Celt zinātnes prestižu un lomu

No Barikadopēdija
[[CN19881118|]]
V. Medvedeva tikšanas ar zinātniekiem

Par problēmām, kas saistītas ar pārkārtošanos zinātnē, par tās attīstības grūtībām un perspektīvām un par sabiedrisko zinātņu speciālistu uzdevumiem mūsu revolucionārajā laikā 14 novembra rītā risinājās saruna Zinātņu akadēmijas augstceltnē, kur bija sarīkota PSKP CK Politbiroja locekļa, PSKP CK sekretāra V. Medvedeva tikšanās ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas prezidija locekļiem un zinātnieku grupu. Starp tikšanās dalībniekiem bija arī biedri J. Vagris, A. Gorbunovs, I. Ķezbers, V. Soboļevs un S. Zukulis.

Tikšanos atklāja Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas prezidents PSRS ZA akadēmiķis B. Puriņš. Viņš pastāstīja par akadēmiskās zinātnes stāvokli mūsu republikā un uzsvēra: vairākās pozīcijās mūsu akadēmija sasniegusi labu līmeni tiklab mūsu valsts, kā arī pasaules mērogā. No jautājumiem, ko mēs uzskatam par svarīgiem pārbūves procesā, esam risinājuši šādus jautājumus: esam noteikuši galvenos prioritāros virzienus; veltījam lielas pūles Zinātņu akadēmijas sociālās bāzes attīstīšanai; esam izveidojusi inženiertehnoloģisko centru, lai pētījumu rezultātus būtu iespējams drīzāk ieviest tautas saimniecībā.

Ar sociālās bāzes izveidošanu ir zināmas grūtības. Šim nolūkam atvēlēti prāvi līdzekļi — kapitālieguldījumi vairāk nekā 45 miljonu rubļu kopsummā. Taču līdz piecgades beigām diemžēl būs apgūta tikai puse līdzekļu. Tās ir sekas, ko atstājusi tā pati politika, kuras laikā tika deformēta mūsu ekonomika un nepietika spēku un līdzekļu zinātnes attīstīšanai.

Ļoti nopietnas ir sociālās sfēras un sadzīves problēmas. Pret zinātniekiem izturas tāpat kā pret nekvalificētiem darbiniekiem. Zinātņu akadēmijā vidējā darba alga ir zemāka par republikas caurmēra līmeni. Tagad izvirzījies jautājums par lielākas patstāvības piešķiršanu republikai. Ko es šajā sakarā gribētu ierosināt? Mums perspektīvā ir jāizveido jauni institūti, taču tā ir ļoti sarežģīta procedūra. Bet mēs uzskatām, ka jauna institūta nodibināšanai pietiktu ar autoritatīvas ekspertu komisijas slēdzienu, uz kura pamata republikas Ministru Padome varētu pieņemt lēmumu.

Otrs ir jautājums par zinātnes finansēšanu. Diemžēl tas tiek ilgi risināts. Arī nesen pieņemtais lēmums mūs neapmierina. Savus specializētos konstruktoru un tehnologu birojus mēs cenšamies to finansiāli saimnieciskajā darbībā tuvināt kooperatīvu apstākļiem, taču ar noteikumu, ka tiem jārisina mūsu uzdevumi, akadēmijas dotie uzdevumi. Gribētu skart arī dažas problēmas, kas attiecas uz visu republiku, un pakavēties pie akadēmijas zinātnieku lomas šo problēmu risināšanā. Sākšu ar kritiku un paškritiku. Zinātņu akadēmijai ir plaša sabiedrisko zinātņu nodaļa — Vēstures institūts, Filozofijas un tiesību institūts un Valodas un literatūras institūts.

Izrādījās, ka mūsu institūti nav bijuši gatavi tai situācijai, kas tagad izveidojusies republikā. Ja, teiksim, Tautas fronte izvirza zināmu programmu un šajā programmā varbūt ir pieļauta zināma atkāpšanās no marksistiskajiem uzskatiem, tad mūsu sabiedrisko zinātņu speciālistiem vajadzēja par katru šādu punktu izteikt savas domas Tas palīdzētu republikas partijas vadībai pareizāk orientēties notikumos. Tātad teorijā mēs atpaliekam. Tā mūsu sabiedrisko zinātņu speciālistiem ir liela nelaime. Es domāju, te vainojams arī prezidijs, kas laikus nebija orientējis sabiedrisko zinātņu institūtus uz šo problēmu risināšanu.

Varu minēt piemērus. Daži Tautas frontes programmas punkti ir labākajā gadījumā diskutējami. Tas sakāms pat par šīs programmas kopējo ievirzi. Saskaņā ar šo programmu Padomju Savienība ir nevis vienota daudznacionāla valsts, bet gan valstu savienība uz līguma pamatiem. Tas ir politisks punkts. Ejam tālāk. Ekonomisks jautājums — pāreja uz pilnīgu saimniecisko aprēķinu, ieskaitot savu valūtu. Sociālās sfēras un sadzīves jautājumā — visu lietvedību latviešu valodā, savas karaspēka vienības utt. Un kad mēs kopumā aplūkotam šo programmu, rodas jautājums: vai tas neved uz republikas atdalīšanos? Man iebilst, ka es esot nepareizi sapratis. Un tomēr šādas tendences ir. Ja tas viss tiks loģiski realizēts, tad vairs daudz nevajadzēs, lai galīgi pieliktu punktu.

Ja pēc šāda modeļa rīkosies visas republikas, radīsies jautājums: kas tad mums rezultātā būs? Vai mēs būsim vienota daudznacionāla valsts, vai arī mums šādas valsts nebūs? Tas ir ļoti nopietns teorētisks jautājums, un es te neizsaku galīgo viedokli, tas ir nopietni studējams jautājums. Šobrīd ir nepieciešama skaidra marksistiska nostāja.

Taču mēs, Zinātņu akadēmijas sabiedrisko zinātņu speciālisti, šai ziņā esam parādnieki jāsaka, ka arī mūsu partijas organizācija necenšas izstrādāt aktīvu partijisku nostāju.

Patlaban tiek apspriesti labojumi Konstitūcijai. Kas pirmais izteica viedokli šajā jautājumā? Dabiski, Tautas fronte. Un tas nav slikti. Bet partijai taču jābūt avangardā. Jāizskaidro sava nostāja. Vakar (13. novembrī. — red.) raidījumā «Labvakar» runāja Tautas frontes priekšsēdētājs D. Īvāns. Es domāju, ka pēc publikācijas «Pravdā» ar tajā sniegtajiem izskaidrojumiem viņš paziņos, ka Dome atsauc savu lēmumu attiecībā uz jaunajiem likumprojektiem. Uz lielāko daļu tajā skarto jautājumu taču bija dota pārliecinoša atbilde. Taču tas diemžēl nenotika. Tas arī liek būt piesardzīgiem.

Iespējams, ka te kļūdu pieļāvusi arī PSKP Centrālā Komiteja. Kad tika publicēts labojumu projekts, šādam rakstam vajadzēja parādīties tūlīt. Tautai radās jautājumi, uz kuriem tā savlaicīgi nesaņēma atbildi.

Es vēlreiz uzsveru. Mums konkrēti lēmumi kritiski jā pamato no marksistiskām pozīcijām, atklāti jācīnās par tiem. nevis jāgaida, kas iznāks Tautas frontei ar tās nostāju. Mums jāieņem aktīva dzīves pozīcija, balstoties uz partijas XIX Vissavienības konferences lēmumiem.

V. Šteinbergs, Latvijas PSR ZA akadēmiķis: Mani kā pilsoni, kā zinātnieku un kā komunistu satrauc daudzi jautājumi, kas saistīti ar mūsu republikas attīstību. Domāju, man visi piekritīs, ka pašlaik notiek nevis saliedēšanās, kas mums nepieciešama, bet gan šķelšanās process, arī pēc tautībām. Šovinisma un nacionālisma tendences ne tikai nekļūst vājākas, bet arī pastiprinās. Un es nezinu, kā mums izdosies 10. decembrī aizvadīt apvienošanās kongresu. Neapskaužamā lomā ir daži darbinieki televīzijā un dažos citos informācijas līdzekļos, piemēram, žurnālā «Avots» («Rodņik»). Kas tikai šodien necitē Ļeņinu. Taču mūsu komunisti ir aizmirsusi Ļeņina domu, ka ikvienai tautai pret nacionālismu ir jācīnās savā vidē. Turpretim pašlaik notiek strīdiņš: krievu valodā iznākoša prese apsūdz latviešus, bet otra puse — krievus. Ja šī tendence arī turpmāk attīstīsies, mums šo problēmu nekad neizdosies atrisināt. Te vainojami arī daudzi komunisti, kas aizmirsuši, ka viņi ir Komunistiskās partijas biedri un ka ir Statūti un Programma, kas ikvienam komunistam izvirza zināmas prasības, lai kādu amatu viņš ieņemtu. Izrādās, ka šobrīd komunisti necenšas iet pret straumi, pat ja tā ir kāda negatīva tendence. Viņi ir vismazāk aktīvā daļa gan Tautas frontē, gan Internacionālajā frontē, gan citās organizācijās. Tad kāpēc no komunistiem neprasa atbildību? Es domāju, ka gan republikas Komunistiskās partijas Centrālajā Komitejā, gan PSKP Centrālajā Komitejā zaudējuši vai zaudē savu lomu ideoloģisko procesu vadīšanā. Un tas liek just bažas par partiju.

