Radošo savienību Kultūras padomes atklāta vēstule

No Barikadopēdija
Versija 2015. gada 28. novembris, plkst. 13.01, kādu to atstāja Andrejs (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmajam sekretāram Borisam Pugo, Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājam akadēmiķim Aleksandram Drīzulim

Cienījamie biedri!

Amati, ko Jūs tagad ieņemat, jau nākamgad demokrātisku vēlēšanu ceļā atbilstoši PSKP dokumentiem par politisko reformu tiks apvienoti. Tas Latvijas Komunistiskās partijas līderis, kurš iekļūs republikas Augstākajā Padomē un kurš aizklātā balsošanā iegūs pārējo deputātu uzticību, būs ievēlēts par Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētāju. Mēs apsveicam šādu komunistu partijas līdera autoritātes daudzkārtēju pārbaudi: 1) gūt uzticību savā partijā un tikt ievēlētam partijas Centrālās Komitejas sastāvā; 2) gūt Centrālās Komitejas locekļu atbalstu, lai kļūtu par pirmo sekretāru; 3) gūt tautas uzticību vispārējās demokrātiskās padomju vēlēšanās; 4) savākt parlamentā tik daudz balsu, lai tautas vēlēti deputāti atbalstītu partijas vadītāja kandidatūru uz amatu, kas realizē patiesu padomju varu Komunistiskās partijas vadībā un veido tiesisku valsti. Šī perspektīva lika mums rakstīt šo atklāto vēstuli tieši Jums, jo partijas ietekme un padomju likumu pieņemšana parlamenta sesijās šodien lielā mērā ir atkarīga no Jums arī tāpēc, ka Jūs baudāt sabiedrības uzticību kā personības.

Apzinādamies, ka laiks negaida Vissavienības 19. partijas konferences Rezolūcijas īstenošanu, mēs lūdzam Jūs, biedri Pugo, un Jūs, biedri Drīzuli, darīt visu, lai republikas iedzīvotāji līdz 1989. gada priekšvēlēšanu kampaņai saņemtu skaidri un autoritatīvi formulētu dokumenta projektu par Latvijas PSR demogrāfiskās attīstības perspektīvu. Un proti — ir nepieciešams izstrādāt republikas demogrāfiskās attīstības ģenerālkoncepciju līdz 2015. gadam. Cilvēki, radikālu ekonomisko reformu nepieciešamības iedvesmoti, gaida dokumentu arī uz humanitāru jautājumu — kāds būs Latvijas iedzīvotāju skaits un tautību proporcija republikā tuvākajos 25—30 gados. Cilvēki gaida dokumentu, kas apliecinātu, ka tie, kuri nosaka ekonomikas attīstību, saprāta robežās regulēs migrāciju un uzturēs taisnīgas tautību proporcionālās attiecības Latvijā, kas ir viena no suverēnām valstīm padomju federācijā. Negribas pārāk aizrauties ar citēšanu, un tomēr dažas rindkopas no PSKP 19. Vissavienības konferences Rezolūcijas «Par starpnacionālajām attiecībām»: «Sociālistiskais ideāls nav stindzinoša unifikācija, bet gan pilnvērtīga un dinamiska vienotība nacionālā daudzveidībā.» Un: «Radikāla ekonomiskā reforma un demokratizācijas process paver plašas iespējas optimāli savienot gan nacionālo valstisko veidojumu, gan arī visas mūsu zemes intereses… Ievērību pelna ideja par republiku un reģionu pāreju uz saimnieciskā aprēķina principiem, precīzi tiekot noteiktam to ieguldījumam Vissavienības programmu realizēšanai.»

Biedri Pugo, Jūs zināt, cik augstu daudzu tautību cilvēki Latvijā vērtē Jūsu uzstāšanos partijas 19. konferencē. Mēs visi saprotam republikas vadības pēdējā laika pūliņus izstrādāt Latvijas PSR ekonomiskās attīstības ģenerālshēmu atbilstoši radikālai ekonomiskai reformai, mēs uzsveram — radikālai. Bet nekā radikāla ekonomikā mēs nepanāksim, ja līdztekus radikāli nepārkārtosim savu domāšanu atbilstoši ļeņiniskajai nacionālajai politikai. Šajā sakarā ir jāveic enerģiski pasākumi, lai pēc iespējas drīzāk republikā īstenotos 19. konferences ideja, kas ietverta rindkopā: «Jāparūpējas, lai nacionalitātes, kas dzīvo ārpus saviem valstiski teritoriālajiem veidojumiem vai kam to nav, gūtu vairāk iespēju realizēt nacionālās kultūras vajadzības, it īpaši izglītības, saskarsmes, tautas daiļrades, kā arī nacionālo kultūras centru izveidošanas, masu informācijas līdzekļu izmantošanas un reliģisko vajadzību apmierināšanas sfērā.»

