Savējie bija visi

No Barikadopēdija


Atmodas sākumā arī mūsu sēklu laboratorijā bija izveidota Tautas frontes grupa, kuru vadīja agronome Ārija Berķe. Ar balveniešu barikāžu aizstāvju grupu uz Rīgu es nevarēju aizbraukt, bet, lai viņus atbalstītu, braucu dažas dienas vēlāk.

Kā nesmēķētājs par izsniegtajiem taloniem biju uzkrājis lielāku daudzumu cigarešu, un kopā ar cigaretēm portfelī ievietoju cepumus, pāris kafijas bundžas, un agrā rīta stundā ar vilcienu ierados Rīgā.

Jau stacijas laukumā varēja ievērot, ka Rīga stipri vien pārvērtusies. Cilvēki, bariņos sastājušies, dedzināja ugunskurus, ielu krustojumu malās bija novietoti smagie dzelzsbetona bloki un smagās automašīnas ar kravu. Uz Radio mājas pusi vispār nevarēja aiziet, jo ceļi tur bija pilnībā nobloķēti — ar blokiem, smagām automašīnām, un tiem pa vidu cilvēku pulciņi.

Aiz Ministru Padomes Brīvības ielas liepu alejā dega vairāki ugunskuri. Ap tiem krietns daudzums barikāžu aizstāvju — dažāda vecuma vīrieši un sievietes. Ievēroju, ka liela daļa no tiem bija laucinieki, pamatīgi saģērbušies, it kā sagatavojušies smagam nakts darbam. Kad jautāju, kāpēc ugunskuros tiek dedzinātas metru un garākas malkas šķilas, kāds dūšīgs vīrs, pie ugunskura sēdēdams, man atbildēja, ka šodien arī kārtīga degoša pagale ir ierocis.

Kad apprasījos pēc balveniešiem, tad neviens no klātesošajiem man nevarēja pateikt par mūsu rajona pārstāvju atrašanās vietu. Kāds ieteica aiziet uz Zaķusalu, tur televīzijas centru arī sargājot lauku vīri. Daudz cilvēku bija arī trīsstūrī aiz Tiesas nama, tas ir — Ministru Padomes ēkas galā. Tur uz vieglās automašīnas bija uzstādīta šķīvjveida televīzijas uztvērējantena un barikāžu dalībniekiem rādīja teleprogrammu.

Tad es gāju pa Daugavas tiltu uz Zaķusalas telecentru. Pirms pagrieziena uz televīzijas centra ēku ceļš daļēji bija slēgts — tikai šaura sprauga vieglajām automašīnām, bet pirms tam uz šosejas ceļu bloķēja divi lieljaudas riteņtraktori, aiz kuriem tālāk stāvēja piekrautas automašīnas un autogreiders. Arī šeit es balveniešus nesatiku. Tad izstāstīju, no kurienes esmu un kāpēc atbraucis. Sarunas kļuva vēl raitākas un drošākas, kad barikāžu dalībniekiem izdalīju līdzpaņemtās cigaretes un cepumus. Telecentra aizstāvji man pastāstīja, ka viņu uzdevums ir neļaut iebrukt telecentra teritorijā no lielceļa puses, tāpēc viens no traktoriem darbojās nepārtraukti un traktorists atradās kabīnē, lai mazāko uzbrukuma draudu gadījumā autoceļu operatīvi un pilnībā nosegtu lieljaudas tehnika. Parādīja arī, kā telecentrs tiek sargāts no jūras puses. Daugavā pie telecentra bija iebraukuši nelieli kuģīši — tur dežurējot latviešu jūrnieki. Viņi bija nostiepuši resnas tērauda troses, lai pēkšņa uzbrukuma gadījumā neļautu telecentram pietuvoties ar amfībijām no neaizsargātās ūdens puses.

Tajās dienās uz barikādēm Rīgā es satiku daudz latvju vīru un sievu, kam rūp Latvijas brīvība. Atliek tikai vēlēties, lai arī šodien Latvijā būtu vairāk tādu cilvēku.