Republikā joprojām notiek mītiņi un piketi, tiek vākti paraksti. Es vakar klausījos D. Īvānu «Labvakarā». Viņš jau apsolīja mēnesi uz priekšu veselu virkni šāda veida pasākumu. Rodas jautājums: kad tad mēs sāksim tieši risināt akūtos uzdevumus, arī ekoloģiskos uzdevumus?

Otrs jautājums. Pārtikas programma. Mani aizvien biežāk māc šaubas, vai mēs spēsim paredzētajā laikā izpildīt Pārtikas programmu. Visaugstākajā līmeni mēdz atsaukties, uz ārzemju pieredzi. Es arī gribu atsaukties. Visas valstis, kam produktu nepietiek, tos iepērk. Taču mēs stūrgalvīgi nevēlamies to darīt.

Baltijas republikās līdz pārbūves sākumam bija kafija, bet tagad tās nav. Man var iebilst, ka tā nav ne gaļa, ne maize Bet tas sanikno cilvēkus, jo kafija te vienmēr ir bijusi. Kāpēc tad mēs nevaram atrisināt šo problēmu?

Un pēdējais jautājums. Biedri zina, cik nožēlojamā stāvokli ir sabiedriskās zinātnes, sākot ar Maskavu un beidzot ar savienotajām republikām. Iemesli ir zināmi. Taču tādi uzbrukumi sabiedriskajām zinātnēm kā pašlaik mūsu zemē nekad agrāk nav novēroti ikviens uzskata sevi par speciālistu šajā lomā. Fizikā un matemātikā ne katrs ņemsies spriest, bet sabiedriskajās zinātnēs — lūdzu! Un toni uzdod Maskavas televīzija. Pirms trim četrām dienām runāja rakstnieks Poļakovs. Viņš kā orākuls uzdrošinājās dot ieteikumus, kā jāattīstās sociālistiskajai sistēmai. Viņš ir interesants rakstnieks, un būtu bijis labāk, ja viņš nodarbotos ar to, ko viņš prot. Šādu piemēru ir desmitiem.

Kamēr mēs no runām par to, ka jāattīsta sabiedriskās zinātnes, nepāriesim uz palīdzības sniegšanu sabiedrisko zinātņu speciālistiem, mēs diezin vai izkustēsimies no vietas. Ir spārnots teiciens, ka fakti ir zinātniekiem gluži kā gaiss. Un tas ir pareizi ne tikai dabaszinātnēs vien. Mēs jau trīs četrus gadus sakām: ir nepieciešami fakti, nepieciešami materiāli, nepieciešami statistikas dati. Taču lieta nav novesta līdz galam Es, piemēram, divas reizes esmu griezies PSRS Valsts drošības komiteja ar lūgumu dot man dažus arhīvu materiālus par manu zinātnisko pētījumu problēmām. Otro reizi es griezos pie PSRS VDK priekšsēdētāja pirmā vietnieka. Tagad ir aizritējuši jau četri mēneši, taču es pat atbildi neesmu saņēmis. Vai šo organizāciju skar atklātums un pārbūve?

J. Vējš, Latvijas PSR ZA Filozofijas un tiesību institūta direktora vietas izpildītājs: Man šķiet, ka mūsu republikas partijas organizācija biedra Pugo vadībā rīkojās ļoti pareizi, ieklausīdamās, kas notiek visapkārt. Un man šķiet, ka mūsu partija pārāk daudz grēkoja, kad tā, līdz galam nenoskaidrojusi stāvokli, mēdza dot vadošus norādījumus. Es nevaru piekrist tam, ka partija velkas astē. Partijai ir viss jāapsver un jārīkojas tā, lai tās pieņemtie lēmumi būtu pareizi. Tālab es novēlu jaunajai vadībai strādāt tādā pašā garā.

Taču sabiedriskās zinātnes, tāpat kā agrāk, ir politiķu kalpones. No mums visu laiku prasa: to vajag un šito vajag. Parādījusies prostitūcija — jādod kaut kādi materiāli par prostitūciju. Parādījies kaut kas cits — atkal jādod materiāli. Es domāju, ka būtu pareizi, ja sabiedrība un partija uzklausītu sabiedriskās zinātnes un ļautu tām mierīgi strādāt. Tās nav kā ugunsdzēsības dienests un nevar uzreiz izpildīt vienu vai otru akūtu politisku uzdevumu. Sabiedriskajām zinātnēm jāstrādā ilgai perspektīvai. Sabiedrisko zinātņu speciālists veidojas gadu desmitos. Un kad viņam ir liela dzīves pieredze, tad viņš var arī dot lielu ieguldījumu kultūrā un caur kultūru — arī politikā. Būt derīgs savai tautai, sabiedrībai un partijai visos tajos jautājumos, ko te biedrs prezidents pareizi izvirzīja, proti, jautājumos, kas skar sociālisma un mūsu valstiskuma būtību, tāpat visos citos jautājumos. Bet es esmu pret to, ka no mums atkal prasa drīzus risinājumus.

Attiecībā uz Konstitūciju jāteic, ka mēs tomēr visu līdz galam nesaprotam. Konstitūcija taču ir kaut kas nesatricināms. Ja jau tā tiek pieņemta, tad tā paliek uz ilgiem laikiem. Cilvēkiem ir jāzina, ka tas ir mūsu Pamatlikums tālai perspektīvai. Tiesa, mēs to varam grozīt. Piemēram, ASV konstitūcijai tiek pieņemti labojumi, kas atspoguļo aktualitātes. Bet kaut kā nepieņemama šķiet situācija, kad mēs, tagad pieņemdami Pamatlikumu, pēc tam šo likumu pārstrādāsim. Nevar taču pēc katriem desmit gadiem taisīt jaunu Konstitūciju!

V. Medvedevs: Runa ir nevis par jaunas Konstitūcijas pieņemšanu, bet tieši pārlabojumiem, kas nepieciešami, lai veiktu kārtējos darbus, bez kuriem mēs nevaram virzīties uz priekšu.

P. Guļāns, Latvijas PSR ZA Ekonomikas institūta direktora vietnieks: Es runāšu tikai par to, kas skar manu darbu ekonomikas jomā, — par ražotājspēku attīstību un izvietošanu. No tās, protams, izriet arī iedzīvotāju migrācijas jautājumi, kas patlaban daudzus satrauc un ir kā piedauzības akmens tais notikumos, kas risinās republikā. Es piekrītu tam vērtējumam, ko jūs, biedri Medvedev, devāt, tiekoties ar radošajiem darbiniekiem. Es varu apliecināt: tīši netiek palielināts iedzīvotāju pieplūdums. Es jau gadsimta ceturksni vadu ražotājspēku attīstības perspektīvu izstrādnes un šai sakarā kontaktējos ar attiecīgajām organizācijām Maskavā. Šie jautājumi, protams, ir regulējami citā līmenī, un vispirms tie jāregulē mūsu republikas vadībai. Tai šo procesu vajadzēja regulēt tā, lai saglabātos pareizas proporcijas. Vārti taču bija atvērti. Te ir arī tā laika PSKP CK pieļautās kļūdas. Šo jautājumu vajadzēja risināt, tad nebūtu izveidojies tāds stāvoklis, kāds tas ir pašlaik.