Savukārt republikas pamatnācija ir tiesīga prasīt, lai ekonomiskās politikas reālās sekas to nenostādītu skaitliskas apdraudētības, kā arī sociāli netaisnīgā situācijā. Nav izslēgts, ka pēc 1989. gada Vissavienības tautskaites materiāliem latvieši pirmo reizi savā smagajā vēsturē izrādīsies minoritāte pati savā teritorijā. Administratīvā birokrātija iebilst — dzemdējiet vairāk bērnu, bet ciniskākie pat iesaka apmierināties ar nacionālās identitātes apliecināšanu ģimenē un kultūrā. Lai atļauts pretjautāt — vai tiešām tautas dzimstībai jācenšas tikt līdzi brežņeviski ekstensīvās ekonomikas plānotāju neprātīgās inerces tempiem, kas mēģina patverties Latvijā? Ja ar intensīvas ekonomikas līdzekļiem netiks atgūts līdzsvars latviešu nācijas taisnīgām skaitliskām proporcijām republikā, tautā padziļināsies sociālā apātija, nacionālā depresija, politiska stagnācija. Jā, stagnācija, jo tieši tā ir būtiski un ļaundabīgi skārusi daudzu tautu psiholoģiju laikā, kad nacionālais jautājums sabiedrībā tika ciniski ignorēts par labu ražotās produkcijas kvantitātei, nevis kvalitātei.

Atklātuma laikmetā republikas sabiedrība ir tiesīga ik pēc sešiem mēnešiem prasīt publicēt presē skaitļus un faktus par migrāciju pilsētās, rajonos, visā republikā, lai izanalizētu tās cēloņus, un, ja vajag, saukt pie atbildības ražošanas vadītājus, kas veicina mākslīgu darbaspēka pārvilināšanu no citiem reģioniem. Katram ir skaidrs, ka šādi ražošanas vadītāji nespēj pildīt partijas viennozīmīgo un skaidro politiku — intensificēt ražošanu, veidot humānu vidi, aizsargāt dzimtenes dabu un ekoloģiski rēķināties ar saviem kaimiņiem citās valstīs. Tās ir vispārcilvēciskas vērtības, kas stāv pāri šķiriskām interesēm. Tās ir starptautiska miera aizstāvēšanas intereses.

Migrācija republikā pārsniedz saprāta robežas un nonāk kliedzošā pretrunā ar PSKP 27. kongresa, 19. Vissavienības partijas konferences un Mihaila Gorbačova iniciatīvu rezultātā izstrādāto politiku. Mākslīgi uzpūstā rūpniecības gigantomānija izdara agresiju pret republikas pamatiedzīvotājiem, kultūru, nacionālo savdabību, nemaz nerunājot par to, ka tiek nodarīts milzu posts visai PSRS ekonomikai un ekoloģiskajai situācijai kā PSRS rietumu daļā, tā arī kaimiņzemēs Baltijas jūras reģionā. Atgādinām faktu, ka Latvijas republika ir vienīgā visā Padomju Savienībā, kā arī vienīgā ekonomiski attīstīto valstu vidū, kur pamatiedzīvotāju nodrošinātība ar dzīvojamo platību rēķinot uz katru ģimenes locekli, vēl nav sasniegusi … pirmskara līmeni. Tanī pašā laikā Rīgā dzīvokļu rindā stāv 75 tūkstoši ģimeņu. Tas ir astoņas reizes vairāk nekā 1981. gadā, kad Rīgā dzīvokļus gaidīja 9170 ģimenes. Jājautā, uz ko cer republikas vadība, kā arī Rīgas pilsētas vadītāji? Ko viņi plāno — sociālistiski taisnīgu, ļeņinisku attīstību Latvijā vai brežņeviski maskētu ekoloģisku, demogrāfisku, ideoloģisku katastrofu, kas ir izdevīga vienīgi bezatbildīgajai administratīvajai birokrātijai? Vai cilvēki šajā dehumanizētajā vidē būs laimīgi? Ja būs, tad vienīgi tā pati bēdīgi slavenā birokrātija, kas, izmantojot jau tā samilzušas problēmas, gūs jaunu attaisnojumu savai eksistencei, imitējot ideoloģisku rosību cīņā pret sekām, nevis cēloņiem.

