns. Viņš atgādina:

«Labais atražo labo, bet sliktais atražo slikto un papildus vēl aplipina labo. Un tas ir jāsaprot. (..) Sociālisms ir revolūcijas laikmets. Ir jāatrod robeža starp slikto un labo, jāiezīmē tā ne tikai kopējā, sabiedrības attīstībā, bet katra personiskajā attīstībā!»

Robežu starp slikto un labo teorētiski iezīmēt ir vienkārši, bet dzīvē? Visos laikos, visās sabiedrībās ikvienam saprātīgam indivīdam tieši ar šīs robežas dalīšanu, sargāšanu un koriģēšanu nākas nodarboties ik kritiskā situācijā. Arī daudzas (varbūt visas?) vēstules redakcijai top tad, kad paša vai otra cilvēka, vai sabiedrības dzīvē kaut kas ar šo robežu nav kā vajag. Kad pārņem nemiers.

Tā nevar atstāt vienaldzīgu cēsnieka A. Bambelovska vēstule. Viņa amata nosaukums ir garš un sarežģīts, taču praktiski viņš vairāk nekā 10 gadus pilsētā vada komisiju darbam ar vientuļiem pensionāriem. Tātad pilnīgi un skaudri apzinās, cik mums nepadarītā un kā vainas dēļ, lai patiesi «valsts un sabiedrības rūpju lokā iekļautu katru vecu cilvēku». Ar vēstuli iepazīstināsim Sociālās nodrošināšanas ministrijas darbiniekus.

Ministrijai darīsim zināmu arī H. Staķes vēstuli par Jūrmalas pensionāru padomes bēru fondu un tā likstām.

V. Lakotka apraksta satraucošu gadījumu kādā slimnīcā — palātas kaimiņš sadistiski moka sešgadnieku, bērnam nav īsti kur meklēt palīdzību... Māsiņas ir vienaldzīgas, dakteriem nav laika. Šī vēstule gan izpētei, gan konkrētai rīcībai tiks nosūtīta Veselības aizsardzības ministrijai.

Par «burbuļāliņģi», kura dēļ Māras dīķis Rīgā sala laikā kļuvis neizmantojams slidošanai, ziņo šoferis P. Znicevs, skolēns A. Puriņš, 9. PTV audzēknis A. Sprukts, un viņiem pievienojas Ļeņina rajona kultūras un sporta kompleksa koordinācijas padome.

Divreiz jautāts par valsts bankas aizdevumu piešķiršanu; divreiz — teikti labi vārdi diriģentam Ilmāram Lapiņam; divreiz sijāts 30.01.88. TV raidījums «Viena diena rokklubā».

Visvairāk vēstuļu — 13 — esam saņēmuši par ielu, tiltu, lauku apdzīvotu vietu nosaukumu maiņu. Joprojām aktuālas tēmas ir V. Lāča Valsts bibliotēka un Rīgas metro. Paldies visiem rakstītājiem par līdzdalību un līdzdomāšanu! V. Purviņa stāsta par teritoriju un nosaukumu vairākkārtēju neveiksmīgu dalīšanu Ērgļu pusē. V. Alberts vēlas sīkāk uzzināt par rūpniecības atkritumu utilizāciju.

Atgādināsim, ka saskaņā ar šā gada 2. februārī pieņemtajiem papildinājumiem PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētam «Par pilsoņu priekšlikumu, iesniegumu un sūdzību izskatīšanas kārtību» jūsu anonīmās vēstules (pagājušajā nedēļā — 13) būs lemtas arhīvam. Gan tās — par neuzvedīgiem studentiem vilcienā, gan latviešu tautas nākotni paredzošās.

Rakstiet! Aigars Liepiņš no Republikāniskās jauno tūristu stacijas vērtīgus priekšlikumus redakcijai papildina ar optimistiski liriskām rindām: «Idejas rodas kā ziedi pļavā — ne visi ar reizi… gaidiet vēl!» Lai tad abpusēji!

Z. BRIEDE