M. Gorbačovs ne vienu reizi vien sacījis: mums savas attiecības jāveido tā, lai cilvēks visur justos kā mājās. Tā ir ļoti pareiza un pieņemama doma. Bet, kad mēs to piemērojam tādām republikām kā mūsu republika, kur latvieši ir 1,3 miljoni un nav nekādu grūtību pārvietot pa mūsu zemi miljonu cilvēku, tad vietējie iedzīvotāji jau vairs nejūtas kā mājās. Attīstot tautas saimniecību, vispirms jārūpējas par to, lai arī vietējie iedzīvotāji justos kā mājās. Tas jāpanāk, attīstot intensifikāciju, kāpinot darba ražīgumu un stimulējot iedzīvotāju skaita dabisko pieaugumu. Jāveic arī kaut kādi administratīvi pasākumi, piemēram, jautājumā par dzīvokļu piešķiršanu demobilizētajiem Padomju Armijas virsniekiem.

Pēc tam zinātnieks runāja par Rīgas jūras līča pie sārņošanu. Ar attīrīšanas būvju celtniecību šo procesu var tikai samazināt, nevis radikāli atrisināt problēmu. Nepieciešams nevis vienkārši ierobežot Rīgas paplašināšanos, bet arī veikt pasākumus tās iedzīvotāju skaita samazināšanai. Sakarā ar to rodas jautājums par to objektu izvietošanu, kas te jau ir. Mani uztrauc tas, ka republikas vadība pret to izturas kaut kā pārāk mierīgi.

Mēs daudz runājam par prioritātēm. Taču ekonomistam ir pilnīgi skaidrs, ka ar prioritātēm mēs savas problēmas neatrisināsim, jo nav resursu.

Mums tagad viss ir ļoti kanonizēts. Es dažkārt jokojot saku, ka Juris Podnieks radījis kinofilmu «Vai viegli būt jaunam?», bet vajadzētu uzņemt arī filmu «Vai viegli būt republikas Ministru Padomei vai Valsts plāna komitejai?», ko tagad visi lamā. Bet Maskavā izlemj pat to, kādus naudas sodus mums uzlikt. Runātājs kritizēja pašreizējo praksi, kad ražotājspēku attīstīšanas un izvietošanas shēmas tiek sastādītas visai mūsu zemei, atsevišķiem reģioniem un nozarēm. Tam tiek izšķiesti lieli spēki, jo shēmās ir milzum daudz rādītāju. Bet problēmjautājumu tur būtībā nav.

E. Jakubaitis, Latvijas PSR ZA viceprezidents: Man šķiet, ka biedriem Maskavā ir ļoti nepilnīgs priekšstats par to, kas šeit notiek. No tā arī ceļas daudzas nelaimes. Jāteic, ka arī mēs, partijas biedri, neieņemam aktīvu nostāju. Un pienācis laiks ne vairs ieklausīties, bet rīkoties. Pašlaik mums ir Tautas frontes programma, parādās Internacionālās frontes programma. Parādās desmitiem dažādu biedrību programmu. Man šķiet, ka patlaban galvenais uzdevums ir izstrādāt republikas partijas organizācijas programmu un cīnīties par šis programmas izpildi. Paņemt visu labo, ko izvirzījusi Tautas fronte, paņemt pozitīvos momentus no citām frontēm. Taču stāvoklim jābūt vienotam un partijai jābūt priekšgalā.

Kādreiz tika uzskatīts, ka zinātnes uzdevums ir lauzt ceļu zinātniski tehniskajam progresam. Bet šai nolūkā zinātniekiem nepieciešama lielāka brīvība. Tika pieņemti speciāli lēmumi par to, ka mums piešķiramas lielākas tiesības nekā rūpniecībai. Turpretim tagad pārbūve notiek it kā uz citas planētas. Parādījušies kooperatīvi, piešķirtas jaunas tiesības sociālistiskajiem uzņēmumiem. Bet zinātne?

Mums ir ļoti smags stāvoklis. Aizplūst inženieru kadri. Bet neviens, pat visgudrākais zinātnieks bez laboratorijas, bez eksperimentu organizēšanas nekā nevar izdarīt. Paliek tie paši instrukciju tīkli, un, kur vien griezies, visur priekšā finansisti, kas šīs instrukcijas tur pa rokai.

Piemēram, rūpnīcas konstruktoru birojā zinātņu kandidāts var strādāt, bet institūta konstruktoru birojā nevar.

V. Medvedevs: Kā nevar? Var.

E. Jakubaitis: Lūdzu, tikai viņam nevar maksāt kā zinātņu kandidātam, bet Vefā var.

Saskaņā ar jaunāko Ministru Padomes lēmumu par jaunajām darba samaksas formām mēs prēmijas varam piešķirt pēc zinātniskā darba pabeigšanas. Bet mums, it sevišķi sabiedrisko zinātņu speciālistiem, ir temati, kuru izstrādāšanai nepieciešami 10 un 15 gadi. Kā tad iznāk, vai mūsu cilvēkiem desmit — piecpadsmit gadi jāiztiek bez prēmijām?

Zinātnieks savu domu ilustrēja arī ar citiem piemēriem un ierosināja piešķirt zinātnei tādas pašas tiesības, kādas dotas kooperatīviem. Ja ir kādas šaubas, varam sarīkot eksperimentu. Izraudzīsimies vairākus institūtus dažādās vietās — Latvijā un citās republikās. Taču man šķiet, ka te nekāda riska nav.

A. Mālmeisters, PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, Latvijas PSR ZA prezidija goda loceklis: Mūsu Tautas fronte ļoti akcentē latviešu tautas un Latvijas īpatnības. Es pie tām gribu pakavēties.

1940. gadā mums notika revolūcija. Kas to tagad atceras? Visi atceras 1941. gadu, atgādina, ka toreiz bija deformēta sociālistiskā sabiedrība. 1940. gada revolūcija notika bez asinsizliešanas, pateicoties tam, ka bija Padomju Savienības diplomātiskā iejaukšanās.

Tagad saka, kas tad tā par revolūciju, ja nebija asinsizliešanas. Asinis tika lietas. Vācu okupācijas laikā tika iznīcināti itin visi padomju aktīvisti Bet tie, kas paspēja evakuēties, iestājās latviešu divīzijā. Cik daudzi no viņiem palikuši dzīvi? Pēc kara viņus nosūtīja uz pagastiem par partorgiem. Kas viņus atceras? Viņu vairs nav, bandīti visus iznīcināja. Lūk, kāda ir latviešu tautas īpatnība.

Mūsu revolūcija ir jaunāka nekā Krievijas revolūcija, un arī mūsu «kontras» ir jaunāki. Viņi ir labāk bruņoti un aktīvāki nekā krievu emigrācija un kontrrevolūcija. Lūk, kāda ir Latvijas īpatnība.

Mūsu vēsturniekiem pārmet, ka viņi neatbalstot radošās savienības, kas ietur savu līniju. Mūsu vēsturnieki ir noturējušies un turpina apgaismot gan partizānu karu, gan pagrīdes darbību un tā tālāk. Taču vēl ir jāapgaismo lūzuma moments, revolūcija Latvijā. Un jānoskaidro, kādi bija tie spēki, kas toreiz jutās aizskarti.

Kontrrevolūcijas vecajā izpratnē Latvijā nav. Taču, pēc zinātnieka domām, ir cilvēki, kas pakļaujas aizskarto personu pēcteču aģitācijai un Rietumu propagandai.

R. Kukaine, Latvijas PSR ZA Ķīmijas un bioloģijas zinātņu nodaļas akadēmiķe sekretāre: Republikā izveidojusies ļoti sarežģīta ekoloģiskā situācija. Cēloņi ir skaidri — tās ir deformācijas mūsu politikā un tautas saimniecības attīstības stratēģijā, kā arī dabas aizsardzībai nepieciešamo līdzekļu piešķiršana pēc pārpalikuma un pat pēc nulles principa. Tā ekoloģiskā situācija, kas izveidojusies Latvijā, šobrīd ir arī politiska situācija.

Visiem zināms, ka izdots ļoti labs lēmums par radikālu dabas aizsardzības uzlabošanu. Bet kā tas tiek realizēts? Gan Savienības, gan re publikas dabas aizsardzības komitejām radīti tādi apstākļi, ka tās nevar izpildīt savus uzdevumus. Kontroles funkcijas joprojām tiek atstātas ministrijām pēc principa: ieceļ āzi par dārznieku.

Aiz sanitāri higiēniskiem apsvērumiem mēs nevaram peldēties jūrā. Mums ir ļoti slikts dzeramais ūdens, kas kļūst par cēloni veselai virknei infekcijas slimību. Mēs esam nolēmuši kopā ar Valsts dabas aizsardzības komiteju izveidot centru, kas republikā pētītu ekoloģijas jautājumus un izstrādātu ar tiem saistītās zinātniskās problēmas. Šis centrs top jau gandrīz gadu. Jo izrādās, ka mēs paši Latvijā tādu centru nemaz nevaram izveidot, obligāti vajadzīga attiecīgo centrālo iestāžu atļauja. Tas ir briesmīgi sarežģīts ceļš, bet šo degošo jautājumu vajag atrisināt ļoti ātri. Tas runā par labu decentralizācijai.