Aprēķini rāda, ka, Rīgai attīstoties tikpat nekontrolējami un ekstensīvi kā pēdējos septiņos gados, 2050. gadā suverēnās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas galvaspilsētā dzīvos 1,64 miljoni cilvēku — tātad vairāk nekā visa latviešu nācija visā republikā. Bet vēl pēc 50 gadiem visa republika var pārvērsties par milzu pilsētu.

Mūs mierina — par katra strādājošā piesaisti no citām republikām Rīgas uzņēmumiem jāmaksā 20 tūkstoši rubļu. Bet pilsētas ap Rīgu — Ogre, Jūrmala, Jelgava? Cik jāmaksā, lai piesaistītu darbaspēku Salaspilī un Olainē? Un cik — Daugavpilī, Liepājā, Ventspilī? Vai tas atkal nav pārbūves pretinieku taktisks manevrs: sak, novērsīsim sabiedrības uzmanību — lai parunā par Rīgu, mēs tikmēr rīkosimies pa perifēriju.

Vēl par Rīgu. Jājautā – kā interesēm kalpos šis monstrs, kas izaugs vēsturiski daudznacionālas, tradicionāli draudzīgas Eiropas pilsētas vietā? Vai strādnieku šķiras interesēm? Vai krievu tautas interesēm? Vai latviešu tautas interesēm? Būsim godīgi – taču jau viendienīgu dvēseles komfortu meklējošas birokrātiski administratīvas komandas iegribām, kura vieglu sirdi pametīs Latviju, tikko stāvoklis kļūs ekoloģiski kritisks un apdraudēs viņu pašu labklājību un asinsainu.

Par ko liecina traģiskā situācija Rīgas jūras līcī, Olainē un Ventspilī, kur ekoloģiskā situācija ir kļuvusi cilvēkam naidīga? Vai, attīstot ekoloģiski bīstamu rūpniecību šajās vietās, ekonomisti un toreizējā republikas politiskā vadība ir rīkojušies kā padomju patrioti vai arī kā bezatbildīgi, paklausīgi, tuvredzīgi birokrāti?

Biedri Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmo sekretār un Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētāj!

Ja ražošana arī turpmāk netiks intensificēta, ja turpināsies nehumānā attieksme pret cilvēkiem, kuri tiek vervēti ierasties republikā, kur sociālekonomiskais stāvoklis un demogrāfiskā situācija neatbilst 20. gadsimta attīstītas valsts infrastruktūrai, cietīs mūsu ideāli. Sociālistiskās ideoloģijas vietā būs jālieto rupjš administratīvs diktāts, kas kompromitēs visu mūsu valsti kopumā. Zinātnisku argumentu un empīrisku pierādījumu vietā būs jālieto lēta propaganda, lai tautas acīs kaut kā attaisnotu birokrātiskā aparāta kaprīzes un iedomas, kas ir tikpat tuvredzīgas kā tiem ierēdņiem, kuri kalpoja personības kulta laikam un stagnācijai un izraisīja krīzi mūsu valstī, ko nu partija vīrišķīgi cenšas pārvarēt. Neaizmirsīsim vienu — sabiedrības domājošo spēku, to skaitā radošās inteliģences, viedokļa ignorēšana stagnācijas pēdējos gados varas augšējos ešelonos izvirzīja pat kriminālnoziedzniekus. Viņu vārdus mēs zinām.

Vēlreiz 19. konferences doma, kas ietverta Rezolūcijā «Par padomju sabiedrības demokratizāciju un politiskās sistēmas reformu»: «Par vienu no svarīgiem politiskās sistēmas reformas virzieniem konference uzskata vadības decentralizāciju un tādu funkciju un pilnvaru pārdalīšanu, kas nodrošinātu vietējo orgānu maksimālu iniciatīvu un patstāvību. Pie tam jāizslēdz resorisms un lokālisms un jānodrošina centra funkcijas, jo citādi nav iespējams realizēt sociālisma priekšrocības un ievērot visas Savienības intereses milzīgajā daudznacionālajā valstī.»

