Nebiju pīkstulis

No Barikadopēdija
Versija 2012. gada 2. aprīlis, plkst. 18.47, kādu to atstāja Andrejs (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)


Nakts tumsā sniegi, švīkas gar loga rūtīm. Es sēdēju pie galda. Arī vectēvs tāpat. Mana sirds bija nemiera pilna. Pa radio paziņoja, ka sešas bruņumašīnas aplenkušas televīzijas torni un radusies saspringta situācija. Tad tikām informēti par barikāžu celšanas norisi, par to, kurās vietās neatkarības (Latvijas) gribētājiem un cīnītājiem var piegādāt ēdamo un karstu tēju. Manas acis, kuras līdz šim lūkojās uz galda nazi, novirzījās pie bļodas, kas bija pildīta ar zirņu biezputru. Es vēlējos ar to cienāt savus brāļus, kas ar kailām rokām stājās pretī kangariem. Ak, tautieti, esi spīts pret kangariem, pret žēlabām, vaidēšanām!

Vectēvs stāstīja par Berlīni, par kara gadiem, Kārli Ulmani, par manu onkuli, kurš tobrīd bija karadienestā Baku. Es ar visu cieņu, aizrautību klausījos viņā.

Šķirstīju vectēva burtnīcu, kurā ar tinti bija iegravētas viņa atmiņas par kara gadiem un strēlnieku dziesmas. Kamols kaklā sakāpa. Raudiens nāca. Nē, es taču nebiju pīkstulis. Es biju spējīgs būt līdzās tiem, kas svabadu grib redzēt Tēviju.

Sen jau laiks gulēt. Spilvens samircis no manām asarām. Mana kreisā dūrīte bija cieši savilkusies un labā — turēja galda nazi. Es droši domās kliedzu:

Kamēr roka vēl sit,

Kamēr acs vēl dzirkst,

Brīva būs Latvija!