Nevaru neizteikties par Tautas fronti. Tā pašos pamatos ir tautas kustība. Ja netiek saprasti LTF izvirzītie lozungi un programma, tas liecina, ka mūsu domāšana šobrīd vēl nav pārkārtojusies. Es arī sākumā daudz ko nevarēju pieņemt. Mani kā Augstākās Padomes deputāti vēlētāji uzaicināja uz savu Tautas frontes konferenci Dobelē. Ja mums centrā tā noritētu Tautas frontes sapulces, tad tie, kas pašlaik pret LTF izturas negatīvi, mainītu savu nostāju. Tur cilvēki runāja no ļoti pareizām pozīcijām, ko es kā komuniste pilnīgi atbalstu. Tieši dialogā visu var ļoti labi noskaidrot. Un konfrontācija nav vajadzīga.

R. Kukaine izteica bažas sakarā ar to, ka akadēmijas komunisti ir lielākoties cilvēki jau gados, jo inteliģences ceļā uz partiju visu laiku bijuši šķēršļi.

Mēs savā institūtā nevaram vienu cilvēku uzņemt partijā divu gadu laikā. Jaunie cilvēki, kas vēlas strādāt pārbūves labā. tagad saprot, ka mēs tālāk vairs nevaram dzīvot tā, kā esam dzīvojuši līdz šim. un viņi iet turp, kurp var iet, — iestājas Tautas frontē. Spriežot pēc visa, tā tiešām ir jaunākās un vidējās inteliģences paaudzes labākā daļa.

Gribu vēl atgādināt, ka Konstitūcijas jēdziens sasaucas ar vārdu «konstants», kas latīņu valodā nozīmē — nemainīgs, pastāvīgs. Es domāju, ka mēs pārāk lielā steigā esam publicējuši Konstitūcijas labojumus.

A. Kalniņš, Latvijas PSR Valsts agrorūpnieciskās komitejas Ekonomikas institūta direktors: Mūsu republikā ļoti straujos tempos attīstījusies ekonomika, bet tajā pašā lai kā nav attīstījusies lauksaimniecība. Rūpniecība mums izdevusies pārāk metālietilpīga un energoietilpīga, tā nav sevišķi orientēta uz eksportu. Rīgā koncentrēti apmēram 52 procenti visas republikas rūpniecības. Atkal deformācija. Rezultātā — iedzīvotāju skaita mehānisks pieaugums, neapmierinošs nodrošinājums ar dzīvokļiem, ekoloģiskā krīze. Izeju no šī stāvokļa mēs saskatām ekonomikas decentralizācijā un republikas tautas saimniecības ekonomiskajā patstāvībā vai, kā saka, ekonomiskajā suverenitātē, kas ir saimnieciskā aprēķina sinonīms. Izstrādāti un publicēti pirmie republikas saimnieciskā aprēķina modeļi. Tagad mēs strādājam pie otrā varianta. Mēs to apspriedīsim kopā ar tautu, tad ar Ministru Padomes starpniecību iesniegsim republikas Augstākās Padomes sesijai, bet pēc tam — Savienības orgāniem. Domājams, ka līdz nākamā gada beigām republika pāries uz reģionālo saimniecisko aprēķinu. Protams., tas ir jādara kopīgi ar Igauniju, Lietuvu un, vēlams, arī ar Baltkrieviju.

Runātājs izteica domu, ka būtu lietderīgāk izstrādāt jaunu Konstitūciju kopumā un pie tam sākt ar republiku konstitūcijām vienādos virzienos.

Jautājums par republikas pāriešanu uz saimniecisko aprēķinu radis arī zināmas pārmaiņas zinātnes un izglītības organizācijas sistēmā. Jānotiek akadēmijas, augstāko mācību iestāžu un praktisko institūtu zinātnes integrācijai.

Runājot par Tautas frontes programmu, jāņem vērā, ka optimālu un visaptverošu programmu līdz šim nav bijis. Tai, tāpat kā jebkuram pirmajam dokumentam, ir savi mīnusi. Izstrādājot juridisko daļu, organizācijas komitejā darbojās universitātes juristi, bet kāpēc nepiedalījās Filozofijas un tiesību institūts? Es kā komunists uzskatu, ka, jo aktīvāk mēs iesaistīsimies Tautas frontē, jo pareizāka būs šī kustība. Jo vairāk tur būs zinātnisko darbinieku, jo labāk būs visiem un arī mums.

Es pievienojos partijas Kirova rajona komitejas pirmās sekretāres M. Rukmanes domām: tur, kur radusies Internacionālā fronte, partijas darbs ir atpalicis. Akadēmiķe R. Kukaine runāja par Dobeli. Tiešām, lauku rajonos Tautas fronte palīdzēs ar konkrētiem darbiem. Rīgā situācija ir sarežģītāka. Tāpēc mums ir jāiesaistās šajā kustībā, lai tā ievirzītos pareizās sliedēs.

A. Blinkena, Latvijas PSR ZA Valodas un literatūras institūta direktora vietniece: Valoda nav sazināšanās līdzeklis vien, tā ir arī tautas dvēsele. Es pat teiktu, ka tā ir tautas dzīvība. Tāpēc ar tādu sāpi un tik jūtīgi pret šo jautājumu izturas visas tautas — gan lielās, gan mazās. Katra valoda, katra nācija ir pērle cilvēces vainagā. Un mēs visi esam atbildīgi par to, lai visas nācijas, visas tautas un visas valodas dzīvotu un attīstītos.

Latviešu valoda ir viena no vissenākajām valodām, kas saglabājusi daudzas indoeiropiešu pirmvalodas īpatnības. Tāpēc tā nepieciešama pētījumiem salīdzināmi vēsturiskajā valodniecībā. To pēta valodnieki visā pasaulē. Latviešu valoda ir attīstīta literārā valoda, ko iespējams izmantot visās sabiedriskajās funkcijās, tai ir senas rakstu tradīcijas. Taču pēdējos gadu desmitos sakarā ar ekonomisko situāciju, ar forsēto rūpniecības attīstību un iedzīvotāju — ne tikai darbaspēka, bet arī pensionāru un pat noziedznieku — nepārtraukto mehānisko pieplūdumu latviešu tauta mūsu republikā kļuvusi par minoritāti. Līdz ar to tai draud asimilācija, draud latviešu valodas izzušana.

No daudzām sfērām latviešu valoda jau ir pazudusi. Kaut arī pie mums. tāpat kā visās padomju republikās, oficiāli pastāv divvalodība, tā ir ļoti nevienmērīga, faktiski vienpusēja, jo 80 procenti iedzīvotāju pārvalda krievu valodu, bet latviešu valodu prot tikai 25 procenti citās valodās runājošo iedzīvotāju. Līdz ar to plašāk tiek izmantota krievu valoda, un tā draud izspiest latviešu valodu. Mums ir jāsaglabā mūsu valoda, tās funkcijas. Pat zinātnē tā ir neoficiāla valoda, jo augstākā atestācijas komisija disertācijas apstiprina tikai tad, ja tās ir rakstītas krievu valodā. Republikas Augstākās Padomes Prezidijs izveidoja darba grupu priekšlikumu izstrādāšanai jautājumā par latviešu valodas statusu Pēc tautas reakcijas apbrīnojami skaidri bija redzama gan cilvēku sāpe, gan viņu nostāja. Darba grupa saņēma vairāk nekā 9 tūkstošus vēstuļu, kurās 350 tūkstoši cilvēku apstiprināja vēlēšanos, lai latviešu valoda mūsu republikā kļūtu par valsts valodu. Šo cilvēku vidū bija visdažādāko sociālo un vecuma grupu pārstāvji. Sevišķi iepriecināja tas, ka ļoti daudzi vēstuļu autori nebija latvieši Augstākās Padomes sesijas pieņemto lēmumu apstiprināt latviešu valodas kā valsts valodas statusu sabiedrība uzņēma ar lielu gandarījumu pie tam arī ļoti daudzi nelatvieši saprot latviešu tautas sāpi, jūt līdzi un tagad brīvprātīgi cenšas iemācīties latviešu valodu.