Lūk, vēlēdamies veicināt vadības decentralizāciju, vietējo varas orgānu maksimālu iniciatīvu un patstāvību, no vienas puses, un centra funkciju nodrošināšanu, no otras, ierosinām:

1) Darīt visu, lai līdz 1989. gada priekšvēlēšanu kampaņai, balstoties uz zinātniskām atziņām un Ļeņina izstrādātās nacionālās politikas teoriju, tiktu izstrādāts un presē publicēts Latvijas PSR Demogrāfiskās attīstības ģenerālkoncepcijas projekts, kurā tiktu atklāti un bez mistikas minēti kontrolskaitļi par Latvijas iedzīvotāju plānoto nacionālo struktūru, plānoto dabisko pieaugumu, kā arī mehānisko pieplūdumu un apriti līdz 2015. gadam.

2) Valdībai paredzēt konkrētus priekšlikumus par to, kas tiks darīts, lai novērstu pašreiz saprātam grūti aptveramo masveidīgo darbaspēka pieplūdumu Latvijā no ekonomiski vāji attīstītiem rajoniem, kā rezultātā cieš republikas kadru kvalifikācija, produkcijas kvalitāte, iedzīvotāju sociālā labklājība, internacionālisma jēga.

Šajā pašā sakarā lūgt partijas un padomju orgānu darbiniekus nevis tīšām pārprast Rakstnieku savienības valdes un citu radošo savienību 1988. gada 1. un 2. jūnija plēnuma Rezolūciju, bet izskaidrot to citu tautību iedzīvotajiem kā Latvijas daudznacionālās inteliģences rūpes par republikas visu tautību iedzīvotāju patiesi sociālistisku un demokrātisku, ekoloģiski un sociāli garantētu nākotni, kas varētu nodrošināt Latvijas PSR uzņemšanu Apvienoto Nāciju Organizācijā.

3) Skaidri un gaiši, atklātības un demokrātiskā plurālisma valodā izteikt mūsu politiskā avangarda — Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas, kā arī likumdošanas orgāna republikas parlamenta — viedokli par to, vai minētie institūti ir gatavi uzņemties vēsturisku atbildību par Latvijas pamatnācijas un cittautiešu taisnīgām skaitliskām proporcijām republikā, par nācijas saglabāšanu un uzplaukumu sociālismā. Tagad skaidrs ir viens — ja pamatnācija un pamatiedzīvotāji nokļūs nomācoši skaitliskā mazākumā, Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas nacionālā valstiskuma jēga tiks pakļauta deformācijai. Tas būtu pretrunā ar Ļeņina mācību un tautas dzīvības interesēm, kas būtībā ir viens un tas pats.

4) Enerģiski nosodīt mēģinājumus iet aplinkus ekonomiskas stagnācijas brežņeviskos ceļus, «pa klusam» vervēt darbaspēku citās republikās, noplicinot arī šo republiku darbaspēka bilanci. Saukt vārdā vervētājus, viņu birokrātiski uzpūstos iedvesmotājus un maizes tēvus presē, radio, televīzijā, ieskaitot Vissavienības masu informācijas līdzekļus.

5) Vistuvākajā laikā presē, radio un televīzijā organizēt Latvijas PSR Valsts rūpniecības komitejas priekšsēdētāja Garalda Urvanceva, Valsts agrorūpnieciskās komitejas priekšsēdētāja Viļņa Edvīna Breša, Valsts Darba resursu komitejas priekšsēdētāja Valerija Čevačina programmas runas par viņu personisko attieksmi pret kadru sagatavošanu, darbaspēka ieguvi, ražošanas intensifikāciju, republikas pāreju uz saimniecisko aprēķinu, pieprasot precīzus viņu formulējumus par Latvijas demogrāfisko struktūru, kas sakņojas ekonomiskajā politikā. Tādu pašu programmas izklāstu prasīt no tiem Ministru Padomes un Valsts Plāna komitejas atbildīgiem darbiniekiem, kuri kaut kā cenšas radikāli grozīt republikas ekonomikas ekstensīvo gaitu.

6) Pēc Latvijas PSR Demogrāfiskās attīstības ģenerālkoncepcijas projekta plašas apspriešanas visā tautā lūgt republikas 1989. gadā jaunievēlēto Augstāko Padomi savā sesijā dot šim dokumentam oficiālu raksturu, lai uz to varētu balstīties kā republikas likumdevēji vietējās padomēs, tā arī mūsu jaunā valdība, ražošanas vadītāji un katra pilsoņa sirdsapziņa. Šis dokuments palīdzētu arī centram realizēt sociālisma priekšrocības un ievērot visas Savienības intereses.