Ja viņi to tagad sākuši darīt, tad, es domāju, ne jau administratīva spiediena ietekmē. Viņi gluži vienkārši apzinās nepieciešamību mācīties latviešu valodu, nepieciešamību pēc kopīga sazināšanās līdzekļa sadarbības izvēršanai. Par to mēs varējām pārliecināties pēdējā televīzijas raidījumā «Vārds», kurā uz ielas tika aptaujāti ļoti daudzi nejauši garāmgājēji. Viņi visi bez izņēmuma apstiprināja, ka jāmācās latviešu valoda, ka mūsu republikā tas ir nepieciešams. Tagad, kad komisija strādā pie likuma par republikas valodām, domāju, ka tādējādi tiks īstenoti Ļeņina principi. Viņš rakstīja ka jānosaka visstingrākie teikumi attiecībā uz nacionālās valodas lietošanu nacionālajās republikās. Ļeņins apgalvoja, ka te būs vajadzīgs detalizēts kodekss, kuru daudzmaz sekmīgi var sastādīt tikai nacionāļi, kas dzīvo vienā republikā.

V. Medvedevs: Bet vai jūs zināt, ka Ļeņins vērsās pret valsts valodu?

A. Blinkena: Es zinu, bet tas bija 1914. gadā un attiecās uz carisko Krieviju. Mēs gribam šo kodeksu izstrādāt, un tas dos garantijas, lai latviešu valoda saglabātos, attīstītos un pilnvērtīgi funkcionētu. Nepazemojot un neaizskarot citu valodu tiesības.

V. Medvedevs: Tas ir pats galvenais.

A. Blinkena: Es arī uzskatu, ka tas ir pats galvenais.

Man ir vēl viens priekšlikums. Attiecībā uz zinātnes pārvaldes pārkārtošanu. Visu latviešu zinātnieku vārdā es gribētu lūgt dot latviešu valodai tiesības būt pilnvērtīgai zinātnes valodai, apstiprināt disertācijas nacionālajās valodas.

V. Medvedevs: Šādi priekšlikumi tika izteikti. Taču lielākoties bija citādi priekšlikumi, jo kur ir tā robeža, pie kuras jāapstājas? Jūs labāk par mani zināt, cik tautību, nacionālo valodu un nacionālo literatūru mums ir — 100 vai 140. Kā būs ar tādu tautību, kas ir skaitliski ļoti maza? Kā būs ar šādu disertāciju aizstāvēšanu? Ja jau esam principiāli, tad ir jāiet līdz galam, jāatļauj aizstāvēt disertāciju jebkurā valodā. Gribu teikt, ka te nav nekādas neuzticības. Padomāsim, kā to izdarīt, lai neaizskartu nevienu valodu, nevienu rakstību.

I. Vītols, LVU profesors: Fizikā ir ekstrapolācijas metode. Tiek savākti dati pa gadiem, tos izanalizē un, vadoties no tiem, sastāda prognozi nākotnei. Ko liecina dati par nacionālajiem jautājumiem? Ja izskaitļotu un pa gadiem atzīmētu grafikā, teiksim, tautību attiecību Rīgā, bet pēc tam atzīmētu datus par valodas lietošanu? Mēs varam sastādīt objektīvu grafiku. Šie dati liecina par nenoteiktu situāciju: latviešu kultūra izzudīs vai nu pēc 50 gadiem vai arī pēc 150 gadiem. Uzskatu, ka politisko situāciju republikā nosaka šis izdzīvošanas process. Nevis «Amerikas balss».

Tagad pats svarīgākais ir dot latviešu tautai pārliecību, ka tā nemirst. Tāpēc es jums kā Politbiroja loceklim ļoti iesaku dot tautai pastāvēšanas garantijas. Esmu pārliecināts, ka tad nacionālais jautājums tiks atrisināts.

Pēc kara visi latvieši ļoti labi uzņēma krievus, gandrīz visi latvieši labi runā krievu valodā. Arī darbā — augstskolās, fabrikās — personiskās attiecības starp viņiem ir normālas. Sarežģījumi rodas tad, kad mēs izejam uz ielas.

Attiecībā uz Konstitūciju jāteic, ka ir bažas, ka tā nostiprina ministriju varas tiesības. Visā Padomju Savienībā, nevienā pilsētā tās neņem vērā vietējos apstākļus, arī Latvijā, piesārņo dabu utt. Tās nav spējīgas ņemt vērā vietējos apstākļus. Tāpēc Konstitūcijā ir jādod garantijas, ka vietējai varai visā Padomju Savienībā, arī Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā, ir vara.

J. Stradiņš, Latvijas PSR ZA akadēmiķis: Republikas un Savienības zinātne nav šķiramas, mūsu sakari ir daudzveidīgi un nesaraujami. Bet tagad ir jārunā par ko citu. Par partijas lomu un to situāciju, kas pie mums veidojas.

Kaut arī esmu bezpartijiskais, es ticu tieši partijai, tās saprātam. Ļoti labi, ka partija uzklausa tautu. Tā ir aksioma: partijai ir jāzina tautas ilgas.

To, ko mēs pašlaik redzam Baltijas republikās, nedrīkst nošķirt no vispārējiem demokratizācijas procesiem, kas notiek visā Padomju Savienībā, taču šeit tie risinās mazliet straujāk. Te tie ieguvuši nacionālu nokrāsu. Es esmu runājis ar pazīstamiem Maskavas, Ļeņingradas, Kazaņas, Tbilisi un Kijevas zinātniekiem. Arī šajās pilsētās izveidojusies sarežģīta situācija. Tā ir pārbūve no apakšas. Nedrīkst pret to izturēties nicinoši. Jārīkojas tieši otrādi. Tā ir jāvada. Tas ir ļoti svarīgi.

Baltijas republikās ir ļoti stipra ticība pārbūvei, Mihailam Gorbačovam, te ir spēcīga pārkārtošanās kustība, taču stipras ir arī konservatīvās tendences, tā sakot, Ņinas Andrejevas garā, kas šeit attīstījušās pēc 1959. gada, kad tika sagrauta Latvijas partijas organizācija.

Es nepiekrītu, ka starpnacionālās attiecības saasinājušās pēc Tautas frontes kongresa, kaut gan tajā tika pieļautas lielas kļūdas. Es piedalījos šajā kongresā, kaut gan neesmu Tautas frontes dalībnieks. Iznāk žurnāli «Novij mir» un «Znamja», no vienas puses, bet no otras — «Naš sovremeņņik» un «Molodaja gvardija». To lappusēs risinās nikni strīdi. Bet Latvijā šo uzskatu daudzveidību vēl zināmā mērā papildina nacionālais moments. Mēs ne tik daudz runājam dažādās valodās, cik domājam dažādās valodās: vecās un jaunās kategorijās. Te vēl nāk klāt krievu valodā runājošo iedzīvotāju nezināšana, neinformētība, bet visbiežāk pat dezinformācija par republikā ritošajiem notikumiem, tās vēsturi un kultūru. Tautas fronte lielā mērā atspoguļo tautas noskaņojumu, to mēs nedrīkstam neņemt vērā.

«Sovetskaja Latvija» un citi krievu valodā iznākošie laikraksti veido vienas sabiedrības daļas uzskatus. Tam jāpieiet ar sevišķu atbildības apziņu. Jo šiem laikrakstiem ir arī Vissavienības auditorija. Tie zināmā mērā veido negatīvu priekšstatu par latviešiem. Saruna par Baltijas republikām, par pārkārtošanos būtu jāturpina tādā aspektā, ka tiek gatavots plēnums par nacionālajām attiecībām, kā arī visas turpmākās PSKP politikas aspektā. Šim momentam ir ne tikai vietēja nozīme vien.

Mēs atbalstām mūsu republikas tagadējo vadību. Es negribētu piekrist, ka partija velkas astē. Tā mūsu republikā realizē gudru politiku.

J. Freimanis, Latvijas PSR ZA Organiskās sintēzes institūta laboratorijas vadītājs: Es atļaušos runāt, pirmkārt, par ekoloģiju un, otrkārt, par politiku. Nākamās Zinātnieku savienības organizācijas komitejas vārdā un Latvijas Tautas frontes vārdā. Jūs varbūt nezināt, ka apmēram viena ceturtdaļa mūsu zinātnisko institūtu darbinieku ir iestājušies Latvijas Tautas frontē. Es esmu LTF valdes loceklis un atbildu par ekoloģijas jautājumiem.

Mūsu republika kļuvusi par Vissavienības resoru eksperimentu poligonu. Mūsu signālus tie neuzklausa un mūs absolūti nesaprot. Visa republika nostājusies pret projektu, kurā paredzēta atomelektrostacijas celtniecība Latvijā. Pat valdība ir pret to. Bet mēs saņemam augstprātīgu vēstuli, kurā teikts, ka atomelektrostacija Latvijā būs.