7) Darīt atklātībai pieejamu to ekonomiski nepamatoto ražošanas uzņēmumu sarakstu, kuri uzcelti un attīstīti voluntārisma un stagnācijas laikā pēc aloģiskas un ekonomiski izšķērdīgas formulas — «izejvielas ievedam, darbaspēku vervējam, citus reģionus noplicinām, republikas infrastruktūru izjaucam, produkciju izvedam». Izanalizēt iespējas intensificēt šo uzņēmumu ražošanas ciklu, novērst jebkādus mēģinājumus attīstīt to jaudas ar noziedzīgi ekstensīviem paņēmieniem, kas ir pretrunā ar partijas un tautas interesēm un nodara politisku ļaunumu pārbūvei.

8) Radīt sabiedrisku demogrāfiskās situācijas kontroles orgānu, kurā būtu pārstāvēti partijas, komjaunatnes, arodbiedrību, Zinātņu akadēmijas, Latvijas Valsts universitātes, radošo savienību, Kultūras fonda, Miera aizstāvēšanas komitejas, Valsts Dabas komitejas, Kolhozu padomes, garīdzniecības, jaundibināmo nacionālo kultūras centru, Valsts Darba resursu komitejas, Dabas un pieminekļu aizsardzības komitejas, Vides aizsardzības kluba, preses, radio un televīzijas pārstāvji. Šo kontroles orgānu varētu saukt par Latvijas PSR Demogrāfiskās situācijas kontroles komisiju, un tās galvenais uzdevums būtu regulāri informēt sabiedrību par partijas izvērstas intensīvas ekonomikas realizēšanas praksi republikā. Radikālas ekonomiskas reformas vārdā komisijai jāuzņemas pienākums regulāri analizēt izmaiņas Latvijas PSR demogrāfiskajā kopainā, izmantojot presi, radio, televīziju.

Uzsveram — Demogrāfiskās situācijas kontroles komisijā obligāti jāaicina piedalīties visu tautību republikas iedzīvotāju pārstāvji. Pēdējo domu īpaši uzsveram tāpēc, ka administratīva birokrātija savas ādas glābšanai pārāk bieži cenšas radošo savienību viedokli tendenciozi uzdot par vienas tautības pilsoņu interešu paudēju.

Sabiedriskā Demogrāfiskās situācijas kontroles komisija darbosies Latvijas PSR Radošo savienību Kultūras padomē un būs pieejama visiem republikas darbaļaudīm. Komisija dos savu ieguldījumu mūsu ierosinātās Demogrāfiskās ģenerālkoncepcijas projekta izstrādāšanai, nosūtot Latvijas PSR Augstākajai Padomei tās rīcībā esošos materiālus.

Uzskatām, ka tas būs republikas inteliģences ieguldījums tiesiskas sociālistiskas valsts likuma izstrādāšanā par nācijas tiesībām, kuram jābūt brīvam no jebkādiem šovinisma un nacionālisma paveidiem.

Lūdzam Jūsu autoritatīvu atbalstu mūsu ierosinātās demogrāfiskās politikas dokumenta radīšanā. Mēs arī ticam, ka PSKP CK Plēnums, kas būs veltīts nacionālo attiecību jautājumiem, tiks informēts par daudznacionālās Latvijas problēmām, sastrēgumiem un mūsu labo gribu piedalīties to parādību risināšanā, ko atkailinājusi pārbūve, atklātums un demokratizācija.

Dizainers JĀNIS ANCĪTIS, dzejnieks VIKTORS AVOTIŅŠ,

rakstnieks ALBERTS BELS, žurnālists AIVARS BERĶIS,

muzikologe VIZBULĪTE BĒRZIŅA, arhitekts JĀNIS DRIPE,

aktieris ĢIRTS JAKOVĻEVS, kinorežisors ROLANDS KALNIŅŠ,

LVU pasniedzējs VILNIS KAZAKS, muzikologs ARNOLDS KLOTIŅŠ,

žurnālists VOLDEMĀRS KRUSTIŅŠ, dizainers INGMĀRS ĶIECIS,

režisors VALENTĪNS MACULEVIČS, dzejnieks JĀNIS PETERS,

režisors PĒTERIS PĒTERSONS, mākslinieks JURIS PETRAŠKEVICS,

mākslinieks JĀZEPS PĪGOZNIS, komponists PĒTERIS PLAKIDIS,

žurnālists EGONS RĀCENIS, kinokritiķis AGRIS REDOVIČS,

kinorežisors IVARS SELECKIS, māksliniece DŽEMMA SKULME