Reakcija uz Konstitūcijas labojumiem ir pilnīgi dabiska. Mēs tos uzskatām par līdzekli, kas vēl vairāk nostiprinās resoru varu. Tad mums nebūs vairs nekādu iespēju pašiem izlemt savas lietas. Šo programmu kopumā noraida arī Tautas fronte.

Patlaban LTF apvieno apmēram 120 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, visu nacionalitāšu pārstāvjus, un vēl daudz lielāks ir to cilvēku skaits, kas mums simpatizē. Apmēram piektā daļa LTF dalībnieku ir PSKP biedri. Tautas frontē pārstāvēti visi iedzīvotāju slāņi. Pašlaik republikā savākts pusmiljons parakstu pret Konstitūcijas labojumiem. Šie paraksti drīzumā tiks nogādāti Maskavā.

Šajās dienās notika LTF apspriede kopā ar Igaunijas Tautas frontes un Lietuvas Pārbūves kustības valdēm. Mūsu uzskati sakrīt, mūsu nostāja pret šiem projektiem ir noraidoša. Mūsu eksperti zinātnieki uzskata, ka šie likumprojekti ne tik daudz ieturēti partijas konferences garā, cik paredz izveidot supercentralizētu varu, kur vairs nebūs vietas mazo tautu suverenitātei.

Savas runas nobeigumā es Zinātnieku savienības organizācijas komitejas vārdā un LTF vārdā apliecinu pilnīgu atbalstu republikas tagadējai vadībai, vispirms biedriem Vagrim un Gorbunovam. Es uzskatu, ka šī vadība ir stipri veicinājusi mūsu garīgās dzīves atraisīšanos pēc PSKP XXVII kongresa. Tā ir vadība, kas spēj piedalīties dialogā un spēj konstruktīvi strādāt.

Beidzot savu runu, Vadim Andrejevič, man ir gods nodot jums visu triju Baltijas republiku Tautas frontu dokumentus.

Tikšanās nobeigumā runāja V. Medvedevs:

Es vispirms gribētu uzsvērt, ka pārbūve, kas pēc mūsu partijas, tās jaunās vadības iniciatīvas sākās pēc 1985. gada aprīļa Plēnuma, ir jo dziļi saistīta ar mūsu zinātni. Protams, daudzi konkrēti zinātnes organizācijas jautājumi mums vēl jāapspriež un jārisina, taču man jāpasaka viens jau kopš paša sākuma, kopš pirmajiem Centrālās Komitejas tagadējās vadības darbības soļiem nelokāms tās princips un darbības vadmotīvs bijusi cieša saikne ar zinātni, balstīšanās uz zinātni. Visos jautājumos — ekonomiskajos, zinātniski tehniskajos un vispārpolitiskajos — izvērsta plaša apspriešanās ar Zinātņu akadēmiju un zinātnieku aktīvu, pieaicinot, var sacīt, mūsu padomju sabiedrības gaišākos prātus.

Tiek veikti arī praktiski pasākumi, lai celtu zinātnes prestižu un lomu mūsu zemes attīstībā. Liela uzmanība tiek veltīta Zinātņu akadēmijai, visai akadēmisko iestāžu sistēmai, ieskaitot republiku akadēmijas, reģionālos zinātnes centrus un tā tālāk Tiek gatavots ļoti nopietns dokuments par fundamentālo zinātņu attīstību.

Daudzi biedri piedalījās Zinātņu akadēmijas kopsapulcē, dzirdēja, kāds vērtējums tika dots mūsu fundamentālo zinātņu pašreizējam stāvoklim, precīzāk, kādu vērtējumu tam deva paši zinātnieki, un var spriest par to, cik akūtas un nobriedušas ir zinātnē risināmās problēmas. Mēs esam sākuši zaudēt padomju zinātnes tradicionāli spēcīgās pozīcijas pasaulē daudzos svarīgāko zinātniski tehnisko programmu virzienos, dažādos mūsu zemes attīstības, tās ekonomiskās un sociālās attīstības virzienos. Es gribētu akcentēt arī zinātnes lielo lomu jūsu republikā noritošajos procesos un nepieciešamību palielināt šo lomu. Es domāju, ka tas attiecas uz itin visām problēmām, kas patlaban ir jūsu sabiedrības uzmanības centrā. Visos kolektīvos tik karsti un dedzīgi tiek apspriesti republikas nacionālā sastāva jautājumi un tā regulēšanas problēmas.

Nebūtu pareizi domāt, ka tikusi ieturēta kāda tīša, rūpīgi izstrādāta un pārdomāta līnija uz latviešu tautības iedzīvotāju īpatsvara samazināšanu republikā. Tā ir stihija, tas ir process, kas ir bijis nevadāms. Bet resoru intereses darījušas savu. Un, tā kā šis process netika kontrolēts, tas ir novedis pie pašreizējiem rezultātiem. Tā ir jūsu republikā un laikam gan Savienībā kopumā. Kāda tad ir izeja? Manuprāt, ir tikai viena izeja jāpaaugstina republikas tautas saimniecības zinātniski tehniskais un organizatoriski ekonomiskais līmenis. Enerģiskāk jāpāriet uz intensifikācijas ceļu, jākāpina darba ražīgums.

Es domāju, ka vienkārši nav nekādas vajadzības pēc kaut kādām deklarācijām par to, ka mēs esam par latviešu nācijas saglabāšanu. Tāda jautājuma nemaz nav. Te biedri runāja par to, ka esot nepieciešama pārliecība. Kāpēc vajadzīgi kaut kādi apstiprinājumi? Viss būs atkarīgs no mūsu darba. Principiālā attieksme pret latviešu nāciju, tāpat kā pret citām nācijām, ir pilnīgi skaidra. Tā izriet no mūsu politikas, vēl jo vairāk pārkārtošanās apstākļos Mēs esam par visu mūsu zemes nāciju un tautu attīstību un uzplaukumu. Vai tad te ir kādas šaubas? Bet, lūk, praktiskajā lomā, ekonomiskajā un sociālajā politikā tas pilnīgāk jāņem vērā. Un tagad tam paveras lielas iespējas, jo tiek paplašinātas republiku tiesības, valsts vara tiek nodota padomēm. Partijas vadošā loma tiks realizēta nevis ar iejaukšanos valsts orgānu darbībā, bet gan ar to komunistu starpniecību, kas strādā padomēs un citos orgānos.

Man šķiet, ka šai sakarā stipri pieaug zinātnes loma. Enerģiski un dedzīgi jāatbalsta viss, kas tiek darīts, lai palielinātu zinātnes, tai skaitā arī akadēmiskās zinātnes, ieguldījumu tautas saimniecības attīstībā, tās kvalitatīvā, zinātniski tehniskā līmeņa paaugstināšanā, jo tam visam ir svarīga nozīme. Sabiedriskajām zinātnēm, ekonomikas zinātnei paveras ārkārtīgi plašs darbalauks, kas saistīts gan ar racionālām ekonomiskā procesa organizācijas formām, gan ar visoptimālāko risinājumu meklēšanu ražotājspēku izvietošanā, republikas specializācijas un turpmākās attīstības perspektīvu noteikšanā. Es jūtu, ka šai ziņā tiek strādāts. Un tas ir jādara, noteikti ir jādara. Jāstrādā gan prakses, gan ideoloģijas labā, gan arī politiskā darba labā. Jo dažkārt rodas iluzori, naivi priekšstati, kas atspoguļojas arī dažos paziņojumos. Piemēram, paziņojums par to, ka ekonomika, tās struktūra būtu pārkārtojama tā, lai ekonomika strādātu lielākoties republikas vajadzībām.

Biedri, tas nav nopietni. Noslēgtība ir pilnīgā pretrunā ar pašreizējām ekonomiskās attīstības tendencēm. To atspēko arī pasaules prakse. Ne tikai attiecībā uz mazajām valstīm, bet arī attiecībā uz lielajām valstīm. Nepieciešama apvienošanās, integrācija, jāiet darba dalīšanas ceļš. Cita lieta, ka darba dalīšanai jābūt maksimāli efektīvai un mērķtiecīgai, lai tā būtu saistīta ar mazākām izmaksām gan piegāžu, gan izejvielu jautājumos, gan arī darbaspēka resursu jautājumos. Tas viss ir pareizi. Taču no integrācijas problēmām, no nepieciešamības atrast optimālo vietu Vissavienības darba dalīšanas sistēma nekur nevarēs izvairīties. Un te nu mūsu ekonomistiem un politiskās ekonomijas speciālistiem jāieņem aktīvāka nostāja un jāizskaidro šie jautājumi, lai nebūtu šādu nepiepildāmu ilūziju un pat naivu spriedumu.

Valodas un kultūras problēmas. Es te ar biedriem esmu pilnīgi vienisprātis, un es jau ne vienu reizi vien esmu teicis, ka tie ir paši delikātākie jautājumi, kuru risināšanā jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem. Un jābalstās uz mūsu pamatprincipiem, kas atspoguļo ļeņiniskās pieejas būtību. Mēs varam strīdēties par citātiem, par šo citātu interpretāciju, bet būtība ir tāda, ka šajā jautājumā nav pieļaujams nekāds administratīvs spiediens. Cilvēku valodas, garīgās dzīves un kultūras vajadzību pilnīga apmierināšana — tāda ir mūsu politika. Balstoties uz to, arī jārisina praktiskie jautājumi.

Runā, ka republikas nacionālā valoda tiek pasludināta par valsts valodu Mums šāda pieredze ir Aizkaukāza republikās. Te, dabiski, nekā nepieņemama nav, tikai tas ir pareizi jāizskaidro. Kāpēc es atgādināju Ļeņina attieksmi pret šo jautājumu? Ir svarīgi ievērot nevis šīs attieksmes burtu, bet gan garu. Te ir vardarbības, administratīva spiediena draudi. Ja tas netiks pieļauts, kā to nepieļauj Gruzijā un citās Aizkaukāza republikās, tad šādā jautājuma risināšanā, pilnīgi iespējams, nekā – slikta nebūs. Svarīgi ir sekot lietas būtībai. Un ievērot to, kāda šai ziņā ir mūsu politikas vispārīga ievirze.

Tiesību zinātne. Par Konstitūcijas labojumu un jaunā vēlēšanu likuma projektiem man laikam jau kādas divdesmit reizes nācies izteikties un dalīties domās visdažādākajās situācijās, sākot ar sarunām ar zinātniekiem. Juridisko dienestu un tiesību aizsardzības orgānu vadītājiem un beidzot ar sarunām uz ielas Un man jums jāsaka, ka es neesmu dzirdē 11s nevienu argumentu, kas apstiprinātu pieņēmumu, ka šie projekti, kas nodoti apspriešanai, būtu pretrunā vai kaut kādā ziņā nesaskanētu ar partijas XIX konferences lēmumu garu un burtu. Tādu argumentu nav. Tā ir leģenda. Visi jautājumi, kas ietverti šajos projektos un skar valsts orgānu struktūru — tādi kā Tautas deputātu kongresa ieviešana, Augstākās Padomes statusa un darba rakstura mainīšana, Augstākās Padomes Prezidija funkciju mainīšana un Augstākās Padomes priekšsēdētāja amata nodibināšana — tieši saskan ar partijas XIX konferences lēmumiem. Nemaz jau nerunājot par vēlēšanu procesiem, par vēlēšanu procesa demokratizāciju un jaunu valsts varas orgānu funkcionēšanu. Un nezin kāpēc par to neviens nerunā projekta apspriešanas gaitā un nekas netiek ierakstīts tajos dokumentos un rezolūcijās, kas tiek pieņemti. Projektos taču ir fiksēts viss, par ko bija runa partijas konferencē: vēlēšanas vairākmandātu apgabalos, divu un vairāk kandidatūru ierakstīšana vēlēšanu biļetenos, deputātu statusa paaugstināšana. Augstākās Padomes pārvēršana par pastāvīgi funkcionējošu konstitucionālu demokrātisku vēlētu orgānu, kas kontrolē izpildorgānu darbību. Tātad visas demokrātiskās normas, kas skar šo jautājumu loku un tika pārrunātas partijas konferencē, pilnīgi ir ietvertas šajā projekta ir tikai viens izņēmums. Tas attiecas uz tautas tiesnešu vēlēšanām. Vakar pat Jēkabpili šis jautājums tika apspriests. Konferencē tika runāts par to, un tas tika arī fiksēts, ka tautas tiesneši jāievēlē augstākā līmeni, lai nodrošinātu viņu neatkarību no padomēm, kuru līmenī viņi strādā. Mūsu likumdevēji uzskatīja par nepieciešamu šim jautājumam pieiet citādi un piedāvāja šādu formulu: tautas tiesnešus ievēlē tā padome, kuras līmenī viņi strādā. Motivējums ir ļoti vienkāršs: nedrīkst balstīties uz līdzšinējo priekšstatu par padomes lomu. Ja padome būs pilntiesīgs orgāns, kas pilnīgi radīts uz demokrātiskiem pamatiem, tautas, deputātu kontrolē, tad nebūšot pamata neuzticēt tai tiesu un tiesnešu ievēlēšanu.

Es, piemēram, uzskatu, un es to jau sacīju, ka šī atkāpšanās no konferences lēmumiem nav pamatota. Vēl jāpadomā, kā panākt, lai padomes tiešām būtu pilntiesīgi orgāni, un varbūt jāatgriežas pie šī jautājuma. Un tā ir vienīgā atkāpšanās no XIX konferences lēmumiem. Nekādu citu izņēmumu nav.

Grūti pateikt, ar ko izskaidrojama tik vētraina reakcija trijās Baltijas republikās. Taču uzmanīgiem liek būt tas, ka šī reakcija sāka izpausties burtiski dažas dienas pēc abu projektu publicēšanas, kad vēl nekāds izskaidrošanas darbs nebija veikts un nebija sniegti nekādi komentāri. Cilvēki vēl nebija paspējuši visu rūpīgi izlasīt un apspriest, kad jau parādījās pirmās rezolūcijas.

Sākuma viss tika uztverts un izskaidrots tā, it kā runa būtu par jaunu Konstitūciju. Runa taču nav par jaunas Konstitūcijas projektu. Runa ir tikai par labojumiem tām Konstitūcijas sadaļām, kur traktēti jautājumi, kas saistīti ar jauno valsts orgānu, mūsu augstāko valsts varas orgānu struktūru un vēlēšanu procesa struktūru. Tikai pārējie jautājumi pagaidām netiek skarti, tas viss tiks darīts, tai skaitā tiks skarti arī nacionāli valstiskās iekārtas jautājumi, Savienības un republiku tiesību un pilnvaru nošķiršana un tā tālāk.

Tagad tas it kā sāk noskaidroties, it sevišķi pēc tam, kad publicēts ziņojums par Politbiroja sēdi un CK lēmums par gatavošanos plēnumam par starpnacionālajām attiecībām. Tagad saka: kā tad tā, vai tad Konstitūciju vajadzēs pārskatīt vairākas reizes un vairākkārt izdarīt labojumus? Jā, to vajadzēs darīt. Tāds nu reiz ir mūsu laiks. Tāds ir pārbūves process, kas liks vairākkārt atgriezties pie Konstitūcijas labojumiem vienos vai otros jautājumos, kas atkarībā no tā, kā noritēs šo problēmu izstrādāšanas un noskaidrošanas process, ik reizes tiks nodoti visas tautas apspriešanai. Tas ir liels, nopietns darbs. Varbūt tas prasīs veselu gadu. Attiecībā uz republikām tas būs jāpabeidz līdz republiku augstāko padomju vēlēšanām, kas notiks rudenī. Bet no tā nekādi nevar izvairīties. Tāds ir mūsu vētrainais laiks, kad rodas aizvien jaunas un jaunas problēmas, kas ir jārisina. Samest visu vienā kaudzē, vai zināt, to nevar darīt. Vēl vairāk, man jāteic, ka acīmredzot šī procesa beigās radīsies nepieciešamība vispār pārskatīt Konstitūciju. Jo tajā ir novecojušas arī daudzas vispārīgās normas, sākot ar 1977. gadā rakstīto preambulu. Bet ko lai dara, tāda ir dzīve, to nāksies darīt.

Vai ar to tiek parādīta kāda necieņa pret mūsu Konstitūciju? Nē taču. Tā ir vienkārši akūta nepieciešamība, kas radusies tieši tāpēc, ka mēs cienām šo Konstitūciju un uzskatām to par mūsu dzīves pamatlikumu. Līdztekus tam, ka tiks izstrādāti turpmākie likumdošanas jautājumi, nāksies atkal atgriezties un izdarīt labojumus. Jā, man jāsaka, ka labojumi Konstitūcijā izdarīti diezgan bieži. Pat stagnācijas laikā. Tas ir parasts likumdošanas darba process. Tālab jau mēs vēlējam augstākos valsts varas orgānus, kompetentus orgānus, lai tiem uzdotu arī konstitucionālo darbību, lai tie strādātu un strādātu. Nekā neparasta es te neredzu. Dzird sakām, ka ir dots maz laika. Taču šie jautājumi arī agrāk tika apspriesti. Un citi jautājumi, tā sakot, jau min mums uz papēžiem, neļaujot šo lietu pārāk stiept garumā.

Mūsu vēstures zinātne. Tika uzdoti daudzi jautājumi. It sevišķi uz ielām. Vaicāja jaunieši Attiecībā uz 1939. un 1940. gada notikumiem, attiecībā uz karu. Vēstures patiesība ir jānoskaidro pilnā apjomā. Jāizanalizē arī attiecīgie arhīvu materiāli, kas attiecas uz visiem šiem procesiem. Centrā šis darbs norit intensīvi.

Šai ziņā tikai viena lieta saista uzmanību. Šo darbu nav veikuši vēsturnieki, speciālisti, tas veikts uz tīri emocionāla viļņa. Sāk pārskatīt vēstures notikumus, dažus vērtējumus, kas ir svarīgi gan Savienībai, gan republikai. Bet kad sākam apspriest, izrādās, ka sarunu biedri ir absolūti nezinoši cilvēki. Šajos procesos aktīvāk jāiekļaujas mūsu vēsturniekiem. Un jāstrādā tā, lai vienā rāvienā netiktu revidēti mūsu vēstures pamatvērtējumi. Ir jāpasaka, kādi izkropļojumi, kādas kļūdas bija. Taču nedrīkst pieļaut, ka, kritizējot šo staļinisko metožu atkāpšanos no likumības, zem tā paša karoga tiktu noliegts vēstures procesa objektīvi likumsakarīgais saturs.

Mūsu vēsturnieku, mūsu vēstures zinātnes loma šai ziņā ir ārkārtīgi liela un atbildīga. Man šķiet, ka vēsturniekiem un zinātnei aktīvāk jānāk ārā no «ierakumiem» un jāiekļaujas šajā procesā, šajā cīņā. Par arhīvu materiāliem varu teikt, ka tiks veikti attiecīgi pasākumi, vismaz centrā. Jūs zināt, ka sāks iznākt jauns PSKP CK izdevums, kas sniegs krietni plašāku informāciju par Centrālās Komitejas un Politbiroja kārtējo darbu un sistemātiski publicēs arhīvu materiālus, kas attiecas uz partijas vēsturi un mūsu zemes vēsturi, kā arī materiālus no dažādu laika posmu darbinieku personiskajiem arhīviem.

Nobeigumā es gribētu atbildēt uz izteikumiem, kas te izskanēja attiecībā uz republikas vadību, Centrālo Komiteju, valdību un citiem orgāniem. Es tos esmu dzirdējis visas pēdējās dienas. Turklāt runāts tiek ļoti uzstājīgi, kaut kā ļoti sakaitējot atmosfēru. Acīmredzot kādam licies, ka radušies kādi draudi. Un tas tiek saistīts gandrīz vai ar manu atbraukšanu. Es jums apliecinu, ka arī PSKP CK vadībai ir tāda pati pozitīva attieksme, pilnīga uzticība un cerības uz to, ka jūsu vadītāji šajā sarežģītajā situācijā spēs rīkoties tā, lai republikas partijas organizācijas un Latvijas komunistu loma pieaugtu. Lai palielinātos ietekme uz sabiedriski politiskās situācijas attīstību vajadzīgajā virzienā. Tas ir, tai virzienā, kas atbalsta visu lietderīgo tautas un jaunatnes iniciatīvu, kas atbilst pārbūvei, bet tai pašā laikā aktīvāk jādod pretspars negatīvām, ekstrēmistiskām izpausmēm. Tādas ir, par tām tika runāts.

Tādā garā mēs sadarbosimies ar republikas Komunistiskās partijas CK vadību, ar republikas vadību: arī turpmāk jācenšas panākt, lai jūsu republikā pārbūve nemitīgi virzītos uz priekšu, sekmējot mūsu sociālistiskās valsts nostiprināšanos.

Ejot ārā no Latvijas PSR ZA augstceltnes, V. Medvedevs piegāja pie neformālo organizāciju pārstāvju grupas. Viņš sacīja: Patlaban man nav iespējams ar jums parunāt, bet jūs paklausieties runas partijas un saimnieciskā aktīva sanāksmē. Biedri runās, un arī es plaši pakavēšos pie visiem jautājumiem.

Balss: Vai nākošajā gadā var tikt pieņemta jauna Konstitūcija?

V. Medvedevs: Tas ir pilnīgi iespējams. Pēc kāda laika šāds jautājums radīsies.

Balss: Kas to izstrādās?

V. Medvedevs: Mēs paši arī izstrādāsim. Kopā ar jums. Visi kopā apspriedīsim, un visi kopā izstrādāsim. Šai sakarā būs jāizlemj daudzi jautājumi. Veselu gadu risināsim dažādus jautājumus, kas saistīti ar Konstitūciju.

Balss: Bet vai no republikām būs pārstāvji?

V. Medvedevs: Es tikos ar jūsu biedriem. Ir pilnīgi iespējams visu sīki apspriest Maskavā. Visus labojumus, visus priekšlikumus. Tas viss tiks darīts.

Balss: Mūsu vienīgā vēlēšanās — būt saimniekiem savā zemē.

V. Medvedevs: Tā ir ļoti laba vēlēšanās. Atbildēt par saviem darbiem, pašiem izlemt savas lietas, būt aktīvākiem. Tieši tas atbilst mūsu priekšstatiem par demokratizāciju.

Balss: Un decentralizācija…

V. Medvedevs: Noteikti. Mēs iesim arī šo ceļu. Tiesa, izvirzītajos projektos šie jautājumi pagaidām vēl nav atrisināti, taču viss tiks darīts. Izlasiet lēmumu par gatavošanos plēnumam par starpnacionālajām attiecībām. Tajā teikts, kādi jautājumi mums ir jāizstrādā. Un šo jautājumu detalizētā izstrādāšanā piedalīsies republikas. Mēs iesim decentralizācijas un demokratizācijas ceļu, tiesa, saglabājot arī centrālo varu. Bez tā nevar iztikt.

Balss: Vai nenotiks tā, ka sākumā tiks pieņemti Konstitūcijas labojumi un pēc tam notiks plēnums, kas faktiski būs tukša skaņa.

V. Medvedevs. Konstitūcijas labojumi neskar plēnuma jautājumus. Tas ir pirmais solis, pirmais posms. Pašlaik netiek pieņemta jauna Konstitūcija, nav jaunas Konstitūcijas projekta. Ir labojumi. Palasiet aizvadīto gadu laikrakstus! Labojumi Konstitūcijā tiek izdarīti regulāri, pat katru gadu.

Balss: Jūsu atbilde televīzijā, ka migrācija ir gluži nejauša…

V. Medvedevs: Tā es nesacīju. Tā nav tīša. Un es vēl sacīju, ka par to nevajag vainot cilvēkus.

Balss: Jautājums ir tāds, ka tautai jāizdzīvo.

V. Medvedevs: Jāskatās, kā tālāk risināt šos jautājumus. Mēs par to daudz runājām ar Jāni Vagri un citiem vadītājiem. Starp citu, man bieži sacīja: «Mēs atbalstām republikas vadību». It kā mēs neatbalstītu. Mēs arī atbalstām. Lai pieņemas spēkā. Tas ir no pašiem atkarīgs. Un republiku tiesību konstitucionālās garantijas būs. Tās tiek izstrādātas.

Balss: Dodiet viņiem vairāk tiesību, tad viņi varēs vairāk paveikt.

V. Medvedevs: Tiks dotas tādas tiesības, ka lai dievs dod katram izmantot šis tiesības. Jūs zināt, kā mums iznāca ar uzņēmumiem? Un kā bieži vien ir ar kolhoziem? Piešķir tiesības, bet tie tagad saka, ka tiem šīs tiesības nemaz nav vajadzīgas, tāpēc, ka par tām vajag atbildēt. Jāuzņemas atbildība par saviem darbiem.

Balss: Liels lūgums. Palīdziet tikt skaidrībā, kas tas ir Internacionālā fronte? Kas to vada?

V. Medvedevs: Ar to paši tieciet skaidrībā. Kāpēc lai mēs no augšas iejauktos? Noskaidrojiet paši. Atrodiet kopīgu valodu, tikai svarīgi, lai nepastiprinātos ķildas nacionālajos jautājumos.

 

** Runas tiek publicētas pēc saīsinātas stenogrammas.

LATINFORM

 

M. Bērsona foto

(LATINFORM)